Kad 2019. gada aprīlī izlēmu, ka pēdējam ceļojumam Amerikā jābūt neaizmirstamam, bija skaidrs, ka tā laikā jāizpilda trīs nosacījumi: 1) jāapciemo kāds no vēl neiepazītajiem nacionālajiem parkiem; 2) jāapskata dabas objekts, kas sava netveramā skaistuma dēļ liek mutei palikt vaļā; 3) jāšķērso vairāk nekā viens štats. Jā, tieši tik vienkārši vai tomēr ne?
Līdz ceļojuma plānošanas brīdim jau biju aizbraukusi gandrīz uz visām sev noteiktajām must-see jeb "tas ir jāredz!" vietām: Lielo kanjonu, Nāves ieleju, Niagāras ūdenskritumu, Josemitu Nacionālo parku un daudz kur citur. No mana top 5 pāri palicis vēl bija tikai mistikas apvītais Jeloustonas parks, kas izklausījās pēc visai laba galamērķa. Arī lidmašīnas biļetes no Vašingtonas uz tuvāko lielo lidostu Denverā bija gana lētas, un Soltleiksitija ar savu olimpisko parku un divkrāsaino ezeru taču ar’ turpat! Bija tikai viens "bet".
Proti, kas izskatās pavisam tuvu un viegli sasniedzams kartē, realitātē tāds nemaz nav. Jeloustonai apkārt ir tikai nelielas, ne visai interesantas un ne īsti viegli sasniedzamas pilsēteles, un, kā jau viduskalnē, tur mēdz būt sniegs arī maija vidū. Tas viss, ņemot vērā ceļojumam atvēlēto ierobežoto laiku, lika atmest Jeloustonai ar roku. Tomēr uz Denveru biļete jau bija nopirkta un arī Soltleiksitiju gribējās apskatīt, tāpēc bija vien jāpārplāno maršruts, kas galu galā izvērtās par tiešām atmiņā ilgi paliekošu braucienu, jo tā laikā ne tikai pārbaudīju savu izturību, bet arī atklāju vietas, par kurām šeit, Latvijā, dzirdējis būs tikai retais.
Dabai savi likumi
Savu ceļojumu tā pa īstam sāku agrā rīta stundā kaut kur Denveras pievārtē. Ar rokas bagāžas lieluma mugursomu plecos un apņēmības pilnu garu kāpu vietējā autobusā, lai dotos uz centru un jau aptuveni pēc stundas sēdētu savā īres mašīnā, kas izrādījās mans vislabākais sabiedrotais visā šajā piedzīvojumā.
Kolorādo, kuru tā iedzīvotāji gleznaino skatu dēļ, kas paveras no kraujām un kalnu virsotnēm, dēvē par krāsaino štatu, biju pirmo reizi. Pirms tam jau biju dzirdējusi par atsevišķiem Kolorādo dabas objektiem, kurus būtu vērts apskatīt, piemēram, Dievu dārzu un Klinšu kalniem, taču tos izlēmu atstāt pašām beigām – ja nu vēl pietiks laika. Mana prioritāte tobrīd bija tikt tuvāk Soltleiksitijai, kas atrodas gandrīz astoņu stundu attālumā.
Un labi vien, ka tā! Jau pirmajos kilometros aiz Denveras robežas, ieraugot brīdinājuma zīmes par nepieciešamību riepām uzlikt ziemas braukšanai atbilstošas ķēdes, mani pārņēma vēlme griezties atpakaļ. Tieši tā – braukšanai pa sniegu un ledu maija vidū! Tas, kā izrādās, ASV vidienes štatos nav nekas pārsteidzošs. Par laimi, lampiņa pie brīdinājuma zīmēm tomēr bija izslēgta, tātad prasība nebija obligāti jāievēro un braukt bija droši.
Vēl pēc dažiem desmitiem kilometru es sapratu, kāpēc tāda piesardzība būtu bijusi būtiska. Lai gan šoseja bija tīra un bez manis vēl bija gana daudz citu braucēju, ierasto vienmuļo lielceļu ainavu ar mežiem un plašiem, neizteiksmīgiem laukiem pēkšņi nomainīja klinšaini kalni ar slēpošanas trasēm un sniegu mašīnas līmenī. Vienā vietā arī stabiņš ceļa malā vēstīja, ka sasniegts gandrīz 2800 m liels augstums, un, protams, Denveras +30 grādu karstuma vietā termometrs vēstīja par knapiem +10 grādiem. Ko tādu es tiešām negaidīju un klusībā priecājos, ka savas šortos ģērbtās kājas man šeit būs jāizvelk laukā tikai, lai aizietu pakaļ siltai Starbucks kafijai. Tobrīd man tiešām pilnīgi pietika ar skaistiem skatiem aiz loga.
Amerikas visskaistākais štats
Tā ritēja stundas ar pāris īsām pieturām, kurās atpūtināt acis, nedaudz izlocīt ķermeni un apēst kādas ātrās uzkodas. Un tad es nokļuvu nākamajā štatā. Ja kādam vēl arvien ir skepse par to, cik tiešām daudzveidīga un unikāla ir ASV ainava, es jums iesaku pabraukt pa I-70 šoseju no Denveras līdz Grīnriverai. Sniegiem apklātās pelēkās klintis nomainīja zaļa zāle, tad brūnganas kraujas ar tuneļiem un visbeidzot smiltīm klāti, tuksnesīgi plašumi. Tā mani sagaidīja Jūta – Amerikas visskaistākais štats, kā to dažiem maniem amerikāņu draugiem patīk dēvēt, un es tiešām saprotu, kāpēc.
Jūta plašāk ir pazīstama kā "Varenā piecinieka" jeb The Mighty Five mājvieta. Šeit samērā netālu cits no cita atrodas apbrīnojami dabas veidojumi – kanjoni –, un pieci no tiem ir atzīti par nacionālajiem parkiem. Šajā braucienā es cerēju apskatīt divus.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 11. septembra - 17. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!