Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Nekad nenocietiniet savu sirdi!

Kad Ķekavas senioru deju kopas Sidrabaine vadītājai Aijai Ārei lūdzu, lai iesaka kādu no viņas dejotājiem Senioru Dienai, viņa atbild: "Jānis Čevers, bijušais ugunsdzēsējs! Abi ar kundzi Kati Litvinu dejo; Kate veido mājas lapu Dejoseniori.lv." Zvanu Jānim Čeveram, un pēc dažām dienām tiekamies. Intervējamais uz sarunu ierodas ar auto, jo ikdienā abi ar Kati dzīvo Jelgavā, netālu no Linu fabrikas.

Aicinājumi un aizraušanās

Sarunā ar Jāni vispirms noskaidrojam, ka viņu allaž vilcis uz rakstīšanu. Pats gan saka tā: "Kādreiz niekojos..." Savai pirmajai meitenei sacerējis dzejoļus, rakstījis stāstus. Nu re, kā mīlestība atraisa radošās spējas! Vēlāk, ugunsdzēsējos strādādams un būdams Jelgavas tiesas piesēdētājs, cītīgi skrīvējis korespondences Jelgavas rajona laikrakstam Darba Uzvara, vēlāk – avīzei Jelgavas Ziņotājs. Viņam bijusi pat sava pastāvīga rubrika No tiesas zāles. Kāpēc tagad vairs neraksta? Seniors nosmej – neesot jau vairs, par ko. Dzīve kļuvusi pārāk ērta un mierīga? Nu jā, nevarot salīdzināt ar atmodas laiku! 

Tomēr spalvas dancināšana nav bijis dzīves aicinājums. Tāpat kā ugunsdzēsēja darbs, ko Jānis raksturo šādi: "Dzīves nepieciešamība." Gadās, ka jānodarbojas ar lietām, kas sākumā nemaz neliekas pievilcīgas. Bet pamazām ar daudz ko sarod un iemīļo. Tā bijis arī ar ugunsnelaimju profilaksi. Par vaļasprieku viņš nodēvē statistikas datu apkopošanu par ugunsgrēku iemesliem un citiem to parametriem paša izveidotajās perfokartēs.

Kur dzimis? Latgales laukos. Puišeli audzināja vecvecāki, kuri bija ticīgi un, protams, arī mazdēlu veda uz skaisto Varakļānu katoļu baznīcu. Svētbildes, rituāli un mūzika atstāja dziļu iespaidu, tāpēc zēns bērnībā vēlējās kļūt par katoļu priesteri. Tomēr padomjlaiku skola salauza ideālistisko pasaules uzskatu tā, ka vairs nesaprata, kam ticēt un kam ne. 

Bet par ko tad puisis vēlāk sapņoja? Ne celšanās līdz ar rīta gaismas svīdumu, lai ietu ganos, ne ravēšana nav gājusi pie sirds. Tad jau drīzāk koris, deju kolektīvs un teātra pulciņš skolā. Tāpēc no skolas Jānis mājās parasti atgriezās ar pēdējo autobusu, kas no Viļāniem izbrauca pulksten 21.20. Un agri saprata, ka grib peldēt plašākos ūdeņos. Neko darīt – katram savs!
 

Pirmā mīla, pirmās ziepes 

Bet kā bija iespējams tikt projām no laukiem? Pēc vidusskolas izlaiduma prātojis – ej nu sazini, kā ar to Dievu, bet matemātika ir mūžīga, sak, kļūšu par matemātikas skolotāju! Tālab iestājās Daugavpils Pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātē, sāka dejot studentu deju kolektīvā Laima. Tomēr cilvēks domā, Dievs dara, vai nu ir Viņš, vai nav. Fizmatiem esot tāds ticējums, ka nedrīkst precēties, iekams nav nokārtots gala eksāmens matemātiskajā analīzē. Jāņa gadījumā apstiprinājies, ka tur zināma taisnība.
Jo pēkšņi jauneklis sastop savu pirmo lielo mīlestību un ir pagalam. No deju nometnes, kas sarīkota, lai gatavotos studentu Dziesmu un deju svētkiem, atprasās, aiziet uz randiņu un atpakaļ vairs neatnāk. Izrādās – aizbraucis līdzi draudzenei uz Saldu. Krustpils dzelzceļa stacijā brīdis pavadīts pārdomās, kurp doties – atpakaļ uz Daugavpili, kur institūts, nometne un gatavošanās Dziesmu svētkiem, vai pie līgavas uz viņas mājām Saldū. Izvēlējās otro; uz institūtu aizceļoja iesniegums, ka "objektīvu apstākļu dēļ uz nometni un Dziesmu svētkiem neieradīšos...".

Padomjlaikos disciplīna un izpratne par vērtībām atšķīrās no tās, kas mūsdienās. Līdz ar šo izvēli Jānis iekūlās ziepēs – par katru cenu gribēja izslēgt no komjaunatnes, un beigās nācās pamest studijas. Par laimi, nākamais sievastēvs topošo znotu tovasar iekārtoja sezonas darbā meliorācijā. Tur nācās rukāt no septiņiem rītā līdz vēlai vakara stundai. Toties algā saņēma 300 rubļus, milzu naudu, un varēja rudenī sarīkot kāzas. Tautas dejas šo iemeslu dēļ gan piegriezās uz ilgu laiku.

Bet ar to nepatikšanas nebeidzās. Jaunekli izsauca uz kara komisariātu. Tolaik augstskolu studentus armijā uz diviem gadiem neņēma, ar augstāko izglītību skaitījās virsnieka činā. Bet Jānis no augstskolas laukā! Viņam piedāvāja izvēlēties kara skolu. Sajūsmas nebija. Tas bija 1968. gads, un šim pajautāja viedokli par notikumiem Čehoslovakijā. Jānis saka – skaista pilsēta... Gan jau ar draugiem kādreiz bija pārsprieduši politiskās norises! Militāristi noņurdējuši – sak, ja turpināsi palaist muti, drīz skatīsies uz Zlata Praha pa tanka lodziņu! 

Jānim negribējās iet armijā un velti izšķiest laiku. Tāpēc ar steigu iestājās Ļeņingradas Ugunsdzēsības tehniskajā skolā. Tur ne vien nācās pakļauties militārajai disciplīnai, bet bija arī jānēsā armijas forma. Viņš nosmej: "Uzvilku armijas formu, lai nebūtu jāiet armijā!" Beidzis ar izcilību. Bet vēlāk izmācījās vēl divās tehniskajās augstskolās. 
 

Pažarnieku prieki un bēdas

Sadales komisija toreizējā Ļeņingradā Jāni nosūtīja darbā uz Latviju, kur savukārt Iekšlietu ministrija norīkoja par vecāko inspektoru Jelgavas Ugunsdrošības inspekcijā. Tur arī nostrādāts viss mūžs, lielākā daļa – priekšnieka amatā. Ko tad darīja šāda institūcija? Cītīgi pārbaudīja tautsaimniecības objektus jeb veica tā dēvēto ugunsdrošības profilaksi. Taču dienesta pienākumos ietilpusi arī ugunsgrēku izmeklēšana. Vai pašam liesmās nebija jālien? Esot bijis visādi. 

Atceroties saukļus "Kas grib dzīvot vienos priekos, tas lai stājas pažarniekos!" un "Spožās pogās, ķiverēs šie pa jumtiem šiverēs!", apjautājos, vai pažarniekiem ir arī kādi prieki. Jānis jokodamies stāsta, ka šajā profesijā galvenie sporta un atpūtas veidi ir domino un biljards, ar ko ugunsdzēsēji īsina laiku, gaidīdami izsaukumu. Bet iemesli, kāpēc izceļas ugunsnelaimes? Seniors atbild, ka tas galvenokārt notiek neuzmanības pēc, neiztrūkstot arī specifiski tehniskiem iemesliem. Smēķēšana, laikus nesakārtota elektroinstalācija, bojātas apkures ierīces u. tml. Arī mūsdienās.

Ko viņam iemācījusi šī profesija? Jānis: "Nekad nevajag krist panikā. Ja notiek kaut kas ārkārtējs, vienalga, izceļas ugunsgrēks vai kāds slīkst, vissvarīgākais – saglabāt vēsu prātu. Ja, piemēram, slīkdams sāksi panikot, ar tevi būs cauri! Jo cilvēks tomēr ir saprātīga būtne, viss viņā pakļaujas saprātam. Viss atvasināts no tā!"

Jā, viegli pateikt, grūti izdarīt! Jānis pats ilgus gadus mocījies ar neirozi, kad smagi saslima sieva, bet trīs bērni vēl bija mazi. Kā ticis vaļā? Jānis atbild: "Pateicoties atmodai. Visu mūžu esmu bijis savā ziņā disidents. Tāpēc atmoda bija tieši tas, kas vajadzīgs. Iesaistījos visās aktivitātēs, lai aizmirstu nelaimes sev apkārt, biju gan Zaļajā teātrī, gan manifestācijā, visur, un tā atveseļojos..."

Skaidri redzams, ka Jānis Čevers nav no tiem pārāk skarbajiem vīriem, kam par cita nelaimi ne silts, ne auksts. Viņš atzīst: "Otra lieta, ko esmu mācījies, ir: nekad nenocietini sirdi! Ugunsdzēsēja profesijā tik viegli to izdarīt, tāpat kā ārsti dažreiz pierod pie nāves. Tomēr labāk visu izsāpēt pašam, nevis nocietināties. Nedrīkst citu cilvēku nelaimi uztvert kā normu! Tiesa, tas ir grūtāk, bet labāk, lai ir grūti, nekā kļūt par cilvēku ar cietu sirdi." No sporta viņam patīk skatīties sumo cīņas – humānu japāņu sporta veidu, kur pretiniekam vis nelauž kājas un rokas, bet gan atvainojas par uzvaru. Bet vairāk par visu viņš necieš lišķību, pielīšanu un izdabāšanu, kā arī sacensības garu. Jānis: "Kāpēc vajag visādas skates, konkursus un sacensības? Kāpēc nevar sportot vai dejot tāpat?"
 

Divi atraitņi vienā pārī

Atgriežamies pie temata par senioru dzīvi. Jānis atceras: "Mīlestības dēļ es deju pametu un mīlestības dēļ pie tās atgriezos. Tieši deja man atnesa jaunu mīlestību. Jo kas cits tur var sanākt, ja divus atraitņus saliek vienā pārī?" Sapazinušies ar Kati Ozolnieku senioru kopā, bet tagad nu jau septiņus gadus divreiz nedēļā abi mēro ceļu no Jelgavas uz Ķekavu, uz Sidrabaines nodarbībām. Jānim gan īsti netīkot tā senioru tautas deju baletizācija. Viņš uzskata, ka F grupu vajadzētu dalīt smalkāk. Lai tiem, kam ap 70, kā viņam, tās dejas tomēr nebūtu, kā viņš saka, "baigi lecošas", bet tādas vienkāršākas, mierīgākas. Nu, tā kā Aijas Āres Bābu dancis. Tagad jau gan vecuma ziņā viss tā samiksējies, ka brīžam neko nevar saprast. Sidrabainē pie senioriem nāk arī daži četrdesmitgadnieki, bet Ozolniekos pat viens 29 gadus vecs čalis! Kāpēc? Tāpēc, ka to dejojošo vīru, īpaši gados, pamaz.

Kā, būdams visu mūžu tik aktīvs, Jānis uztvēra seniora statusu? Viņš atkal pasmaida: "Vecums pienāca pavisam negaidot. Šķiet, ka vēl vakar vecātēva pļavā ganīju govis! Žēl, ka vecvecākus neiztaujāju par viņu dzīves gājumu un jaunībā neiemācījos tos amatus, ko viņi prata. Vectēvs mācēja visu ko – gan ādas ģērēt, gan visādas vainas riebt... Bet dzīvē daudz ko svarīgu cilvēks novērtē tikai tad, kad tas jau ir pagājis. Dienas režīms? Kad gribam, tad ceļamies, pa dienu pašiverējamies pa māju, palasām kādu grāmatu... Dažreiz ciemos atbrauc kāds no maniem trīs bērniem vai pieciem mazbērniem. Tomēr, ja jūs man jautātu par dzīves kredo vai moto, neko jaunu nepateikšu, tikai senseno laivotāju kodeksa atziņu: "Kamēr vari, tikmēr dari! Un, ja vairs nevari, dari tik un tā!""

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Jābūt ļoti modriem un kritiskiem!

Ar finanšu krāpšanām saistīto mēģinājumu skaits Latvijā ir dubultojies jau otro gadu pēc kārtas. Finanšu nozares asociācijas īstenotā eksperimenta rezultāti liecina, ka diemžēl krāpšanas mēģināju...

Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits