Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +25 °C
Skaidrs
Svētdiena, 26. maijs
Varis, Eduards, Edvards, Edvarts

Dāvis Sīmanis: Filma Marijas klusums ir tiešās attiecībās ar laiku, kurā šobrīd dzīvojam

Režisora Dāvja Sīmaņa filma Marijas klusums vēsta par Mariju Leiko un iekļūst Berlīnes kinofestivāla Foruma programmā

Pagājušajā nedēļā tika saņemta ziņa, ka režisora Dāvja Sīmaņa spēlfilma Marijas klusums ir iekļauta 64. Starptautiskā Berlīnes kinofestivāla Foruma programmā, kas izceļ kino kā medija nozīmi, izvēloties filmas, kurās ietverts nozīmīgs sociāli mākslinieciskais vēstījums un kurās pievērsta īpaša uzmanība kino estētikai. Marijas klusums ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc slavenās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāsta un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise devās uz Padomju Savienību, lai parūpētos par savu mazmeitu, un kļuva par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri. Galvenajās lomās: Olga Šepicka, Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ķesteris, Inese Kučinska un Vilis Daudziņš. Aicinājām uz nelielu sarunu režisoru, kurš sazvanīts atradās tieši Berlīnē. "Es biju uz Andra Nelsona diriģēto Berlīnes filharmoniķu koncertu," jau vēlāk atzīst Dāvis Sīmanis.

Tāpat kā jūsu iepriekšējās filmas Gads pirms kara gadījumā Roterdamas kinofestivālā, tāpat arī drāmas Marijas klusums gadījumā Berlinālē tiek izcelta jūsu kinodarbu estētika. Vai arī pats liekat uz to akcentu?

Nē, es tā neteiktu. Mana galvenā uzmanība tiek veltīta problemātikai. Atskatoties uz filmām, ko esmu veidojis kopā ar saviem kolēģiem, tās ir vēstures tēmas – pagātnes enigmas jeb neskaidrību zonas, kas mani satrauc un motivē veidot kino. Jau strādājot pie konkrētas filmas, es cenšos šo izvēlēto problemātiku izprast un izvērst pētnieciskā darbā, kas paredz atbilstošu "valodisko" risinājumu meklējumu, bet tas nav pašmērķīgi. Ja tas tā būtu, filma tiktu atrauta no stāsta un mēģinājuma mākslinieciski analītiskā veidā paskatīties uz pagātni un zaudētu jebkāda veida kontekstus, par kuriem es gribu runāt. Tā ir patīkama sakritība, ka, uzticoties saviem mērķiem, varam radīt rezultātu, kura mākslinieciskā puse tiek novērtēta festivālos. Mums kā autoriem tas ir ļoti svarīgi, ka filmas skatītāju loks paplašinās un mūsu stāsts iegūst starptautisku skanējumu. Tas nozīmē arī atgādināt par mums, par mūsu vēsturi un par Latviju mūsdienu kontekstā.

Kā jūs "iepazināties" ar savas filmas Marijas klusums galveno varoni?

Marijas Leiko vārdu es biju dzirdējis jau iepriekš, bet garāmejot – es zināju, ka mums ir bijusi tāda aktrise, kura pagājušā gadsimta divdesmitajos gados spēlējusi pie vairākiem nozīmīgiem vācu ekspresionisma režisoriem un bijusi mēmā kino zvaigzne. Savukārt pirms dažiem gadiem, klejojot interneta plašumos un ar pastiprinātu interesi fokusējoties uz latviešu likteņiem Padomju Savienībā savas iepriekšējās filmas Gads pirms kara iespaidā, es atradu Marijas Leiko dzīvesstāsta noslēdzošā posma aprakstu. Vistraģiskākais tajā man šķita tas, ka viņa devās uz Padomju Savienību nevis, lai turpinātu savu karjeru, bet lai parūpētos par savas tikko dzemdībās mirušās meitas jaundzimušo bērnu. Aktrise paņem viņu pie sevis un, iespējams, grib realizēt savas mātišķās ambīcijas, kas iepriekš ir bijušas mazāk svarīgas iepretim darbam teātrī un kino. Marija Leiko paliek Padomju Savienībā, kur nonāk Lielā terora Latviešu operācijas vidū.

Vai var teikt, ka jūsu filmā iezīmējas divas problemātikas?

Tas ir stāsts par veselas paaudzes bērnu traģēdiju – viņi nonāk bērnunamos un nodzīvo savu dzīvi neziņā par to, kas ir bijuši viņu īstie vecāki vai vecvecāki. Iespējams, ka Marijas Leiko mazmeita joprojām ir dzīva savos gandrīz deviņdesmit gados. Tas ir arī stāsts par peripetiju virkni, kas noved pie vispārējās padomju represīvā režīma katastrofas, kad absolūti trulā veidā tiek nogalināti aptuveni miljons cilvēku.

Filma sākas ar Marijas Leiko braucienu uz Padomju Savienību?

Jā, Marijai Leiko ir piecdesmit gadu. Viņai aiz muguras ir gan darbs Vācijā ar tādiem revolucionāriem kā Bertolts Brehts un Ervīns Piskators, gan arī atgriešanās Latvijā trīsdesmito gadu pirmajā pusē. Marija Leiko dodas uz Padomju Savienības galvaspilsētu Maskavu, kurā viņa ne tikai sāk audzināt bērnu, bet arī atgriežas pie savas mākslinieciskās darbības. Viņas gadījumā tā ir skatuve. Marija Leiko sāk strādāt Maskavas latviešu teātrī Skatuve (gandrīz visi šī teātra aktieri un citi darbinieki tika apcietināti un 1938. gada sākumā nošauti Butovas poligonā Piemaskavā – red.).

Vai Marija Leiko nebūtu nogalināta, ja viņa nebūtu sākusi strādāt teātrī?

Latviešu sabiedrībā Maskavā Marija Leiko bija redzama personība un patiesībā tika izmantota daļēji kā pierādījums: redziet, Rietumu buržuāziskā aktrise ierodas Padomju Savienībā un paliek uz dzīvi tajā. Redziet, kāda mums progresīva valsts! Visticamākais, ka jebkādā formā, kādā viņa būtu uzkavējusies Padomju Savienībā, pievienojoties teātrim vai nepievienojoties, viņas dzīve būtu aprāvusies traģiski, jo šajā Latviešu operācijā nebija nekādas šķirošanas. Tas bija vienlaikus racionāls un iracionāls process, kurā vienkārši tika iznīcināti visi kaut cik aktīvie cilvēki, kas varēja paust viedokli vai nostāju. Pusotra gada griezumā Padomju Savienībā tika nogalināti aptuveni 20 000 latviešu. Lielā terora laikā tika iznīcināti dažādu tautību cilvēku, bet tieši latvieši kļuva par vienu no vissmagāk cietušajām nācijām tā iemesla dēļ, ka pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas un Pirmā pasaules kara daudzi bija palikuši Padomju Savienībā, kļuvuši par jaunā režīma celtniekiem un spēlēja svarīgu lomu visaugstākajā varas līmenī. Latvieši tika iznīcināti ne tikai savas piederības dēļ, bet arī tāpēc, lai nekādā veidā netiktu apšaubīta vienpersoniskā totalitārā vara Staļina personā. Režīms apēda pats sevi. Viens no aktīvākajiem Latviešu operācijas īstenotājiem bija Maskavas čekas vadītājs Leonīds Zakovskis, kurš patiesībā bija latviešu puisis Henriks Štubis no Rudbāržiem. Tiklīdz viņš bija noslēdzis iznīcināšanas kampaņu attiecībā pret saviem tautiešiem, viņš tika nogalināts kopā ar visu ģimeni, protams, ka Leonīdam Zakovskim kā tik augsta ranga amatpersonai vajadzēja saprast, ka viņu sagaida tieši tāds pats liktenis kā citus, un nedomāt, ka par paveikto uzdevumu viņam tiks piešķirta brīvbiļete uz dzīvi.

Jūsu filma Marijas klusums ir ieguvusi citu nozīmi esošo notikumu kontekstā.

Es jau pirms savas iepriekšējās filmas Gads pirms kara teicu, ka mani kinodarbi, kuri ir bijuši iecerēti kā tādi...

...brīdinājumi...

...brīdinājumi vai ceļojumi pagātnes nezināmajās teritorijās, lai kalpotu par vielu pārdomām un mēģināšanai saprast un vairāk neatkārtot to, kas reiz jau noticis, pēkšņi ir kļuvuši reāli. Tu konstatē, ka šī brīža Krievijas režīmam un visiem cilvēkiem, kas to vienā vai otrā veidā atbalsta, ir absolūti nāvējoša ietekme uz pasauli ar necilvēcīgā kara izraisīšanu Ukrainā un pašam pret sevi ar iekšējām represijām. Pēkšņi tu redzi, ka viss atkārtojas, shematiski atkārtojas.

Viss jau ir bijis.

Tas ir tas pats baisākais. Tas nozīmē, ka mēs esam nodzīvojuši gadsimtu un viss notiek tieši tāpat, kā noticis iepriekš. Cerība uz domāšanas klātbūtni, humānismu un ticību progresam tādā veidā, ka tas veicinās spēju komunicēt starp cilvēkiem, ka nebūs ideoloģisko barjeru, ka netaps absolūti atpakaļrāpulīgi vai retrogrādiski režīmi, izrādās ir pilnīgas muļķības. Viena lieta ir Krievija, kuras attīstība cikliski noved līdz pašdestrukcijai no jauna un no jauna, bet šobrīd tā izplatās visā pasaulē un arī Eiropā, kura ilgu laiku ir dzīvojusi liberālajā ietvarā, bet pēkšņi mēs redzam labējos politiķus un labējo reformu modeļus, kas nav vērsti uz humānismu.

Filma Gads pirms kara tapa pirms kara. Vai Marijas klusums tika veidots jau iebrukuma laikā?

Scenārijs tapa vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, bet filmēšana notika pagājušā gada ziemā, līdz ar to esošo notikumu konteksts un bezcerība uzlika dubultu smagumu uz mūsu pleciem un nospēlēja nozīmīgu lomu tajā, kā šī filma tika veidota. Mēs mēģinājām parādīt realitātes absurdo pusi – ne tik izteikti kā filmā Gads pirms kara, kurā ir daudz sirreālistisku nošu, bet atrast bezjēdzības režīmā un vērst uzmanību uz tām. Man šķiet, ka tieši šī ironiskā brīvība mums vispār ļāva realizēt šo filmu, jo pārējais konteksts bija ārkārtīgi smags un pavisam tiešās attiecībās ar to laiku, kurā šobrīd dzīvojam.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja