Reportāža no Rīgas Satiksmes spēļu laukumiņa

Ja nu kaut kas Rīgas satiksmē (RS) manī patiesi rada žēlumu, tad tie ir nabaga biļešu kontrolieri. Kad atkal izdzirdu kādu bezbiļetnieku aurojam, uzbrūkošā tonī taisnojoties, kāpēc viņam nav biļetes un kā viņš vērtē nepieciešamību samaksāt sodu par fiksēto administratīvo pārkāpumu, man tiešām kļūst kauns par cilvēku dzimumu. Tāpēc nesen situācijā, kad pati biju tramvajā ar tukšu e-talonu, uzreiz steidzīgi sniedzu savu karti soda atmaksai un bez iebildēm savu vainu atzinu. Lai gan tā situācija bija tāda, ka varētu jau drusciņ pažēloties, jo man tā gadījās bez apzinātas vēlmes veikt pārkāpumu – bērnam bija pārāk slikts garastāvoklis, lai vēl ietu uz kiosku un cīnītos ar našķu stresu, un arī tramvajā viņa emocionālais stāvoklis bija tāds, ka es bez cīņas nu nekādi nevarēju tikt pēc dārgās salona biļetes. Kontrolierim, šķiet, manis bija pat nedaudz žēl. Bērns arī solīja: "Mammīt, es tā vairs nekad nedarīšu!" Īsu brīdi likās, ja vien es drusku pačīkstētu, viņš to sodu maksāt neliktu. Bet, kā jau minēju, man konstanti ir kauns par cilvēku dzimuma uzvedību sabiedriskajā transportā, tāpēc es gribēju izpirkt grēkus. Tas maksā 20 eiro.

Taču, ņemot vērā visus notikumus, ko aizsāka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) aktivitātes saistībā ar Rīgas satiksmes amatpersonu kukuļošanas lietu un tām sekojošo nemainīgo haosu šajā neatkārtojamajā uzņēmumā, man liekas, ka vismaz līdzīgu kauna sajūtu manai vajadzētu just visiem, kas kaut kādā vadības līmenī pietuvojas Rīgas satiksmei. Piemēram, es nereti, ja jūtu, ka tūlīt kāda saruna varētu aizvirzīties uz man nepatīkamas tēmas pusi, jau proaktīvi cenšos mainīt tēmu vai vienkārši situāciju pamest. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, redzot, cik daudzi tomēr vēlas kļūt par šī uzņēmuma valdes locekļiem. Es aiz kauna i netuvotos! Iespējams, protams, tad Rīgas satiksmes pārvaldībā būtu teju vai piespiedu kārtā jānosūta kādi pieskatītāji, kuri tad, uzliekot iedomātu gāzmasku un vismaz mēģinot izvairīties no jaunām toksiskām situācijām, tur mēģinātu kaut ko vadīt un labot.

Nostāsti un neoficiālas runas

Bet kas tad pie visas šīs nekārtības vainīgs, kā situāciju risināt, uzņēmumam attīstīties un sabiedrībai likt no prieka par savu sabiedrisko transportu starot? Daudzuprāt, visu nebūšanu saknes ir krietni vien dziļākas par līdz šim uzpeldējušiem skandāliem. Proti, tieši ar šo uzņēmumu un iespēju noteikt tā turpmāko darbību ne viens vien saista nerimstošos un vienlaikus bezjēdzīgos (jo galvaspilsētas dome taču ir atlaižama!) Rīgas domes varas maiņas draudus un ik pa laikam arī to realizēšanu. Tātad, neskatoties uz satrunējušo līķu un citu bioloģiski noārdāmo atkritumu smaku, acīmredzot potenciālie ieguvumi no pietuvošanās galvenajam Rīgas satiksmes stūresratam ir tā vērti. Pretējā gadījumā ātri kļūtu nelabi.

Tiesa, nelabi var kļūt, arī lūkojoties, kas tik nespieto ap galvaspilsētas sabiedriskā transporta organizatoru biroju. Piemēram, atdzīvojies esot kāds diriģents, kuru iepriekš, visi skaļi kliedzot, padzina, kā toreiz šķita, uz neatgriešanos. Vēl pastāv versija, ka viss haoss notiekot kāda neaizstājama darboņa dēļ, kurš iepriekš valdījis pār Rīgas tiltiem un ielām. Tiesa, viņš arīdzan sabijis nežēlastībā kritušās Rīgas satiksmes valdē laikā, kad tur atklājās visas nesmukās lietas. Nu, un tad jau vēl Rīgas satiksmi esot nolūkojis tāds "Matīsa grupējums". Kas tas ir? Draugu kopa, kas reiz kopā strādājusi Ekonomikas ministrijā, un tagad tās paliekas varot sameklēt Satiksmes ministrijā. Tiek runāts par to, ka grupas galva vecos draugus atkal apvienot gribējis jau tad, kad pats vēl sabijis Rīgas satiksmes vadības krēslā, un pat toreiz paguvis prasīt atbildīgajiem atļauju, vai drīkst. Tiesa, toreiz laiks izrādījies nepielūdzams un nekas neesot izdevies.