Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Sestdiena, 20. aprīlis
Mirta, Ziedīte

Lauma Spridzāne

Pavasara konstruktors

Domājot par pavasari, neizbēgami nāk prātā kustība – asnu spraukšanās no zemes, pumpuru sprādzieni, augšana un tiekšanās pret gaismu. Un tāpēc šķiet, ka pavasarī arī mākslā tik ļoti iederas deja, it sevišķi mūsdienu horeogrāfijā, kad, liekas, ķermeņa kustību iespējām nav robežu.

Viss labais vēl priekšā!

Jeb kilometriem gari vīna pagrabi, padomju blokmājas, bīstamas zonas, kopti parki, lēts transports un sarežģīta politika Moldovā un tās jutīgajā Piedņestras daļā. Šai valstij blakus notiekošais karš ļāvis straujā tempā apzināties, ka tās konstitūcijā ierakstītā neitralitāte ir trausla un pārāk netverama lieta

Kurp un kā ejam

Ceļot laikā tomēr ir iespējams – par to domāju katru reizi, viesojoties kādā no postpadomju valstīm, kas vēl nav iestājušās Eiropas Savienībā (ES). Atgriešanās deviņdesmito gadu sajūtā nepamet, arī esot Moldovā un vēl vairāk tās sāpju bērnā – Piedņestrā. Te Krievijas tuvums un iespaids šķiet fiziski sajūtams gaisā, korupcija ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, bet Eiropas «virziens» nebūt ne pašsaprotams

Miljoni, ērgļi un svētki

Šogad krāsosiet, slēpsiet, meklēsiet vai ripināsiet? Lai gan olu rādīšana jau labu laiku politiski folklorizējusies, svētku noskaņa ir tepat līdzās, gribas smaidīt un aicināt pavasari beidzot ierasties tā pa īstam un uz palikšanu. Arī ola uz SestDienas vāka šoreiz simbols tik daudz kam – sākot no pavisam īstām olām pavisam īstā ligzdā Durbes pusē līdz sensenām tradīcijām un kristīgās pasaules pārmaiņu ceļam.

Jāpaceļ balss

Pēdējā laikā skandālu un skaļu jautājumu Latvijā visdažādākās jomās nav trūcis. Vai sakustinātie "ūdeņi" aizvedīs pie taisnības un godīgākas attieksmes dažādos līmeņos, vēl teikt pāragri

Klasiķi, grandi un dokumentētāji

Spēja pozicionēt sevi sabiedrībā nevis kā "sievieti mājdzīvnieku", bet kā līdzvērtīgu sabiedrības locekli – stāsta, ka tieši tas esot aizrāvis Aspaziju valdnieka Perikla otrās sievas tēlā, tādēļ dzejniece aizņēmusies pseidonīmam viņas vārdu. Nudien mūsdienīgi, vai ne?

Labrīt ne tikai sievietēm

Neesmu es bieži intervēta, saka viena no vadošajām Latvijas futbolistēm. Man pašai no raksta par sievietēm, kas futbolu izvēlējušās par savu profesiju, tieši šis teikums aizķērās visvairāk. Šonedēļ SestDiena iznāk daudzu peltajā un tikpat daudzu iecienītajā 8. martā, tāpēc apiet vai nekādi nepieminēt šo datumu ne varēja, ne gribējās.

Sava punkta atrašana

Ar izkārtu mēli jožu cauri padomju laikam un tā "brīnumzemei", sarunā par seriālu Padomju džinsi un iejušanos tā galvenā tēla Renāra ādā saka aktieris Kārlis Arnolds Avots.

730 dienu

Divi gadi. 730 dienas, kas kļuvušas par atskaites punktu daudz kam. Arī Latvijā. Mūsu pašu bailēm un gatavībai scenārijiem, kādiem vairs nevēlējāmies ticēt. Integrācijas skarbajiem jautājumiem un reālās situācijas apzināšanai. Tam, cik viegli spēlēties ar sabiedrisko domu, viedokļiem un vārdiem. Rietumvalstu spēkam, vēlmei un spējai palīdzēt pašas sludināto ideālu aizstāvībā. Arī cilvēciskumam un labajam, kuram nenogurstoši gribas ticēt.

Gulbja bļāviens

Viņš bija, ir un paliek leģenda. Neaizstājama personība pirmsatmodas, pašā atmodas laikā un arī pēc tam. Leģendārs ar savu talantu, uzdrošināšanos, stilu un galu galā pat runas veidu. Arī bohēmu un daudzu cilvēku atmiņu epizodēm, kurās iekļuva un palika kā galvenais. Ne ar vienu nesajaucamais Juris Kulakovs.

Zaļās ziepes un laimes formula

Vērienīgi lauksaimnieku protesti Eiropā, traktori ielās arī Latvijā, Ždanokgeita un tam visam pa vidu laimīgāko cilvēku noteikšana pasaulē. Tāda, lūk, īsumā bija aizvadītā nedēļa. Bet nu par visu pēc kārtas.

Ilgas pēc atredzēšanas

J​āpiekrīt, ka nudien latviski nav īsti vārda, kā apzīmēt vēlmi kaut ko nebūt redzējušam; nevis nezināt, bet vēlēties nekad to nebūt zinājušam. Lai gan situācijas, kad iesaukties "kā šo tagad atredzēt?", pēdējā laikā šķiet nepieklājīgi bieži sastopamas.

Pret impērijas olām

Ukraina piecēlās kājās diezgan ātri, saka Latvijas armijas majors Jānis Slaidiņš un vienlaikus atzīst, ka ukraiņiem bijušas arī kļūdas, par kurām jau "asins nodevas" samaksātas.

Svētku debesis pār Ukrainu

Palīdzība Ukrainā ir vajadzīga ne tikai armijai un karavīriem. Lai svētku laikā kaut nedaudz iepriecinātu bērnus, kuri savus vecākus gaida mājās un kuriem karš licis pieaugt pārāk ātri, jau otro gadu no Latvijas uz mazajām Ukrainas skolām brauca Ziemassvētku ekspresis. Tas uz mirkli ļāva noticēt patiesam brīnumam.

Bērna acīm

Janvāris Latvijā saistās ar barikāžu laiku. Tajos gados es vēl biju bērns, un manās personīgajās atmiņās vairāk par bailēm un neziņu, kuras noteikti netrūka daudziem, atmoda un liktenīgais janvāris palicis prātā ar pacēluma un brīva gaisa sajūtu.

2024. gadā – ar piesardzīgu optimismu

Kas šogad kļūs lētāks, bet kur jārēķinās ar cenu pieaugumu? Vai kopumā Latvijas ekonomikai šis gads būs labvēlīgs, un kur jau tagad var ieraudzīt riskus? Vērtē un prognozē bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

Ar piesardzīgu optimismu

Gadumijā, simboliski sadauzot un šķīvja lauskās atstājot vecajā gadā visu slikto, tik tiešām aizdomājos par to, ko sagaidu no jaunā, 2024. gada. Tas nu jau lēnu garu iesācies un pasaulē neko īpaši mierīgāks nesolās būt. Tomēr vismaz personīgajā dzīvē, protams, gribētos drusku skaistāku, kaut nedaudz veiksmīgāku, interesantāku, brīnišķīgiem notikumiem un piedzīvojumiem pilnāku – vārdu sakot, labāku un laimīgāku gadu

Gada cilvēks

Medaļu un īpašu zvaigžņu spožums pār Latviju, jauni līderi un vienota dziesma un deja – tā īsumā gribas uzskaitīt skaisto, kas saistās ar gandrīz, gandrīz jau par "veco" kļuvušo 2023. gadu. Bet, protams, bija arī ēnas, drūmais un traģiskais. Tāpēc īsi par visu pēc kārtas.

Ne tikai skatītāji

Dzīvības spēks un vienlaikus trauslums mani arvien pārsteidz nesagatavotu. Un šīs nedēļas SestDienā tam sanācis saplūst kopā uzreiz vairākos, kaut ļoti atšķirīgos dzīvesstāstos un piemiņas vārdos.

Brīvība iet arī bekot

Es esmu divarpusi! – saka reperis Helvijs Fiņķis, atbildot uz jautājumu, kurai hiphopa mākslinieku paaudzei viņš pieder. Kaut kas starp iepriekšējo un vēl līdz galam neizveidojušos jauno. Varbūt šādu starpposmu ne tikai mūzikā un citās mākslās, bet visdažādākajās jomās mums pietrūkst? Tādu, kas apzinās iepriekšējās paaudzes bagāžu un sasniegto un vienlaikus jau redz nākotni ar tās iespējamo triumfu un problēmām?

Mūsu lepnums, mūsu mugurkauls

Patrioti pērk vietējo un gatavi maksāt vairāk. Pie tāda secinājuma nonākuši pētnieki, norādot, ka valstīm ir izdevīgi spēcināt patriotismu sabiedrībā, jo tas pozitīvi ietekmē arī ekonomiku. Lūk, atbilde visiem, kuri patriotismā saskata tikai cēlu garu un drošsirdīgas dvēseles! Vai, citiem vārdiem, ja uz šo it kā drusku netveramo jēdzienu paskatās no cita leņķa, izrādās, tā var būt gana praktiska parādība.

Starp svecēm un vēsturi

Sācies sveču laiks. Un līdzās Latvijas karavīru piemiņai dedzinātajām jau otro gadu lejam arī jaunas – Ukrainas aizstāvjiem. Protams, simboliski. Protams, skumji, ka šī akcija arī šogad jāturpina. Taču vērts atcerēties, ka pat izdegusi svece var dzīvot vēl otru dzīvi, darot labu.

Mūsu daudzie stikla kalni

Ir tādi cilvēki, ar kuriem tev it kā tiešā veidā nav bijis nekāda sakara, tomēr vienmēr šķitis, ka viņi ir tepat, kaut kur blakus, līdztekus cīnoties arī par saviem mērķiem un klūpot aiz saviem akmeņiem. Un, kad viņiem kāda uzvara, tevī arī tāds nesavtīgi skaists prieks: rekā, viņiem sanāca! Tā silti un sirsnīgi.

Laikmetīgi jautājumi

Kā veidojas teroristiskas organizācijas? Kas ļauj tām attīstīties un pieņemties spēkā? Kādēļ reliģiskais radikālisms nav labs un nekad nespēs panākt mierīgu līdzāspastāvēšanu nevienā pasaules daļā? Kā tā sauktais tauriņa efekts darbojas mūsdienu ģeopolitikā, un cik ļoti mūs ietekmē tas, kas notiek ne tikai tuvos, bet arī ģeogrāfiski it kā visai tālos reģionos? Un galu galā – vai slavenā teorija par civilizāciju sadursmi tiešām mūsu acu priekšā tagad īstenojas praksē, vai tomēr tieši otrādi – tā izrādījusies nepareiza, un iemesli šobrīd nokaitētajai situācijai Tuvajos Austrumos meklējami pavisam citur?

Uz Ukrainu. Turp–atpakaļ

Dzīve pārtraukta, bet turpinās – tā īsi varētu raksturot notiekošo Ukrainā ārpus aktīvās kara zonas. Pilsētās rit dzīve arī ap raķešu sagrautiem namiem un mīnētiem tiltiem. Vienīgi tā vietā, lai domātu par kultūras dzīves uzlabošanu, tur tagad tiek meklētas iespējas jaunu bumbu patvertņu izbūvei.

Ko lai daudz tur saka...*

Što tam skazatj...* ir frāze, kas pēc nesenās atgriešanās no Ukrainas mani visu laiku vajā. Šausmas, ko piedzīvojuši gan iedzīvotāji, kuru mājām gājuši pāri iebrucēji, gan karavīri, kuriem nācies būt frontes līnijās, nav vārdiem izsakāmas. Vieni stāsti ir briesmīgāki par citiem, un jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka atkal būs vajadzīgas paaudzes, lai ne tikai fiziski, bet arī garīgi Ukraina un tās cilvēki spētu no kara šausmām atkopties.

Nākamreiz gan

Joprojām Ukraina un atkal Izraēla/Palestīna ir pēdējās nedēļas fokusā. Ukraina – jo šāvieni tajā nav norimuši jau teju 600 dienu. Gazas sektors un ebreju un arābu sadursmes – jo gadu desmitiem ilgais (kaut patiesībā – vēl senākais) konflikts atkal uzliesmojis, turklāt negaidīti un asiņaini.

Brīvības seja

Vai jūs esat ielūkojušies sejā cilvēkam, kas bēg no kara šausmām? Sejā kādam, kas pamet savas mājas un ierastos apstākļus, lai glābtu dzīvību? Vai šādu bēgšanu var saukt par brīvību? Vai to var saukt par izvēli?

Olga katrā no mums

Vai jūs pazīstat Olgu? To, kura iesprūdusi kioskā, kaut patiesībā gribētu apceļot pasauli. Tiem, kas viņas stāstu nezina, vajadzētu ar to iepazīties – jo, šķiet, ikviens no mums kaut reizi viņas situācijā un sajūtās nonācis.

Nacionāla mēroga moments

Kā vērtēt jaunās, Evikas Siliņas (JV) vadītās valdības ministrus? Kas varētu izrādīties viņu stiprās un kas – vājās puses?