Saule, bezvējš, temperatūras inversija, kūstošs sāls vai cits apledojumu mazinošs līdzeklis kanjona tipa ielās – šie komponenti ziemas beigās nereti veido tādus apstākļus, kas ciparu formā var uzrādīt paaugstinātu gaisa piesārņojumu pilsētvidē. Tāda situācija dažas dienas martā bija izveidojusies arī šogad. Kā atzīst VSIA Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs Gaisa un klimata nodaļas vadītāja Aiva Eindorfa, gaisa monitoringa sistēmas datos šādas situācijas atspoguļojas vai ik gadu pavasarī, kas gaisa piesārņojuma ziņā arī ir visakūtākais periods. Tomēr kopumā gaisa kvalitāti varot vērtēt kā pietiekami labu. Latvija ir sadalīta divās gaisa kvalitātes pārvaldības zonās – Rīga un pārējā valsts teritorija. Problēmas visbiežāk vērojamas Rīgā, kur tiek pārsniegtas slāpekļa dioksīda un gaisā suspendēto cieto daļiņu normas.
Rīgai ir pietiekami vides politikas instrumentu, ar kuriem regulēt gaisa kvalitāti atbilstoši Latvijas likumdošanai un Eiropas Savienības (ES) nosacījumiem. Pašlaik ir spēkā Rīgas pilsētas gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības programma 2016.–2020. gadam.
Paplašina staciju tīklu
Gaisa piesārņojuma mērījumus Rīgā veic vairākas institūcijas – Rīgas domes (RD) Mājokļu un vides departaments (MVD), VSIA Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC), kā arī Rīgas Brīvostas pārvalde un vairāki Rīgas ostas uzņēmumi.
Gaisa kvalitātes monitoringu Rīgas pašvaldība dažādās pilsētas vietās veic kopš 1994. gada. Vecākā Rīgas domei piederošā mēraparatūra (1994–1998) strādāja Rīgas centra ielās, 1998. gadā – Pārdaugavā pie Āgenskalna tirgus, bet no 1999. gada tā tika izmantota piesārņojuma kontrolei ostas rajonā. Mēraparatūra bija novietota Sarkandaugavā, Tvaika ielā. Aparatūrai novecojot, 2015. gadā stacija tika slēgta un Rīgas pašvaldība iegādājās jaunu aprīkojumu, kas 2016. gada martā sāka darbu Sarkandaugavā, Mīlgrāvja ielā. Vietas maiņa bija nepieciešama sakarā ar to, ka uzņēmums SIA PARS Termināls, gar kura robežu gāja gaisa monitoringa stacijas gaismas stars, atbilstoši grozījumiem Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos uzstādīja savu gaisa monitoringa staciju. Lai iegūtu informāciju par faktisko gaisa piesārņojuma līmeni Rīgas centrā transporta noslogotās ielās, RD 2002. gadā iegādājās jaunu monitoringa staciju, kura kopš 2003. gada veic nepārtrauktus gaisa kvalitātes mērījumus Brīvības ielā posmā starp Ģertrūdes un Bruņinieku ielu. Stacijas aparatūra nomainīta pērn, iegādāta jauna mērsistēma.
Savukārt Dānijas tehniskās palīdzības projekta Palīdzība Latvijai ES gaisa direktīvas īstenošanā ietvaros RD 2003. gadā saņēma jaunu monitoringa staciju gaisa piesārņojuma kontrolei pilsētas centrā. Šī bija tā sauktā punktveida monitoringa stacija, kurā katras piesārņojošās vielas koncentrāciju nosaka atsevišķs mēraparāts, un tiek analizēta gaisa kvalitāte tiešā monitoringa stacijas tuvumā. Pēc dāņu vides speciālistu ieteikuma mēraparatūra tika uzstādīta K. Valdemāra ielā. Pēc vairāk nekā desmit darba gadiem aparatūra monitoringa stacijā bija novecojusi, un 2016. gada jūlijā pēc satiksmes negadījuma, kurā stacijā ietriecās automašīna, sabojājot stacijas iekārtas, tā darbu vairs neturpina. Pašlaik RD nodrošina gaisa kvalitātes monitoringu pašvaldības līmenī, izmantojot šim nolūkam divas monitoringa stacijas Mīlgrāvja ielā un Brīvības ielā. Dati no šīm stacijām tiešsaistes režīmā ir publiski pieejami RD MVD mājaslapā.
Lai paplašinātu monitoringa tīklu arī Daugavas kreisajā krastā un apzinātu individuālās apkures ietekmi uz piesārņojumu, šī gada 1. maijā darbu sāka RD trešā monitoringa stacija, kas atrodas Pārdaugavā, Kantora ielā, un mēra privātmāju apkures radīto gaisa piesārņojumu. Tas ir viens no Rīgas Rīcības programmas plānotajiem uzdevumiem. Pašvaldības monitoringa stacijas mēra ES direktīvā un LR Ministru kabineta noteikumos noteikto gaisu piesārņojošo un cilvēku veselībai kaitīgo vielu koncentrāciju: slāpekļa dioksīdu NO2, sēra dioksīdu SO2, ozonu O3, ogļūdeņražus (benzolu, toluolu, ksilolu), PM10 daļiņas un PM2,5.
Gan pašvaldībai, gan LVĢMC piederošās gaisa kvalitātes monitoringa stacijas ir ļoti dārgas, un tās nevar uzstādīt visās iespējami piesārņotajās vietās, turklāt tās raksturo gaisa kvalitāti tikai konkrētajā vietā, kur atrodas stacija.
LVĢMC ir atbildīgā iestāde Latvijā par valsts monitoringa tīkla izveidi, uzturēšanu un gaisa kvalitātes novērtējuma veikšanu. Savukārt pašvaldība veic gaisa kvalitātes monitoringu, lai veicinātu sabiedrības informētību, izvērtētu tendences un perspektīvu, jo atšķirībā no LVĢMC pašvaldība monitoringa stacijas var izvietot tai interesējošās vietās, piemēram, ostas tuvumā, respektīvi, vietās, saistībā ar kurām regulāri tiek saņemtas rīdzinieku sūdzības. Tāpat arī būtisks darbības virziens vērsts uz to, lai izstrādātu vides politikas pasākumus un novērtētu līdzšinējo pasākumu lietderību un efektivitāti, jo pašvaldības pienākums ir realizēt rīcības programmu gaisa kvalitātes uzlabošanai Rīgā.
Esam vidējā līmenī
LVĢMC uztur gaisa monitoringa stacijas, un centra pārziņā ir arī emisiju datubāze. Rīgā LVĢMC apkalpo gaisa monitoringa stacijas Kronvalda parkā, Raiņa bulvārī, Brīvības ielā, kā arī Maskavas ielā, kur iekārta izvietota uz LVĢMC jumta. Ārpus galvaspilsētas stacijas atrodas Ventspilī, Liepājā, Rucavā, kur ir tā dēvētā lauku fona stacija, kā arī Rēzeknē. "Stacijas iedalās pilsētas fona stacijās un lauku fona stacijās. Pilsētas fona stacijās gaisa piesārņojumu mēra vietās, kur tuvākajos rajonos nav lielu uzņēmumu un maģistrāļu. Lauku fona stacijās – kur tuvumā nav rūpnieciskā piesārņojuma. Savukārt transporta ietekmes stacijas uzstāda vietās ar blīvu transporta satiksmi," skaidro LVĢMC Gaisa un klimata nodaļas vadītāja Aiva Eindorfa.
Taujāta, cik efektīva ir divu staciju uzturēšana Brīvības ielā, speciāliste norāda – LVĢMC šajā stacijā novēro PM10 un PM2,5 daļiņu klātbūtni gaisā, savukārt pašvaldība veic arī citu vielu buķetes pārbaudi. "Apmaināmies ar informāciju – mēs savus datus sūtām RD, pašvaldība savus sūta mums. Saskaņā ar Rīgas pilsētas gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības programmu gaisa piesārņojums tiek modelēts visai Rīgai. Pašvaldību vadītāji mums nereti izsaka vēlmi uzstādīt gaisa monitoringa staciju, tomēr jāatzīst, ka ne katras pašvaldības spēkos ir tās uzturēšana, kas izmaksā ļoti dārgi. Taču aizvietot šādas stacijas var ar gaisa piesārņojošo vielu izkliedes modelēšanu. Tā ir datorprogramma, kurā tiek ievadīti emisiju dati. Mums ir sava emisiju datubāze 2Gaiss, kur katru gadu uzņēmumiem ar Valsts vides dienesta piešķirtajām A, B un C piesārņojošās darbības kategorijām ir jāatskaitās par radītajām emisijām. Katru gadu ir vairāk nekā 3000 šādu objektu," stāsta A. Eindorfa un turpina: "LVĢMC speciālisti datorprogrammā ievada šos emisijas rādītājus, transporta plūsmas un intensitātes datus, kā arī meteoroloģiskos datus. Tiek ņemtas vērā arī kuģu emisijas un mājsaimniecību radītais piesārņojums."
Pēc LVĢMC speciālistu novērotā, galvenie ir tā saucamie stacionārie piesārņojuma avoti, piemēram, siltumenerģijas ražotāji vai pārkraušanas uzņēmumi Rīgas ostas teritorijā, citviet – dažādi rūpniecības uzņēmumi. Mobilie piesārņojuma avoti ir saistīti ar dzelzceļa un autotransporta darbību, kuģu satiksmi ostas pilsētās.
Ārpus galvaspilsētas nereti problēmas sagādā arī smakas, kuru izcelsme saistīta ar lauksaimniecisko darbību. "Pateicoties sēra klātbūtnes regulējumam degvielai, pēdējā laikā ievērojami samazinājusies sēra dioksīda koncentrācija gaisā. Latvijas mērogā ar gaisa kvalitāti nav izteiktu problēmu, trīs pilsētās normatīvi netiek pārsniegti. Pārsniegumus novēro Rīgā, kur problēmas rada slāpekļa dioksīds un tā dēvētās cietās daļiņas," stāsta A. Eindorfa un piebilst: "Slāpekļa dioksīdam pilsētas fona stacijās ir tendence samazināties. Diemžēl stacija K. Valdemāra ielā, kur bija vislielākie pārsniegumi, pašlaik nedarbojas, līdz ar to mums nav objektīvu datu. Taču pašlaik ES fondu ietvaros norisinās iepirkums par monitoringa tīkla paplašināšanu, jo mūsu stacijas ir arī tehniski novecojušas. Visticamāk, jaunās stacijas mūsu rīcībā būs 2019. gadā."
ES Direktīva ir noteikusi cieto daļiņu PM10 vidējā daudzuma gada normatīvu, ko nedrīkst pārsniegt, un dienas normatīvu, ko atļauts pārsniegt 35 reizes gadā vienas stacijas ietvaros. Piemēram, šogad no janvāra līdz martam Brīvības ielā tikuši fiksēti jau 19 pārsniegumi. "PM10 pārsniegumiem ir sezonāls raksturs, kas saistīts ar sāls un smilts kaisīšanu uz ielām. Tā ir tā lielākā problēma, jo nenotiek vai reti notiek ielu mazgāšana. Ir veikts daudz pētījumu, kuri apliecina, ka tieši mazgāšana un šo materiālu savākšana ļoti ietekmē mēnešu un gada PM10 koncentrāciju," stāsta A. Eindorfa.
Ja gadā tiek konstatēti gaisu piesārņojošo vielu pārsniegumi, Eiropas Komisija (EK) ir sagatavojusi vadlīnijas, kas ļauj no šīs gada vidējās koncentrācijas noņemt tos mērījumus, kas ir saistīti ar dabisko šo daļiņu piesārņojumu. "Mums tas nāk no Rīgas jūras līča, kas daļiņu PM2,5 ķīmiskajā sastāvā satur nātrija un hlorīda aerosolus, kā arī ceļu kaisīšanas ar sāli un smiltīm dēļ – ir reizes, kad pēc metodikas mēs drīkstam dienas ar augstu piesārņojošo vielu koncentrāciju neievērot, tā samazinot gada vidējo koncentrāciju un iekļaujoties normās," paskaidro A. Eindorfa. Viņa nenoliedz – tādi gadi, kad Latvija nav iekļāvusies normās, ir bijuši. Tādos gadījumos EK dod t. s. pielaides intervālu un periodu, līdz kuram šīs normas ir jāsasniedz. "Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, gaisa piesārņojuma ziņā Latvija ir vidējā līmenī. Par mums labāka situācija ir, piemēram, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Francijā, Vācijā, kur cieto daļiņu koncentrācija gaisā ir zemāka. Lietuvā savukārt situācija ar PM10 ir nedaudz sliktāka. Pārsniegtas pieļaujamās normas ir, piemēram, Grieķijā, Maltā, Itālijā, Polijā, Bulgārijā. Starp 28 ES dalībvalstīm gaisa piesārņojuma ziņā Latvija atrodas 17. vietā," norāda A. Eindorfa.
Piesārņo arī kamīns
Pasaules Veselības organizācija (PVO) uzskata, ka PM10 piesārņojums ir galvenais risks cilvēka veselībai, jo cietajās daļiņās var absorbēties ne tikai smiltis un putekļi, bet arī smagie metāli – niķelis, arsēns, kadmijs, svins –, kā arī benzpirēns.
Slāpekļa dioksīds ir tipisks piesārņojums, ko rada autotransports, savukārt cieto daļiņu kopējo masu veido dažādu vielu spektrs – tie var būt gan pussadeguši degvielas izmeši no automašīnām, gan industriālie izmeši no skursteņiem. Tā var būt ceļu seguma erozija, automašīnu riepu un bremžu nodilums. Pat mājās iekurts kamīns.
Vides veselībai veltītajās zinātniskajās konferencēs gaisa piesārņojuma ietekmei uz veselību tradicionāli tiek veltīta pastiprināta uzmanība, bet globālā aspektā jo īpaši tiek akcentēts iekštelpu gaisa piesārņojuma risks, ko tā dēvētajās trešās pasaules valstīs Austrumāzijā un Dienvidāzijā, kā arī Āfrikā rada mājsaimniecībās plaši izmantotās atklātās uguns krāsnis, ko izmanto ēdiena pagatavošanai, sadedzinot dažādas kvalitātes cieto un šķidro kurināmo.
Kā Vides Dienai norādīja Veselības inspekcijā, pēdējā desmitgadē iekštelpu gaisa kvalitātei arī ekonomiski attīstītajās valstīs vispār tiek pievērsta aizvien lielāka vērība –tiek uzsvērts, ka tās ietekme uz veselību var būt pat kritiskāka nekā ārtelpas gaisa kvalitāte. Tas ir saistīts ar pēdējā laikā tik populārās energoefektivitātes nodrošināšanu, kas savukārt var nonākt pretrunā ar nepieciešamās telpu vēdināšanas nodrošināšanu, kā tas nereti ir vērojams arī Latvijā.
Dažādu nozaru pārstāvji iesaka atšķirīgus instrumentus, kā risināt gaisa piesārņojuma problēmas. Vides speciālisti mudina pēc ziemas savlaicīgi novākt apledojumu mazinošas vielas, bet vasarā regulāri laistīt ielas. Nozīme esot arī sabiedrības labākai informēšanai par klimata finanšu instrumentiem un alternatīvās enerģijas veidiem mājsaimniecībās. Veselības speciālisti uzskata, ka efektīvi būtu ierobežot transporta intensitāti pilsētas centrā un paplašināt velokustību.
Jāņem vērā fakts, ka Latvijā pa ielām un ceļiem braukā daudz vecu autotransporta līdzekļu – jo vecāks ir automobilis, jo videi nedraudzīgāks tas kļūst. Pašlaik vieglo pasažieru automašīnu segmenta vidējais vecums ir 14 gadu.
Gaisa piesārņojuma avoti
- Par galveno pilsētvides gaisa piesārņojuma avotu tiek uzskatītas autotransporta radītās izplūdes gāzes.
- Attiecībā uz veselību kā nozīmīgākie piesārņotāji dominē slāpekļa dioksīds (NO2), t. s. sīkās cietās daļiņas – PM10 un PM2,5 –, kuru izmērs nepārsniedz attiecīgi 10 un 2,5 mikrometrus, kā arī piezemes ozons (O3). Joprojām Eiropā nereti ir vērojama paaugstināta šo piesārņotāju koncentrācija.
Avots: Veselības inspekcija
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.