Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +8 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 17. februāris
Konstance, Donats

Dzelzs, kas dedzina. Intervija ar Gundegu Repši

Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā Labākais prozas darbs nominēts Gundegas Repšes darbs _Dzelzs apvārdošana._Ar Gundegu Repši sarunājas Dace Rukšāne.Kas tieši tev pašreizējā periodā šķiet rakstīšanas, aprakstīšanas, literatūras vērts?To, kas ir rakstīšanas vērts, nekāds "periods" būtiski nemaina - tā ir cilvēka daba, tās ir indivīda nemitīgi mainīgās attiecības ar apstākļiem, nosacījumiem, visa veida nebrīvībām, kurās cilvēks ir iesviests, nezinot atbildes uz pašiem būtiskākajiem jautājumiem.

Paldies Dievam, ka - nezinot, pretējā gadījumā būtu neizturami garlaicīgi dzīvot. Un rakstīt. Cilvēks - ilūziju un īstenības karadarbības zonā, kurš vienlaikus fatāli cer būt brīvs. Tāds absurds.  Arī Laika Gars man vienmēr šķitis literatūras vērts fenomens. Bet mani personiskie "periodi" nosaka vien uzmanības akcentus - kad interesantāk šķiet ietiekties trajektorijā: indivīds- pasaule, kad pasaule- indivīds. Vilciens turp un atpakaļ. Dažādas stacijas. Galastacijas nav. Un, protams, allaž iespaido aktualitātes, neko darīt. Jau vairākus gadus minu mīklu par šodienas paviršā, kampjošā, slavas un naudaskāres trenktā cilvēka ģenēzi un to, kāds šim cilvēkam sakars ar cilvēces eksistenciālo asi.Dzelzs apvārdošanā meklējumi šaudās pa visdažādākajām tēmām un pirmajā mirklī šķiet, ka vienīgais vienojošais motīvs ir varone pati un alfabēts. Taču tā nebūt nav. Un katrs droši vien tur atradīs citādu, pret sevi vērstu vērtību. Vai vari pateikt priekšā vēl nelasījušam, kas bija tavējā?Pēc mana personiskā ētikas kodeksa autors nedrīkst teikt priekšā lasītājam. Apmācīt viņu. Tā ir interpretu būšana. Vien gribētos, lai jebkurš lasītājs patur prātā, ka grāmata nav nejaušību vai pliku iegribu haoss, bet koncepcija, kurā ik detaļai, līdzībai, alūzijai ir nozīme. Viens universs. Tāpat kā glezna vai pasija.  Varam domāt precizētākā virzienā - kas liecina, ka dzīve ir? Pilnīgi viss, kas eksistē taustāmās un netaustāmās uztveres apvārsnī? Vēl kaut kas? Tikai kardinālie, ekstrēmie notikumi, pagriezieni, vai  kāda nenozīmīga, atmiņā herbarizējusies smarža? Vai tev ir kādi pieraksti, kas nav paredzēti citām acīm? Dienasgrāmatas?Jau vairākus gadus man katrai savai grāmatai ir tāds "dosjē"- bieza klade, ko uzpildu, kamēr tieku galā ar šaubām,  iekšējās nepieciešamības procentu, kas tik svarīgs nievu un skepticisma pārpludiunātajā laikā. Kad grāmata pabeigta, "dosjē" tiek iznīcināts. Taču sagatavošanās laiks ir pats vieglākais, aizraujošākais. Tāds detektīvs. Tēli dabū vārdus, biogrāfijas, izskatu, simbolus, reizēm arī valodas specifiku. Kārtīgs ģimenes albums. Protams, ka īstās rakstīšanas fāzē dosjē gandrīz nav vajadzīgs, viss jau organiski darbojas iztēlē.Ļoti patika tas, ka sagatavošanās darbu nosauci par aizraujošu detektīvu. Kāds tev ir pats rakstīšanas process?Process, kā process - bēgšana no "baltas lapas", neticība sev, nervozitāte, visa atlikšana, dažādas muļķības, kas atvirza no izšķirošā brīža, nu, hrestomātiski. Un tad, kad atnāk sauciens no nekurienes, ka nav svarīgs rezultāts, bet šis brīdis, kad tu, rafinētais un daudzpieredzējušais, kails runā ar kaut ko absolūtu visadekvātākajā veidā, kādā tu ceri, ka tiksi sadzirdēts un saprasts, pazūd laiks, neziņa, ambīcija, manis nemaz nav. Par to nav pieņemts runāt, ciniķi zvaigā vien un man viņu žēl, jo to ir apstiprinājuši kā komponisti, tā gleznotāji - tā saucamajā radīšanas brīdī mēs esam citur. Ja izdodas savienojums, uz ko ir nopietni jāgatavojas. Protams, var uzrakstīt stāstu "no zila gaisa", tie parasti ir ļoti skaisti un viegli darbi. Dāvanas. Grāmata tomēr ir organizēta. Simfonija arī nav vienkārši tas, kas ienāk prātā. Tātad - grāmatas tapšanas periodā lielāko daļu laika es neesmu tur, ko triviāli apzīmē par "šeit un tagad" , vienlaikus būdama dzīvāka par dzīvu. Bet - bez balasta.****

