Ar dziļām skumjām paziņojam, ka 2026. gada 11. aprīlī 103 gadu divu mēnešu un piecu dienu vecumā Ņujorkā Cobble Hill Health Center slimnīcā mūžībā devusies latviešu dejotāja, horeogrāfe, pedagoģe un māksliniece Vija Vētra – vēsta Vijas Vētras fonds.
Vija Vētra pati smējās, ka grib pārspēt Ēvaldu Valteru un nodzīvot līdz 101 gadam. Un ne vien nodzīvot, bet dejot. Viņai tas gandrīz, gandrīz izdevās. 2023. gada 20. jūnijā Rīgas Latviešu biedrības namā nodibinājums Vijas Vētras fonds organizēja mākslinieces 100. dzīves un 80. skatuves darbības jubilejas koncertu. Vija Vētra tajā izdejoja komponista Artura Maskata jubilārei veltīto kompozīciju Ievainots gājputns deju grupas un pianista Vestarda Šimkus pavadījumā.
Dejas priesteriene ik gadu ziedoņa laikā atgriezās Latvijā, lai apciemotu dzimteni un ar savām Rīgas dejas skolniecēm sniegtu rituālo koncertu.
Reizēm Vija Vētra pati zvanīja un piedāvāja interviju, bet satiekoties bija skaidri jūtams, ka tas nav pārspīlētas patmīlas dēļ. Viņa bija kādas lielākas idejas vēstnese, un to viņai vajadzēja pastāstīt tālāk. Vēl un vēl. Ar misionāres dedzību, acu zibeņus mezdama un savus aizraujošos, asprātīgos stāstus virpinādama, Vija Vētra vēlējās apliecināt, ka "deja ir kustības māksla un tāpēc viss, kas kustas, elpo, aug vai jūt, ir daļa no dejas".
Dzimusi Rīgā 1923. gada 6. februārī. Vija Vētra atcerējās, ka piecu gadu vecumā redzējusi Gulbju ezeru un uzreiz iemīlējusies dejā. 16 gadu vecumā viņa pameta mājas, lai mācītos Vīnē, kur viņas pasniedzēju vidū bija modernās dejas leģenda Rozālija Hladeka. Tur Vija Vētra studēja baletu, moderno deju un dažādus raksturdeju stilus, kā arī mūziku, anatomiju un psiholoģiju.
Otrā pasaules kara laikā kopā ar daudziem latviešiem devās trimdā uz Austrāliju, kur nodzīvoja sešpadsmit gadus un kur aizsākās dziļa interese par indiešu deju tradīcijām. 1962. gadā viņa atgriezās Eiropā, kur uzstājās deju koncertos un pasniedza dejotprasmi, bet kopš 1964. gada dzīvoja Ņujorkā Manhetenas mākslinieku namā.
Māksliniece koncertēja Austrālijā, Amerikā, Indijā un Eiropā. Viņas skatuves darbība aptvēra gandrīz astoņus gadu desmitus, tostarp bija uzstāšanās Pasaules izstādē Ņujorkā 1964. gadā, kur Baltijas valstu programmā tika dejota latviešu deju svīta, kā arī uzstāšanās Londonā Lielbritānijas karalienei Elizabetei II. Viņa dejoja arī daudzos Austrālijas teātra iestudējumos un 1959. gadā vadīja savu televīzijas programmu Music and Dance. Par savu guru Vija Vētra sauca Ramu Gopalu, ar kuru vēlāk radās iespēja arī kopā uzstāties. Intervijās dejotāja vienmēr uzsvēra, ka viņas dzīvi ir vadījušas brīnišķīgas un neticamas sakritības.
Par nozīmīgu notikumu Latvijas kultūras dzīvē kļuva 2012. gadā Talsu baznīcā izdejotā Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas tautas lūgšana Dievs, Tava zeme deg!. Vija Vētra ieviesa Latvijā sakrālo deju kā dievkalpojuma daļu.
Par mākslinieci tapušas grāmatas un dokumentālās filmas: kopā ar Noru Ikstenu sarakstītā Deja un dvēsele (2001), Lijas Brīdakas Vija Vētra: deja – mans mūžs (2013), kā arī dokumentālās filmas Vijaya (2004, režisore Ināra Kolmane) un The World of Vija Vetra (2005, režisors Aleksandrs Kostičs). Fotogrāfe Guna Oškalna-Vējiņa veidojusi vairākas mākslinieces daiļradei veltītas izstādes.
2023. gada vasarā nodibinājums Vijas Vētras fonds sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju un IB Media Productions sagatavoja videoierakstu Gadsimta intervija – Vijai Vētrai 100, kas glabājas Latvijas Okupācijas muzeja fondos.
Apbrīnojot Vijas Vētras iekšējo spēku, gribu un mērķtiecību (100 gadu vecumā uz Rīgu dejot no Ņujorkas viņa brauca pēc vairākām gūžas operācijām), manās atmiņās viņa paliks arī neaizsargāta un trausla, kā pēdējoreiz savā viesnīcas istabiņā Vecrīgā pēc intervijas, kad ciešais apskāviens liecināja, ka tās ir viņas atvadas arī no Latvijas. Es gribētu piesavināties no Vijas Vētras šo: "Mūsu gars ir tas jātnieks, bet mūsu ķermenis ir tas mežonīgais zirgs, kas ir jāsavalda. Gars to vada."
Gribas domāt, ka Vija Vētra nu ir satikusies ar savu dzīvesbiedru – Ņujorkas balodi, kas bija iekārtojis ligzdu viņas balkonā, un nu kā dejas priesteriene dejo vienmēr intervijās piesauktajā Grieķijas templī.