Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +10 °C
Daļēji apmācies
Otrdiena, 28. septembris
Sergejs, Svetlana, Lana

Igauņu rakstniece un māksliniece Pireta Rauda: Cilvēks ir tas, ko lasa

Nav jāsajūsminās par lasīšanu kā tādu, svarīgs ir pats lasītais, un tas attiecas tiklab uz bērniem, kā pieaugušajiem – saka igauņu rakstniece un māksliniece Pireta Rauda

Pirmoreiz ar grāmatu saskaramies bērnībā. Vārda tiešajā nozīmē – pieskaramies, ņemam rokās, mīļojam, skatāmies, lasām. Lielā mērā šī jutekliski un emocionāli daudzveidīgā bērnības pieredze veido mūsu priekšstatus par lasīšanu un paver vai slēdz ceļu uz lasīšanas pasauli. Grāmata ir atvērta pasaule, kurā meklējam, mācāmies caur dažādajiem aprakstītajiem modeļiem un kuras veidošanā rakstnieks, mākslinieks, grāmatas dizainers un izdevējs (sa)darbojas, tādējādi uzņemoties atbildību par sava veida vārtiem uz kultūru. Igauņu bērnu grāmatu māksliniece un rakstniece Pireta Rauda apzinās šo atbildību, tomēr izceļ pašu bērnu kā personību – gan tajā, kā viņš pats orientējas mūsdienu mediju piesātinājumā, gan tajā, kā viņš tver pasauli savos zīmējumos, gan tajā, kā viņš aug ģimenē, vērojot vecākus. Viņa pati nāk no Igaunijā pazīstamas rakstnieku ģimenes, bet sākumā atteikusies iet vecāku pēdās.

Izdevniecībā Liels un mazs pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem nesen iznākusi Piretas Raudas grāmata Princese pa pastu. Grāmatu tulkojusi Maima Grīnberga.

Grāmatu loma mūsdienu bērnu dzīvē atšķiras no tās, kāda tā ir vecāku atmiņās. Kā, jūsuprāt, mainījusies bērnu grāmatas vieta kultūrā?

Tas ir grūts jautājums. Mani bērni lasa. Esmu dzirdējusi visas tās runas, ka mūsdienu bērni grāmatas vairs neņem ne rokā. Man patiešām liekas, ka bērni tagad lasa vairāk nekā mēs, kam nebija visu šo citādo iespēju – videospēļu, datoru. Ja mums tas viss būtu bijis, mēs arī nebūtu tik daudz lasījuši, bet noteikti nav slikti, ja iespējas dažādojas. Tomēr būtiski, lai tas tiktu darīts ar jēgu. Nav jāsajūsminās par lasīšanu kā tādu, svarīgs ir pats lasītais, un tas attiecas tiklab uz bērniem, kā pieaugušajiem. Tikai labas grāmatas ir vērts lasīt.

Kur atrast labas grāmatas?

Kad ieeju grāmatu veikalā, es, protams, skatos uz tām ar profesionāles aci. Ja tas ir bērnu grāmatu vai ilustrēto grāmatu veikals, pirmais, kam pievēršu uzmanību, ir ilustrācijas. Pierādījies – ja ilustrācijas ir interesantas, augstvērtīgas, arī saturs visbiežāk tāds būs.

Vai ilustrācijas tātad ir sava veida izdevēja uzmanības, izvēles zīme, kas signalizē par labu grāmatu.

Jā, Igaunijā varbūt mazāk, bet citur pasaulē nereti ir tā, ka izdevējam ir noteikts profils. Ja tu uzticies izdevējam, tad nevilsies. Igaunijā tas ir citādi, jo izdevēji bieži vien publicē komerciālus izdevumus, lai līdzās tiem varētu izdot arī vērtīgas grāmatas. Perfektā pasaulē, man šķiet, vajadzētu uzticēties izdevējam.

Jūsu grāmatas izdotas citās valstīs. Varbūt varat ieteikt savus izdevējus, ko mums meklēt?

Bērnu grāmatu jomā tas pirmām kārtām ir vācu Leiv, tad Fukuinkan Shoten – tā vienmēr būs droša izvēle. Francijā strādāju ar Rouergue. Francijā ir daudz labu bērnu izdevniecību. Latvijā man patīk Liels un mazs – viņi pēta to, ko izdod, ļoti uzmanīgi. Igaunijā mums nav tāda bērnu literatūras izdevēja kā šeit. Vairākumu vada komerciāla interese.

Kā domājat – kas padara grāmatu komerciāli veiksmīgu un vai tiešām visas komerciāli veiksmīgās grāmatas ir sliktas?

Nē, es neesmu snobs. Man, piemēram, liekas, ka Disney grāmatas ir labas tajā nozīmē, ka tās ir profesionāli veidotas. Man nepatīk neprofesionāli veidotas, nabadzīgas bērnu grāmatas. Tās parasti ir amatieriskas un tai pašā laikā tik ļoti mīlīgas, cenšoties pievērst uzmanību ar šo mīlīgumu. Tomēr tik nabadzīgas grāmatas nesasniedz mērķus… jo bērniem vajag labas grāmatas – šādas bezgaumīgas grāmatas visu sabojā.

Kura no jūsu darba daļām pašai ir tuvāka – ilustrācijas vai teksts? Šāds jautājums arī noved pie nākamā, daudz nopietnākā jautājuma – kā veidojas mijiedarbība starp abiem – tekstu un attēliem? Kā jūsu autores darbībā saspēlējas šī divu veidu – vizuālā un verbālā – domāšana?

Man svarīgas ir abas daļas. Ilustrēt gan ir grūtāk nekā rakstīt, jo šis darbs manā gadījumā saistās ar smalku roku darbu. Kad ir jau gatavs stāsts un tikai jārada tam ilustrācijas, vispirms jāattīsta stils, jāpārdomā, pēc tam seko periods, kad man nepieciešams vienkārši mehāniski zīmēt lietas, un šī daļa man ir diezgan grūta – tur ir mazāk domāšanas, bet daudz mehāniska roku darba. Ir grūti pateikt, kas svarīgāks. Tomēr taisnība, ka rakstnieks, vēl precīzāk – teksts, rada grāmatas pasauli un atmosfēru.

Jūs studējāt mākslu. Vai ir jābūt mākslas izglītībai, lai būtu mākslinieks?

Nav slikti, ka tā ir. Es pazīstu dažus māksliniekus bez mākslas izglītības, kam ir dabas dotas spējas. Daži no viņiem ir pavisam mežonīgi, ļoti spēcīgi. Ja tev ir liels talants, izglītībai nav tik lielas nozīmes. Tas tevi arī vadīs.

Vai domājat, ka radošajai domāšanai raksturīga paralelitāte?

Jā, varbūt mēs dzīvojam vienā un tai pašā pasaulē un līdzīgas domas var ienākt prātā vairākiem cilvēkiem vienlaikus.

Vai tomēr šādi neizpaužas savstarpējas ietekmes? Vai var teikt, ka igauņu bērnu grāmatu mākslā ir kādas ietekmes no ārpuses –, piemēram skandināvu?

Mums, igauņu māksliniekiem, ir savs raksturs. Daudzi ievērojamākie ilustratori, iespējams, ir ietekmējušies, taču no dažādiem avotiem. Jums taisnība, samanāma ietekme no Skandināvijas. Tieši zviedru, nevis somu. Varbūt manāma arī vācu, un tagad arvien vairāk – Dienvideiropas valstu ietekme. Tas tā notiek, pateicoties tam, ka jaunākie ilustratori labprāt viesojas grāmatu tirgos, it īpaši Boloņā. Itāļi, spāņi tur ir visai ievērojami. Mazāka ietekme ir no Krievijas puses, bet padomju laikā šī reālistiskā, detalizēti izstrādātā ilustrācijas maniere, protams, ļoti ietekmēja igauņu bērnu grāmatu mākslu.

Kā jūs raksturotu savu stilu?

Man patīk melnbaltā punktu un līniju pasaule, izteikta faktūra. Lietoju arī krāsas, bet nedaudz.

Bērniem arī patīk zīmēt. Vai jūs kādreiz mācāties arī no viņiem? Ko tieši?

Jā, protams. Īpaši atceros vienu grāmatu. Biju ar to ļoti nocīnījusies. Mēģināju būt tehniski pavisam pareiza, precīza, un piepeši man kļuva garlaicīgi. Grāmata bija paņēmusi tik daudz laika, domu. Kļuvu nervoza. Tad kādu dienu aizgāju dēlam pakaļ uz dārziņu un ielūkojos bērnu zīmējumos, ko viņi bija sazīmējuši vienā zīmēšanas stundā. Man likās – vou, viņi visu to paveikuši vienā stundā! Zīmējumi izskatījās svaigāki nekā viss, ko es tur, mājās, biju radījusi. Es biju pavadījusi ar tiem tik daudz laika. Tā nu liku visu, ko biju radījusi, malā, sāku strādāt pavisam atšķirīgi. Rīkojos ātri, un tas bija daudz labāk.

Ko tieši jūs atradāt bērnu zīmējumos?

Tā bija sava veida brīvība, kas lika man nesatraukties tik daudz par smalkumu un tehniku, bet darīt lietas ātri – nodarboties ar vienu ilustrāciju tikai tikmēr, kamēr interese nebija zudusi. Ja tu strādā pie kaut kā, kas tev nav interesants, ir diezgan droši, ka arī bērniem pēc tam tas nepatiks. Jābūt ieinteresētam tajā, ko dari, tad ir labi. No bērnu zīmējumiem iemācījos arī to, ka vienmēr jābūt piesaistītam tam, ko dari.

Kāds tad būtu ilgākais un kāds – īsākais laiks, ko esat pavadījusi darbā pie vienas grāmatas, rakstot arī tekstu.

Man šķiet, ka visvairāk darba ir ar bilžu grāmatām. Vienai, ko veidoju kādam japāņu izdevējam, iztērēju vairāk nekā gadu. Tas bija tehniski grūti, un arī darbs kā tāds nebija viegls. Visu vajadzēja detalizēti izrunāt ar izdevēju, kas bija Japānā. Mēs apmainījāmies ar tik daudziem e-pastiem – es rakstīju kādu jautājumu, viņi atbildēja, un tad atkal… Tā nu pagāja laiks.

Vai tā ir vistālākā no zemēm, kam esat strādājusi?

Jā, un arī kultūras atšķirības šajā gadījumā bija vislielākās. Tagad vairāk zinu par japāņiem – esmu izgājusi tam cauri. Man patiesībā japāņi ļoti patīk – gan viņu drukas kultūra, gan zīmējuma kultūra ir izsmalcināti rūpīgas. Viss ir smalki pārdomāts. Tomēr tas var būt arī šķērslis, ja vēlies būt pavisam brīvs. Jo man visu laiku bija jādomā, ko par to teiks izdevējs.

Un īsākā grāmata?

Nezinu. Varbūt trīs mēneši.

Vai ir kāds stāsts, ko vēlaties izstāstīt saviem bērniem? Jūs pati nākat no bērnu grāmatu autoru ģimenes.

Tas mani tieši atturēja no rakstīšanas uz kādu laiku. Kad biju maza, domāju, ka rakstīšana ir ļoti garlaicīga nodarbe, jo vienīgais, ko redzēju no vecākiem, bija mugura. Mamma (igauņu bērnu literatūras dzīvā klasiķe Aino Pervika – red.) vienmēr kaut ko rakstīja. Tikai vēlāk es sapratu, ka interesantākais notiek nevis ārēji, bet galvā. Bērnībā tā bija vienkārši vilšanās – vecāki, kas sēž un neinteresējas ne par ko. Kaut kas cits bija ilustratori, kas nāca pie maniem vecākiem parādīt savas skices. Tā bija cita, krāsaina, aizraujoša pasaule. Padomju laikā jau arī atšķirība starp ilustrācijas oriģinālu un to, kas iznāca grāmatā, bija diezgan liela. Drukas kvalitāte bija daudz sliktāka nekā mūsdienās. Es varēju skatīties arī oriģinālās ilustrācijas un vienmēr to pamanīju. Tāpēc tad, kad iestājos Mākslas akadēmijā, es negatavojos kļūt par ilustratori. Drīzāk mani interesēja tīrā grafika.

Tā drīzāk ir askētiska māksla.

Jā, bet mani toreiz tas vairāk fascinēja. Vēlāk es atklāju, ka arī ilustrācijas mani interesē. Turklāt, ja ir ģimene, tu vari daudz laika pavadīt mājās – un man ir divi bērni.

Atgriežoties pie tā, kas īsti ir ilustrācija – vairāk konceptuāls darbs, kurā tiek izstāstīts stāsts, vai drīzāk māksla, kurā attēla skaistumam ir lielākā nozīme?

Uzskatu, ka mani zīmējumi vairāk ir domājami un runā vairāk uz smadzenēm, nevis emocijām. Kaut arī pati varu priecāties par dažādiem ilustrāciju veidiem. Abas puses, protams, ir katrā bildē, un tas atkarīgs arī no grāmatas. Turklāt esmu savā ilustratores biogrāfijā pamazām augusi, zināms periods ir atstāts aiz muguras.

Vai ir brīži, kad gribat kaut ko pielikt vai atņemt gatavajām grāmatām?

Gadās. Protams, ja grāmata ir uzrakstīta, tai jāeksistē tādai, kāda tā ir. Jaunās idejas varu izmantot nākamajām grāmatām. Tomēr katrs mākslinieks vienmēr grib kaut ko mainīt. Būtu garlaicīgi, ja tā nebūtu. Jābūt savai sejai, taču prasmei ir jāattīstās.

Ir taču normāli, ja kaut kas veiksmīgs ved sev līdzi sēriju citu darbu…

Ilustrēju mammas grāmatas par skolnieci Paulu. Par viņu mamma sarakstīja 15 grāmatu, kas ir ļoti populāras Igaunijā. Mamma labprāt būtu turpinājusi šo sēriju. Tā biju es, kas to pārtrauca, jo man vienkārši kļuva pavisam garlaicīgi zīmēt vienu un to pašu meiteni dažādās pozās un darot dažādas lietas.

Vai rakstnieki, ar kuriem strādājat, nav greizsirdīgi, ka varat viņu tēliem iedot seju un daudz konkrētāku izpausmi?

Šo problēmu var saprast. Ar mammu priecājos strādāt vairāk nekā ar citiem autoriem, jo viņa man ir ļoti tuvs cilvēks. Mums ir līdzīga humora izjūta un līdzīgs skats uz lietām. Kaut arī mātes bieži slavē savus bērnus, jāsaka, ka man nebija iebildumu, ka viņai vienmēr patika viss, ko daru. Ar citiem autoriem – tie arī vienmēr ir apmierināti – man ir daudz neērtāka sajūta sastrādājoties, jo bail, ka viņi gribēs kaut ko mainīt vai pārāk iejauksies manā darbā.

Kad īsti nolēmāt rakstīt pati?

Tas bija, kad ilustrēju kāda autora darbu un patiešām bija grūti. Es nodomāju, ka vieglāk un jautrāk būtu pašai izvēlēties, ko zīmēt, ko nezīmēt. Man, piemēram, nepatīk zīmēt mašīnas un pilsētas ainas. Autors var izvēlēties, ko ilustrēt. Tieši tobrīd viena no mūsu bērnu grāmatu izdevniecībām kopā ar Bērnu literatūras centru izsludināja konkursu bērnu grāmatu autoriem. Nolēmu pieteikties, jo tas bija anonīms konkurss. Man tas bija svarīgi, jo, no vienas puses, ir jauki būt bērnu grāmatu autoru meitai, bet gribējās, lai mans vērtējums būtu man. Šī grāmata, ko toreiz uzrakstīju, ieguva pirmo vietu un vēlāk kļuva ļoti populāra. Bija, protams, cilvēki, kas teica, ka tur gan jau mamma palīdzējusi vai vispār uzrakstījusi meitas vietā. Toreiz taisnojos un mēģināju pierādīt pretējo. Tagad man vienalga. Varbūt komerciālajiem panākumiem Igaunijā mans vārds un vecāku atpazīstamība palīdzēja, bet manas grāmatas labprāt tiek lasītas arī citās valstīs, kurās šo vārdu nepazīst, tātad tām varētu piemist kaut kas pašām par sevi.

Kā jūs varētu izskaidrot šo ģimeņu fenomenu – vai tas ir kāds postsovetisks sabiedriskais sindroms, vai te kāda nozīme relatīvi šaurajai jebkuras kultūras jomas telpai mūsu valstīs, vai arī tik tiešām radošā vide, kurā uzaugāt, deva stimulu pašas radošumam?

Tas, man liekas, atkarīgs no ģimenes. Es esmu laimīga, ka uzaugu ļoti tolerantā un brīvā vidē. Mana mamma nekad nelika pārtraukt lasīšanu vai zīmēšanu, lai ietu savākt nekārtību vai satīrītu māju. Mums vienmēr ļāva darīt, ko vēlamies, bijām brīvi, un, lai varētu kaut ko radīt, jābūt šai brīvībai. Man ir divi brāļi. Viens no viņiem raksta, otrs ir bijusī rokzvaigzne. Slavenākais mūsu ģimenē.

Ir arī tāda mode, ka politiķi vai rokzvaigznes raksta bērnu grāmatas, – ko domājat par to?

Liekas, tas ir tāpēc, ka viņi vēlas rakstīt un domā, ka rakstīt bērniem ir vieglāk nekā pieaugušajiem. Lai arī dažiem varbūt nebūtu vērts to darīt.

Madonna, piemēram, ļoti nopūlējās, lai viņai būtu vērts to darīt.

Viņas gadījumā man liekas, ka attēli noteikti ir labāki nekā teksts. Tie ir vērtība pati par sevi.

Kādas ir atsauksmes no jūsu auditorijas citās pasaules valstīs?

Reiz Parīzē biju ļoti pārsteigta, kad kāda skolotāja pienāca un pastāstīja, ka, ar skolēniem izdiskutējusi manu grāmatu, kopā ar klasi devusies uz Dalī muzeju – tātad mana grāmata bija solis Dalī izprašanas ceļā…

Tas ir interesants ceļš – vizuāla ābece mākslas vēstures apguvē. Kurš mākslinieks ir jūsu skolotājs?

Nav viena noteikta, man patīk dažādi laikmeti – senie nīderlandiešu mākslinieki, Pauls Klē. Apbrīnoju vecos klasiskos gleznotājus par to, ka pat ķirbi viņi varēja padarīt par mākslas objektu, – nevajadzēja ne pārgudru konceptu, ne interesantu stāstu, vienkārši uzgleznoja to tā, ka tas vēl mūsdienās atstāj iespaidu uz mani.

Vai attēls kā kods var palīdzēt jaunajam cilvēkam piekļūt kultūras bagātībām? Vai var ar attēlu palīdzību apgūt, piemēram, klasisko igauņu literatūru?

Grūti pateikt. Kas attiecas uz attēliem un grāmatām, kas man reiz patika – parasti melnbaltās grāmatas –, tās kaut kā mani noveda pie grafikas un melnbaltās drukas kā savdabīga mākslinieciskās domāšanas veida. Bērni, iespējams, caur maniem attēliem apgūst igauņu kultūru, taču gribas, lai viņi arī lasītu. Katrā ziņā bērnu grāmatu lasīšanai nav jābūt tikai izklaidējošai, bet arī nopietnai nodarbei. Cilvēks ir tas, ko lasa. Es ceru, ka, lasot manas grāmatas, jaunie cilvēki vēlāk atradīs interesi ne tikai par romāniem, bet arī par dažām nopietnākām grāmatām. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja