Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus
Rīgā +18 °C
Smidzinošs lietus
Pirmdiena, 2. augusts
Stefans, Normunds

Ilze un Ilze sasmēķē valodā. Intervija ar rakstnieci Ilzi Jansoni

"Mēs abas neesam daudzrakstītājas, un mēs abas esam lēnrakstītājas," – rakstniece Ilze Jansone, rakstot romānu par rakstnieci Ilzi Šķipsnu, ir saskatījusi daudz līdzīgā.

Romāns Laika rēķins ir rakstnieces Ilzes Šķipsnas iekšējās pasaules vēsture. Grāmatā, protams, ir aplūkota viņas biogrāfija – bērnība pirmskara Latvijā, emigrācija, dzīve ASV un īslaicīga atgriešanās dzimtenē. Taču Ilze Jansone saprot, ka svarīgākie Šķipsnas dzīves notikumi, kā jau rakstniekiem mēdz gadīties, ir risinājušies realitātes aizkulisēs – tajā pustumšajā zonā, kur mīlestība, bailes un kaislības pārvēršas par mākslu. Laika rēķins ir drosmīgs mēģinājums šajā zonā ieskatīties – jaunāko romānu izdevniecības Dienas grāmata sērijā Es esmu… piesaka rakstnieks Svens Kuzmins.

Laika rēķins par pirmo latviešu modernā romāna autori, ceļotāju, poligloti, antropoloģi un bibliotekāri Ilzi Šķipsnu (1928–1981) ir Ilzes Jansones ceturtais romāns. Līdz šim iznākuši – Insomnia (2010), Vienīgais (2015), Vīru lietas (2020). "Jāņi. Bez rabarbarmaizēm un līgošanas. Mums vienīgā līgouguns ir pašas aizdegtās cigaretes galā Hoyta dārza maliņā," romāns rada pārliecinošu ilūziju, ka Ilze Jansone tiešām ir pabijusi Ilzes Šķipsnas slēptākajos dvēseles un domu labirintos.

Kā jūs abas satikāties – Ilze un Ilze? Vai rakstīt romānu par Ilzi Šķipsnu bija tava pašas izvēle, vai to noteica kādi citi apstākļi?

Apstākļi bija tādi, ka Gundega Repše man atsūtīja e-pastu ar piedāvāju piedalīties šajā sērijā un rakstīt romānu par Ilzi Šķipsnu, par kuru tajā brīdī zināju tieši vienu stāstu Prērija, kas ir publicēts Jaunajā Gaitā. Kad saņēmu Gundegas uzaicinājumu, izlasīju literatura.lv, kas nu par viņu bija atrodams. Jau pašā sākumā secināju, ka mums ar otru Ilzi varētu būt diezgan daudz kopīga un interesanti iepazīties. Pārnestā nozīmē. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem – priecīga iespēja iepazīt kaut ko, kas šķiet ārkārtīgi vērtīgs un ko es līdz šim neesmu pazinusi. Tāda bija satikšanās, un ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka piekritu.

Lielā mērā devies nezināmajā?

Jā, tā var teikt. Protams, kolīdz biju piekritusi, izlasīju visus Šķipsnas darbus. To viņai nav nemaz tik daudz.

Šķipsna tavā romānā saka, ka nav daudzrakstītāja. Arī tas varētu būt līdzīgais tev?

Jā. Viennozīmīgi. Mēs abas neesam daudzrakstītājas, un mēs abas esam lēnrakstītājas.

Ko vēl izjuti kā radniecīgu?

Piemēram, ar lielu interesi atklāju, ka Ilze Šķipsna ir strādājusi bibliotēkā. Man bibliotēka ir ļoti svarīga vieta. Bibliotēkā strādāja mana vecmāmiņa. Kamēr citi bērni gāja uz bērnudārzu, es pavadīju laiku bibliotēkā. Man patīk teikt, ka esmu tur uzaugusi. Arī pati savulaik esmu strādājusi par bibliotekāri. Protams, Ilze Šķipsna strādāja pilnīgi citā nozarē – mākslas muzejā par bibliotekāri pie mākslas priekšmetiem un grāmatām. Un viņai bija daudz citu pienākumu – gatavot bibliogrāfiskos rādītājus, uzstāties zinātniskajās konferencēs, ne tikai izsniegt grāmatas un tamlīdzīgi. Man šķita, ka tā ir ārkārtīgi amizanta sakritība. Turklāt mums abām ir arī interese par valodu. Ilzei Šķipsnai bija poliglota talants, tāpēc viņas gadījumā jāsaka – interese par valodām. Interese par valodu ne tikai kā sarunāšanās un komunikācijas līdzekli, bet par valodu, kas formē domu un palīdz dzīvot pasaulē. Par to valodu, kurā dzīvo. Man arī tad, kad nebiju viņu vēl kārtīgi lasījusi, ārkārtīgi patika uzskaitītās tēmas, kuras Šķipsna skar savos darbos. Tie ir gan nozīmīgi filozofiski, gan eksistenciāli jautājumi, arī nepieciešamība domāt par lietām, kas nosacīti ir ārpus, – tā arī mums savā ziņā ir kopīga. Domāt par to un daļēji reflektēt arī literatūrā.

Vai tev ir iznācis kādreiz pabūt Kimbela Mākslas muzejā Fortvērtā, Teksasā, kur Ilze Šķipsna strādāja par bibliotekāri?

Es ārkārtīgi gribēju. Iepriekšējā vasarā mums bija ieplānots brauciens uz Teksasu. Ar dzīvesbiedri bijām nolēmušas, ka dosimies tur, noīrēsim mašīnu un izbraukāsim Šķipsnas vietas. Tā kā viņa arī bija autovadītāja, tad paskatīties it kā ar viņas acīm. Protams, ir milzīga laika distance, bet gribējās vismaz pabūt tajās vietās. Diemžēl atnāca Covid-19, un tas nebija iespējams. Tad, kad varēs un kad tas būs droši, noteikti mēģināšu doties uz turieni.

Par reālu personību raksti pirmoreiz. Kādos avotos meklēji Ilzi Šķipsnu, un kāds bija tavs uzstādījums, veidojot viņas portretu romāna žanrā?

Uzdevums, ko liku sev kā pašu svarīgāko, bija – censties iepazīt Ilzu Šķipsnu ar maksimāli iespējamiem man pieejamiem līdzekļiem. Primāri tā bija viņas proza. Viņa bija arī ārkārtīgi aktīva vēstuļu rakstītāja. Rakstniecības un mūzikas muzejā Rīgā glabājas ļoti daudz viņas korespondences, kuru lasīju. Viņas dienasgrāmatas nav saglabājušās. Tajā, kas ir saglabājusies, – ja nemaldos, 1971. vai 1973. gads – viņa sāk ar apņemšanos, ka katru dienu rakstīs dienasgrāmatu un vedīs sevi pie kārtības, bet redzi, ka viņai nesanāk (smejas), jo viņa ir ārkārtīgi aktīva un visu laiku dzīvo. Dienasgrāmatā viņa laiku pa laikam sev pārmet, ka ir taču apņēmusies, bet, re, kā atkal nesanāk. Un tad atkal ir dienas, kad viņai sanāk un viņa raksta regulāri. Pēc Ilzes nāves tika izdots burvīgs krājumiņš – Ilzes pasaulē. Vēl pat nebiju sākusi rakstīt, tikai vācu materiālus un lasīju, un izdevējs Valters Dakša man to uzdāvināja. Kā jau trimdā izdotu literatūru īpašumā tādu dabūt bija diezgan grūti. Es biju ļoti priecīga. Krājumā ir apkopoti dažādi Ilzes Šķipsnas darbi, ieskaitot dzīves laikā nepublicētu dzeju, ir laikabiedru atmiņas, dažas viņas vēstules. Protams, es lasīju arī recenzijas par viņas grāmatām. Mēģināju uztaustīt, saprast, kā viņu uztvēra no malas un kā viņa pati skatījās uz pasauli, kurā dzīvoja. Bet pamatā es Ilzei Šķipsnai tuvojos caur viņas darbu tekstu.

Jaunajā Gaitā (1981. gads, nr. 3) izlasīju plašu laikabiedru piemiņas rakstu kopu, kas uzbur visai dzīvu un krāsainu Ilzes Šķipsnas portretu. Pēc tam lasīju tavu romānu, un šķita – jā, tieši tā laikabiedru zīmētā Ilze Šķipsna varētu domāt un runāt.

Paldies.

Vai tā ir tikai mana interpretācija un subjektīva sajūta, vai apzināti strādāji pie Šķipsnas valodas stilizācijas?

Es domāju, ka, mēģinot iejusties Ilzes Šķipsnas ādā un izprast viņas pasaules skatījumu, viņas domāšanas un komunikācijas veidu, valoda ir viens no būtiskākajiem instrumentiem. Tā kā es ļoti daudz lasīju Šķipsnas radīto, kaut kas noteikti atnāca neapzinātā veidā. Protams, rakstot centos piedomāt, kā kādu teikumu formulētu viņa. Lai tas nebūtu konstruēti, ka mēģinu viņu atdarināt, bet mēģināju tuvoties tiem izteiksmes līdzekļiem, kādus viņa varētu lietot. Lielākoties tas bija apzināti, bet centos mākslīgi nekonstruēt. Es vispār esmu tāds cilvēks – ja ilgstoši kaut ko lasu, man tā valoda diezgan ātri pielīp.

Romāns rada sajūtu, ka nonākam Ilzes Šķipsnas iekšējā pasaulē, ka tas ir viens liels viņas iekšējais monologs par savu mūžu. Vai tas sakrīt ar tavu ieceri?

Man pašai savu tekstu ar tik nelielu laika distanci ir ārkārtīgi grūti novērtēt. Nemāku teikt, bet vairāki cilvēki, kuri ir izlasījuši grāmatu, ir minējuši tieši to, kam tas ir iekšējais monologs ar reflektīvu atskatu uz savu dzīvi. Tādā gadījumā varbūt arī nosaukums šoreiz ir izdevies gana precīzs. "Laika rēķins" ir pašas Šķipsnas teksts, izčiepts kaut kur no viņas vēstulēm. Ja ir sajūta, ka tā ir iekšēja retrospekcija par rakstnieces dzīvi, mans nolūks ir izdevies. Lasītājiem varu tikai pateikt paldies.

Kā tu kā teoloģe un filozofijas pārzinātāja Šķipsnas darbos ieraugi rakstniecei pierakstīto filozofijas ietekmi? Kā, tavuprāt, viņas laika garīgie strāvojumi ir ietekmējuši viņas darbus?

Protams, es nevaru pateikt, kādi bija Šķipsnas teoloģiskie vai filozofiskie uzskati. Zinu tik daudz, ka īsi pirms nāves viņa nokristījās katoļticībā. Tie pat nav teoloģiskie uzskati, bet reliģiskā piederība. Par filozofiju viņa dzīvi interesējās. Viņu interesēja gara milži, kurus, protams, esmu lasījusi gan savos studiju gados, gan zinātniskās karjeras laikā, taču neesmu droša, ka esmu līdz galam šos domātājus sapratusi. Labs piemērs ir Martins Heidegers, kurš ir bezdibenīga aka, no kuras var smelt un smelt. Bet pilnīgi iespējams, ka mēs ar Šķipsnu esam lasījušas katra savu Heidegeru. Citādi nevarētu būt. Viņa ārkārtīgi daudz lasīja. Arī man tik tuvo Sērenu Kirkegoru, kuru es sauktu par teologu, bet daudzi uzskata par filozofu. Daudzējādā ziņā mums interese ir līdzīga. Sartru viņa daudz ir lasījusi, tas saistās vairāk ar eksistenciālismu. Vēl viņa ir lasījusi franču domātāja Anrī Bergsona darbus, bet tur es diezgan godīgi atkāpjos – esmu lasījusi par Bergsonu, bet pašu Bergsonu īsti nespēju izprast. Iespējams, esmu vēl par jaunu un man trūkst pieredzes, iespējams, man trūkst uzcītības un laika izprast Bergsonu. Šķipsnai katrā ziņā Bergsons bija diezgan tuvs.

Šķipsnas romāni tiek saistīti ar eksistenciālisma ietekmi, bet iespaids par viņu pašu, arī no tava romāna, rodas kā par ļoti možu, pat dzīvespriecīgu cilvēku ar zinātkāru, lai neteiktu – ziņkārīgu, garu, kuru «interesē itin viss», kā raksti savā romānā. Interesanti, kā viņā sadzīvoja šī dualitāte?

Es par to ļoti daudz domāju, kad rakstīju. Šķipsnas darbos nereti jūt tādu ārkārtēju dziļumu, dažviet pat melanholiju. Dažviet viņa izspēlē jautājumus, uz kuriem ir ļoti grūti atbildēt, iespējams, tas būtu jāmeklē ļoti garā, ilgstošā procesā, studijās, izpētē, veltoties kādam vienam jautājumam. Tas jau nenozīmē, ka viņa kaut ko tēloja. Man liekas, ka tieši tāpēc savā dzīvē viņa bija tik enerģiska, tik dzīvi mīloša un gatava iesaistīties visdažādākajās dzīves niansēs un dzīvi izbaudīt, ka nopietnais, refleksija bija viņas privātā telpa. Tas, protams, ir tikai un vienīgi mans pieņēmums. Taču – kad viņa satikās ar domubiedriem, viņai ļoti daudz kas bija pārrunājams. Tā noteikti bija ļoti nozīmīga daļa no viņas dzīves. Iespējams, melanholija radās arī no atsvešinātības sajūtas, dzīvojot trimdā, jo viņa taču ārkārtīgi priecājās satikt savus draugus Ņujorkā, Garezerā un citur Amerikā, īpaši, lai parunātu par latviešu literatūru. Tāpēc arī sarakstes ir tik daudz, jo tā ir pietiekami profesionāla sarakste. Varu saprast, ka cilvēkā var sadzīvot šīs divas lietas. Tas nenozīmē, ka kāda no tām ir neīsta. Tās abas var būt īstas.

Romānā smalki iezīmē literatūrā mazāk atklātu trimdinieku drāmu – vientulību, nēsājot sevī pasauli, ar kuru nav iespējams dalīties pat ar savu tuvāko cilvēku, Šķipsnas gadījumā – vīru, franču literatūras profesoru Valtonu H. Rotroku. Tas rada pat zināmu greizsirdību un atsvešinātību.

Tas bija kaut kas, ko es interpretēju. Iztēlojos to no ļoti niecīgiem mājieniem, kas, iespējams, nozīmē kaut ko pilnīgi citu. Tas ir mans mēģinājums iejusties Šķipsnas ādā. Viņas dienasgrāmatas un vēstules, kas mani vedināja vairāk par to reflektēt, vai atsauces, ar kurām dalījās Olga Senkāne, kura raksta biogrāfiju par Ilzi Šķipsnu, vairāk kalpoja par iedvesmas avotu – man gan ļoti nepatīk šis vārdu savienojums. Kā iespēja atsperties kādai interpretācijai. 

Mēģināju saprast, kā tas ir, ka tu dzīvo kopā ar cilvēku, kurš tev ir ārkārtīgi tuvs un ar kuru ir daudz kopīgu interešu, bet tev dzīvē vissvarīgākais ir tas, ko tu radi, – literatūra –, tas, ko lasi, faktiski tu dzīvo valodā. Un tieši tajā tu nevari ar viņu dalīties. Man tas šķita ļoti smags jautājums.

Un otrs vīrietis – Morics?

Attiecības ar Rokiju man ir kaut kas vairāk, nekā nolasīts no vēstulēm. Viņš patiešām aizrāvās ar dārzkopību. Ilzes Šķipsnas vīram tā patiešām bija ļoti svarīga. Savukārt Morics ir izdomāts, protams, atsperoties pret kādu nieku. Viņš ir mana fantāzija vistīrākajā veidā. Mēs nezinām, kā bija. Nevaru apgalvot, vai bija tā vai bija šitā, varu tikai pateikt, ka no kaut kādām pāris piezīmēm es izdomāju, ka varētu būt šādi.

Galu galā – tas mums arī nemaz nav jāzina.

Tieši tā.

Man patika šis teikums: "Dārzniecībai un rakstniecībai ir kaut kas kopīgs. Tās abas atmodina tādu kā maziņu radītāju dieviņu, kas valda pār dzīvību un nāvi." Esi likusi Ilzei Šķipsnai savā romānā tā domāt. Piekrīti šādam salīdzinājumam?

Jā. Mazliet paskaidrošu, kādā veidā es to domāju. Mums ar Ilzi Šķipsnu ir vēl kāda kopīga dzīves iezīme – mana dzīvesbiedre ir kaismīga dārzniece. Ikdienā vērojot, kā viņa darbojas ar augiem, kā viņa audzē – no sēkliņas izaudzē stādiņu, tad atkal pārstāda to kaut kur citur. Tur izaug, piemēram, gurķa stāds, un tas nes augļus. Īstenībā rakstniecībā ir ļoti daudz līdzīga. Ja es, piemēram, strādāju savu darbu, sēžu pie datora, kaut ko rakstu un vēroju, kā viņa turpat, vai nu istabā, vai kaut kur ārā uz terases, darbojas ap saviem augiem, es redzu tajā tādu kā spoguli. Protams, var teikt – augi ir dzīvi, bet literatūra – ne. Droši vien visvairāk es baidītos rakstīt literatūru, par kuru varētu pateikt, ka tā nav dzīva.

Ko tu rakstniecībā sauktu par aplaistīšanu, paturpinot līdzību ar dārzniecību?

Augiem tā ir ļoti nozīmīga izdzīvošanai karstā laikā un tamlīdzīgi, savukārt rakstniecībā – pacietīga sava teksta pārlasīšana, pārrediģēšana, labošana. Tā ir aplaistīšana.

Kā tu saņemies atstāt uzrakstīto? Nav sajūtas, ka gribētos labot teju bezgalīgi, ja vien nebūtu nodošanas termiņa?

To es ļoti labi saprotu! Man ļoti palīdz doma, ka izdzēsīšu vēlāk. Katram tekstam, pirms to atdod izdevējam, ir jānostāvas. Nevar atdot pilnīgi jēlu tekstu. Tad, kad teksts ir nostāvējies, pārlasot, protams, redz kaut kādas vietas, kas ir vairāk izdevušās, un citas, kas mazāk. Tajā brīdī, kad teksts ir nostāvējies, vari izvērtēt, vai esi izdarījis maksimālo pēc sava godaprāta, vai esi izdarījis labāko, ko tajā brīdī esi varējis izdarīt. Ja vari labāk – pārlabo, bet, ja saproti, ka šobrīd labāk vienkārši nevari, ka tev vēl ir jāaug, jāmainās, jāmācās, tad atstāj, apzinoties, ka varbūt kādreiz būs labāk.

Vai tava rakstnieces drosme un pašapziņa – drīzāk pašpaļāvība – ar katru darbu ir pieaugusi?

Nē. Man liekas, ka samērā pašpaļāvīga es biju vienīgi pēc romāna Insomnia iznākšanas. Pēc tam ar katru darbu esmu kļuvusi savā ziņā aizvien šaubīgāka. Protams, visvairāk tas attiecas uz brīdi, kad ir jānodod manuskripts. Tajā brīdī, kad tas ir atdots izdevējam, kad redaktors ir izrediģējis, ir ielaboti redaktora ieteikumi, ir izlabotas kaut kādas kļūdas, kad teksts ir samaketēts un jau lasa korektors, un tūliņ būs tipogrāfijā, tu saproti, ka vairs neko nevarēs mainīt, vienkārši atliek ļauties notikušajam un skatīties, kas nu būs sanācis.

Kāpēc, tavuprāt, pašpaļāvība nevairojas?

Es domāju, ka literatūra ir diezgan neskaidra lieta tajā ziņā, ka nezini, kas tev sanāks. Ja tu man uzdotu jautājumu, vai es uzticos savām darbaspējām, es, protams, atbildētu apstiprinoši. Uzticos tam, ka strādāšu pēc labākās sirdsapziņas. Iespējams, tas ir vissvarīgākais. Ja man kādreiz rakstot rodas sajūta, ka halturēju, saprotu, ka šajā brīdī man labāk ir nerakstīt nemaz.

Vai tev izdodas sevi pieķert, ka halturē?

Tā sajūta mēdz arī būt maldīga, bet lielākoties es pamanu. Ja man parādās šāda sajūta, tad metu pie malas, pagaidu kādas dienas un tad ķeros tekstam klāt no jauna. Par pašpaļāvību runājot, iespējams, man ir ļoti lielas bailes no milzīgas pašapmierinātības ar sevi. Tāpēc, ka, man šķiet, tad cilvēks pārstāj mācīties un attīstīties. Noteikti negribētu nonākt tādā dvēseles vai prāta stāvoklī, kad man liekas, ka pilnīgi visu esmu izdarījusi perfekti.

Romāna nodaļas esi nodēvējusi Ilzes Šķipsnas darbu nosaukumos. Kā radās šāda ideja?

Jā, tieši tā. Ar romāna struktūru cīnījos diezgan ilgi. Domāju, kā rakstīt. Šis man likās ļoti vienkāršs veids. Mēģināju rakstīt tā, lai nodaļas, kas ir nosauktas konkrēta darba vārdā, vismaz daļēji atspoguļotu Šķipsnas dzīves notikumus laikā, kad šis darbs tapa. Man šķita – kāpēc neizmantot viņas darbu nosaukumus? Turklāt nav jau tā, ka veselu grāmatplauktu varētu piepildīt ar Ilzes Šķipsnas kopotajiem rakstiem, kas būtu tikai viņas literārie darbi. To viņai nav nemaz tik daudz, un darbi savstarpēji ir pietiekami atšķirīgi, lai šādi varētu rīkoties. Sākumā man bija doma reflektēt par viņas darbos nolasāmajām dažādajām idejām – vai tās būtu filozofiskas vai eksistenciālas, vai vienkārši problēmjautājumi, ko dzīve piespēlē, – taču no šī nolūka atteicos kauču vienkāršā iemesla dēļ, ka nodaļu par stāstu krājumu būtu neiespējami uzrakstīt, jo katrā stāstā problemātika ir atšķirīga.

Cik tālu Šķipsna bija aizrakstījusi savu nepabeigto romānu Kaupo? Viena nodaļa saucas arī šādi.

Fragmenti nav saglabājušies, vismaz es neesmu dabūjusi rokā un lasījusi.

Bet savu ieceri viņa ir fiksējusi?

Jā, ieceri viņa apraksta, un piezīmju bloknotos ir atrodamas niecīgas piezīmes. "Viens būšu valdnieks līvjos!" – tas ir Šķipsnas citāts, kur viņa domā par savu Kaupo. Manuskripta melnraksta nav. Romāns palicis tikai uzmetumos un iecerēs.

Valda vienots uzskats, ka pašas Ilzes Šķipsnas visvairāk ir viņas romānā Aiz septītā tilta. Ja grāmata tagad būtu no jauna izdota un kāda grāmatnīca tev palūgtu uzrakstīt īsu anotāciju, ko tu rakstītu?

Šo romānu ir ārkārtīgi grūti raksturot – par ko tas vēsta. Protams, varu izstāstīt īsu saturu. Ir divas draudzenes – Solvīta un Edīte –, ārkārtīgi atšķirīgas pēc rakstura, bet ļoti tuvas. Edīte dodas uz Solvītas radinieku namu, kur uzzina un piedzīvo daudz jaunu, interesantu notikumu. Tas ir ļoti brutāls un raupjš atstāsts. Tāpēc, ka pēc būtības, izstāstot, par ko ir šis romāns, lasītājs, kurš vēlas to izlasīt, zaudē galveno pārsteigumu un intrigu. Pamatā es to nestāstu, retu reizi. Man ārkārtīgi gribētos, lai Latvijā cilvēki Ilzi Šķipsnu lasītu vairāk.

Varbūt pēc tava romāna iznākšanas lasīs?

Ja tā notiks, mana sirdsapziņa būs mierīga.

Kas par Ilzi Šķipsnu raksta monogrāfiju, un vai tu ar autoru kontaktējies?

Jā, monogrāfiju rakstīs Olga Senkāne. Kamēr rakstīju savu romānu, mēs diezgan daudz sarakstījāmies sociālajos tīklos. Īpaši pēdējā laikā citādi bija diezgan grūti satikties. Sarakstījāmies arī ar e-pasta vēstulēm. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumu pārveda no Tērbatas ielas uz Pulka ielu, un kaut kas nebija pieejams. Savukārt es savā pirmajā darba posmā nebiju to visu izrakstījusi vai savākusi. Olga ļoti laipni padalījās ar materiāliem, ja man kaut kas bija paslīdējis garām un bija nepieciešami kādi precizējumi, viņa vienmēr bija ārkārtīgi atsaucīga. Olga, man šķiet, vēl nav izlasījusi manu romānu, un man nav ne jausmas, ko viņa par to domās.

Vai esi saņēmusi jau pirmās atsauksmes no lasītājiem?

Ir daži tuvākie cilvēki, kas ir izlasījuši. Man ārkārtīgi tuva tante – manas vecmāmiņas māsa. Ļoti ilgus gadus viņa ir starp maniem pirmajiem lasītājiem, kuri lasa, pirms manuskripts ir atdots izdevniecībai. Esmu dabūjusi atsauksmi no viņas, ka grāmata ir laba. Tas man ārkārtīgi daudz nozīmēja. Viens no maniem pirmajiem lasītājiem pirms manuskripta atdošanas bija Svens Kuzmins. Arī viņš man iedeva pietiekami izvērstu un arī pietiekami kritisku viedokli, norādot uz lietām, kas man, iespējams, nav izdevušās. No lasītājiem, kas romānu ir lasījuši tieši kā grāmatu, esmu saņēmusi divas atsauksmes sociālajos tīklos. Esmu ārkārtīgi pateicīga abiem cilvēkiem, ka viņi grāmatu ir izlasījuši ļoti uzmanīgi un viņu atsauksme ir ļoti godīga. Man atrakstīja arī Dace Rukšāne, un tie arī bija ļoti labi vārdi. Par visām šīm atsauksmēm es biju ārkārtīgi iepriecināta. Tas vienmēr ir svarīgi.

Vai tu esi lasījusi arī citus darbus no sērijas Es esmu… vai negribēji ietekmēties?

Kamēr pati rakstīju, centos dikti nelasīt. Sanāca tā, ka izlasīju Andra Zeibota Kraukli. Izlasīju Ingas Gailes Rakstītāju. Bet tagad jau esmu izlasījusi visus darbus, kas pagaidām ir iznākuši, – arī Akmentiņa un Laimas Kotas romānus. Sekoju līdz ar ļoti lielu interesi. Kolīdz kāda no šīm grāmatām bija iznākusi, momentā centos nopirkt un nolikt plauktiņā līdz brīdim, kad Šķipsna būs pabeigta.

Kā kopumā vērtē sērijas Es esmu… ieceri, ka par katru rakstnieku top gan daiļdarbs, gan monogrāfija?

Man ārkārtīgi patīk šī ideja. Tā rakstniekam ir laba iespēja iepazīt kādu senāk dzīvojušu rakstnieku. Mēģināt izprast ne tikai pašu rakstnieku, bet arī laikmetu, kurā viņš ir dzīvojis, mēģināt izprast viņa darbus un tālāk pasniegt interpretāciju lasītājam. Man šķiet, ka arī lasītājiem tas ir lielisks atgādinājums, cik dažādi un spoži mūsu literatūrā ir bijuši rakstnieki, par kuriem patlaban top romāni, un cik interesanta ir bijusi viņu dzīve. Savukārt par monogrāfijām – personīgi man tas deva brīvākas rokas un lielāku brīvību, jo es absolūti paļaujos, ka to, kāda Ilzes Šķipsnas dzīve bijusi patiesībā, Olga Senkāne noteikti uzrakstīs, jo tā ir zinātniska monogrāfija. Tas paģēr noteiktu objektivitāti. Turpretī man tas literatūrā atļauj būt tik subjektīvai, cik vien es vēlos. Vienīgi man ir žēl, ka romāni ar monogrāfijām neiznāk reizē.

Ilzei Šķipsnai bijis ārkārtīgi plašs interešu loks – budismu, Ēģiptes kultūru ieskaitot. Kas, tavuprāt, viņu tomēr nodarbināja visvairāk, jo par visu nav iespējams interesēties vienlīdz intensīvi un dziļi?

Domāju, ka vairāk par visu viņu tomēr interesēja literatūra, īpaši latviešu un – dzelzs priekškara abās pusēs. Šķipsna centās sekot līdzi arī tam, kas iznāca padomijā, viņa, piemēram, lasīja Ziedoni, kuru viņa korespondencē atzīst par vērtīgu. Katrā pilsētā, uz kuru Ilze Šķipsna devās, ceļojot pa pasauli (ceļošana arī viņai bija ārkārtīgi svarīga), viņa noteikti apmeklēja kādu mākslas muzeju. Es domāju, ka māksla viņai arī bija ļoti svarīga. Viņa bija kritiska pret sava laika laikmetīgo mākslu, bet tā māksla, kas veido noteiktu kultūras pamatu, viņu ļoti interesēja. Šķipsnu interesēja tik daudz kas! Apbrīnojami, ka viņa spēja par to visu interesēties nevis virspusēji, bet padziļināti. Absolūti erudīts cilvēks. Viņas dzīve bija tik īsa un tik intensīva.

Ilze Šķipsna dzīvē bijusi kaislīga smēķētāja. Vai tu arī smēķē?

Tā ir vēl viena mūs ārkārtīgi vienojoša lieta, ka mēs abas esam ārkārtīgi kaismīgas smēķētājas. Viņa pīpēja cigaretes brūnajā papīrā, tādas kā cigarellas, savukārt es pīpēju pavisam parastas cigaretes baltā papīrā.

Ko tu gribētu viņai pavaicāt, sasmēķējot vienas cigaretes garumā?

Pilnīgi noteikti par valodu.

Vai tev būtu arī kāds konkrēts jautājums?

Visdrīzāk es viņai jautātu, ko viņa saprot ar dzīvošanu valodā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja