Dzejas krājuma nosaukums ir svarīgs, jo tam, kurš to padzird vai pamana rakstītu, tas rosina iztēli un raisa asociācijas. Arī šajā gadījumā nosaukumam Acu dzīres ir būtiska nozīme, jo acis ir cilvēku atbrīvojošs orgāns, kas paplašina jūtu un dziņu lauku, samērojot redzi ar pieredzi. Vārdi pieskaras dažādiem cilvēku raksturojošiem lielumiem, cilvēku gan atbrīvojot, gan ierobežojot. Var novērot izteiksmes līdzekļus, tostarp metaforas, dažādu projekciju ietvarā; vai tā būtu dievišķā projekcija cilvēka apziņā vai valstiskā apziņa, vai zemapziņa, vai reakcija uz jaunajām tehnoloģijām, kā arī pandēmiju, kas bija pārāk ievērojams pārbaudījums, lai to nepieminētu, jo tā izmainījusi pasauli, citādākā veidā nekā karš, bez kura klātbūtnes, gribi vai negribi, šajā grāmatā iztikt nevarēja. Krājumā ir liels optimisma lādiņš, gaišums un ironija, bez kuriem būtu daudz grūtāk dzīvot mūsdienu nestabilajā pasaulē.
Aivara dzejai raksturīgs noskaņu vieglums, maigums un pieklusinātība. Nejaušo pieskārienu virtuozitāte – ar minimāliem līdzekļiem atklāt ikdienas skatījumam nepamanītas sakarības.
Eduards Aivars, īstajā vārdā Aivars Eipurs, ir atzīts brieduma paaudzes dzejnieks, kura krājumi Jā un, īpaši, Ainava kliedz (abi 1996), ietekmējuši latviešu jaunāko dzeju. Krājumi Es pagāju (2001), Jauns medus (2006), Sakvojāžs (2011), Dzejoļu remonts (2020) guvuši balvas vai bijuši nominēti, savukārt, krājums Parādības (2016) bijis par pamatu atdzejas grāmatas iznākšanai angļu valodā (2018). Eipura dzeja tulkota daudzās valodās, publikācijās un kopkrājumos, pēdējais no tiem ir izdevums somu valodā Pieci vīri laivā (2023). 2025. gadā gaidāma grāmata lietuviešu valodā.
Grāmatas redaktors Ilmārs Šlāpins, korektors Alnis Auziņš. Grāmatas dizainere Zane Ernštreite.