Politiskās spēles ir viltīga padarīšana. Lai cik rūpīgi arī nesekotu līdzi valdības un Saeimas mājā notiekošajam, zināmi pārsteiguma zaķīši no cepurēm vienmēr izlec un rada viļņošanos pat tajos, kas it kā "jau teica, ka tā būs".
Neticu, ka Krievijā ledusskapis uzvarēs televizoru. Tur ledusskapis vienmēr zaudēs, – runājot par propagandas nozīmi, SestDienai saka ManasBalss vadītājs Imants Breidaks. Kurā brīdī propaganda sāk valdīt pār cilvēka prātu? Kam ir jānotiek, lai tās vēstījums kļūtu svarīgāks ne tikai par veselo saprātu, bet arī par pamatvajadzībām un vēlmi dzīvot arvien pārtikušākā sabiedrībā?
Krusa ābolu lielumā, neliela plūdu sajūta, dažos ceļa posmos ar auto burtiski ienirstot ūdenī, vēja lauzti koki un, protams, postījumi, kuri tik ātri vis nebūs novēršami.Augusta sākuma negaiss un lietus, šķiet, pamazām iezīmējis vasarīgās bezbēdības beigas, gaisā jūtama tāda kā lēna atgriešanās darbu ikdienas ritmā un nopietnībā.
Bloķēti tilti uz vienu pusi un vairākas stundas
korķī līdz nakts melnumam. Droši vien tā joprojām ir košākā
asociācija, kas lielai daļai Rīgas iedzīvotāju nāk prātā, ja piemin
pirms neilga laika no kārtības sargiem aizbēgušo noziedznieku.
Turklāt, lai arī citādos apstākļos, tomēr tas bija jau otrs izbēgušais likuma pārkāpējs nepilnas nedēļas laikā.
Mūsu nebeidzamā ziņkārība ir interesanta lieta – lūk, zinātnieki izpētījuši, ka cilvēks gatavs pat ciest
sāpes, lai apmierinātu vēlmi zināt. Tāpat vismaz daļa no mums
gatava doties avantūrās, lai tikai izpētītu visas iespējamās
cilvēka spēku, spēju un iespēju robežas.
Tas lepnums un spīts ir mums asinīs paaudžu paaudzēs, tāpēc zinājām, ka pratīsim
sevi aizstāvēt, atbildot uz jautājumu par
Ukrainas cīņassparu, saka folkloras grupas
Joryj Kłoc līderis Antons Vognedars Lubijs.
Pat ja pats nedejojat un nedziedat, pat ja biļešu
rindas neizstāvējāt un ne uz vienu koncertu vēl
neesat bijis... pagājušajā svētdienā pietika kaut
uz mirkli pabūt Rīgas centrā, redzot un dzirdot
visu novadu priecīgos soļus un balsis, lai cauri
ķermenim izskrietu tā ne ar ko nesajaucamā
atskārsme – Dziesmu un deju svētki atkal ir klāt!
Apklaušinot apkārtējos, kā pagājušas
Jāņu brīvdienas, neviens vien šogad atzīst: bija dīvainas sajūtas.
No vienas puses dabas skaistums un svētki, no otras – ziņas no
Krievijas par Vagner kaujinieku "maršu", kas pēkšņi lika atrauties no visa, lai, burtiski sēžot pie ugunskura, skrollētu telefonā
ziņas un mēģinātu saprast, kas īsti notiek.
Nākotnē varētu pastiprināties vēlme pēc
ilgtspējīgiem un ekoloģiskiem risinājumiem. Līgo svinībās
cilvēki varētu vairāk pievērsties dabas saudzēšanai un ekoloģiskajiem aspektiem.
Par valdību ir skaidrs tikai tas, ka joprojām nekas nav
skaidrs. Aptuveni tā varētu vienā teikumā savilkt kopā visus
politiķu pēdējo nedēļu "vingrinājumus" pēc Valsts prezidenta
vēlēšanām.
Ja būtu dažos vārdos jāraksturo pēdējās
nedēļas Latvijas politikā, tad to varētu izdarīt pavisam īsi:
politiskās spēles visā to krāšņumā. Aizvainojums vieniem sejās,
uzvarošas notis citu balsīs, viltīgi skatieni un izteikumi, kuros
nekādi nav iespējams noslēpt prieku par konkurentu apspēlēšanu.
Patiesi laimīgu cilvēku pūļi, gaviles un smaidi sejās,
pie Brīvības pieminekļa hokejistus sagaidot.
Daudzbalsīgs "Lat-vi-ja!" joprojām, šķiet, dzirdams kaut kur gaisā. Uzvara Kanādai, bet Latvijai
zelta komanda ar bronzu – šis tīmekļa plašumos
klejojošais kopsavilkums, šķiet, visprecīzāk raksturo sajūtu par Latvijas izlases izcīnīto vietu hokeja
čempionātā.
Augstāka amata par Valsts prezidentu Latvijā nav. Vismaz oficiāli. Par savu ietekmi, patieso nozīmi un, tā sakot, "nospiedumu tautā" jau pēc tam katrs konkrētais šī amata piepildītājs ir atbildīgs pats.
Kad jūs pēdējo reizi esat bijuši Latgalē? Kādu iespaidu tā uz jums atstāja? Varbūt tur dzīvojat diendienā? Vai par Latgali tik bieži dzirdamie stereotipi, jūsuprāt, atbilst patiesībai?
Hokejs. Visu pamazām pārņem hokeja čempionāts – pozitīva līdzi jušanas deva un iespēja pat tiem, kas ikdienā sportam līdzi neseko. Gribētos tikai to vien pieteikt un par to arī runāt. Diemžēl nekādi...
Kādā burbulī jūs dzīvojat? Cik tas ir
noslēgts? Un cik daudz jūs zināt par citiem tādiem pašiem un
tomēr pavisam savādākiem, kas iekapsulējušies blakus?
Kas Lieldienas ir jums? Kristīgās tradīcijas,
putnu modināšanas un pagānisko rituālu vai gluži vienkārši
pavasara atnākšanas svētki? Parkos un ielu malās izliktie lielizmēra zaķi un olas jūs iepriecina vai, taisni otrādi, – nedaudz
tracina savā paredzamībā?
No cik gadiem pieklātos cilvēkiem doties "pelnītā atpūtā"? Vai pensijas vecums būtu jānosaka visām profesijām un visās valstīs (vismaz Eiropas robežās) vienāds? Un visbeidzot, ja pensiju sistēma netiek reformēta, cik ilgi ar valsts atbalstu pēc nostrādāta darba mūža mēs, eiropieši, savā novecojošajā sabiedrībā vispār vēl varēsim rēķināties?
Nesenā plaisa kādas Valdemārielas dzīvojamās mājas sienā ietekmēja daudzu ģimeņu ikdienu, un ne tikai to, kurām pavisam tiešā veidā nācās vismaz uz laiku izvākties no sava mājokļa. Šis notikums ne vienam vien lika aizdomāties arī par savas dzīvesvietas drošību, kā un vai vispār tā tiek regulāri pārbaudīta, kādas iespējas ir mājas uzlabojumiem un, ja tādi vajadzīgi, vai tos iespējams atļauties. Protams, tas kārtējo reizi izgaismoja arī vairākas nepilnības atbildīgo iestāžu darbā un atkal atgādināja par padomju laikos celto daudzdzīvokļu māju problēmām.
Vai viss apkārt ir politisks un notiek tikai politikas vārdā? Cik daudz nosaka un ietekmē viens no daudziem
tūkstošiem protestētāju? Cik daudziem dzīvi maina viena
praktisko padomu grāmata? Cik daudz mums apkārt ir nejaušību, un kas no tā visa patiesībā organizēts un ar lielo politiku
saistīts?
Līdz Vispārējiem XXVII Latvijas dziesmu un XVII deju svētkiem palikušas vairs tikai drusku vairāk nekā simts dienas. Jau sākusies dalībnieku reģistrācija, noritējušas pirmās deju skates, marta beigās tās sāksies arī koriem. Vai un ko attālinātais kovidlaiks būs mainījis dziedāt un dejot gribētāju prātos un sirdīs? Vai dalībnieku būs vairāk vai mazāk? Un galu galā – kādas sajūtas šī gada svētki raisīs? Vai tie dos to vajadzīgo iedvesmas, pacilātības un saliedētības sajūtu par visas tautas spēku, kas, šķiet, šobrīd tik ļoti vajadzīgs ikvienam?
Domāju, visiem skaidrs: karš Ukrainā no mūsu ikdienas sarunām un domām nepazūd daudzu iemeslu dēļ, bet viens no tiem noteikti esam arī mēs paši. Un ne tikai tāpēc, ka, sekojot līdzi notiekošajām šausmām kaimiņos, arī paši nejūtamies fiziski droši. Skaidrs, ka notikumi Ukrainā pēkšņi izgaismojuši un likuši no jauna runāt un domāt arī par mūsu sen neizpildītajiem mājasdarbiem un pārāk ilgi malā noliktām un nerisinātām problēmām.
Tieši gads. Tieši gads pagājis kopš brīža, kad Krievijas sāktais karš mainīja ne tikai Ukrainas, bet arī
citu valstu ikdienu, politisko dienaskārtību un cilvēku noskaņojumu. Radīja bailes. Izraisīja traģēdijas. Izšķīra cilvēkus. Sagrāva ilgi loloto un cerēto.
Zemestrīces un sieviešu loma mūsdienu sabiedrībā. Divi temati, kas vispār nemaz nav saistīti un tomēr kaut kā iederīgi viens otram blakus sagulst kopā.
Kad jūs pēdējo reizi bijāt teātrī? Man nupat nedēļas laikā iznāca pabūt vairākos jeb, precīzāk, – noskatīties četras izrādes pēc kārtas teju ik vakaru.
Valoda ir nebeidzams prieka avots. Sakiet, ko gribat, bet daudzās vārdu spēles, lietojuma nianses, konteksts, neveiklības, sacītā izteiksme un zemteksti – nu, tīrākā izklaide un sajūsmas mirkļi!
Attīstīt ātrumu līdz 200 kilometriem stundā, noraut rokas bremzi un joprojām kontrolēt, ko dari... Tas, protams, skan bīstami, bet – arī aizraujoši. Turklāt ne mazāk iedvesmojošs ir viss drifta braucēja Kristapa Bluša stāsts, kā no entuziastiskas aizraušanās un auto ķīlēšanas mazā garāžā viņš nonācis līdz pirmajām vietām pasaulē šajā sporta veidā un arī biznesam, ko pazīst un novērtē tālu aiz Latvijas robežām.
Vairākas dienas neatslābstoši sekojot līdzi notikumiem
Jēkabpilī, kur vārda tiešā nozīmē daba demonstrēja
savu absolūto pārākumu, šķiet, visiem ir skaidrs, ka
par klimata problēmām nudien jādomā un jau laikus
jāgatavojas arī lielākām iespējamām kataklizmām.