Kāpēc iznīcini savus Dosjē? Nav žēl?

Man ir dedzinātājas daba. Nekrāt, neatstāt pēdas. Nav žēl nemaz.

Publicistikā tu esi ļoti skarba un nesaudzīga, zobi vien zib, Dzelzs apvārdošanā tava varone ir ārkārtīgi maiga un tikai pa retam no viņas izspraucas pa adatai. Kāda esi pati?

Kas ir "pati"? Tas, ko es par sevi domāju kā personu G.R.?  Domāju, ka grāmata par tās autoru pasaka visu, pat visrafinētākā un nokodētākā.  Bet maigums - vai dzelzs ir maiga? Karsta dzelzs - maiga? Var sildīties, bet var arī dedzināt kailā miesā. Par publicistiku esmu desmitiem reižu skaidrojusi - tai sava vieta. Tāpat kā bioloģijai un metafizikai. Apriņķi, ko skar publicistika, mani ne pārāk interesē literatūrā. Protams, garšvielu devās tā arī der un ja izriet no kāda tēla loģikas un psiholoģijas. Tas, kāda esmu pati, nav nozīmīgi priekš literatūras. Galveno varoņu identificēšana ar autoru jau nav tikai nerakstošo lasītāju slimība. Es pati ilgu laiku nespēju lasīt pretīgo mačistu, šovinistu Velbeku, jo tik ļoti identificēju viņu ar vēstītāja balsi. Bet - kuram negadās tādi apkaunojumi. Tagad viss kārtībā. Smejos par sevi.

Kādu lomu mūsdienu tirgus un tirgošanās apstākļos spēlē rakstnieka spēja "sevi pārdot"? Mārketēt, komunicēt, sist sev uz pleca utt. Un vai tas tev ir svarīgi arī pašai?

Visnepatīkamākais aspekts rakstnieka liktenī mežonīgā kapitālisma laikmetā mazskaitlīgā nācijā. Iespējams, ka mani var mierīgi nolikt relikviju plauktā šajā jautājumā. Visa veida reklāmas, pašreklāmas, sevis slavēšana, atrādīšana, tiražēšana, publiskošana man ne tikai derdzas, riebj un ir alerģiska, man tā šķiet rakstnieka cieņu pazemojoša, tādēļ es nepiedalos. Jā, pirms vairākiem gadiem man paslīdēja kāja, esmu dažas intervijas sieviešu žurnāliem sniegusi, neapzinādamās, ka piedalos literatūras prestiža graušanā. Savas kļūdas laboju. Sadzīvot ar tirgu būtu jāpalīdz literārajiem aģentiem, mums tādas profesijas nav, bet, ja būtu, baidos, ka  sanāktu strīdi par gaumi. Tirgus taču vienmēr ir orientēts uz masu un lētumu. Bet tieši to laikmets ceļ vērtību tronītī. Tronītis no papes, bet galvenais, ka visi redz.

Domājot par cilvēkiem, kas stāv uz sliekšņa – ienākt vai neienākt rakstniecībā. Kas baidās un šaubās par sevi. Ko tu viņiem teiktu par to, uz ko jābūt gataviem, ja nolem sevi atdot literatūras radīšanai?

Bailes un šaubas, pārkāpjot slieksni, nekur nepazudīs, tās pieņemsies spēkā ar katru jaunu darbu. Ja vien persona nav sevī iemīlējies muļķis, protams. Skeptiski raugos uz rakstnieka darbu kā hobiju, bet, iespējams, veidosies kādas jaunas mutācijas. Es palieku pie pārliecības un savas pieredzes apziņas, ka rakstnieks ir uz mūžu, vienmēr. Arī tukšuma periodos. Lieliskais šajā liktenī ir nemitīga nepieciešamība pilnveidoties, attīstīties, nomest vecās drēbes un aizrautība, kas pavada nebeidzamos atklājumus cilvēkos un sevī pašā. Kontakts ar esamības būtību, ja izsakāmies augstos toņos. Tur arī šīs misijas pievilcība, par spīti laikmeta attiecībām ar kultūras izpratni, intelekta izplatību un naudas varu pār cilvēku prātiem.

Vai ir kāds veids kā atklāt grafomānu sevī pašā un laicīgi apstāties? Vai arī to var izdarīt tikai cilvēki no malas?


Ha- ha- ha! Ja Tu to mērķē man ar indīgu nazīti, tad es, manuprāt, rakstu daudz par maz, jo krietni daudziem tekstu apgabaliem nemaz nelaižu piedzimt. Īstenoju tikai tās idejas, kas ilgstoši staigā man apkārt. Bet es tiešām nekur negribu palikt pāri, būt par daudz. Arī daudzvārdība romānos mani kaitina. Bet "cilvēki no malas" ir jau gandrīz kāda romāna virsraksts. Tie ir kompetences milži jebkurā dzīves sfērā, padod tik! Ja nopietni, es varbūt pazīstu tikai vienu rakstnieku, kurš tiešām raksta un raksta, pats nesaprazdams, ko raksta, labi raksta, bet, kad domā, ka viss tā kā būtu pateikts, tad klausās redaktoros un draudziņos un pārmīca to visu, kā kurā brīdī tam "no malas" izskatās. Un sanāk tā nekas. Par grafomāniju es to noteikti nesauktu, jo katram jau ir sava metode. Manējā ir klasiska - uzskatu, ka jānodod ir pilnīgi gatavs darbs. Man laikam būtu grūti  ar Rietumu izdevējiem, kuri tirgus labad pieprasa tādu un šitādu sižeta pagriezienu. Ne tālab, ka tiktu saplosīta mana dievišķi trauslā dvēsle, bet tālab, ka mani mēģinātu piegriezt konjunktūrai. Bet īsā atbilde - par grafomāniju neklājas runāt literatūras kontekstā, tā ir čuguns, surogāts, varbūt pat diagnoze.

Cik daudz rakstniekam jādedzina sevi sabiedriski-politiski-sociālajos procesos, paceļot balsi? Vai patiešām rakstnieku joprojām var saukt par tautas sirdsapziņu?

It kā jau katrs dara, ko un kā grib. Pieļauju, ka tiešām kaut kur dzīvo totāli apolitisks un neizcirstā mežā dzīvojošs tautas gars, kas sabiedrību aplaimo ar  kosmiski - pravietiskiem pantiem gadskārtās. Visas tiesības! Bet par "dedzināšanu" tu vari izpelnīties vien apsmieklu, dedzinātāji beidzās ar Ojāru Vācieti. Tas, ko "dedzināšana” īstenībā nozīmē, Latvijā ir tabu. Protams, var tā nodedzināties, ka literatūrai pelni vien paliek, bet ja deg pašā literatūrā - jā, tas ir lēnas upurēšanās labprātīgs rituāls.

Ar sirdsapziņu ir paradoksāla situācija - jā, brīvība atsvabināja literatūru no pareģu, skolotāju un ideologu nastām, brīnišķīgi. Vietā nogāzās civilizācijas ekstrēmās pārvērtības un haoss, bankrotēja i tās ideoloģijas, i izglītības sistēmas un tagad sabiedrība atkal brēc - rakstniek, ko tu man neteici, ko tu man neparādīji, ko tu nemācīji? It kā visi mežonīgi gudri - "cilvēki no malas", bet, kolīdz mēslos, tā - rakstniek, kur tu biji?! Tāpēc rakstnieka loma visos laikos tomēr ir un paliek izgaismot netaisnības, varmācības, nu, visus daudzveidīgos tumsas nostūrus un cilvēka paša seju. Nemitīgi. Runāt pilnā balsī arī tad, ja laikmets vai vēsturiskie apstākļi nav piemēroti lēnam romānam pēc 2 gadiem (nu, piemēram, karš). Ir jārunā ar tiem  izteiksmes līdzekļiem, kas tobrīd ir pieejami. Par neģēlībām klusējošs rakstnieks, jā, man tas šķiet jēdziena  "rakstnieks" necienīgi.

Pēdējais jautājums droši vien banālāks par sarkanu plīša sirdi uz kātiņa – pie kā pašreiz strādā?

Rakstu romānu Jauki Ļaudis. Kā mēdz teikt, - par mūsdienām.

Top komentāri

Marī
M
Vienmēr esmu ļoti cienījusi Gundegas Repšes nostāju "treknajos gados" - kad daudzi citi "kultūras cilvēki" karotes aiz padebeša aizbāzuši preicājās par Demakovas atmestajiem sudraba grašiem un megaprojektiem, Repše teju vienīgā teica, ka karalis ir kails. Un viņas teiktais nekad nav bijis tāds tibiņu izklupiens a la "vista ar nazi", bet skarbi godīgs. Tomēr skarbs godīgums nav ērts ne pašam rakstītājam, ne lasītājam - lasi, lasi, visam it kā piekrīti, bet kādā brīdī sāc gaidīt mierinājumu, kura nebūs - tā vismaz bija ar "Smagā metāla" pirmajām divām daļām, bet notekti lasīšu arī "Dzelzs apvārdošanu"
es no 50.vsk.
e
Cienu šo rakstnieci un viņas darbus...Gudra sieviete!
Skaisle Jātaļniece
S
Repše šķiet ir vienīgā no latviešu rakstniekiem un dzejniekiem , kas raksta un uztraucās par to, kas notiek ar mums - latviešu sabiedrību šeit un tagad. Bet viņas izmisuma saucieniem nav atbalss. Tāpēc man viņa ir tāda Kasandra. Un tieši šis fakts - Repšes saucēja balss tuksnesī - kad viņai neviens neatsaucās, bet daudzo TV šovu varoņus aprunā un apraksta simtiem - jā lūk tas man uzdzen tādas skumjas izjūtas par mums - par mūsu sabiedrības nākotnes izredzēm. Un vēl tie, kas te raksta par viņas izskatu - tas ir tikai jūsu provinciālisms, aprobežotība. Piedodiet , nu gan man kauns par jums.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Skrejritenis

Olgai Žitluhinai 9. februārī bija apaļa jubileja. Viņa gribētu, lai saku "Oļga". Tā jau ir, ka krievu valodā nav nekāda "Olga" ar cieto "l". Bet pierasts. Oļga ir in...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja