Blūzītis par blūzīti. Juri Kronbergu pieminot

Pietika vienu reizi dzirdēt Kronbergu lasām savus dzejoļus klātienē, lai turpmāk katrs no grāmatas vai lapas lasītais viņa dzejolis uzreiz ieskanētos un es to dzirdētu. Tieši tajā pašā balsī. Un citādi nemaz nav iespējams. Par šo ieminējos vienā no divām reizēm, kad Kronbergs viesojās raidījumā Zibens pa dibenu, runājot par visu laiku labākajiem latviešu mūzikas albumiem. Savā sarunā aizmuldējāmies līdz tik tālai senatnei, kad audioierakstu, kas autoru balsis atnestu līdz mūsdienām, vēl nebija, un mēs nemaz nezinām, kā dzejnieki, kuri dzīvojuši vairāk nekā pirms simt gadiem, paši lasītu savus dzejoļus.

"Mēs varam viņus tikai subjektīvi uztvert. Tāpat kā visu vēsturi, kas vairāk vai mazāk ir daiļliteratūra. Tāda objektivitāte ir ļoti apšaubāma lieta. Īpaši literatūras pētniecībā – objektīvi tu vari spriest par vienu literāru darbu tikai tādā gadījumā, ja tu neesi to lasījis, jo, tiklīdz tu to esi izlasījis, tur jau var kaut kāds subjektīvs moments parādīties," sprieda Juris, Radio NABA studijā līdzās esošajam Kristapam Grasim pievēršoties klasiskās mūzikas ķidāšanai, kur arī šodien, kad "vairāki gadsimti gadījušies pa starpu", iespējams, nekas vairs neskan tā, kā autors to domājis. Laika gaitā, ar roku pierakstot un pārrakstot, var taču gadīties kļūdas, vai kāds apzināti kaut ko pamainījis. "Nesen lasīju, ka gan Mocarts, gan Bēthovens ir bijuši lieli improvizatori. Un Mocarts esot teicis, ka pati Bēthovena mūzika neimponējot, toties kā viņš improvizē! Un tas pierādot, ka viņš kaut ko varēs nākotnē..." teica Juris, kuram nekad nebija tā apnicīgā ieraduma nepārprotami norādīt, kas no viņa sacītā ir un kas nav jāuztver nopietni, kur nu vēl paziņot, ka tikko teiktais ir bijis joks vai kaut kas tamlīdzīgs. Kam vajadzēs, tie sapratīs.

Tāpat kā Kronbergs Zviedrijā dzimušais blūzroka ģitārists Gundars Rullis sadarbojies ar viņu gan savas tagadējās grupas Alis P mūzikā, gan pirms tam Prusaku ansamblī, kas savu vienīgo un šodien par lielu retumu kļuvušo plati Dvēsele uz grīdas izdeva 1975. gadā. Ieraugot šīs grupas sastāvā Juri Kronbergu, publiski izskanējusi arī nepatiesa informācija, ka viņš ir bijis šīs grupas bundzinieks, bet tā tas nav – Juris ir šajā platē skanošo dziesmu vārdu autors, un divus savus dzejoļus – Ņujorka un Galapunkts – viņš lasa arī pats blūza mūzikas pavadījumā, skanot ģitārām, blūmīzerim un bungām. Tā nav rečitēšana jeb reps, tehniski sekojot līdzi ritmam vai melodiski skaldot vārdus pa zilbēm, bet kā iztēlē skatāmas filmas vai, precīzāk, sadzīviskas ainas muzikālais attēlojums – tas iet roku rokā ar stāstu, tomēr liekot klusībā cerēt, ka fiziskas bildes tā arī nebūs un tā paliks tikai iztēles pasaulē, jo citādi zustu jēga Jura valodas gleznām par slaveno lielpilsētu.