Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Filmlentes faktūra. Saruna ar režisori Lailu Pakalniņu

Šveices festivālā Visions du Réel notiks režisores Lailas Pakalniņas dokumentālās īsfilmas Pirmais tilts pasaules pirmizrāde – nevis uz lielā ekrāna, bet tiešsaistē.

No 17. aprīļa līdz 2. maijam norisināsies starp ­ tautiskais dokumentālā kino festivāls Visions du Réel, kas šoreiz visiem zināmu iemeslu dēļ ir pār ­ celts uz virtuālo vidi (parasti festivāls notiek Šveices pilsētā Nionā). Īsmetrāžas un vidēja garuma filmu konkursa programmā ir iekļauts latviešu režisores Lailas Pakalniņas jaunākais darbs Pirmais tilts, kuru viņa ir veidojusi kopā ar saviem ilggadējiem cīņu biedriem – operatoru Gintu Bērziņu un skaņu režisoru Anriju Krenbergu. Tas ir dokumentāls stāsts par Krāslavas tiltu, kas ir pirmais tilts pār Daugavu Latvijas teritorijā. Uz 35 mm negatīva uzņemtā filma pasaules pirmizrādi piedzīvos internetā. Savukārt grūti prognozējamās nākotnes miglā ir tīta vēl viena režisores darba nonākšana uz lielajiem ekrāniem. Tā ir pilnmetrāžas spēlfilma Spogulī pēc brāļu Grimmu pasakas motīviem.

Ar Lailu Pakalniņu mēs tiekamies viņas mājas pagalmā, ievērojot noteikto distanci. Dzied putni, un nelido lidmašīnas, kuru iepriekš te nekad nav trūcis, – režisore dzīvo netālu no Rīgas lidostas.

Ko jūs pašlaik darāt? Vai ārkārtējā situācija ir ietekmējusi jūsu plānus?

Daru tieši to, ko es būtu darījusi. Pēc plāna man būtu jāsēž mājās un jāstrādā pie datora, jo visus ar savām filmām Pirmais tilts un Spogulī saistītos darbus ār ­ pus mājas sienām es pabeidzu jau februāra beigās. Patlaban rakstu atskaites un domāju par nākamajiem projektiem. Tas, kā man pietrūkst, ir festivāli, kuros es varētu satikt savu filmu skatītājus, un iešana uz kinoteātri, bet daudziem daudz kā pietrūkst.

Vai jums ir svarīgi skatīties kino tieši uz lielā ekrāna?

Vairāk es skatījos datorā – Netflix, bet man bija nepieciešamība vienreiz divreiz nedēļā aiziet uz kinoteātri. Otra lielā ekrāna deva bija festivāli, tur es vienā dienā noskatījos minimums pāris filmu, tagad tas nav iespējams. Es brīnos par savu reakciju uz to, jo esmu pārstājusi skatīties filmas arī datorā un sākusi pastiprināti lasīt grāmatas. Kad man aptrūkstas, pasūtu grāmatas internetā.

Ko jūs lasāt?

Es lasu daiļliteratūru. Patlaban lasu to, ko lasa puse Latvijas. Tā ir Jāņa Joņeva grāmata Tīģeris (Dienas grāmata, 2020). Tā sasaucas ar šī brīža sajūtām, piemēram, stāsts Kāja, kurā tu esi tas pats, bet nokļūsti paralēlā realitātē.

Tīģeris ir iekarojis pieprasītāko grāmatu topu virsotni.

Iespējams, tas ir saistīts ar autora iepriekšējo darbu. Daudzi cilvēki, arī tādi, kas nelasa bieži, ir izlasījuši Jelgavu 94. Atceros, ka es kaut kur lidoju un biju paņēmusi līdzi šo grāmatu. Kad kāpu ārā no lidmašīnas, man tā bija iespiesta padusē, un stjuarte, to ieraudzījusi, sacīja: "Tā ir laba grāmata, es jau izlasīju!"  

Kāpēc jūs piekritāt savas īsmetrāžas dokumentālās filmas Pirmais tilts pasaules pirmizrādei tiešsaistē?

Es pieteicu Pirmo tiltu Šveices festivālam jau janvārī, kad filma vēl bija bez skaņas un mēs turpinājām strādāt ar to.

Vēl 10. martā festivāla rīkotāji atrakstīja, ka Visions du Réel notiks ierastajā formātā. Savukārt pēc dažām dienām saņēmu ziņu, ka festivāls norisināsies tiešsaistē. Man šķita, ka ir jāatbalsta tā centieni notikt, jo visapkārt tik daudz kas tika atcelts un pārcelts. Protams, eksistē dažādi festivāli, kas ir notikuši vai vēl notiks virtuālajā vidē, bet šis gadījums ir interesants ar to, ka daudzām no tajā iekļautajām filmām būs pasaules pirmizrāde. Tās būs pieejamas internetā bez maksas, taču skatītāju skaits būs ierobežots. Tie būs piecsimt cilvēku, kas ir aptuveni tikpat daudz, cik šo filmu noskatītos klātienē.

Vai tie būs Šveices iedzīvotāji?

Ja es būtu gribējusi, es būtu varējusi iekļaut arī citas teritorijas, bet tas ierobežotu manas filmas turpmāko dzīvi festivālos, kas pieprasa nacionālo pirmizrādi. Vēl ir Visions du Réel bibliotēkas sadaļa, kurā filmas būs pieejamas akreditētajiem kinonozares profesionāļiem.

Vai jums būs jāuzstājas tiešsaistē pirms Pirmā tilta pasaules pirmizrādes?

Festivāla rīkotāji ir sapratuši, ka to ir grūti noorganizēt. Viņi piedāvāja ierakstīt video ar savu uzrunu, bet man šķita, lai runā pati filma. Ko es vairāk varu pateikt? Ja šāds stāvoklis pasaulē saglabātos ilgstoši, šāda līmeņa festivāli atrisinātu jautājumu un atbilžu iespēju tiešsaistē, bet šobrīd tam pietiek citu tehnisku problēmu, ko risināt.

Viens no lielākajiem kino fanu ieguvumiem ir vairāku kino profesionāļu meistarklases tiešsaistē. Kāds ir jūsu ieguvums šajā situācijā?

Viens no lielākajiem maniem jeb manas filmas ieguvumiem ir tas, ka Visions du Réel ir prestižs festivāls un citi festivāli respektē tā atlasi un sāk interesēties par tajā iekļautajām filmām. Ceru, ka nākamajos festivālos Pirmo tiltu varēs noskatīties uz lielā ekrāna. 

Sāpīgs moments ir tas, ka mēs šo darbu uzņēmām uz 35 mm negatīva. Man gribas dot tam iespēju tikt projicētam uz lielā ekrāna, lai skatītāji varētu redzēt to, ko mums ir izdevies nofilmēt uz filmlentes. Kaut ko var redzēt datorā, bet filmas faktūru vislabāk var novērtēt tieši uz lielā ekrāna.

Kur jūs atradāt šo 35 mm negatīvu?

Mans vīrs to atrada mājā, kurā mēs dzīvojām iepriekš, – savas mammas mājā zem rakstāmgalda, istabā, kuru neviens ilgstoši nebija izmantojis. Šī filmlente bija divdesmit vienu gadu vecs negatīvs ar sen beigušos derīguma termiņu. Tas bija pārpalikums no manas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas Kurpe (1998).

Mēs ar Gintu Bērziņu sapratām, ka gribam izmantot šo filmlenti. Tās nebija tik daudz, lai uzņemtu pilnmetrāžas darbu, bet no tās sanāca īsfilma. Tad radās jautājums – spēles vai dokumentālā –, un mēs nosliecāmies par labu otrajai.

Kādā stāvoklī bija šī filmlente?

Pirms kaut ko sākām, mēs veicām proves, lai noskaidrotu, vai šis negatīvs vispār ir lietojams. Mēs bijām pārsteigti par iegūto rezultātu. Es vēl toreiz sev noformulēju domu, ka filmlente ir mūžīga. To mēs droši vien nevarētu teikt par jebkuru digitālo nesēju. Es nezinu, kas notiks ar cietņiem pēc divdesmit gadiem.

Kad jūs pārstājāt filmēt uz 35 mm negatīva?

Man ir īsmetrāžas spēlfilmu cikls Elementi – Ūdens, Uguns, Akmeņi un Klusums –, kas iznāca uz ekrāniem 2009. gadā. Tā bija pēdējā.

Vai šo Krāslavas tiltu atradāt kādas savas iepriekšējās filmas veidošanas laikā?

Jā, pirms dažiem gadiem Krāslavas no ­ vadā mēs filmējām īsmetrāžas dokumentālo filmu Zirdziņ, hallo! (2017). Lai no ­ kļūtu filmēšanas vietā, mēs katru rītu un vakaru šķērsojām šo tiltu. Tas mani vilināja, un pie tā mēs arī palikām.

Kamera bija skaļa, tāpēc mēs filmējām bez skaņas. Anrijs Krenbergs turējās no mums pa gabalu un ierakstīja to vietās, no kurām mēs jau bijām aizgājuši. Līdz ar to Pirmajā tiltā, tāpat kā manās pirmajās filmās, skaņa ir būvēta no nulles, izmantojot dažādas sastāvdaļas. Šajā darbā ir tikai viens kadrs, ko mēs atļāvāmies filmēt sinhroni, jo tajā bija liels troksnis. Rēja suns.

Vai Pirmais tilts ir atgriešanās pie jūsu 90. gados tapušās īsmetrāžas dokumentālo filmu triloģijas Veļa, Prāmis un Pasts?

Tā nav apzināta atgriešanās, bet tomēr mēs esam mēs paši – pēc kāda laika, bet mēs paši. Visas filmas ir melnbaltas un uzņemtas uz 35 mm negatīva. Daudz kas sakrīt. Pat tīri ģeogrāfiski. Viena no triloģijas filmām Prāmis (1994) ir filmēta Krāslavas novadā, tāpat kā Pirmais tilts, – tikai nedaudz augstāk pa Daugavu uz Latvijas un Baltkrievijas robežas. Mēs šo filmu radījām kopā ar Gintu Bērziņu un Anriju Krenbergu, ar kuru es toreiz sadarbojos pirmo reizi.

Nesen izskaitīju, cik mums visiem trijiem ir kopīgu filmu. Man sanāca, ka Pirmais tilts ir trīspadsmitā. Man nepatīk salīdzināt filmas, jo tās nav tam paredzētas un katra ir par sevi, bet man gribētos domāt, ka, salīdzinot Prāmi ar Pirmo tiltu, mēs pa šo laiku esam daudz ko iemācījušies.

Trīspadsmit ir tāds zīmīgs skaitlis.

Spogulī būs četrpadsmitā.

Vai filma Spogulī jau ir samontēta? Iepriekš tika plānots, ka tā uz ekrāniem varētu iznākt 2020. gadā.

Es gribētu šogad, bet tas lielā mērā būs atkarīgs no festivālu dzīves. Noteikti negribētu filmas Spogulī pasaules pirmizrādi tiešsaistē, tāpēc ka – nē (ar uzsvaru uz pēdējo vārdu). Redzēs, kas notiks ar visiem nozīmīgākajiem festivāliem, kā rīkosies to organizatori. Šajā laikā ir grūti būt atbildīgam – vienalga, vai par festivālu vai kompāniju. Rīgas Starptautiskais kinofestivāls Riga IFF pagaidām vēl ir drošā attālumā.

Filmas sablīvēsies kā ledus Daugavā!

Domāju, ka tas nav slikti. Cik es savu ­ laik esmu runājusi ar filmu atlasītājiem, it īpaši īsmetrāžas filmu atlasītājiem, viņi ir teikuši, ka apjoms ir milzīgs, bet viņi visi vēlētos daudz vairāk labu filmu. Cerams, ka filmu sablīvējums radīs ne tikai kvantitatīvu, bet arī kvalitatīvu konkurenci.

Kā jums šķiet, kā šie notikumi ietekmēs tālāko kino nākotni?

Karlovi Varu festivāla programmas veidotāja Lenka Tirpakova bija ierakstījusi savā feisbuka lapā: "Dažreiz es jūtos tā, it kā pārpratuma dēļ būtu nonākusi postapokaliptiskā B kategorijas filmā. Diemžēl es neesmu lasījusi scenāriju, tāpēc varu tikai cerēt, ka šai draņķīgajai filmai ir laimīgas beigas. Bet, lūdzu, nekādu sīkvelu!"  Dažreiz tas patiešām šķiet kā lēti iz ­ domāts stāsts, kurā īpaši neradošs scenārists ir ierakstījis, ka princis Čārlzs ir inficējies ar Covid -19 un tamlīdzīgas lietas.

Nekādu sīkvelu.

Man pašai ir viens scenārijs, kuru es ne ­ kad neesmu īstenojusi. Tā darbība notiek mistiskas slimības laikā, un cilvēki staigā apkārt aizsargtērpos un maskās. Protams, es vairs negribu skatīties šī scenārija virzienā.

Kādas bija scenārija beigas?

Šī mistiskā slimība bija tikai darbības fons, kam nebija nekāda sakara ar sižeta attīstību. Pirms šiem notikumiem man šķita, ka tajā ir kaut kas kinematogrāfisks – pa ielām brauc dezinfekcijas mašīnas un visu dezinficē. Par nelaimi, tas jau notiek, un filmai nav jābūt otram mopsim, kas skrien pakaļ. Vajag fantazēt kaut ko citu. Iespējams, pēc šiem notikumiem nāks vilnis ar filmām, kurās būs ar Covid-19 saistītas tēmas. Katram cilvēkam ir citāda reakcija uz notiekošo, bet man šķiet, ka nevajag. Te ­ pat ir Zolitūde (norāda tās virzienā). Par laimi, neviens nav uzrakstījis scenāriju par to, jo man šķiet, ka realitāte, tas, kas notika, ir pāri stāvošs. Māksla ir pašizpausme. Kino ir pašizpausme. Es kā režisore pašizpaužos un nevaru iedomāties, kā tas ir – pašizpausties, veidojot filmu par Zolitūdi.

Daudzi jums nepiekristu.

Daudzi cilvēki, kuri strādā kino, neuztver to kā pašizpausmi, bet kā biznesu, un bizness var būt dažāds. Pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem tika radītas daudzas filmas.

Un ļoti ātri – gan ar tiešu, gan arī netiešu atsauci uz terora aktiem.

Toreiz man šķita, ka kādu laiku vairs netiks veidotas katastrofu filmas, jo to scenāriji sāk īstenoties, bet nevienu nevar nosodīt, jo biznesā viss balstās uz pieprasījumu. 

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja