Ļoti iespējams, ka, izejot cauri šai krīzei, mainīsies tik daudz kas, ka mēs to pat nevaram tagad iedomāties, saka kontemplācijas skolotājs Juris Rubenis un vienlaikus uzsver: šis var kļūt arī par īsto brīdi patiesai sevis atklāšanai un atbildēm uz dzīves lielajiem jautājumiem.
Pirms dažām dienām, kavējoties ziņu slejās un vienlaikus izmēģinot jaunas pieejamo tehnoloģiju izmantošanas iespējas, man radās pavisam nopietns jautājums: par ko es domāju agrāk? Pirms TAS vēl bija noticis un ne tikai ziņās, bet arī apkārtējo sarunās bija arī citas tēmas, ne vien visur esošais vīruss un tā radītās blaknes?
"Komēta ir vientuļa zvaigzne, kas zaudējusi jēgu un ar ugunīgu asti traucas pasaules izplatījumā. Visām citām zvaigznēm ir savi noteikti ceļi, bet komēta var parādīties jebkuru brīdi. Arī te." Nudien nedomāju, ka pienāks brīdis, kad SestDienas redaktora sleju sākšu ar citātu no savas, nebaidīšos teikt, nozīmīgākās bērnības un varbūt visas dzīves grāmatas – Tūves Jānsones Komēta nāk.
Ļaunais pelēkais vilks, pelēkās peles sindroms, no kura jātiek vaļā, vienmuļā pelēkā ikdiena un pelēcība, ne personība. Šķiet, jau no bērna kājas mums tiek iestāstīts, ka pelēks nav labs – ja ne gluži slikts, tad katrā gadījumā rutīnas pilns un neinteresants. Varbūt arī tādēļ biedēšana ar pelēko sarakstu tik labi iedarbojās – skat, lielās bailes tikt tajā iekļautiem nu garām, un varam dzīvot tālāk, skaļi uzelpojot.
Pēdējās nedēļas bijušas vētrainas. Tiešā un pārnestā nozīmē. Kamēr piejūrā ārdījās vējš, ne tikai gāžot pavisam burtiski no kājām nost, bet arī brucinot un ārdot stāvkrastus, tiesu lietās iesaistījās PR veidotāji, pierādot, ka mūsdienās tik tiešām galvenais ir tēls sabiedrības acīs – tad var itin viegli nonākt pat līdz citas valsts preču boikotam, dažiem pat neaizdomājoties, par ko vispār ir strīds un vai nedaudz kritiskas attieksmes tomēr arī nenāktu par labu. Jebkurā jautājumā.
Politika nudien ir sarežģīta lieta. Nepietiek savākt domubiedrus vienuviet – pēc tam vēl viņi jānotur kopā un jāorganizē viņiem sapulces. Un, ja vēl pazūd balsošanas urna un ja sakrīt ne tie cipari, tad pavisam…
Nezinu, vai jums kādreiz ir sanācis būt kādā no Lielbritānijas nosacīti mazajām pilsētiņām (proti, ne Londonā), bet tie, kam ir, visticamāk, varēs man piekrist, ka daudzie joki par britu izslavēto mieru, nav nekas īpaši pārspīlēts.
Kamēr Saūda Arābijā snieg, Latvijā no ziemas baltuma joprojām ne vēsts. Un, kamēr vidusmēra latvietis, protams, vismaz drusku nīgrojas un čīkst, ka ziema tāpat kā valsts noteikti nozagta un nez vai vairs atgūstama, laika ziņu vispazīstamākā seja Toms Bricis apgalvo, ka klimata pārmaiņām tajā tikai daļēja vaina – pirms pusgadsimta ziema bijusi teju tikpat zaļa un aukstuma nemocīta.
Kas ir veiksmes atslēga? Kā mūsdienās veidot kaut ko, kas būtu reizē kvalitatīvs un pieprasīts, citiem interesants un radītu prieku arī pašiem tā radītājiem?
"Divitūkstoš divdesmitais gads / neaicināts atnāk pats…" – man pretī sēžot, rezignēti nopūšas kolēģis Egīls Zirnis, atsaucoties pats uz savu dzejas darbu, kas tapis pirms trīsdesmit gadiem. Laika ritējums, relativitāte, mūsdienu straujums un neizbēgamība aprakstīti, apjūsmoti, lamāti un cildināti jau gana daudz, tāpēc šoreiz nevis par laiku, bet to otro daļu – atnākšanu. Vai, precīzāk, – satikšanos.
No melnā cauruma ilgi gaidītās ieraudzīšanas un liesmojošas katedrāles Parīzes vidū līdz veselu ēru beigām pašmāju politikā un brūkošiem tiltiem Rīgā. Uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt, jo izņēmumu nav – notikumu arī 2019. gadā netrūkst, tie jau sastājušies glītā virtenē, lēnām nogulsnējas. Kuriem no tiem būs ilgstoša pēcgarša, kuri aizmirsīsies jau svētku virpulī?
Mēs netiekam vaļā no "700 verdzības gadiem", no cietēja tēla; sliņķi, dzērāji, pazemīgi, viltīgi – tie visi ir Merķeļa radīti latviešu tēli, stāsta klasiķim veltītās jubilejas izstādes autore Aija Taimiņa. Nav no tiem pozitīvākajiem raksturojumiem, vai ne?
Vērojot mūsdienu degvielas alternatīvu meklējumus, gribas uzdot krietni filozofiskākas dabas jautājumu, proti, vai vispār pasaulē ir kas tāds, kas kaut vai tīri teorētiski agrāk vai vēlāk nevarētu radīt enerģiju, kas savukārt liktu kustēties kaut kam citam? Saules vai ūdeņraža spēks jau sen nevienam nav noslēpums, savukārt, piemēram, aļģu radītā enerģija varētu būt pārsteigums. Bet kāpēc gan ne? Un, ja aizdomājas vēl tālāk, cilvēces tiekšanās pēc mūžīgās jaunības patiesībā tāda vēlme atrast neizsmeļamus enerģijas krājumus jau vien ir.
Ja vidusmēra Latvijas iedzīvotājam prasītu, kas palīdz pret visām kaitēm, šķiet, pirmā atbilde būtu pilnīgi skaidra – atlaist Saeimu! Par to, protams, var smīkņāt vai jokot. Taču tas, kādēļ joprojām tik liela daļa sabiedrības neuzticas parlamentam un līdz ar to tā pieņemtajiem lēmumiem, liek aizdomāties. Jā, uzticība ir augusi, ja salīdzina ar viszemākajiem punktiem pirms kāda laika. Tomēr neuzticības skaitlis ir lielāks. Statistika ir nepielūdzama.
Ja viens dzīvnieka gads ir vairāku cilvēka gadu vērts, tad kā ar valsti? Vai tās "īstais" vecums rēķināms paaudzēs? Vai varbūt piepildītos mūžos un cilvēkos, kas savus vārdus atstājuši vēsturē, ietekmējuši un iedvesmojuši citus, arī tos, kurus nemaz nav pazinuši?
Novembrī gribi negribi vienmēr jādomā par likteni. Un likteņiem. Par apstākļiem un personībām. Kas kuru ietekmē vairāk? Un kādus lielos nospiedumus atstāj?
Mūs novēro, mūs noklausās, mūs izmanto. Pēc sazvērestības teoriju piekritējiem un popularizētājiem nekad nav bijis tālu jāmeklē. Taču, ja atmetam pārspīlējumus par "lielo brāli, kas mūžīgi vēro", jāatzīst, ka tik tiešām esam nonākuši punktā, kad viegli kļūt par zobratu. Pat ne skrūvīti, kas, lai arī maza, kaut ko stingri un vajadzīgi satur kopā, apzinoties savu vērtību un nepieciešamību, bet tieši tādu mehānisma daļu, kura uzcītīgi velk un ritina uz priekšu kaut ko lielāku, ko pati nemaz neizprot, varbūt pat necenšas ieraudzīt visā pilnībā, tikai turpina griezties, lai arī "tas lielais" un visaptverošais kustētos. Pat ja visa mehānisma jēga ir bezjēdzīgi kustināt tos pašus zobratus, neļaujot tiem atslābt un ieraudzīt, ka varētu būt arī citādi.
"Nevienam neko neteikšu." Cik bieži tā nodomājat jūs, sevišķi gadījumos, ja kaut kas neiet, kaut kas pavisam grūti, kaut kas galīgi ne tā, kā vajadzētu būt?
Rudenī cilvēkiem parādās dažādas problēmas. Viens tajās pāris saulainajās dienās, kas pēkšņi uzmirdz visapkārt, nekādi nevar saņemties pastrādāt. Citam jāizdomā, kā izcept ķirbju cepumus, kas nedrīkst garšot pēc ķirbja. Kādam jāizfunktierē, kā vienā dienā pagūt izbraukāt no viena Latvijas gala līdz otram, jo visur notiek svarīgas un smalkas lietas. Bet vēl cits attopas pie pēkšņas atklāsmes, ka vakari kļuvuši skaisti gari, tāpēc var pievērsties grāmatu gudrībām, paplašināt horizontus, veroties kinoekrānā, un iedziļināties zinātnes niansēs – kas zina, varbūt arī pašam izdodas ko jaunu ieraudzīt un pasaulei pavēstīt.
Lūk, šīs nedēļas SestDienas ekspresaptaujā noskaidrojām, ka, izrādās, lielās līnijās nemaz tik drūmi un nelaimīgi Latvijas iedzīvotāji nejūtas. Vai tas varētu nozīmēt, ka par spīti visam, kas ikdienā "nekad nenotiek tā, kā vajag" un ko "noteikti varētu labāk", latvieša sapnis par labu dzīvi tomēr lēnu garu piepildās? Ja tā, kas tad tajā sapnī ietilpst un kā vēl trūkst? Vai tas ir ulmaniskais "savs stūrītis, sava zemīte" vai tomēr kaut kas transformējies, pārprogrammējies līdz ar 21. gadsimta tehnoloģijām un jau pavisam cits?
Viena ministra bažas nav apstiprinājušās, arī cita stingro nostāju neatkarīgas instances apgāž, tad vēl it kā tik cieši solīta atbalsta trūkums augstām amatpersonām un visam pa vidu aktieru dumpis teātra laukā un skaļa aiziešana.
Teikt, ka it kā mazajā Latvijā trūktu skaļu skandālu un gribētājiem nebūtu par ko mēles trīt, nudien nevar. Turklāt – tas attiecas gandrīz uz jebkuru jomu, sākot ar tik piezemēti netveramajām politikas spēlēm un beidzot ar pavisam reālām aizturēšanām, kur kādreiz apmierinātu un smaidīgu augstu šefmaņu sejas pēkšņi izstiepušās jau pavisam citās grimasēs.
Dīvaini, bet fakts, ka laikmetā, kad analfabētisms vismaz šajos platuma grādos vairs nav ne pieņemams, ne arī kas ierasts, bet lasītprasme pieder pie izglītības pamatiemaņu komplekta, tik daudz tomēr jārunā par lasīšanu. Tā īpaši jāveicina. Pat kampaņas jāveido. Par to jādiskutē. Un jādomā, kā popularizēt.
Trīsdesmit gadu kopš Baltijas ceļa. Pirmajā mirklī šķiet – ko tur daudz atzīmēt un īpaši atcerēties. Līdz apaļajiem piecdesmit vai pat bībeliskajiem četrdesmit vēl krietni pietrūkst. Tomēr jāatzīst, ka trīs desmitgades ir gana ilgs laiks – tie, kas tajā laikā vēl bija mazi bērni un pusaudži, nu jau kļuvuši par visaktīvāko sabiedrības daļu, pieņem lēmumus un piedalās valsts vīzijas veidošanā. Kurp tā mūs ved?
Cik bieži jūs lamājaties? Esat piefiksējuši, kuros gadījumos bez stiprāka vārda neiztiekat un kad atklājat jaunus apvāršņus savā leksikas krājumā? Iemeslu jau netrūkst – vasara pārāk īsa, uz ceļiem bedres un kur-tie-velosipēdisti-skatās, politiķi ne tādus lēmumus pieņem, vajadzīgajā brīdī neviens nepalīdz, un vispār – arī laika vienmēr par maz, apkārt vieni vienīgi nejēgas… Tiešām jāatzīst – ir mirkļi, kad bez tāda sulīga, patiesi un no sirds nākuša, vārda nudien nekādi neiztikt.
Atzīstu ziņa, ka tapis pasaulē pēdējais leģendārais Beetle automobilis, man lika kaut kā saskumt. Ne tāpēc, ka ēras beigas, vienkārši kaut kādas jaukas tās "moģīlītes" bija. Nu tādas, ka gribējās pasmaidīt katru reizi, kad ielās sanāca ieraudzīt. Tagad bieži tik līdzīgie auto, no kuriem lielākā daļa no aizmugures gluži vienkārši izskatās pēc štancētām bulciņām, tādas emocijas nerada. Vai tas nozīmē, ka skaistums cīņā ar praktiskumu zaudējis? Negribētos ticēt. Turklāt – radītas tak tās vabolītes bija taisni tādēļ, lai kļūtu par praktisku tautas auto…
Nesen sarunās gudrā sabiedrībā uzzināju, ka pētnieku aprindās pavisam oficiāli tiek lietots burvīgs jēdziens "tā kā ģimene". Neviltoti sapriecājos par tādu atjautību, jo šis nieka "tā kā" gandrīz jebkura vārda priekšā nudien izskaidro ļoti daudz dažādu dīvainību sabiedrībā, kas līdz šim man likušās ačgārnas vai vismaz neizprotamas.
Vieni otriem liekas tracinoši lēni. Otriem pirmie – nepieklājīgi skaļi. Trešie iebāzuši galvu viedierīcēs tā, ka pat šķiet: arī enerģiju tie uzņem nevis ar ēdienu, bet no elektrības vada kopā ar savu glāstāmo draugu. Bet ceturtie smaida pa visu seju vai nešpetni kliedz – kā nu šķiet tā brīža situācijā atbilstošāk – un visu nenogurstoši vēro, uzsūcot sevī un laikam taču jau kaut kur noglabājot, lai pēc kādiem gadiem vilktu ārā un piedāvātu jau kā savu, paša kompilēto izpratni par to, ko nozīmē būt kādas paaudzes pārstāvim.
Jāatzīst, vasaras saulgriežu svinēšana savulaik man bija līdz galam neatklāta teritorija. Bērnībā tajā, ka oficiāli var neiet gulēt, jāņot līdz rītam un sadarīt visādas lietas, kuras ikdienā, visticamāk, netiktu tik viegli pieļautas, bija savs šarms, taču kaut ko tā īsti šajos svētkos ilgi nevarēju "noķert". Varbūt to svinīgā rituāla sajūtu, par kuru tik daudz runāts tautasdziesmās, ticējumos un teiksmās.
Portālā Diena.lv tiek izmantotas sīkdatnes. Tās uzkrāj anonīmus datus par vietnes apmeklējumu, tādējādi palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot portālu, Jūs apliecināt, ka piekrītat šo sīkdatņu izmantošanai, kā arī to iespējamai nodošanai trešajām pusēm. Piekrišanu var atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes Jūsu ierīcēs.
