Suns Bariks un viņa saimniece Gunta Čakare no sava daudzdzīvokļu mājas otrā stāva nelielā balkoniņa katru rītu sveicina pirmsskolas izglītības iestādes Podziņa bērnus. Kad vēlāk suņa saimniecei vaicāju, vai pa atvērtajām balkona durvīm dzirdamās skaļi čalojošo bērnu skaņas netraucē, Gunta atbild: "Man patīk šī kūsājošā dzīvība tur, ārā! Gribas, lai bērniņi skraida pa rotaļu laukumu."
Bet astoņus gadus vecais suņu seniors Bariks gan spicējot ausis. Un, kad sadzird, ka bērnudārzā kāds spītības dēļ, neklausot audzinātāju, ir "ieslēdzis lielo raudāšanu", dzīvnieks sāk nervozēt. Jo bērni viņam, tādam rāmam, labestības pilnam, no patversmes savulaik paņemtam četrkājainim, patīk ļoti, ļoti. Tādos gadījumos Gunta ar Bariku dodas staigāt. Dažkārt uz pretējo pusi, citreiz prom pa ielu gar bērnudārza teritorijas nožogojumu. "Re, kur sunītis," pamana bērni, ja Bariks ir apstājies un vēro rotaļu laukumā notiekošo. Viens bērnudārznieks aizskrien līdz žogam, otrs, tad trešais un vēl daži – aprunājas ar suni un saimnieci. Un pat šāds distancēts kontakts ar asti luncinošo dzīvnieku nereti bērnus spēj padarīt mierīgākus, priecīgākus, draudzīgākus. Jo bērni uzzina, ka viņu savstarpējā komunikācijā jāuzvedas mazlietiņ klusāk, citādi vecajam sunim "sāk sāpēt ausis".
Maša mīl Bariku
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 15. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!