Gluži tāpat kā mums pašiem, arī mūsu četrkājainajiem draugiem nepieciešams papildu siltums un rūpes tik bargā ziemā, kāda iegadījusies šogad. Aukstums un sals var kaitēt dzīvnieka veselībai neatkarīgi no tā, vai astainis ikdienā radis dzīvot āra apstākļos vai no mājas iziet tikai regulārās pastaigās kopā ar saimnieku.
Aukstuma draudi
Kā novērojusi Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītājas vietniece Lita Konopore, saimnieki bieži vien pietiekami nenovērtē aukstuma negatīvo ietekmi uz dzīvniekiem. «Sals, īpaši kopā ar vēju un mitrumu, var būtiski pasliktināt dzīvnieka pašsajūtu, saasināt hroniskas veselības problēmas un pat izraisīt nāvi. Lai gan nav viena universāla, likumā vai veterinārajās vadlīnijās noteikta temperatūras rādījuma, zem kura nevienu dzīvnieku nedrīkst turēt ārā, tomēr ir noteikti faktori, pie kuriem būtiski pieaug hipotermijas jeb ķermeņa atdzišanas riski un tās izraisītās sekas,» skaidro L. Konopore.
Lai gan normatīvie akti nenosaka konkrētu gaisa temperatūru, zem kuras būtu aizliegts turēt ārā suņus un kaķus, Dzīvnieku aizsardzības likums paredz, ka dzīvnieka īpašniekam ir pienākums nodrošināt dzīvniekam tā fizioloģiskajām un etoloģiskajām (izturēšanās) vajadzībām atbilstošus turēšanas apstākļus, tostarp aizsardzību pret nelabvēlīgiem laikapstākļiem. Veterinārārsti uzsver, ka temperatūrā ap nulli un zem tās suņa pastāvīga turēšana ārā bez siltas, sausas un no vēja pasargātas patvēruma vietas neatbilst labturības prasībām. Īpaši jutīgi pret aukstumu ir kucēni un gados veci dzīvnieki, izmērā mazi, tievi un īsspalvaini suņi, kaķi, kas uzturas ārā, kā arī dzīvnieki ar hroniskām slimībām vai novājinātu imunitāti. Arī dzīvniekiem, kuri lielāko daļu laika pavada telpās, aukstums var radīt problēmas, piemēram, guļot uz aukstām grīdām, uzturoties vējā vai caurvējā.
Lai ziemas apstākļos pienācīgi sargātu mīļdzīvnieku, veterinārārsti iesaka astainim nodrošināt siltu guļvietu – paceltu virs grīdas, bez caurvēja, ar segu vai mīkstu paklāju. Ja mājās mīt kāds mīļdzīvnieks būrītī – trusis, kāmis u. c. –, būris ziemā jānovieto tuvāk siltuma avotam un virs grīdas (arī vairākos slāņos apakšā paklāts kartons mazinās aukstumu). Jāierobežo dzīvnieka uzturēšanās ārā, kad termometrs rāda ļoti lielus mīnusus, īpaši mitrā un vējainā laikā. Kaķiem jāierīko tualetes kaste iekštelpās, jāatceras, ka ārā kaķi mēdz sildīties pie auto, tāpēc pirms mašīnas iedarbināšanas jāpārbauda motortelpa. Suņus, vedot pastaigās, ziemā vēlams turēt pavadā – tā mīlulis, no kaut kā sabīstoties vai aizraujoties ar kādu saostu smaržu, neaizklīdīs un klaiņojot neriskēs nosalt. Īsspalvaino sugu pārstāvjiem vēlams speciāls suņu apģērbs un zābaciņi. Pēc pastaigām noteikti jānosusina dzīvnieka ķepas un kažoks, jo mitrums pastiprina atdzišanu. Pret aukstuma negatīvo ietekmi sargās arī lielāks uzņemtās enerģijas daudzums – ja dzīvniekam nav aptaukošanās problēmu, mājas mīluļa diennakts barības devu ziemā ieteicams palielināt par 10%, ārā dzīvojošu un aktīvu darba suņu barības devu – par līdz pat 30%, rekomendē L. Konopore. Par aukstuma radītu diskomfortu liecina izmaiņas astainā drauga uzvedībā, un nekavējoties jākonsultējas ar veterinārārstu, ja dzīvniekam ir pastāvīga trīce, apātija, apgrūtināta elpošana, sāpes, stīvums vai nevēlēšanās kustēties.
Par hipotermiju var liecināt arī neregulārs sirds ritms vai vizuāli redzams sagurums, tāpat dzīvnieka ķermeņa temperatūra, ko saimnieks var izmērīt rektāli, Vašingtonas štata universitātes Veterinārmedicīnas koledžas tīmekļvietnē norāda šīs iestādes veterinārārsti. Ja četrkājaiņa ķermeņa temperatūra ir 32–37 ºC, tā ir neliela hipotermija, 27–32 ºC liecinās par vidēju atdzišanu, bet, ja temperatūra nokritusies zem 27 ºC, hipotermija jau ir smaga un ir steigšus jārīkojas. Pirmā palīdzība pie atdzišanas ir sasegt dzīvnieku ar segām un ļaut tam pakāpeniski sasilt. Reāls un nopietns drauds ir arī apsaldējumi, kas, piemēram, suņiem visbiežāk var skart ķepu spilventiņus, degunu un ausis.
Dodoties pastaigā
Par sava mīluļa labsajūtu attiecīgajā āra temperatūrā jāpadomā ikreiz, kad grasāties doties kopīgā pastaigā, atgādina arī suņu uzvedības konsultante Anete Sila līdz ar If Apdrošināšanas ekspertiem. Jāizvērtē, vai ārā nav pārāk auksts ilgākai staigāšanai, turklāt dzīvnieka noturība pret aukstumu ir individuāla lieta. Ja pastaigas laikā suns sāk trīcēt, paceļ ķepas vai cenšas ātrāk doties mājās, tas nozīmē, ka viņš ir nosalis un pēc iespējas ātrāk ir jāatgriežas atpakaļ siltumā. Mētelītis var palīdzēt pasargāt no vēja, sniega un zemas temperatūras, bet svarīgi, lai tas būtu elpojošs un ērts, jo pārāk silts vai smagnējs apģērbs var radīt pārkaršanu.
Ziemas apstākļos, vedot suni ārā, jārēķinās arī ar tumsu, tāpēc šajā sezonā jebkuram sunim neatkarīgi no šķirnes, izmēra vai vecuma būtiski ir atstarotāji, kas nodrošina, ka mājdzīvnieks, gluži tāpat kā viņa saimnieks, ir savlaicīgi pamanāms. Īpaši svarīgi tas ir tumšas krāsas suņiem, kuru siluetu krēslā ir grūtāk saskatīt. Visdrošākais risinājums ir atstarojoša veste, kas nosedz lielāko ķermeņa daļu un padara suni redzamu no visiem leņķiem, iesaka A. Sila. Papildu drošībai var izmantot arī riņķveida lampiņas ap kaklu, kā arī atstarojošas kaklasiksnas un pavadas. Mazāka izmēra lampiņas, ko piestiprina pie kaklasiksnas, gan bieži vien nav pietiekami efektīvas. Suņu uzvedības konsultante piebilst, ka atstarotāji suņiem ir noderīgi ne tikai pastaigās, bet arī pašu mājas pagalmā. Privātmāju teritorijās nereti tieši saimnieki, pārvietojoties ar automašīnu, tumšajā laikā nav laikus pamanījuši savu suni, izraisot bīstamas situācijas.
Vēl ir vērts pievērst papildu uzmanību pastaigas maršruta izvēlei. Slidens vai nelīdzens segums ziemā ir viens no biežākajiem suņu traumu cēloņiem. Paslīdēšana uz ledus var izraisīt locītavu sastiepumus, muskuļu savainojumus vai pat nopietnākas traumas. Tāpēc ziemas laikā ieteicams izvēlēties tikai drošus un labi notīrītus ceļus, izvairoties no sasalušām peļķēm un ledainām virsmām, kurās suns var sagriezt ķepas vai traumēt locītavas. Kā norāda A. Sila, slīdēšanas risks attiecas ne tikai uz mājdzīvnieku, arī saimnieks var krist un savainoties, tāpēc abu drošība ir cieši saistīta.
Pēc pastaigas ziemā jāparūpējas par suņa ķepām, jo sniegs, ledus, sāls un smiltis var radīt plaisas, iekaisumus un pat brūces. Ķepas jānoskalo ar remdenu ūdeni, jānosusina un jāpārbauda arī zona starp pirkstiem, kur var iesprūst mazi akmentiņi, kā arī uzkrāties sniegs un sāls no kaisītajiem ceļiem. Garspalvainiem suņiem šajā vietā nereti veidojas arī sniega bumbas, kas saķep spalvā un rada diskomfortu vai pat sāpes. Šī iemesla dēļ vēlams regulāri apgriezt spalvu starp ķepu pirkstiem. Kad ķepas ir sausas, tās var sasmērēt ar speciālām kopšanas ziedēm, kas mīkstina spilventiņus un izveido aizsargkārtu pret turpmāku kairinājumu. Ja suns, laizot ķepas, sarijas sāli, tas var izraisīt pārmērīgu urinēšanu, dehidratāciju un vemšanu.
Daži izplatīti mīti
Dzīvniekiem ar biezu kažoku nesalst. Realitāte: bieza spalva nodrošina labu siltumizolāciju, tomēr tā nav ideāls aizsargs pret salu. Ekstremālā aukstumā pat tādas ziemeļu suņu šķirnes kā haskiji un malamuti var tikt pakļautas hipotermijai un apsaldējumu riskam.
Ziemā dzīvniekiem nepieciešams mazāk dzeramā ūdens. Realitāte: pietiekama ūdens uzņemšana ir svarīga ne vien karstās vasarās, bet arī ziemas aukstumā. Ziemā gaiss ir sauss gan ārā, gan iekštelpās, kur to sausina apkure, un tas pastiprina atūdeņošanās risku.
Blusas un ērces ziemā nav problēma. Realitāte: lai gan nereti uzskatām, ka ērces, blusas un citi parazīti ziemā izsalst, tie tomēr spēj izdzīvot, tai skaitā telpās, un siltākās ziemas dienās nonākt uz mājdzīvnieka kažoka.
Mājdzīvnieki var nakšņot ārā arī aukstā laikā. Realitāte: pat ja dzīvniekam patīk uzturēties laukā, atstāt viņu ārā pa nakti bez piemērotas patvēruma vietas var būt bīstami viņa veselībai. Pat mīluļiem, kas zemā temperatūrā jūtas gana komfortabli, vajadzīga sausa, labi izolēta, virs zemes pacelta un no vēja pasargājoša būda.