Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Inga Ābele: Ir palikuši konkrēti cilvēki, kuriem Latvija ir vajadzīga, viņiem arī izdod tās grāmatas

Rakstniece Inga Ābele: mans sapnis ir uzrakstīt caurspīdīgu, lineāru darbu. Tādu viegliņu

VIDEO: Ābele: Romāns Klūgu mūks vēsta par Trasuna dzīvi

Es esmu priecīga, ka Mūka dēļ satiku Annu Rancāni (viena no romāna redaktorēm – red.). Viņa kaut kā aptur vārdu plūdumu. Varbūt tā vispār ir dzejnieku iezīme? Jo dzejnieku būtība ir paņemt ciet pašu, pašu esenci, – saka prozaiķe, dramaturģe un dzejniece Inga Ābele, pielikusi punktu savam otrajam romānam Klūgu mūks. Pirms pāris nedēļām to klajā laida izdevniecība Dienas grāmata. Romāna ideju "piešķīlis" baznīckunga un valstsvīra Franča Trasuna (1864–1926) dramatiskais dzīvesstāsts. 1926. gadā Trasunu izslēdza no katoļu baznīcas. Franča Trasuna bērēs Valsts prezidents Jānis Čakste teica: "Francis Trasuns ielika mūsu Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni – Latgali." Bet Svētā Krēsla reabilitācijas deklarācija datēta tikai ar 1998. gada 18. augustu.

"Otrs vīrs, kurš sajūsmina, ir slavenais lidotājs Jezups Baško (1889–1946). Viņš manā romānā ir kalpojis par prototipu Franča Sebalda brāļadēlam Mazajam Jezupam," pēcvārdā raksta Inga Ābele.

Izvēlējusies par intervijas vietu Dienas redakciju, jo cita vide palīdzēšot koncentrēt domas, rakstniece izstaro fiziski sajūtamu kontrastu redakcijas skudru pūžņa ritmam. "Es esmu palikusi aizvien lēnāka un klusāka," viņa domīgi iesāk.

Tāpēc, ka nedzīvo Rīgā? Vai tam ir cits iemesls?

Viss kaut kā tā ir sakritis kopā – romāns pabeidzās, meita piedzima, un viņa tagad ir klusa un priecīga, un es ar esmu klusa un priecīga, un viss ir nodzēsies no tāfeles, viss ir atkal no jauna, nekā nav bijis.

Balta lapa?

Balta lapa.

Grāmatas beigās pie pateicībām tu savu pusgadu veco Līnu Aleksandriju dēvē par romāna līdzautori un saki viņai paldies par iedoto laiku. Parasti jau saka otrādi, ka mazi bērni atņem laiku. Meitiņa piedzima tieši tad, kad rakstīji Klūgu mūku?

Jā, tā sanāca, ka pa vidu piedzima. Es sākumā domāju – kā nu būs? Bet tad es skatījos, ka cilvēks sāk gulēt ratos – pa dienas vidu četras stundas. Nobrīnījos, vai tad tā var būt? Tas bija gandrīz kā pateikt – nu, ej raksti! Es aizeju pie galda, es rakstu, es pabeidzu romānu… Man tiešām ir milzīga pateicība pret viņu, par viņas palīdzību.

Kāds tev ir iedalījis īsto rakstnieces bērnu.

Laikam jau tā vienmēr dzīvē notiek, ka viss sakrīt, kā tas vajadzīgs.

Tu runā par lēnumu, gaišumu un priecīgumu, bet pēc Klūgu mūka izlasīšanas pirmais, ko gribas pajautāt, ir kaut kas pilnīgi pretējs, – kā iespējams dzīvot ar tādu versmi?

Jā. Viņš ir ātrs. Es tagad mēģināju palasīt, lai saprastu, kuras vietas ir stieptas. Kad viņš ir vākos, tad labi no malas var ieraudzīt saturu. Palasi pāris nodaļu un nogursti, gribas padomāt, un jānoliek malā. Viņam ļoti steidzīgs ir tas iekšējais ātrums.

Tas izrietēja konkrēti no vēsturiskā prototipa Franča Trasuna dzīves dramatisma?

Laikam jau bija tā. Ambīcija bija uzlikta mazliet par augstu – izstāstīt cilvēka dzīvi. Visus viņa sešdesmit divus gadus. Un vēl paņemt trīs virzienus – celibātu, personiskās attiecības, vēsturiskos pagrieziena punktus, kuros viņš bijis klāt, un vēl arī dzīvi pirms viņa un ap viņu.

Tu romāna beigās pievieno enciklopēdiska stila rakstu par Franča Trasuna dzīvi un nopelniem. Laikam jau rēķinājies, ka liela daļa lasītāju nezinās, kas viņš ir.

Es pati nezināju. Man bija ļoti interesanti, ka es sākumā gribēju rakstīt grāmatu Pavadone par savu mammu. Par viņas pusi, jo es neko par to nezināju.

Kur tieši viņa ir dzimusi?

Balvu rajona Žeiviniekos. Man tur vēl krustmāte ir, bet neviena cita rada nav. Krustmāte arī palika viena, jo pirms diviem gadiem nomira krusttēvs. Mēs bijām uz bērēm. Man tur vēl ir viena mīļa tante, sanāk vecāsmammas māsa, Marija. Viņa dzīvo Viļakā. Man bija pārsteigums, ka tas ir tik tālu uz ziemeļaustrumiem. Izstaigāju miestu. Tante pastāstīja – te ir lielā linu fabrika, kurā viņa kādreiz ir strādājusi. Tur ir Alīnas muiža. Tur ir Marienhauzenas pils uz salas. Tur, kur tas lielais ceļš, – tas ir ceļš uz Krieviju. Tur ir viens no guļbūvju baļķiem būvēts grāmatu veikals, privātais, Viļakas centrā, un es mirklī aptvēru, ka esmu pilnīgi citā kultūras laukā. Sākt to pētīt – tas man bija tik ļoti interesanti. Tas ir tik sens un dziļš kultūras lauks. Pilnīgi kaut kas cits nekā šeit. Tad es ieraudzīju – ā, cik interesanti! Gribējās dalīties. Sapratu, ka nevaru uzrakstīt grāmatu par to pusi, ja es nezinu gandrīz nekā par tās puses vēsturi. Sāku iedziļināties un ieraudzīju, ka tur ir ļoti interesantas lietas.

Šis laikam ir tavs pirmais darbs, kur apakšā ir nopietns pētnieciskais darbs. Romāna beigās pievieno arī izmantoto avotu sarakstu, rakstot latgaliski "olūti".

Jā, tā ir. Iepriekšējais romāns (Paisums, 2008 – red.) vairāk bija saistīts ar personiskām izjūtām. Te man nācās uzticēties tam, kādas liecības es atradu pašu latgaļu savāktajos darbos.

Ko tas maina tev kā rakstniecei? Kādi bija jaunie uzdevumi?

Ļoti interesanti. Ir vēsture, un ir varonis. Bet tad, kad viņš ir no manis atsvabināts, – viņu ir pat labāk ieraudzīt darbībā. Daudz, daudz brīvāk, es pati nezinu, kā to pateikt…Viņš tāpat darbojas pats, kad esi ieraudzījis viņa apkārtni, bet viņš ir kaut kāds spilgtāks. Tagadni mēs varam nojaust. Bet vēsture jau arī būtībā ir tikpat liela fantāzija kā tad, ja es rakstītu grāmatu par nākotni. (Ilgi klusē.) Tur ir neizdomājamas lietas. Tu uzduries tādām liecībām, kā ir noticies, kuras tev fantāzija varbūt pat nevarētu radīt. Jā, es tagad nemaz nevarēšu pateikt…

Videointervijā, saņemot Bezgalības balvu 2013 par lugas Jasmīns interpretācijām Latvijā un ārzemēs, teici, ka, rakstot lugu, esi bijusi jauna, varoņi nākuši un paši runājuši un tu esot ļāvusi viņiem visiem brīvi izrunāties. Klūgu mūkā, šķiet, būtu noslīkusi, ja strādātu pēc līdzīgas metodes. Rodas iespaids, ka varoņu "runāšanos" esi tomēr spējusi savaldīt kādā savā apzinātā sistēmā.

Kāpēc man šķita, ka tas vispār ir iespējams, – ieraudzīju tādus kā uzmirdzējumus. Un tad es domāju – ai, labi. Es tāpat nevaru to visu pateikt, varu parādīt tikai tos uzmirdzējumus, uzliesmojumus. Nerādīšu ceļu, kā viņi nonāk līdz tam, bet viņi visu laiku būs kādos konkrētos vēstures punktos, kuros mēs viņus ieraudzīsim. Un tad no viena uz otru, kā no ciņa uz cini. Bet katrreiz, kad tu ieraugi to uzmirdzējumu, tev jau ir jāsavelk apkārt tā kā skudru pūlenis tas fundaments, uz kura tas tev parādās. Un tad tu atkal esi kādā jaunā vēstures pagriezienā – atkal vide, atkal sabiedrība, atkal politiskā situācija, un atkal tev ir jāuzbūvē tas cinis. Tu nevari tā vienkārši lēkt. Nemitīgi ir jāuzbūvē nākamais pakāpiens. Tu ej pa trepēm, kuras visu laiku ir jāuzbūvē.

Tas laikam bija visgrūtākais. Tas raisīja apbrīnu, kā spēji saturēt kopā episko romāna matēriju. Neraugoties uz uzplaiksnījumiem, nevar nejust arī polifonisku skaidrību un struktūru. Romānā ir epizode, kurā brīnies par Dievu, kuram visi tie pavedieni beigās sanāk kopā rokā. Tev kā rakstniecei arī nācās sadabūt visus pavedienus kopā. Vai tu kā īpaši trenēji savu prātu, lai tas būtu organizēts un nenojuktu tajā visā?

Mans sapnis ir uzrakstīt caurspīdīgu, lineāru darbu. Tādu viegliņu. Šeit atkal sākas kā gobelēns – es ieraugu visu audumu no augšas, un tad es to sāku aizpildīt pa gabaliem. Kā vienmēr – es uzrakstu beigas. Tad man ir tā atmosfēra, un tad es kāpjos atpakaļ, atpakaļ, atpakaļ. Ir vietas, kuras man rakstās grūti, kuras mani pašu neaizkustina. Bet vienmēr ir kaut kas tāds – es to pati gribu izjust, es to gribu aprakstīt, tas ir skaisti. Tie punkti viegli uzrakstās. Tad tu atkal aizpildi ar kaut ko tādu, kas mazāk pašu aizrauj.

Kas tavā izpratnē ir "caurspīdīgs, lineārs" darbs, kādu sapņo uzrakstīt?

Formas ziņā tāds, kuru es tiešām sāktu rakstīt no sākuma un attaptos beigās. Tā, kā dzīve rit. Mēs daudz ko varam pateikt par šo dienu, bet ir skaidrs, ka pēc laiciņa būs pulksten četri (intervija sākās plkst. 15 – red.) un mums abām būs jāšķiras. Kaut kā tas notiks, un nevis izsekot tam, kā tas notiks. Tad, kad tu paņem beigas un kāpies atpakaļ, vienalga sanāk biezs. Tu it kā laiku pagriez atpakaļ. Kā cimdu ada – sākumā adi valnīti uz vienu pusi, pēkšņi pagriez un adi uz otru pusi, ja tu gribi uztaisīt kaut kādu interesantu rakstu. Tad viņš tajā vietā ir biezs, jo tur laiks sametas. Viņš iet uz priekšu, bet tad tu pagriez atpakaļ. Bet gribētos uzrakstīt vienkāršu stāstu. Ir kur tiekties (smejas).

Šis biezums vai laika samešanās, kā pati saki, šķiet, šobrīd ir tava rokraksta atpazīšanas zīme. Kā uz grāmatas vāka raksta redaktore Anna Rancāne: "Metaforisks, daudzslāņains un dziļš kā bībeliskā Jēkaba aka, no kurienes var smelt un smelt." Tavos darbos tiešā veidā nekad neienāk XXI gadsimta pilsēta – ar bankomātiem, asfaltu, kino. Visi varoņi šķiet kā iznākuši no kāda bezgalīga mīta.

Varbūt tā ir. Galvenais uzdevums ir iemācīties nepazust detaļās. Jo, kad tās sāk iemīļot, dikti nositas no ceļa. Ir lielā straume un mazās straumītes, kas pieplūst klāt. Man tās tā patīk, ka es bieži vien nozaudējos. Runāt nevis par to – ai, kāds pa ceļam ir skaists cinītis, bet par to, ka mēs ejam, mēs ejam, mēs ejam. Varbūt tas ir ļoti līdzīgi tam, kā es eju pa ceļu. Vai, re, kur tur, tur, tur un tur, un tās mājas, un vēl! Man gribas nogriezties no ceļa un aiziet – tur noteikti ir kādi brīnumi.

Cik lasīti tavi darbi, tu savus varoņus ļoti bieži ieraksti vidē, kur ir zeme. Šajā romānā ir aina, kurā varonis, pēc gadiem atgriezies mājās, zemi pat ēd. Kāpēc tev zeme ir tik svarīga?

Tāpēc, ka cita jau nekā nav. Kaut kāda dzīva pirmmatērija, no kuras visu laiku parādās augumi un atkal pazūd. Debesis atkal ir tas, pēc kā tu tiecies. Katrs citādā veidā. Trasunam jau arī beigās bija tā, ka beigās nebija pilnīgi nekā. Palika pilnīgi viens.

Ar sunīti.

Ar sunīti, jā.

Vai pēdējā piezīme, ko viņa dzīves pavadone Terēze atrod viņa istabā, – "tauta vienmēr neziņā brīnās un klusē" – ir autentiska?

Jā.

Terēze ir ļoti spēcīgs tēls. Viņai arī ir konkrēts prototips?

Jā. Konstance Augustīne Grencione, kas bija Zemgaliešu Biruta. Viņai ir līdzīgs stāsts, tas gan notika Rīgā. Mēs kādreiz ar Kārli Vērdiņu gribējām par viņu operu rakstīt. Viņa 1906. gadā savā dzīvoklī turēja bumbu sprāgstvielas. Cara ohranka viņu arestēja kopā ar citiem. Citus sodīja, bet viņu izlaida. Pēc tam kādus divus mēnešus viņa klīda pa Rīgu, viņai nesniedza roku, jo domāja, ka viņa ir izpļāpājusies un nodevusi savus biedrus. Viņa arī indējās, man šķiet. Visi viņas laikabiedri viņu augsti cienīja. Pēc simts gadiem kāda pētniece bija tikusi pie dokumentiem, kas apliecināja, ka viņa nebija nodevusi, ka tas viss bija par velti.

Vai tev ir izprotama celibāta jēga?

Jā, jo es domāju, ka tas ir vienkārši un viegli, ja tu esi pēc īsta aicinājuma. Jo tā bāze, kas mums sēž apakšā starp kājām, tas ir tas ugunskurs un radošais. Mēs varam izvēlēties radīt vienalga ko. Mēs varam nepārtraukti drāzties vai radīt bērnu, vai radīt mūziku. Tā jēga ir tāda, lai netraucētu kalpošanas ceļu, lai nenovirzītu uz cita ceļa. Pamatdoma, manuprāt, ir vienkārša, tu cel, cel, cel sev augšā to spēku un beigās to pacel līdz garīgam, augstākam līmenim, kad tu visu spēku veltī kalpošanai.

Man jau šķiet, ka mīlestība dod tādu spēku, no kura pietiek arī ticībai…

Dievs jau ir mīlestība. Tas jau neizslēdz viens otru.

Šajā gadījumā tomēr izslēdz.

Ne gluži. Tāpēc, ka vienkārši ir tik labi mīlēt, radīt, kaut vai bērnus, vienkārši, ka tu nemaz negribi neko sublimēt, teiksim, dzejolī. Kamdēļ dzejoli radīt, ja tu vari radīt, piemēram, bērnu? Ja tev atliek laika, tu vari papildus… Bet ļoti daudz laika aiziet dzīves radīšanai. Ļoti daudz aiziet vienkārši dzīves radīšanai. Ja tev nav ģimenes, tad tu radi fonu, kas palīdz tiem, kuri dzīvo to dzīvi.

Tev tagad ir abas lietas. Tu radi vienu un otru.

Jā, paldies Dievam. Bērni, man liekas, ir liela Dieva dāvana. Kad padomā par visām pretrunīgajām situācijām un kad ieraugi, cik bērns vienkārši – kad viņš aizmieg – skatās debesīs, kad pamostas – smaida. Tad viss saliekas atpakaļ tajās klusuma vietās. Visi strīdi par cilvēka dabu noklust.

Bet romānā tu esi ierakstījusi kaut ko pilnīgi pretēju – īsts Dostojevskis.

Jā, jā.

Pastāsti, lūdzu, par otru romāna prototipu – lidotāju. Iepriekšējās intervijās esi teikusi, ka iešana pret gravitāciju ir viena no tavām galvenajām tēmām. Šajā romānā tas izpaužas pavisam tieši – lidotāja tēlā.

Bija tā, ka rakstot viņš ļoti strādāja uz pašu Franci.

Kur tu atradi tos kara lidotāju žurnālus no 1915. gada?

Dzīve aizveda. Es liku pilota (gaisa balona pilota – red.) licenci, un tad es, protams, skatījos arī lidojumu vēsturi. Manam dzīvesbiedram ir savākts ļoti liels arhīvs, viņš pats ir gaisa balona pilots un vienmēr ir interesējies par pirmsākumiem. Viņam ir daudz materiālu, esmu pateicīga viņam, ka varēju tur tikt klāt.

Romāna beigās ir vārdnīca ar 227 lietotajiem latgaļu vārdiem. Pastāsti, lūdzu, kā tu noaudi šo valodas matēriju.

Es aizrāvos. Sākumā biju konsekventi lietojusi tikai "pūļus" (poļus – red.). Sudraba vietā "sudrobs".

Tie visi ir latgaļu vārdi?

Visi ne, varbūt viena trešdaļa. Pārējie – kaut kur sadzirdēti.

Radās iespaids, ka tev tie tik dabiski pasprūk, it kā patiešām eksistētu šāda mistrota valoda.

Sākumā es skatījos, kā ies. Un tad aizgāja. Latgalē ir ļoti interesanti, ka tur nekas nav tāds iestīvināts, sastindzināts. Dace Sparāne, būdama ļoti precīza redaktore, dabūja diezgan daudz sirmu matu – kā, tu man teici, ka ir tā?! Ieskatās tajā latgaļu vārdnīcā, un citā vietā to lieto atkal citādi. Dažkārt es klausos krustmāti, un viņa runā tā, kā viņa jūtas. Viss ir dzīvs un topošs. Protams, ir kaut kādi pamati, bet tu nevari paskaidrot, ka ir tā un tas tagad uz mūžiem tā būs. Kas mani pašu pārsteidza – ka tik vienkārši var izlasīt biezas latgaļu grāmatas. Tajā brīdī, kad tu pārstāj dzīties pakaļ, ko tas viens vārds nozīmē, tu apjaut.

Vienkārši intuitīvi?

Jā, tu lasi, un nav nekādu problēmu. Runāt es nevaru, jo man nav tās mentalitātes. Tur tomēr ir jābūt iekšā ugunij.

Kur tad nu vēl lielāka uguns nekā tev?

(Smejas.) Latviešu valoda tomēr stiepjas garumā kā gumija. Bet latgaļu valoda…

Sprakšķ?

Jā, sprakšķ uz visām pusēm.

Pastāsti, lūdzu, par grāmatas vāka fotogrāfiju.

Tā ir manas krustmātes stendere. Vasarā mēs bijām ciemos. Viņai augšā ir tie obrazi/svētbildes. Tad, kad jau meklēja vākam, Kirils Kirasirovs (grāmatas vāka dizaina autors – red.), kuram arī esmu pateicīga, teica – jā, jā, elektrības vadi, tā jau ir ticības alegorija. Tad mēs aizbraucām ciemos un pārfotografējām, lai derētu vākam. Krustmāte teica – ko tas tur virtuvē dara? Tavus krustiņus bildē. Nu jūs tur Rīgā visi traki palikuši. (Smejas.)

Vai tavas Latgales tantes lasa tavus darbus, ko saka?

Es nezinu. Protams, es tantei uzdāvināšu, bet viņa ir ļoti veca – nezinu, vai lasīs. Kaut gan – viņai ir ļoti spirgts prāts, varbūt arī lasīs. Krusttēvs man visu laiku piekodināja, lai es nesamaitāju galvu ar to rakstīšanu. Ir interesanti, ka viņiem ir dažas lietas, par kurām viņi nerunā. Jo ir jau teiciens, ka ir dažas lietas, par kurām nerunā, citādi tās mirst. It kā viņi nojaustu, ka ir tādas lietas, kuras nemaz nevar izrunāt. Vairāk ir tabu – mēs par to nevaram runāt, jo tas nav apspriežams.

Tad jau es arī nevaru vaicāt, kas tie ir par tabu, vai ne?

Jā. Jo tas var būt pēkšņi kaut kas, ko cilvēks uzskata par absolūti ētiski nepieņemamu. Šeit tomēr ir pierasts, ka visu var runāt, runāt, runāt un runāt un nonākt arī pie tā, ka tai apspriešanai ir maza jēga.

"Šeit" – tu domā Rīgā?

Jā, bet mūs jau tagad vairāk aptver internets. Vienā brīdī tu tur iesaisties, "pavelcies", bet tas ir ļoti labi, ka tu vari atkrist, kurā brīdī gribi. Vienkārši izslēdz pogu un esi atpakaļ savā pasaulē. Tur viss ir citādi, tā pa īstam.

Lieto internetu? Cik tev tas nepieciešams?

Jā, ļoti daudz informācijas. Lieliski arī, ka digitalizē, piemēram, baznīcas grāmatas. 1897. gada tautas skaitīšana Krievijas impērijā ir iekšā. Protams, ir jāprot vācu valoda. Tad ņem un salīdzini, ej caur ciemiem. Piemēram, situācija Dundagā tajā laikā un situācijā Galēnos. Tur viss ir aprakstīts, kāds jumts, kāda saime, no cik cilvēkiem sastāv, kopējais nama izskats un kvalitāte, cik kalpu, cik lopu. Fakti, kas runā paši par sevi.

Ko tavai profesionālajai pašapziņai dod fakts, ka esi atzīmēta pasaules literatūras kartē? Tavi darbi tulkoti gandrīz desmit valodās. Arī jaunākajā World Literature Today (08.01.2014.) numurā ir raksts par tevi saistībā ar iepriekšējo romānu Paisums.

Katru reizi ir tā, ka interesanti ir cilvēki, tulkotāji, bet tā, ka pašam kaut ko ļoti dod, – nezinu.

Kā tevi uztver ārzemēs? Vai izgaismo tevī kaut ko tādu, ko Latvijā nepamana vai nenosauc vārdā?

Kad palasu tās grāmatas, katrreiz mainās līdzi valoda. Paisums ir diezgan pasmags, un neizdevās to savākt, kā es gribētu. Kad Juris Kronbergs tulkoja uz zviedru valodu, viņš dikti man palīdzēja. Mēs daudz ko atmetām. Sanāca labāks tulkojums, nekā ir grāmata. Mazāk liekvārdības. Kaija Straumanis savukārt ir jauns, dzirkstošs cilvēks, un tulkojums arī ieguva vieglumu. Tā ka tas ir darbs ar grāmatu. Bet man viņas [grāmatas] beidzas. Domāju, vai tad tā var būt? Bet, skatoties Jasmīnu, kas pagājušajā gadā bija iestudēts Nacionālajā teātrī, sapratu, ka mani pašu tas vairs neaizkustina. Jo es esmu iegājusi kaut kādā citā vecuma grupā, citādi domāju un skatos. Protams, tas darbs nepieder man. Man tas simtkārt var beigties, bet vienmēr var būt cilvēks, kuram tas sāksies. Katrs jau lasa savu versiju.

Ko tev kā Siguldā dzīvojošam cilvēkam nozīmē, ka tur ienāca Rīgas 2014 notikumi?

Ir iespēja, pirmkārt, finansiālā ziņā Siguldai realizēt kaut kādus projektus. Jo, ja maza pilsētiņa netup uz kaut kāda naftas vada, iet diezgan grūti. Cik es zinu, Siguldas cilvēki mēģina strādāt ar ideāliem. Tad – cik ir, tik ir. Paši zinām, kāda mums te tā tūristu plūsma…Viņi jau cer un aicina. Bet skaidrs, ka lauki ir patukši. Parasti tirgus strādā uz masu, uz publiku. Tur tā nevar. Tur ir palikuši konkrēti cilvēki, kuriem Latvija ir ļoti vajadzīga, viņiem arī izdod tās grāmatas. Kultūras gads nozīmē tikai to, ka vari papildus izdabūt cauri kādu lolotu projektu.

Šobrīd tu strādā tālāk pie Gundegas Repšes iedvesmotā kopīgā prozaiķu lieldarba par Latvijas vēsturi, kur tavs periods ir kolektivizācija 50. gadu Latvijā? Vai tomēr ievelc elpu?

Man nesanāks ievilkt elpu, jo jābūt gatavam nākamā gada janvārī. Tad es domāju, ka vienīgais, kā varu glābties, – uzrakstīt ultramodernu romānu (smejas).

Kāds tas būtu? Tas nu gan izklausās intriģējoši – Inga Ābele raksta ultramodernu romānu par kolektivizāciju Latvijā.

(Smejas.) Tad jau redzēs. Literatūrā ir bezgalīgas iespējas. Tas man ļoti patīk. Man ļoti patīk rakstīt. Es arī Klūgu mūku rakstīju ar prieku. Tas spēles prieks, kad tu to dabū... Ļoti patīk. Tu mūždien ej pa karti, un tur ir tāda nomale, un daudzi cilvēki tur nav bijuši – es tur tagad ieiešu paskatīties, kas tur būs. Un nekas nekad neatkārtojas. Ļoti interesanti. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja