Protams, ir pamats lepoties ar piesardzības pasākumu efektivitāti, bet vienlaikus bažas raisa, vai šis nav tikai klusums pirms vētras (īpaši ņemot vērā masveida saslimšanas gadījumus šīs nedēļas sākumā un vīrusa iespējamo izplatīšanos daudzajām kontaktpersonām). Taču ne mazāk būtisks ir jautājums – kādas sekas atstās šis "mūslaiku mēris"? Un šajā gadījumā vairāk gribētos fokusēties nevis uz ekonomiskajām sekām, par ko jau gana daudz runāts un tiks runāts arī turpmāk, bet gan cilvēku dzīvi sabiedrībā, attiecībām.
Mēs tiekam slavēta kā disciplinēta, apzinīga tauta, kas teju vai vislabāk ievēro distancēšanās, higiēnas, pašizolācijas utt. noteikumus. Jā, ievērojam, bet vai tāpēc, ka esam daudz apzinīgāki kaut vai par brāļiem igauņiem un lietuviešiem? Stipri šaubos, ņemot vērā, ka šo disciplinētību un apzinīgumu kaut kā nemaz nemana citās dzīves situācijās, piemēram, ceļu satiksmē. Drīzāk sliecos domāt, ka te "nostrādā" mūsu viensētnieciskums komplektā ar nesakārtotās veselības aprūpes sistēmas radītām bailēm slimot. Un bail ne tikai par to, kādas būs problēmas pašam, bet arī tuviniekiem, nonākot ārstniecības iestādēs, kuras taču tiek nemitīgi reformētas un kuru personāls nepietiekami finansēts ar visām no tā izrietošajām sekām.
Savukārt bailes saslimt komplektā ar mudinājumiem ievērot distanci, lietot masku, dezinficēt rokas vairo cilvēku savstarpējo neuzticēšanos sabiedrībā. Visi, ar ko saskaramies, šķiet potenciāli slimi vai mūs apdraudošā vīrusa nēsātāji, izplatītāji. To redzam veikalos, kad kāds pienācis citam par tuvu un tiek vai nu demonstratīvi apiets, vai atgrūsts. To redzam publiskās vietās, kad kāds noklepojas vai nošķaudās un citi to uztver teju vai kā ļaunprātību.
Kādas sekas tas atstās uz sabiedrības dzīvi nākotnē? Paliksim vienmēr tādi vienpatņi, aizdomu pilni pret kāda tuvošanos?
Metīsimies apskaut visus sasveicinoties, kā tas ierasts daļā Eiropas valstu, tiklīdz būsim vakcinēti? Tie ir jautājumi, uz ko atbildi laikam neuzminēsim.
Bet ir viena problēma, par ko ārsti runā jau šodien. Depresijas, ko raisa klātienes komunikācijas nepietiekamība un ilgstošs stress, kuru raisa gan jau pieminētās bailes saslimt, gan nedrošība par nākotni tīri personiskā budžeta neprognozējamības ziņā. Ja nevar novērst cēloņus, jādomā par sekām. Veselības ministre depresiju un psihisko saslimšanu problemātiku aktualizēja vēl krietni pirms Covid-19 sērgas, saprotams, ka šobrīd ir citas prioritātes, taču arī šo nevajadzētu aizmirst. Un savukārt, ja šajā ziņā ir jau kādi uzlabojumi, par valsts atbalsta pieejamību īpaši šajā laikā derētu runāt daudz vairāk. Turklāt izvēloties ne tikai interneta saziņu, ko daudzi problēmu skartie nelieto, vai elektroniskos medijus, kur teiktais vienā mirklī izzūd kā nebūtībā.