Mīla pret auto un deviņiem vīriešiem

Autovadītāja apliecības jeb, vienkāršāk, tiesību iegūšana ir vesels process, kas diezin vai kādam kaut reizi ir pagājis garām tā starp citu, pilnīgi nemanot. Protams, ir daļa tautas, kas tiesības nokārto vienkārši tāpēc, ka tā pieklājas un vajag, izciešot to kā neizbēgamas mokas kopā ar vidusskolas beigšanas eksāmeniem, kad viens pārbaudījums, viens kliedzošs skolotājs un pāris paškritisku asaru pazūd kopējā plūdumā pat īsti nepamanīti. Bet tad vēl ir otra daļa – tie, kuri par autovadītāja priekšrocībām un pienākumiem aizdomājas krietni vēlāk, kad dzīve piespiež, apstākļi mainās vai gluži vienkārši vairāk brīvības un prieka sagribas.

Lūk, es piederu pie otrajiem. Jāatzīst gan: nav gluži tā, ka par šo jautājumu nebūtu domājusi jau agrāk. Taču tad naudas pietrūka (kas nav mazsvarīgs arguments – jebkuros laikos vadītāja apliecības iegūšana bijis dārgs prieks, un, ticiet man, – cenas tikai aug!), tad darbu maiņa neļāva vajadzīgo laiku tam atvēlēt, tad vēl un vēl kaut kas. Tā nu kaut kur tā doma palika sēžam tālākā smadzeņu krokā ar sajūtu: gan jau kaut kad, kad būs īstais brīdis... Un tas pienāca mantota žiguļa izskatā, kad sapratu: ar šo auto man saistās pārāk daudz skaistu atmiņu, un tas vienkārši ir pārāk burvīgs, lai taptu prasti pārdots. Kādi vēl varianti? Jābrauc pašai, tātad – tiesībām beidzot tik tiešām būs būt!

Izvēles mokas jau sākumā

Pirmais pārbaudījums sagaidīja jau līdz ar maldīšanos daudzo autoskolu piedāvājumā, kur saskaņā ar reklāmas saukļiem vienā vietā teorija bez maksas un viss gandrīz par brīvu, otrā – instruktori vispārbaudītākie un visprofesionālākie, trešajā – stabilitāte garantēta, bet ceturtajā vispār sajūta, ka nav nekā labāka dzīvē kā mācīties braukt. Kā lai izvēlas?

Viens variants, protams, ir izmēģināt visus kursus pēc kārtas. Taču tam vajag ne tikai krietnus līdzekļus, bet arī labu devu pacietības, ar kādu nekad neesmu bijusi apveltīta. Tādēļ man atlika vienīgais mūžam drošais līdzeklis – konsultēties ar draugiem, kuru viedokli augstu vērtēju gan dzejā, stilā un izklaidēs, gan pavisam nopietnās lietās, tādās kā virtuves betonēšana, vislabāko sēņu izvēle un šajā gadījumā arī braukšanas mācības. Jāatzīst, ka visas idejas un domas tik tiešām ir kaut kur gaisā, jo atlika man tikai ieminēties, kad secināju: vēl daži ir līdzīgās pārdomās un pat jau kaut ko izvēlējušies. Tad nu konsultācijas sanāca pavisam dabīgas un īsas jeb, precīzāk, to pārrunāt sanāca tieši ar vienu cilvēku, kurš, izrādījās, arī nesen nonācis pie līdzīgas idejas un teorijas eksāmenu jau paguvis veiksmīgi nokārtot. Pēc viņa ieteikuma tad arī izvēlējos skolu un jau drīz vien stāvēju lepna jaunā autobraucēja ceļa sākumā – laimīgi aizpildījusi pieteikuma formu, ne tik laimīgi samaksājusi par teorijas kursu un pirmajām braukšanas reizēm, un pavisam noteikti ne laimīgi jau divreiz nedēļā pa tiešo pēc darba braucu (ar divriteni, protams!) uz tuvējām augstskolas telpām, lai rātni sēdētu solā un klausītos visu, kas man teorētiski par autobraukšanu būtu jāzina.