Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +1 °C
Skaidrs
Sestdiena, 29. janvāris
Valērijs, Aivars

Brīdī, kad cilvēks nomirst, viņš ieiet nevis tumsā, bet gaismā. Intervija ar mākslinieci Marinu Abramoviču

Pienācis laiks būt pazemīgiem. Saruna ar performances mākslas leģendu Marinu Abramoviču, kura ar nepacietību gaida savu pirmo vizīti Baltijā

Mana dzīve tagad ir neprātīga, visu nākas darīt ātri. Sākam! Šie bija Marinas Abramovičas pirmie vārdi, kad šā gada jūlija beigās satikāmies Bavārijas Valsts operas mājvietas – Minhenes Nacionālā teātra – mēģinājumu zālē. Minhenes Operas festivālā tika spēlēta izrāde Marijas Kallasas septiņas nāves/7 Deaths of Maria Callas – Marinas Abramovičas ilgi lolotais ambiciozais projekts, kurā viņa apliecina cieņu Marijai Kallasai. 

Iestudējuma pasaules pirmizrāde Bavārijas Valsts operā notika 2020. gada 1. septembrī. Šogad septembrī Marijas Kallasas septiņas nāves atklāja Parīzes Nacionālās operas 2021./2022. gada sezonu – uz vēsturiskās Garnjē pils skatuves Marina Abramoviča atveidoja visu laiku slavenākās operdīvas nāvi (Marija Kallasa nomira Parīzē 1977. gada 16. septembrī 53 gadu vecumā). Septembra beigās performances māksliniece ar šo darbu devās uz Kallasas vēsturisko dzimteni – Marijas Kallasas septiņas nāves ieraudzīja Grieķijas Nacionālās operas publika Atēnās. Nākamā gada pavasarī to varēs redzēt Berlīnes Vācu operā (aprīlī) un Neapoles Sankarlo teātrī (maijā). 

Izrādi veido nāves skati no septiņām operām (Traviata, Toska, Otello, Madama Butterfly, Karmena, Lučija di Lammermūra un Norma), kurās mirdzējusi Marija Kallasa. Marinas Abramovičas projektā septiņas dziedātājas izpilda septiņas ārijas, katru ainu papildina video, kurā Marina Abramoviča filmējusies kopā ar aktieri Vilemu Defo. Finālā darbība pārceļas uz Marijas Kallasas apartamentiem Parīzē, Žorža Mandela avēnijā 36. Primadonnas guļamistabā Marina Abramoviča, savienojot aktierspēles un performances tehniku, tēlo Marijas Kallasas nāvi. Visās pilsētās izrādi diriģē izraēliešu maestro Joels Gamzu. Sīkāk par starpžanru projekta pirmsākumiem un koncepciju KDi stāstīja 2020. gada 3. septembra numurā (lasiet šeit). 

30. novembrī Marina Abramoviča svinēja 75 gadu jubileju. Viņa ir neapturama. Oktobrī māksliniece atklāja savu vērienīgāko publisko instalāciju Kijevā izveidotajā Babijaras holokausta memoriālā – 40 metru garo Kristāla raudu mūri, kas iecerēts kā simbolisks Jeruzalemes Raudu mūra pagarinājums. Šī interaktīvā skulptūra ir dvēseles dziedināšanas, pārdomu, refleksijas un enerģijas vieta. Mūris veidots no Ukrainas antracīta, un tajā ir ievietoti Brazīlijas kvarca kristāli – objektam drīkst pieskarties. Daudzi memoriāla apmeklētāji nostājas pavisam tuvu mūrim un aizver acis. Memoriāla atklāšanā Marina Abramoviča pie mūra nostādināja Ukrainas, Izraēlas un Vācijas prezidentu. Viņa to uzskata ne tikai par piemiņas, bet arī piedošanas vietu. 1941. gada 29. un 30. septembrī Babijarā nacisti nogalināja 33 771 ebreju.     

Pasaulē regulāri notiek Marinas Abramovičas izstādes. Līdz 13. februārim Vācijas pilsētas Tībingenes Kunsthalle būs skatāma ekspozīcija That Self/Our Self, kas ir veltīta viņas mākslas garīgajiem aspektiem. Nākamā gada pavasarī Marina Abramoviča pirmo reizi ieradīsies Baltijā – no marta līdz jūlijam Kauņas Glezniecības galerijā būs aplūkojama viņas personālizstāde Esamības atmiņa/Memory of Being. Tās pamatā būs Marinas Abramovičas ceļojošās retrospekcijas Tīrītāja/The Cleaner eksponāti. Kauņa būs 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta, un Marina Abramoviča būs viena no galvenajām programmas zvaigznēm. Kauņā notiks arī mākslinieces lekcija.

Marina Abramoviča ir aktīva arī digitālajā vidē – kopš jūnija viņa īsteno sadarbības projektu ar mākoņkrātuves WeTransfer mākslas platformu WePresent. Kā lietderīgi pavadīt laiku, gaidot savu failu lejupielādi? Tepat WeTransfer var noskatīties mākslas leģendas speciāli ierakstītos video, kuros viņa stāsta par performanci un to, kā tajā izmantotie paņēmieni var uzlabot mūsu ikdienas dzīvi. Viņa parāda četrus Abramovičas metodes/The Abramović Method vingrinājumus (ūdens dzeršana, lēna staigāšana, rīsu skaitīšana un skatīšanās acīs), kuru mērķis ir nomierināt prātu, iemācīties spēju koncentrēties un baudīt mirkli šeit un tagad.  

Ar Marinas Abramovičas daiļradi var iepazīties divās apgāda Damiani nesen izdotajās grāmatās, kas tapušas sadarbībā ar itāļu fotogrāfu Marko Anelli. Vienā no tām ir iemūžināti operas projekta Marijas Kallasas septiņas nāves vizuālie tēli, savukārt albumā Portreti Marinas Abramovičas klātbūtnē/Portraits in the Presence of Marina Abramović ir dokumentēta performance Mākslinieka klātbūtnē/The Artist Is Present, kas tika parādīta Marinas Abramovičas retrospekcijā Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA 2010. gada pavasarī un ir kļuvis par viņas slavenāko darbu (šis ir grāmatas otrais, papildinātais izdevums). 

Marina Abramoviča ir vienīgā māksliniece, kuru var sastapt gan lielākajos muzejos, gan uz lielāko operteātru skatuves. Intervijā KDi Marina Abramoviča atklāj, vai viņa jūtas laimīga.

Jūs jau vairākas reizes esat kāpusi uz teātra skatuves, dažādos karjeras posmos spēlējot autobiogrāfisko izrādi Biogrāfijas remikss/The Biography Remix...

Jā, tapušas sešas Biogrāfijas remiksa versijas. Pēdējā no tām bija Roberta Vilsona iestudētā Marinas Abramovičas dzīve un nāve, kas tika spēlēta no 2011. gada līdz 2013. gadam.

Vai tagad, uzstājoties izrādē Marijas Kallasas septiņas nāves, jūtat, ka tas ir stāsts arī par jums?

Ne gluži. Šis darbs ļoti atšķiras no Biogrāfijas remiksa, kurā es izspēlēju savu dzīvi. Izrādē Marijas Kallasas septiņas nāves mēs iekļaujam Kallasas stāstu, un vienlaikus es tajā ielieku daudz no sevis. Pagaidi, es tev kaut ko parādīšu... (Marina Abramoviča mēģinājumu telpā, kurā ir iekārtota daļa iestudējuma scenogrāfijas, dodas pie Marijas Kallasas naktsgaldiņa un no atvilktnes izņem fotogrāfijas – J. J.) Izrādes astotajā – noslēguma – ainā es skatos uz šīm fotogrāfijām. Pirmajās septiņās ainās tiek atveidoti Kallasas spēlēto varoņu nāves skati, katra no viņām mirst mīlestības vārdā. Tas ir tas, par ko dziedāja Kallasa. 

Astotajā ainā ir pašas Kallasas nāve. Esmu gultā un spēlēju Kallasu. Kādā mirklī es apsēžos un skatos uz fotogrāfijām. Tās nav Kallasas, bet manas fotogrāfijas. Lūk, mana pirmā mīlestība, mana māte, manas kāzas... Tā, kur ir pazudusi kāzu bilde?!.. Tādi ir šie attēli. Es miksēju savu un Kallasas dzīvi. Re – mēs ar Ulaju dzīvojam automašīnā. Es baroju lauvu. Mans laiks Belgradā. Mans tēvs uz zirga. Atkal Ulajs un es. Es tēloju velniņu... Izrādē šķirstu fotogrāfijas, un man ir sajūta, ka turu rokās visu savu dzīvi. Mans un Kallasas liktenis savijas. Es taču arī gandrīz nomiru no mīlestības, bet mani izglāba mans darbs. Tā ir būtiska atšķirība, jo Kallasas darbs viņu neizglāba. Es savienoju savas un Kallasas emocijas. 

Marinas Abramovičas personīgā arhīva fotogrāfijas, kuras viņas šķirsta izrādes laikā. Foto – Jegors Jerohomovičs

Šī patiesi ir opera, šis patiesi ir teātris, un neko tamlīdzīgu līdz šim neesmu darījusi. Tas notiek pirmo reizi manā mūžā. Ja pirms vairākiem gadiem kāds man teiktu, ka piedalīšos operas izrādē, es nodomātu, ka šis cilvēks ir sajucis prātā. Opera man nekad nav patikusi, tā man allaž šķitusi garlaicīga, vecmodīga, pārāk gara. Taču tagad esmu tajā ļoti ieinteresēta, jo performancē man nekas vairs nav jāpierāda – savā mākslas jomā jūtos droši, kā māksliniece jūtos stabili.

Man gribējās saprast, ko es varu izdarīt pavisam citā žanrā – ļoti klasiskā, tādā kā opera –, un radīt kaut ko jaunu. Es nolēmu šajā iestudējumā rādīt tikai nāves ainas. Parasti opera ilgst trīs, četras vai piecas stundas. Mana opera ilgst stundu un trīsdesmit sešas minūtes. Tas arī viss! Šajā projektā savienojas opermūzika, aktierspēle, performance un videomāksla. Uz ekrāna ir redzams Holivudas aktieris Vilems Defo un mākslinieka Marko Brambillas radītie digitālie mākoņi. Skan komponista Marko Nikodijeviča oriģinālmūzika, kurā izmantotas elektroniskās skaņas. Kostīmus ir radījis modes mākslinieks Rikardo Tiši. Tas ir jauns veids, kā pasniegt operu. 

Jums ir laimējies – atšķirībā no Marijas Kallasas jūsu darbs jūs izglāba. Kā tas notika?

Kad iemīlies un pēc tam cilvēks tevi pamet, tu jūties fiziski slikti – nespēj ne ēst, ne sarunāties, ne domāt par kaut ko citu. Tevi pārņem melanholija. Tie visi ir nelaimīgas mīlestības un salauztas sirds simptomi. Vienīgais, pie kā es varēju atgriezties šādā stāvoklī, bija mans darbs. Es spēju koncentrēties darbam un nekam citam. Pēc savas sāpīgās šķiršanās 2009. gadā un visiem sarežģījumiem dzīvē es radīju performanci Mākslinieka klātbūtnē (2010). 

Es nespētu radīt šādu performanci bez absolūtas pašatdeves, es visus spēkus veltīju šim darbam, jo tajā brīdī biju tam emocionāli gatava. Es biju ļoti daudz cietusi, un man bija jāpasaka sev – es aizmirsīšu par ciešanām strādājot. Tā darbs mani izglāba. Savukārt Kallasa savas nelaimīgās mīlestības dēļ pazaudēja balsi un motivāciju dziedāt, viņai vairs nekas nerūpēja, viss kļuva vienaldzīgs. Savā dzīvē viņa ļoti gribēja bērnus, viņa bija gatava kļūt par mājsaimnieci, lai tikai būtu kopā ar mīļoto. Es to nekad neesmu gribējusi. 

Drīz pēc Marijas Kallasas septiņu nāvju pirmizrādes pārliecinoši paziņojāt – turpmāk vairs nekādas nāves, visi nākamie darbi būs par dzīvi! Kāds ir jūsu skats nākotnē?

Mana lielā izstāde Karaliskajā mākslas akadēmijā Londonā sauksies Pēcnāves dzīve/After Life. Man ir 75 gadi, esmu dzīves beigu posmā. Šajā vecumā ir jākoncentrējas svarīgākajam, jāpārstāj nodarboties ar "bulšitu" un citām lietām, kas tikai formāli papildina darbu sarakstu. Ir jāizvēlas tas, ko patiešām gribas darīt, kas aizrauj, sniedz gandarījumu un pārsteidz tevi pašu. Jādara kaut kas jauns, pat ja pastāv izgāšanās varbūtība. Es taču varēju izgāzties ar šo operu! Iedomājies: es ierodos Minhenē, vienā no ietekmīgākajiem operteātriem Eiropā, un daru kaut ko visu šo lielo operzvaigžņu priekšā. Bija iespējams, ka man nekas neizdosies, ka mani apmētās ar sapuvušiem tomātiem, bet teātrī saprata, ka es cenšos atsvaidzināt un atjaunināt operu, atvērt to auditorijai, kura parasti neapmeklē operteātri. Es tiku laipni uzņemta, mēs gūstam labvēlīgas atsauksmes. Mani interesē viss, kas ir jauns.

Izstādei Pēcnāves dzīve Karaliskajā mākslas akadēmijā bija jānotiek 2020. gadā, taču pandēmijas dēļ tā pārcelta uz 2023. gadu. Ekspozīcija ir gatava, katalogs ir gatavs – viss ir gatavs. Tagad man ir vairāk laika, lai pievērstos jaundarbiem. Es radu darbus, kurus dēvēju par Portāliem/Portals, tie ir kā vārti. Mani nodarbina jautājums: kas ir pāreja no dzīvības uz nāvi? Kāda tā ir? Ticu, ka tajā brīdī, kad cilvēks nomirst, viņš ieiet nevis tumsā, bet gaismā. Vēlos radīt portālus, kuros cilvēki izzūd gaismā. Es vēl nezinu, kā to panākt, bet cītīgi par to domāju. Izmēģinām dažādus variantus sadarbībā ar rūpnīcu Spānijā. 

Pirms dažiem gadiem iepazinos ar kādu izgudrotāju, kurš man palīdz šajos pētījumos. Es viņam pajautāju, vai var atrast materiālu, kas sevī apvienotu gan dzīvību, gan nāvi, gan materiālās, gan nemateriālās īpašības. Izgudrotājs man ieteica alabastru un īpašu materiāla virsmas apstrādes tehnoloģiju. Pirmos alabastra sērijas darbus, kuros izmantoti tēli no izrādes Marijas Kallasas septiņas nāves, parādīšu Londonas galerijā Lisson: jūs skatāties uz attēlu, un tas šķiet skaidrs, bet, kad pienākat tuvāk, attēls it kā izzūd un sadalās. Tas ir kā sašķelts akmens, un man tas ļoti patīk. (Marinas Abramovičas personālizstāde Septiņas nāves/Seven Deaths Londonas galerijā Lisson notika no 14. septembra līdz 30. oktobrim – J. J.)

Vai savai retrospektīvajai izstādei Pēcnāves dzīve Karaliskajā mākslas akadēmijā sagatavosiet arī jaunu performanci? Vai pati būsiet klāt izstādē? Pēc retrospekcijas Mākslinieka klātbūtnē Ņujorkā jūsu izstāžu apmeklētāji cer jūs satikt klātienē. 

Jā, es plānoju performanci. Tā neilgs desmit stundu dienā, bet es kaut ko plānoju, lai būtu klāt izstāžu telpā. Nevēlos to atklāt, pirms nebūšu īstenojusi. Es domāju par to, lai būtu tur katru dienu, kad izstāde būs vaļā. 

Kā, jūsuprāt, pandēmija ietekmē mākslas pasauli? Lielie muzeji ilgu laiku bija slēgti. Varbūt tagad no jauna ir jāformulē muzeju nepieciešamība? Varbūt izstādes formāts jau ir novecojis?

Pandēmija mākslas pasaulei ir sniegusi ļoti noderīgu pieredzi. Dzīvojam pasaulē, kurā māksla ir kļuvusi par preci un investīcijas instrumentu. Tādējādi māksla ir zaudējusi savu galveno funkciju. Pirms pandēmijas pasaulē notika simtiem mākslas gadatirgu, daudzi tikai ceļoja no vienas meses uz nākamo, ballējās un iegādājās mākslas darbus. Šajā jomā tika apgrozītas milzīgas naudas summas. Tagad tas viss ir apstājies, jo cilvēki strādā no mājām, viņi vairs neiet uz birojiem un sāk apjaust, ka nemaz nevajag tik daudz materiālo vērtību, kuras jebkurā brīdī var pazaudēt.

Pandēmija ir apvienojusi cilvēci – trūcīgos un bagātos, dažādas valstis un rases. Mēs apzināmies vienkāršu patiesību – mēs visi esam mirstīgi. Vīrusa priekšā esam vienlīdz viegli ievainojami un neaizsargāti. Šī ievainojamība padara mūs pazemīgus. Ir ļoti svarīgi būt pazemīgam un pieticīgam. 

Londonā man būs vēl viena izstāde, ko veidoju kopā ar māksliniekiem Niko Vašellāri un Fjodoru Pavlovu-Andrejeviču, un tai ir dots nosaukums Pieticīgie darbi/Humble Works (izstāde Londonas galerijā Colnaghi notika no 17. septembra līdz 22. novembrim – J. J.). Es patiešām domāju, ka ir pienācis laiks būt pazemīgam. Pazemīgam šīs planētas un Visuma priekšā. Ir jātiecas pēc vienkāršības. Visa kā ir kļuvis par daudz.

Man pašai pandēmijas laiks bija lielisks, jo man vajag vientulību, vajag ilgu laiku būt klusumā, un es to varēju atļauties. Devos uz laukiem, stādīju kokus, nodarbojos ar dārzkopību, un tas bija tik labi. Pirms tam bija pārāk daudz ceļošanas un stresa, man visur bija jāskrien – es pati esmu darbs, tāpēc man allaž ir jāceļo. Nav tā, ka varu iepakot gleznas un kaut kur tās nosūtīt. 

Ar nepacietību gaidu savu personālizstādi Kauņā, kas tiks atklāta 2022. gada pavasarī. Tagad atsaucos piedāvājumiem no tām valstīm, kurās nekad neesmu bijusi, bet uz kurām vienmēr esmu vēlējusies doties. Vizīte Lietuvā man būs kaut kas īpašs. Šī zeme ir tuva slāvu dvēselei, un man gribas savienot cilvēkus, idejas, domāšanu un kultūru. 

Šogad svinat 75 gadu jubileju. Vai ar vecumu jūsu raksturs mainās? 

Ak dievs, jā! Es dzīvoju Ņujorkā, un Amerikā, ja esi vecs, tas tiek uztverts kā kaut kas netīrs. Tur visiem ir jābūt jauniem, kultūra ir apsēsta ar jaunību. Taču man patīk novecot, jo ar vecumu nāk viedums un uz dzīvi var palūkoties no filosofiska skatpunkta. Cilvēks nomierinās un daudz vairāk izbauda visu, kas ar viņu notiek, jo ir skaidrs, ka katra diena ir vērtīga un tā ir jāpavada pilnvērtīgi un laimīgi.

Pirms neilga laika biju ļoti slima, man trīs gadus bija Laimas slimība, paaugstinājās asinsspiediens, es pieņēmos svarā. Es izārstējos, piedalījos retrītos, zaudēju divpadsmit kilogramu. Man nav sāpju, man ir normāls asinsspiediens – jūtos laimīga. Jaunībā cilvēks mēdz rīkoties tā, ka tas izjauc visu dzīvi un tajā iestājas haoss. Kad esi vecāks, to visu saproti daudz labāk.

Vai mākslinieks var pieļaut kļūdas dzīvē un darbā? Vai tās tomēr nav uzskatāmas par kļūdām?

Mākslinieki pieļauj milzīgas kļūdas! Viena no lielākajām mākslinieka kļūdām ir pašatkārtošanās. Viņš atrod to, ko pieņem publika, ko pieņem tirgus, un sāk sevi atražot. Tas var novest pie tā, ka mākslinieks zaudē cieņu pret sevi. Viņš sāk dzert, lietot narkotikas un pamazām iznīcina sevi. Mākslinieki tiešām spēj padarīt savu dzīvi briesmīgu un neciešamu, tāpēc katram ir jāsaprot, kas viņš ir, kāda ir viņa funkcija un mērķis un kā viņš var būt noderīgs sabiedrībai.

Kādas kļūdas pati esat pieļāvusi savā dzīvē un mākslā?

Simtiem kļūdu! Tāpat kā pārējie, esmu radījusi dažus sūdīgus darbus. Taču esmu pārliecināta, ka izgāzties ir svarīgi. Ja meklē kaut ko jaunu un dodies teritorijā, kur neesi bijis, tu vari ciest neveiksmi, jo nekad nevar zināt, kas tevi gaida otrā pusē. Uzņēmējdarbībā ir teiciens: panākumu apjoms ir mērāms ar neveiksmju apjomu. Es tam ticu – ja gribi gūt panākumus, dažreiz ir jāpiedzīvo neveiksme.   

Kuras ir bijušas jūsu lielākās izgāšanās mākslā?

Es nevēlētos to reklamēt! Esmu radījusi vienu patiešām sliktu darbu Positive Zero (1983). Tas bija teātra darbs, kas tapa sadarbībā ar Ulaju. Mēs strādājām ar diviem Austrālijas aborigēniem un sešiem Tibetas mūkiem. Ideja bija saistīta ar taro kārtīm, bet tas viss izrādījās pārāk burtiski un kičīgi. Mums nebija mēģinājumu, jo performances mākslā tas nav pieņemts. Es labi atceros – esam uz skatuves, performance ir sākusies, un jau pēc desmit minūtēm man ir skaidrs, ka šis ir slikts darbs. Zālē bija publika, es nevarēju pārtraukt performanci, un mēs to izpildījām līdz galam. Uzreiz pēc tam sajutos slikti, man paaugstinājās temperatūra, sākās drudzis. Es trīs mēnešus nespēju iziet ārā no mājām, man bija kauns. Es to uzskatu par labu mācību – bija vērtīgi gūt šādu pieredzi. 

Kāda bija jūsu pirmā doma, kad uzzinājāt par Ulaja nāvi (1943–2020)?

Šī vēsts mani nepārsteidza, jo Ulajs bija slims vairāk nekā desmit gadu. Tas vispār ir brīnums, ka viņš nodzīvoja tik ilgi. Es runāju ar viņu mūsu abu dzimšanas dienā – esam dzimuši 30. novembrī –, un pēc trim mēnešiem viņš vairs nespēja parunāt. Zināju, ka viņa stāvoklis pasliktinās. Mūsu attiecības bija sarežģītas. Ziniet, kad bija labi, tad bija labi. Kad bija slikti, tad bija slikti. Pirms dažiem gadiem mums bija tiesas prāva, kurā es zaudēju visu. Mēs kļuvām par ienaidniekiem, un tad pienāca brīdis, kad nolēmām piedot viens otram, jo darbs, ko esam radījuši kopā, tomēr ir svarīgāks par mūsu muļķīgo privāto cīņu. Brīdis, kad nonācām līdz piedošanai, bija brīnišķīgs. Mēs izbaudījām šo mirkli kopā.

Kad Ulajs nomira (tas notika 2020. gada 2. martā Ļubļanā, kur viņš pēdējā laikā dzīvoja – J. J.), es biju Minhenē izrādes Marijas Kallasas septiņas nāves mēģinājumos. Drīz tika izziņots lokdauns, un es nevarēju doties uz bērēm. Plānoju apmeklēt viņa atdusas vietu Piranā Slovēnijā. Es tikko satikos ar Ulaja dzīvesbiedri, kuru kā goda viešņu uzaicināju uz savas izstādes That Self/Our Self atklāšanu Tībingenes Kunsthalle. Mēs cieši sadarbojamies ar Ulaja fondu, lai rūpētos par darbu saglabāšanu. 

Dzīves beigās Ulajs bija smagā stāvoklī un ļoti daudz cieta. Kad uzzināju, ka viņš nomiris mierīgi savā gultā, tas bija atvieglojums. Tas ir labāk nekā būt dzīvam šādā stāvoklī, viņš svēra piecdesmit kilogramu.

Jūsu attiecības ar Ulaju ir dokumentētas mākslā, arī grandiozajā performancē Mīlnieki. Gājiens gar Lielo Ķīnas mūri/The Lovers: The Great Wall Walk (1988), kas iezīmē jūsu sadarbības un kopdzīves beigas. Tāpēc atļaušos pajautāt par jūsu pieminēto piedošanas mirkli – kā tas notika? 

Tas notika pēc tam, kad biju zaudējusi tiesas prāvā. Es biju dusmīga. Nolēmu doties uz retrītu Indijā, es tur vienmēr braucu. Šis garīgās prakses centrs ir nekurienes vidū, ceļojums aizņem trīsdesmit sešas stundas. Retrīta nometne ir maza – tikai astoņpadsmit istabu. Es ierodos Indijā, lai aizmirstu tiesas procesu, un satieku tur Ulaju ar sievu. Viņi ir atbraukuši dienu pirms manis. Uz to pašu vietu. Neviens no mums to nezināja. Es nodomāju – sasodīts, ko lai es tagad daru? Vai man ir jābrauc prom? Bet par visu jau ir samaksāts. Es negribu braukt prom. Viņš arī negrib braukt prom. Katru rītu ir jāmostas pulksten piecos. Pusstundu vēlāk sākas meditācija, pēc tam – joga. Viens mēnesis paiet tādā režīmā. Mēnesi mēs esam blakus viens otram. 

Bija sajūta, ka Dievs mūs atkal savedis kopā. Tas bija liktenis. Mums nācās stāties pretim viens otram.

Precizējiet, lūdzu, kad tas notika? Vai tas bija pirms jūsu performances Mākslinieka klātbūtnē Ņujorkā 2010. gadā? Toreiz visu pasauli līdz asarām aizkustināja jūsu un Ulaja emocionālais satikšanās skats un bezvārdu monologs šajā performancē, kad viņš apsēdās uz krēsla jums pretim. 

Ulajs mani iesūdzēja tiesā jau pēc šīs performances, un mēnesi vēlāk viņam tika diagnosticēts vēzis. (Plašsaziņas līdzekļi vēsta, ka saskaņā ar 2016. gada tiesas spriedumu Marina Abramoviča ar atpakaļejošu datumu izmaksājusi Ulajam autoratlīdzību vairāk nekā 250 000 eiro par viņu kopīgi radīto darbu pārdošanu, kā arī segusi vairāk nekā 23 000 eiro tiesāšanās izdevumu; mākslinieki strādāja kopā no 1976. līdz 1988. gadam – J. J.)

Vai Ulajam joprojām bija grūti samierināties ar jūsu panākumiem un slavu un tas viņam sagādāja zināmas neērtības?

Es negribu par to runāt. Man bija sajūta, ka tad, kad Ulajs atnāca uz manu izstādi un performanci muzejā MoMA, viņš pārprata, ka esmu kļuvusi bagāta. Performances mākslinieks nekad nav bagāts. Performances mākslinieks nav kā Džefs Kūnss, kurš pārdod savus darbus – krāsainos zaķus – par 35 miljoniem. Domāju, ka Ulaja rīcību ietekmēja dažādu faktoru kombinācija. Pēdējos gados viņš nebija tik aktīvs mākslā kā es. Pēc mūsu šķiršanās es biju sarīkojusi simtiem izstāžu, bet viņš ne.    

Vai jūtat, ka panākumiem, kurus esat guvusi pēdējos desmit gados, ir arī negatīvā puse un tie var tikt izmantoti pret jums? 

Es pret to izturos filosofiski. Kad sāku radīt performances toreizējā Dienvidslāvijā, kritika bija ļoti negatīva un skarba – ja es to uztvertu nopietni, nekad vairs nebūtu iznākusi ārā no mājām. Tagad visi šie darbi ir daļa no performances mākslas vēstures, bet tolaik tiem briesmīgi uzbruka. Es pati un mans darbs vienmēr izraisa divas emocijas – mani vai nu ienīst, vai mīl. Vienaldzīgo nav. 

2019. gadā man bija liela izstāde Belgradā (mākslinieces dzimtajā pilsētā, kuru viņa atstāja pirms 46 gadiem – J. J.). Mana paaudze mani tur ienīst, daudzi ir neizpratnē: kā tas ir iespējams – viņa sēž uz krēsla, neko nedara un gūst panākumus. Tur ir gleznotāji, kuri to nekad nesapratīs. Taču jaunā paaudze saprot manu darbu. Man ir gados jauna publika, un jaunieši atved uz izstādi savus vecākus. Tas nozīmē, ka mans darbs dzīvos caur jauniešiem. Man tas ir svarīgi. 

Runājot par panākumiem – 70. gadu sākumā mūsu auditorija bija desmit divdesmit cilvēku, kuri nāca uz performancēm. Ja telpā pulcējās trīsdesmit skatītāju, tā jau bija liela auditorija. Es tikko īstenoju tiešsaistes projektu sadarbībā ar mākoņkrātuves platformu WeTransfer – nedēļas laikā man bija 26 miljoni skatītāju. Tas ir neprātīgi! 

Māksliniekam mēdz uzlikt rāmjus, es to zinu pēc savas pieredzes: vispirms cilvēkiem patīk darbs, jo viņi jūtas gandarīti, atklājot nezināmu, nabadzīgu mākslinieku, pēc tam es kļūstu par tādu kā nemākslinieci, jo publika projicē uz mani savas gaidas un aizspriedumus – man pārmet, ka esmu kļuvusi par, kā jūs to saucat, zvaigzni un man ir jet set dzīvesveids, bet tā ir šo cilvēku projekcija, nevis manējā. Esmu tāda pati, kāda vienmēr esmu bijusi. Ir brīnišķīgs Gandija teiciens: "Vispirms viņi tevi ignorē, tad par tevi smejas, tad cīnās ar tevi, tad tu uzvari." Tieši tā notika ar mani. Ar mani cīnās, jo viss esot nepareizi – tagad es esot kopā ar slavenībām. Ko nozīmē "slavenības"?! Es vienkārši daru savu darbu tik labi, cik vien varu.  

Vienīgais, kas šajā visā ir izdevīgi un pozitīvi, ir tas, ka man ir balss, ko var sadzirdēt, un es varu palīdzēt jaunajiem māksliniekiem. Savā institūtā MAI (Marinas Abramovičas institūts/Marina Abramović InstituteJ. J.) es daru ļoti daudz, lai atbalstītu jaunos māksliniekus. Mēs rīkojam darbnīcas, apmācām, palīdzam ar padomiem, lai viņi nepieļautu tās pašas kļūdas, ko pieļāvu es. Kad sāku karjeru, man neviens nepalīdzēja. Pašlaik jaunie mākslinieki ir citā situācijā. Es varu viņiem palīdzēt.  

Kā atrodat līdzsvaru starp savu ego, kas piemīt māksliniekam, un pazemību, ko jau minējāt mūsu sarunā? 

Es ienīstu ego. Tas ir milzīgs šķērslis mākslai. Man visi ir vienlīdzīgi, es vienādi sarunājos gan ar apkopēju, gan ar prezidentu. Man nav tāds ego, kas man liktu justies kā dižai māksliniecei un attiecīgi uzvesties. Esmu iegaumējusi, ka ego ir šķērslis darbam. Tas traucē strādāt. Pamēģiniet parunāt ar lielajiem vācu māksliniekiem vīriešiem – viņu ego ir kā Himalaju kalni. Ar viņiem pat nevar parunāt. Ar mani ir viegli, jo man nav tāds ego. 

Viens no maniem skolotājiem bija Džons Keidžs, es vienmēr sēdēju viņa virtuvē un griezu ķiplokus, viņš gatavoja bioloģiski audzētu vistu. Keidžs runāja ar mani par darbu, mākslu un dzīvi, viņš bija pazemīgs. Būt pazemīgam ir tik svarīgi. Ne jau es pati, bet darbs ir svarīgs. Darbā ir jābūt pareizam vēstījumam, tam ir jāsasniedz auditorija. Ja mākslinieks nostāda sevi augstāk par darbu, tas ir "bulšits". Tas ir muļķīgi. 

Jau pirms vairākiem gadiem esat izstrādājusi detalizētu savas bēru ceremonijas plānu. Varbūt tajā ir ieviestas kādas izmaiņas? 

Nē, bēru ceremonijas scenārijs paliek nemainīgs. Mums vēl ir laiks.

Kura ir jūsu iecienītākā smarža?

Bazilika smarža. 

Vai jums labāk patīk skatīties uz sauli vai mēnesi?

Gan uz vienu, gan uz otru – dažādu iemeslu dēļ. Mēness ir sieviešu simbols, saule ir vīriešu simbols. Nevaru izvēlēties vienu. 

Vai dzīvē un mākslā jūtaties piepildīta?

Es jūtos labi. Nezinu, vai ir palicis kaut kas neīstenots no tā, ko esmu vēlējusies īstenot. Ja es drīzumā nomirtu, man būtu gandarījuma sajūta. Esmu izdarījusi diezgan daudz. Mana dzīve ir bijusi brīnišķīga, neticama. Es neko nenožēloju. Es neko nemainītu, es visu būtu izdarījusi tieši tāpat. Savā vecumā esmu sasniegusi iekšējo līdzsvaru. Es pamostos laimīga. Katru rītu 50 minūšu nodarbojos ar jogu, pēc tam brokastoju. Man ļoti patīk strādāt, esmu darbaholiķe. 

Operas projekts

Marijas Kallasas septiņas nāves

Berlīnes Vācu operā 8., 10. aprīlī

www.deutscheoperberlin.de

Neapoles Sankarlo teātrī 13., 14., 15. maijā

www.teatrosancarlo.it

***

Informācija: mai.art

Top komentāri

Kā kurš.
K
Melns nevar gaismu mantot, bet gaisma tiumsā nepārvēršas.
Alans Karlsons
A
Māksliniecei piemīt augsta arogance, spriežot par lietām, kuras ir ārpus mūsu pieredzes. Prātā nāk citāts no Blaumaņa lugas: "Vēja tēv, vēja tēv! Kā tu esi pārvērties!"
Antisemīts
A
Tad kāpēc cepiens par holokaustu ?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja