Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +22 °C
Skaidrs
Trešdiena, 29. maijs
Raivis, Raivo, Maksis, Maksims

Pozitīvās dzīvošanas pamatā ir interese par dzīvi – tagadni un arī to senāko

Muzejos vienmēr gribas runāt pusbalsī, staigāt gandrīz uz pirkstgaliem. Iespējams, tā ir trauma, kad reiz kāds "muzeja tantuks" skarbā balsī norājis, lai nesnaikstās, lai nepieskaras, lai netrokšņo. Muzeji spēj būt garlaicīgi, ja ir obligāti. "Nevajag pārspīlēt, nav tā," attrauc Latvijas Dabas muzeja vecākā antropoloģe Aili Marnica. Viņas skatpunkts uz muzejiem ir no otras puses. Latvijas Dabas muzejā viņai rit četrdesmitais darba gads.

No kaimiņzemes 

"Visi man jautā, kāpēc tāds vārds," sākas mūsu saruna. "Tas ir somu vārds, vēl tālāk sākums – sāmi. Esmu dzimusi Igaunijā, mans tēvs ir igaunis, māte – krieviete. Aili ir rets vārds arī tur, un tas nozīmē – skaidra, gaiša."

Aili Marnicas ceļš līdz Latvijai bija mazliet līkumots. Uzreiz pēc skolas viņa iestājusies Tartu universitātē matemātikas fakultātē. Bijusi izcilniece, bet pēc pirmās sesijas izņēmusi dokumentus, jo sapratusi, ka matemātika nav viņas lauciņš. "Ko tur mocīties, ja nepatīk. Ir cilvēki, kam cipari ir dzīvi, bet man gan nē. Bija tā, ka mammai par prieku iestājos augstskolā. Labi, ka ātri sapratu, ka tas nav man," atceras Aili Marnica. Pēc tam pusgadu līdz vasarai viņa strādāja rūpnīcā smagu, fizisku darbu. 

Reiz satiktais klasesbiedrs pastāstīja Aili, ka stājas Medicīnas institūtā Rīgā. "Tas jau bija tuvāk manām interesēm. Bet viņš jau gadu bija nostrādājis Cēsu slimnīcā par sanitāru un apguvis latviešu valodu. Es biju iebraucēja, un likums vietējiem deva priekšroku. Paliku uzreiz aiz strīpas, bet, lai nezaudētu gadu, iestājos sakaru tehniskajā skolā. Tur mācīja radistus, telefonistus. Pabeidzu izcili, teica, lai ar tādu diplomu ejot uz Politehnisko institūtu. Iestājos, bet sākās problēmas ar vienu pasniedzēju, bijušo militāristu, kurš neskatoties lika man divniekus," stāsta Aili. Arī šīs studijas nebija viņas sirdslieta, tāpēc necīnījusies, izstājusies no augstskolas. Iestājusies Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē un jau studiju laikā, jo mācījās neklātienē, sāka strādāt muzejā. 


40 gadu vienā darbavietā 

"Karjera nav man. Kādu laiku biju nodaļas vadītāja, bet, kad likums paredzēja, ka jābūt ne mazāk kā pieciem padotajiem, notika amatu izmaiņas. Bet darbs jau palika tas pats, un es citu nemaz negribu," emocionāli saka Aili Marnica. "Man patīk vadīt ekskursijas, lasīt lekcijas, organizēt izstādes. Muzejs ir ļoti liels, un es vadu ekskursijas ne tikai savā Antropoloģijas nodaļā, bet par dažādām tēmām." Ja būtu iespēja ceļot laika mašīnā, kurā laikā Aili gribētu dzīvot? "To gan zinu, ka noteikti negribētu dzīvot vidusslaikos – ņemot vērā arī klimatiskās izmaiņas, slimības, karus. Man patīk šis laiks," mazliet padomājot, saka Aili Marnica un piebilst, ka par senajiem laikiem jau nekas nav precīzi zināms, jo ledājs no zemes virsmas daudz nošķūrējis. Izrādās, ka dzintars, kas atrasts Ukrainā, ir Latvijas dzintars, ko turp aizgādājis ledājs. 

Vislielākais gandarījums ir tad, kad pēc ekskursijas viņai saka paldies un vēlas, lai Aili stāsta arī nākamreiz. To viņa māk – stāsta ar iedvesmu un aizrautīgi. Viņai ir tāds jauks, mazliet pamanāms akcents. Igauniski gan viņa nevarētu vadīt ekskursiju, bet domā – ja kādu mēnesi padzīvotu Igaunijā, droši vien bērnības valoda atgrieztos. "Esmu arī izstāžu tekstus tulkojusi. Bet tā jau ir profesionāla valoda, kas atšķiras no bērnības valodas. Cits pat dzimtajā valodā nesapratīs tos rakstus, kas saistīti ar ģeoloģiju, antropoloģiju.» Ekskursanti, kuriem Aili Marnica vada ekskursijas, ir dažādā vecuma amplitūdā, sākot ar bērnudārza vecākajām grupiņām. "Kādreiz daudz nāca vidusskolēni, tagad regulāri nāk studenti no Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes," komentē Aili un turpina: "Nevar teikt, ka bērni būtu mainījušies, bet disciplīna ir atkarīga no skolotāja. Neatkarīgi no vecuma, no valodas, no skolas – viena klase ir ideāla, cita, ienākot vestibilā, kliedz kā traki. Bet vissmagāk ir tad, ja ir vienaldzīgi. Vari izstiepties, viņi klusējot skatās tukšām acīm."

Protams, Aili ir redzējusi filmu Nakts muzejā, kad naktī eksponāti dzīvo savu dzīvi. Vai Dabas muzejā arī tā notiek? Aili izstāsta, ka padomju laikā darbiniekiem bijušas nakts dežūras. "Šī ēka vibrē, jo apkārt ir noslogotas ielas. Bet man lielās zāles vidū – vitrīna ar skeletiem. Kad gāju apgaitā, ieejot zālē, skatos, ka skeletiem kustas rokas. Gadījumi it kā smieklīgi, bet var novest līdz infarktam," atklāj Marnica. 
 

Dzīve nav tikai muzejs 

Aili ļoti patīk strādāt dārzā. "Man aug gurķi, jo ar tiem ir vismazāk darba. Ir neliela siltumnīca, un vedekla no saviem vecākiem atved tomātu stādus. Puķes, ogu krūmi, ābeles. Bērni sāka stādīt laukumu ar košumkrūmiem. Mīļākais darbs ir pļaušana ar mašīnīti. Uzreiz var redzēt rezultātu, un man patīk svaigas zāles smarža. Dārzā varu atrasties visu dienu, bet – līdz sešiem vakarā. Jo tad ir odi! Citus nekož, bet man neliek mieru. Vīrs par to brīnās," stāsta Marnica.  

Lasīšana viņai patīk daudz vairāk nekā televizora skatīšanās. Jau no piecu gadu vecuma ar tēva kartīti gājusi uz bibliotēku, kur darbinieces viņu pazinušas. "Tagad tāpat. Mūsu rajona bibliotēkas dāmas iesaka labas grāmatas, viņas jau zina manas intereses un gaumi. Lasu arī detektīvus, jo tie atslēdz prātu. Darbā esmu nogurusi, jo katru dienu jālasa jauni raksti, kur nopietnās tēmas vajag saprast, sistematizēt, lai pareizi izmantotu." 

Varētu dzīvot pa māju, visam atmest ar roku, jo jau pāris gadu Aili Marnica ir pensionāre. "Ar mūsu pensijām izdzīvot grūti, un ja vēl ir veselības problēmas! Ja pie pensijas pieliek algu, tad jau daudzmaz. Strādājot man ir arī veselības apdrošināšana, kas gan nesedz visu. Bet enerģiju dod sajūta, ka esmu muzejā vajadzīga," domā Marnica un nenoliedz, ka tad, ja mazbērniem nebūs bērnudārza, vajadzēs palīdzēt viņiem. 

"Pērn piecus mēnešus biju uz slimības lapas, un tad vēl bija jāizņem atvaļinājums decembrī. Es secināju, ka man ir diezgan daudz darāmā. Ne tikai mājās, bet, piemēram, bibliotēkā, kur lasu lekcijas. Man patīk iet uz izstādēm citos muzejos. Ar vienu kolēģi varam, piemēram, ar sabiedrisko transportu aizbraukt līdz Cēsīm vai Limbažiem vienas dienas ekskursijā. Galu galā, var aizbraukt uz jūru. Reiz vasarā aizbraucām uz Vecmīlgrāvi. Laiks bija drausmīgs, vējš gāza no kājām. Man bija lietusmētelītis, ko sarāva gabalos. Bet cik tas bija skaisti – viļņi! Atbraucām uz centru – viss mierīgi. Tādā vienas dienas ekskursijā var izbaudīt ļoti daudz," stāsta Aili Marnica.

Acis viņai zib. Un gribētu piebilst – arī stāja ir stalta. "Tēvs bērnībā sita pa muguru, teica – tev jābūt lepnai, skaistai, nestaigā sakumpusi. Nesāpīgi, bet prātā tas palicis!" skaidro Aili Marnica. "Man nepatīk cilvēki, kuri staigā sakumpušu muguru. Ne tāpēc, ka tas nav... skaisti, bet izskatās, ka viņi ir tādi... glumi. Mēģinu no tādiem vairīties."

Ilgus gadus Aili gājusi uz baseinu, aktīvu ārstniecisko vingrošanu, tagad priecājas, ka vakaros jau ir gaišs, jo var doties garākās pastaigās ar suni: "Man ir liels un labsirdīgs suns, kas skrien klāt, lai viņu samīļo, bet kāds var arī nobīties, tāpēc viņš ir pie saites un nevaru nūjot. Staigājam labā tempā, jo ārsti teica, tas man tas ļoti der." Aili pastāsta, ka skolas laikā trenējusies gan vieglatlētikā, gan riteņbraukšanā un dienā varējusi nobraukt 70 kilometru. Tagad velosipēds stāv pagrabā, jo uz ielām satiksme tik intensīva un nekaunīga, ceļmalas tik nesakoptas, ka bail braukt.  

"Ja nesēž kā maiss, var atrast, ko darīt. Es nebaidos, ka man būtu no darba jāaiziet un tad varētu kļūt garlaicīgi. Būs savādāk. Manas pozitīvās dzīvošanas pamatā ir interese par dzīvi," saka Aili Marnica.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Speciālistu konsultācija par kairinātu zarnu sindromu

Kairinātu zarnu sindroms ir bezgala traucējošs un mokošs. Tāpēc ir svarīgi pēc iespējas ātrāk konsultēties un noskaidrot diagnozi, tātad — arī saņemt vajadzīgo ārstēšanu un kontrolēt simptomus.

Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits