Patīk redzēt reālu galu. Intervija ar Raimondu Lagimovu jeb Dambi

Pirms vairākiem gadiem režisore Aija Bley izteica vēlmi uzņemt dokumentālo filmu, par galvenajiem varoņiem izraugoties trīs matainus kungus. Divi no viņiem ir mūziķi – Raimonds Lagimovs jeb Dambis (51) un Ivo Stankēvičs jeb Skrips (50) –, abi spēlē rokgrupā Inokentijs Mārpls un avangarda jeb eksperimentālās mūzikas apvienībā Amorālā psihoze. Kā trešo filmas varoni Aija izvēlējās Uldi Rudaku (52), kurš Latvijas rokenrola vidē deviņdesmitajos gados iefiltrējās kā mūzikas žurnālists, bet izmainīt to pasauli viņam nekad nav gribējies – uz trešo varoni drīzāk attiecas nākamā tās pašas Dambja dziesmas teksta rinda: "...bet pasaule izmaina mūs..."

Uldis klausās, intervē, fotografē, dokumentē un vērtē, publicējoties dažādos medijos, uzrakstījis pabiezu autobiogrāfisku grāmatu Rokupācija (Dienas grāmata, 2008), kas ir kā latviešu mūzikas vēsture, skatīta un izdzīvota caur viena cilvēka prizmu. Radio NABA viņš veido visu laiku labāko latviešu mūzikas albumu apskatu Zibens pa dibenu un pēdējos gados kopā ar Salaspils domi rīko arī festivālu Kartupeļpalma, kurā aicina piedalīties grupas, kas pašam šķiet nozīmīgas.

Arī Raimonds nav tikai mūziķis, bet latviešu ierakstu kolekcionārs un pētnieks, kurš izdod dažādas izlases un kopš deviņdesmitajiem gadiem veido raidījumu Bitīt matos. Dambja ieguldījumu mūsdienu latviešu mūzikas apkopošanā varētu salīdzināt ar to, ko vairāk nekā pirms simt gadiem, vācot tautas dziesmas, darīja Krišjānis Barons, kura vārdā nosauktajā ielā Dambis dzīvo jau ilgus gadus. Gan jau šajā dzīvoklī kādreiz būs viņa muzejs, kaut rokenrola haosu, ko muzeja apmeklētājam vērot būtu interesantāk, tagad nomainījusi nosacīta, bet ne pārāk mietpilsoniska kārtība, kur saimnieks visu var atrast, jo ar laiku jau tā izpratne par ērtībām mainās. No tēva Nika Raimonds ir mantojis lielo interesi par mūziku un arī vectēva Aleksandra gleznotāja pēdās labprāt iekāpj, šo to uzzīmējot, – daudziem saviem izdevumiem Dambis pats veido arī dizainu, aizpērn par godu apaļajai jubilejai Galerijā Istaba notika pat viņa darbu izstāde, un tur joprojām nopērkamas pastkartes, kuru zīmējumu autors ir Dambis. Arī filmas Mēs gribējām izmainīt pasauli titru burti ņemti pēc Inokentija Mārpla albuma Pupu mizas dizaina parauga.

Mācoties poligrāfiķu arodskolā, muzicēt viņš sāka astoņdesmito gadu vidū kopā ar mūsdienās par visādu perkusiju guru kļuvušo Nilu Īli un tagadējo grupas Baložu pilni pagalmi līderi Māri Švernu. Grupas sastāvs pa šiem gadiem daudzreiz mainījies, Dambim vienīgajam paliekot savā vietā un pamazām uzaudzējot pamatīgu fanu pulku, kurā ir gan bērni, gan sirmgalvji. Kādu laiku ar Dambi esmu dzīvojis zem viena jumta, kad īrēju pie viņa istabu, iepazīstot viņu arī kā saimnieku, kurš aizrāda, kā jāuzvedas, un atgādina, ka īre jāmaksā laikus. 

Filmas Mēs gribējām izmainīt pasauli pirmizrāde notiks tieši Latvijas valsts svētkos 4. maijā. Inokentijs Mārpls noteikti ir no patriotiskākajām grupām – liels hits ir dziesma Brīvību Latvijai!, kurā ar akordeonu piedalās Juris Kulakovs, un jums ir arī himnas Dievs, svētī Latviju! roka versija. Vēl jau bija tāda Tautas partijas veidota patriotisko dziesmu izlase, kurā bija jūsu dziesma Uz priekšu (uzvaras karogs vēl jānes ir). 

No sākuma bija konkurss Mēs mīlam šo valsti, bet mēs nerakstījām šo dziesmu speciāli tam – mums tāda jau bija. 

Esmu novērojis, ka esi diezgan liels Latvijas patriots.

Liels vai neliels – to jau grūti izmērīt. Esmu sapratis, ka atpakaļ "savokā" būt es negribu – to tagad piedāvā un mēģina realizēt Putins, sakot, ka "savoka" krišana ir bijusi divdesmitā gadsimta lielākā kļūda, kas ar Krieviju notikusi.

Bet mūsu laikos jau ieņemšana ar tankiem un lidmašīnām vairs nav vajadzīga, jo tā vietā var izpirkt zemes, ēkas, uzņēmumus – mūsu sērkociņu un cukura fabrikas likvidētas, milzīgā vinila plašu rūpnīca tāpat, Latvijas balzamu sen nopirkuši krievi, Laima pieder kaut kādai Orklai, kas visus mūsu gadu desmitiem nemainīgos konfekšu papīriņus tagad nomaina ar snikerveidīgajiem plastmasas standartiem, un vienīgi trifelēm palicis klasiskais iesaiņojums... 

Ieņemšanas veidi ir dažādi. Kur iespējams, ieiet ar tankiem. Ja tādas iespējas nav, uzpērk valdību un pārējo nopērk. Nav nozīmes, vai to sauktu par Krievijas Impēriju, Padomju Savienību vai Krievijas Federāciju – tā vienmēr ir bijusi agresīva imperiālistiska valsts un tāda arī būs. Tikko radīsies iespēja kaut ko iekarot vai ietekmes sfēru palielināt, viņi to darīs. 

Vai tad nekustamo īpašumu izpirkšana arī nav uzskatāma par okupāciju? 

Ja iedzīvotājiem vairs nav iespējas rīkoties ar savu zemi, viņiem nekas cits neatliek, kā iet strādāt par kalpiem pie kaut kādiem ārzemniekiem. Zviedri, piemēram, ir izpirkuši Latvijā mežus un no tiem uztur savu pensiju fondu. To varētu darīt arī latvieši, bet nezināmu iemeslu dēļ viņi pārdod savus mežus zviedriem. Viensētas Rucavas pusē pie Papes gar jūras malu arī izpārdotas lietuviešiem, kuri tur tagad pārsvarā dzīvo. Latviju ir privatizējuši un izpārdevuši cilvēki, kuri droši vien nav savas zemes patrioti, jo gūst labumu sev, bet tautai no tā jēgas maz. Un tas process turpinās. 

Vispār es no politikas neko nejēdzu. Es zinu tikai to, ka darbojas kapitālisms, kur katrs iegulda naudu, kā viņam izdevīgāk. Bet, neskatoties uz visādām vēsturiskām peripetijām, latviešiem būtu pēdējais laiks kļūt vienotiem.

Vai notiekošais tev ir licis domāt, ka, ja tu būtu pie lemšanas, tad gan visu izdarītu pareizi? 

Arvien mazāk. Tikai jaunības maksimālismā nāca prātā, ka tā varētu, bet tagad, ja tu esi Eiropas Savienībā, tad daudzi noteikumi nāk no turienes un tos ietekmēt nevar.