Šķirnes pazinēji viņus mīļi dēvē par šibiņām. Oficiālais šķirnes izcelsmes zemes Japānas formulējums šiba inu tulkojumā no japāņu valodas nozīmē kaut ko mazu – ‘mazs suns’ – un vēl arī tiek tulkots kā ‘dārgakmens’.
Daudzās nozīmēs šie kompaktie, vizuāli pievilcīgie un uz cilvēku vērstie suņi ir dārgakmeņi, jo īpaši atbildīgam šķirnes audzētājam un tikpat atbildīgam saimniekam. Tomēr maldīgi būtu domāt, ka «dārgakmeņi ir meiteņu labākie draugi» un kalpos kā ekskluzīvs aksesuārs, ja ņem vērā faktu, ka šie suņi pieder pirmatnējā tipa suņu šķirņu grupai un savā tūkstošiem gadu ilgajā pastāvēšanas vēsturē gājuši pat lāču medībās. Kādai dūšai gan jābūt, ja, kā leģendas vēsta, lāci trijatā spējuši pieveikt 12–15 kilogramus smagi suņu pasaules eksemplāri!?
Ziņkārīgie jodelētāji
Kad ierodamies ciemos pie Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) Nacionālā čaučau un primitīvo šķirņu kluba šibu audzētājas Sanitas Ondzules Lapmežciemā, trīs pieaugušie šibas mūs sagaida, tik spalgi jodelējot, ka ausis krīt ciet, bet ceturtais – pats mazākais šī bara pārstāvis – pieskrien klāt un maigi paspiež man roku ar asajiem kā adatiņas jaunuļa zobiņiem. Ļoti ātri gan kņada ir rimusi un sāk izpausties viena no šiba inu rakstura īpašībām – ziņkārība.
Audzētāja stāsta, ka suņi patiesi ir ļoti
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 4. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!