Ventspils Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā kaķis Vatsons mūs majestātiski sagaida, sēžot uz dokumentu plaukta. Darbinieces teic – iepriekšējā dienā bijis laukā pārlūkot savas teritorijas un atgriezies pilns ar dadžiem, ko teju nav iespējams izpucēt. Vatsons ir nocieties, ja pusi dienas nav bijis ārā. Viņa teritorija ir Rakstnieku mājas pagalmiņš, Annas iela, tuvējais laukums un baznīcas dārzs. Kā smej literatūrvēsturniece Andra Konste, Vatsons aizejot palūgt Dieviņu par visiem, kuri šai namā viņu ir pieņēmuši; pats kaķis apzināti par mājām izvēlējies šo vēsturisko ēku un cilvēkus tajā.
Visvairāk apdzejotais
Andra Konste stāsta: «Rakstnieku mājai kopš tās dibināšanas šogad aprit 20 gadu. Mūsu mājā ir daudz kaķu stāstu. Sēdējām ar Noru Ikstenu un domājām, kā lai topošajā Rakstnieku mājā ievieš to mistiku, ko sauc par radošo garu, ko nenodrošina ne labs finansējums, ne laba griba. Mācītāji? Buramvārdi? Svēpekļi un kvēpekļi? Tad vienā brīdī saskatījāmies un abas reizē teicām: kaķis! Jā, nekas cits, kaķis. Un tā būs kaķene, un viņu sauks par Annu, apņēmīgi pavēstīja Nora. Jo māja atrodas Annas ielā. Risinājums šķita ģeniāls, kaķi no laika gala rada mājīgumu un mieru, guļ uz sliktajām āderēm, savāc nevajadzīgās enerģijas un pie reizes aizbiedē peles.» Kad Andra pavēstījusi ziņu Ventspils Galvenās bibliotēkas meitenēm, kuras laipni atvēlējušas uzturēties savās telpās, kamēr Rakstnieku māja tika restaurēta un piemērota radošo ļaužu vajadzībām, viņas sastomījušās – bet kā tad Emīlija? «Kas ir Emīlija, es jautāju. Emīlija ir kaķis, meitenes atbildēja. Pūkaina, skaista, melnbalta kaķenīte – jau labu laiku ir laukuma saimniece, apciemo gan bibliotēku, gan rātsnamu, paciemojas arī baznīcas dārzā. Jā, nu, protams, Emīlija paliks savā amatā,» atceras Andra.
Emīlija gan savā kaķa aristokrātismā nenākusi uz topošo Rakstnieku māju, kamēr tur vēl noritējuši remontdarbi. Taču, lepni izslējusi asti, ieradusies dienā, kad nupat bija aizgājusi mājas pieņemšanas komisija. Lēni, vērīgi, ar pašcieņu inspicējusi visus kaktus, aizgājusi arī uz otro stāvu, atnākusi atpakaļ, ērti iekārtojusies uz palodzes un rūpīgi izlaizījusi kažociņu. Māja ir pieņemta!
Tomēr pēc pāris mēnešiem Emīlija pazudusi un, kad uzradusies, diemžēl dakteri vairs nav varējuši līdzēt.
Nākamā bijusi Anna, kura atrasta Kuldīgas ielā, – mazītiņa, svītraina kaķenīte, ar astīti, kuras gals bērnībā bijis aizlauzts komatiņā. Anna ātri iedzīvojusies lielajā mājā. «Pienāca rudens. Kādā nemīlīgā novembra dienā pie Komunālās pārvaldes man pretī no krūmiem iznāca mazs, melns, bet nu ļoti mazs un tievs runčuks un apņēmīgā solī, vēl zilās ačteles izpletis, devās man līdzi. Sakoncentrēju veselo saprātu un teicu viņam, ka, nu, es nevaru... Ka mums jau viens ir... Ka tā tomēr ir Rakstnieku, nevis kaķu māja... Neizskatījās, ka viņš saprata, bet es cerēju, ka pēc laiciņa, kad iznākšu ārā no pārvaldes, viņš tak vairs negaidīs. Mīņājos dokumentu rindā ar sliktu sirdsapziņu, ka man, lūk, tagad būs pajumte. Kad iznācu, viņš turpat sēdēja, tikai stipri vairāk salijis. Tas bija Rudis,» stāsta Andra.
Ieraudzījis Annai saliktos četrus trauciņus ar pienu, konserviem, sausbarību un svaigu teļa gaļiņu, Rudis sapratis, ka nokļuvis kaķu paradīzē, kur arī nodzīvojis 14 garus gadus. Anna runcīti pieņēmusi, pat ļāvusi gulēt savā mīkstajā guļvietā un aplaizot mierinājusi, kad melnītis no kaut kā sabijies. Bērnība abiem kaķubērniem pagājusi ātri un saulaini.
Palaikam ieradušies arī vieskaķi, viens no tiem Tuņķis. Liels, resns runcis, kurš vienkārši ievēlies Rakstnieku mājas birojā un nogūlies mājas vadītājai Ievai Balodei uz rakstāmgalda, kur arī aizmidzis. «Iedomājāmies, ka viņš nācis no kādas rāmas vecīšu ģimenes, kuri varbūt tagad skums, un ielikām avīzē sludinājumu ar visu bildi, bet nekā. Tuņķis bija ienācis kā no paralēlās pasaules. Kad jau bijām pie viņa šņākuļo-
šanas pieradušas, Tuņķis tikpat pēkšņi, kā bija ieradies, pazuda.»
Pēcāk divus gadus mājā padzīvojis Baisulis, kurš ar Rudi teju sacenties ēkas stūru apčurāšanas tieksmēs, cenšoties noskaidrot, kurš te ir galvenais. Šveices rakstnieks Rolfs Laperts no vecām kastēm pat sameistarojis viņam visnotaļ jauku mājiņu, bet arī Baisulis viendien vairs nepārnācis.
Tad parādījies Snaiperis mazliet nobružāta pleiboja gaitā un virsdegunei tuvu izvietotām acīm, kālab arī rakstniece Maira Asare viņu iekristījusi šādā neparastā vārdā. Snaiperis nevis mēģinājis bikli iejusties, bet katrā izdevīgā brīdī lavījies mājā un īpašnieka pozā saritinājies uz dīvāna. Rudis darījis, ko varējis, un kādā brīdī kaķu aromāts pārspējis darbinieku pacietību. Snaiperim paveicies. Lai gan kaķim tikusi atnesta maza un vēlāk pat iztapsēta suņubūdiņa, šis esot dienas vadījis pie virtuves durvīm ar žēlabās degošu skatienu, mēģinot atkausēt durvju stiklu un darbinieku sirdis. Un reiz pie virtuves galda sēdējusi karsta dzīvniekmīle Liāna Langa, kura paziņojusi, ka šo (kad Snaiperis izspēlējis savu lielo lomu, gar virtuves durvīm cenzdamies arī klibot) vairs nepacietīšot ne mirkli, un kaķi paņēmusi savā gādībā, vēlāk to iekārtojot pie paziņām Rīgā.
Rakstnieki gan visvairāk sacentušies par Ruda labvēlību. Kā teic Andra: «Man ir aizdomas, ka Rudis ir kaķis, kuram pasaulē ir veltīts visvairāk dzejoļu.»
Izskatās pēc Vatsona
Melnajam runcim Rudim kopš bērnības bijušas problēmas ar sirsniņu. «Viņš tur tā pa pagalmiņu laiskojās un bija tāds, kurš visus citus kaķus dzina ārā no sētas. Pēkšņi ievērojām, ka pa pagalmu draiskojas pusauga kaķēns. Bijām ļoti pārsteigti, ka mūsu Rudis neko nesaka. Kaķēns pietiekami drošs, bet tam ap kaklu siksniņa – sapratām, ka kādam tas pieder, kaut kur tepat dzīvo. Bet, ja Rudis ārā nedzen, mēs arī ārā nedzinām. Durvis vienmēr stāv vaļā, tur Rudim salikta visa gastronomija – gan konservi, gan gaļiņa, sausā barība, ūdentiņš, viss kas. Jaunulēns atklāja šīs krātuves, bet Rudis prom nedzina. Tā jaunulis nāca katru dienu, bet pa nakti gāja projām.»
Rudim ar vecumu sirds nav izturējusi, karstā vasarā aizgājis kaķu debesīs. Bet mazais turpinājis nākt, līdz kādā brīdī Rakstnieku mājā sapratuši – kaķis jau tur dzīvo. «Mēs jau bijām tā pieraduši, šķita – Rudis kaķēnu atstājis savā vietā. Domājām, ka viņa mājas tepat kaut kur ir. Bet pabarojām. Šis pielabinājās mūsu saimniecības daļas vadītājai Zeltītei. Ja reiz kaķis te dzīvo, laikam viņa sirds ir te. Tā arī vārdu iedevām – mana meita izdomāja, ka šis pēc Šerloka Holmsa otrās personas izskatās, Rudis bija kā tā pirmā persona. Nu bija Vatsons, viņš arī izskatījās pēc tā krievu filmas aktiera – tāds balti ruds un ar blēdīgu skatienu. Tā viņš palika Rakstnieku mājā, ļoti mīlīgs, murrāja, nedarīja blēņas, uz kastīti iekštelpās mācēja iet,» Andra stāsta.
Atpirkts par 100 eiro
Reiz gan Andra pamanījusi – pāri sētai cilvēki skatās, sak, šis tā kā būtu viņu kaķis. «Mēs neturam.» Bet kaķis palicis, jo vairāk tāpēc, ka starp rakstniekiem vienmēr atrodas kāds kaķumīlis, kurš dzīvnieciņu pa vakariem pieskata. «Kaķi ātri saprot, kuri viņus grib,» teic Andra.
Ar Vatsonu vienā numuriņā nesen laiku pavadījis dzejnieks Valters Liberts, viņš pastāsta: «Vatsons ir razbainieks. Pulksten divos naktī es tā kā taisījos gulēt. Pirms miega gribēju izvēdināt, bet Vatsons manā istabā mierīgi šņākuļo. Kamēr veicu vakara tualeti, šis uzlēcis uz palodzes, un, protams, kad eju logu vērt ciet, šis izlec laukā. Tad vēl bija kārtīgi mīnusi, negribējās viņu ārā atstāt, nācās atkal vilkt bikses, iet laukā meklēt – atrodi nu baltu kaķi sniegotā Ventspilī. Neko padarīt, pusstundu vēl parakstīju, kamēr viņš mājās atnāca, skaidrs, ka lūdzošs, lai tik iekšā ielaiž. Vispār Vatsons ir ļoti pieklājīgs un gudrs, pat ja nedaudz dumjš. Ja vajag atvērt durvis, lai tiktu iekšā vai ārā, viņš neko daudz netrako, bet skatās acīs. Laikam jau visi rakstnieki arī viņu saprot un pieskata, kad iekšā un ārā jātiek.»
Vienugad ap Ziemassvētkiem Vatsons pazudis. «Iztaujājām visus cilvēkus, salikām sludinājumus sociālajos tīklos, bet nekā – tā kā būtu gaisā izkūpējis. Nedēļu nav, mēs jau saraudājāmies. Beigās salīmējām plakātus uz sētām – lai atdod pret atlīdzību 100 eiro. Nākamajā dienā zvana viens vīrietis – kaķis pie viņa. Prasu, vai nav bijušais saimnieks – ir! Atdošot pret atlīdzību. Atnesa man to Vatsonu atpakaļ pret 100 eiro. Godīgi teicu, ka kaķi esmu nopirkusi un tā esam legāli pie kaķa tikuši,» pastāsta Andra Konste. Pēc tam gan esot zvanījusi kāda sieviete, Ventspilī runājot, ka viņa pārdevusi savu kaķi. Atsūtījusi bildi – vai tieši šis kaķis bijis Rakstnieku mājas meklētais? Un tad vēlreiz atsūtījusi bildi ar vīrieša foto – vai šis kungs kaķi atdevis par 100 eiro? «Laikam mājās bija noklusējis par tiem 100 eiro, nav padalījies,» par iespējamo ģimenes scēnu nosmej Rakstnieku mājas darbinieces.
Kādu reizi, kad Vatsons apceļojis savu areālu blakusesošajā laukumā, runci bija savākušas dzīvnieku glābējas. «Kaut neizskatās pēc bezpajumtnieka, domāja, ka kaķis ir noklīdis. Kundzes bija ielikušas sludinājumu sociālajos tīklos, to pamanījām, sazinājāmies. Kundzes gribot redzēt, kur kaķis dzīvo, – teicu, lai nāk droši, parādīšu,» smaida Andra.
Vatsonam gan Rakstnieku mājas sabiedriskajās telpās, gan tā saucamajā kabinetā ir guļvieta un ēdamvieta ar četriem trauciņiem un kastīti. Lepns, lutināts, brīvību mīlošs kungs! «Kaķis izvēlējās mūs, acīmredzot tādu dzīvi gribēja. Kad vasarā rakstnieki sēž āra pagalmiņā, ietur maltīti, kaķis arī piedalās ar savu artavu, pienesdams kādu peli. Vakaros visi tiek pabrīdināti, lai kaķīti ielaiž telpās. Šeit mītošie literāti dažkārt pat sacenšas par Vatsona uzmanību. Mēnesī pie mums mitinās desmit divpadsmit rakstnieki, un viņi visi ik pa laikam Vatsonu uzaicina savā istabiņā, mums atsūta kādu bildi. Vatsons šo labvēlību izmanto, kā pats grib,» noteic Andra Konste.