Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar dziedātāju Aušrini Stundīti. Tas nav par mums, primadonnām

"Man uz skatuves gribas izdzīvot kaut ko dīvainu, neaprakstāmu, pārdabisku," uzsver dziedātāja Aušrine Stundīte

Aušrine Stundīte ir viena no izcilākajām dziedošajām aktrisēm Eiropā. Ar viņu labprāt sadarbojas labākie un radikālākie režisori. Katra izrāde, kurā piedalās Aušrine Stundīte, kļūst par notikumu. Mākslā viņa nekad neizvēlas vieglāko ceļu. Lietuviešu dziedātājas repertuārā ir lomas Riharda Vāgnera, Riharda Štrausa, Ēriha Volfganga Korngolda, Franča Šrekera, Sergeja Prokofjeva, Dmitrija Šostakoviča un Volfganga Rīma operās.  

Pēc 7. septembrī Somijas Nacionālajā operā notikušās Toskas pirmizrādes titullomas tēlotāja Aušrine Stundīte atbildēja uz KDi jautājumiem.

Kāda ir jūsu atveidotā Toska šajā iestudējumā?

Viņa ir tā pati Toska, kādu bija iedomājies Pučīni. Režisors Kristofs Lojs ir attīrījis Tosku no visa liekā. Viņš to ir darījis, lai pasargātu mūs, operdziedātājus, no tā, lai mēs neuzvestos uz skatuves kā operdziedātāji. Viņš ir atbrīvojis Tosku no klišejām, no visiem lielajiem operai raksturīgajiem žestiem un parādījis cilvēkus un viņu raksturus. Lai to panāktu, Kristofs Lojs vienkārši ieskatījās Pučīni partitūrā, kuru viņš zina labāk nekā diriģents, vismaz man tā šķita. Pučīni notīs un piezīmēs ir visas norādes, kā būtu jāatveido lomas. Pats komponists ir atstājis visas atslēgas, un Kristofs Lojs tās izmanto.

Pučīni ir ģēnijs, un mēs, operdziedātāji, esam sabojājuši viņa šedevrus ar patosa pilniem, manierīgiem žestiem, ārišķīgām pozām, skaļu dziedāšanu. Mēs izliekamies, ka Toska ir par mums, primadonnām. Taču tas nav stāsts par mums, tas ir stāsts par šiem varoņiem. Toskas partitūru un libretu var uzskatīt par izcilu filmas scenāriju, tajā nav tukšu vietu, egoisma un narcisma. Mēs esam laimīgi, ka Kristofam Lojam ir izdevies piepildīt tēlus ar dzīvi un atteikties no visa, kam nav jēgas.

Jūs esat strādājusi ar daudziem spilgtiem režisoriem – Kaliksto Bjeito, Beriju Koski, Dmitriju Čerņakovu, Deividu Oldenu un Pēteru Konvičniju. Ar ko ir īpaša Kristofa Loja darba metode?

Visiem labākajiem režisoriem ir kaut kas kopīgs – viņi patiešām mīl operu, mīl dziedātājus, mīl mākslu. Šī mīlestība plūst pāri malām, un, ja aktieri to jūt, viņi ir gatavi dot daudz vairāk nekā parasti. Pazūd visas barjeras. Darba process kļūst par baudu un mākslas svinēšanu. Tas ir milzīgs prieks. Tā tam arī jābūt, taču diemžēl tas ne vienmēr ir iespējams.

Šajā Toskas izrādē Helsinkos jūs pārsteidzat ar negaidītu ārijas Vissi d’arte interpretāciju. Par ko domā jūsu varone, kad viņa to dzied?

Agrāk man vienmēr bija problēmas ar Vissi d’arte, es īsti nevarēju saprast, par ko ir šī ārija. Kad Helsinkos notika jauniestudējuma koncepcijas apspriede un prezentācija, Kristofs Lojs teica: "Kā būtu, ja mēs izņemtu šo āriju ārā un tā operā neskanētu, jo neiederas darba koptēlā?!" Taču režisoram ir izdevies iestudēt šo ainu tā, ka Vissi d’arte ideāli iekļaujas operā.

Kristofs Lojs mums atklāj un parāda šīs ārijas jēgu. Protams, daudzi gaida Vissi d’arte, tas ir Toskas hits, kurā dziedātājai ir jāparāda savas spējas, taču dramaturģiski un saturiski tas nav hits. Tā ir Toskas dvēseles vibrācija, tas ir viņas pārdomu atspoguļojums. Tie nav vārdi, kurus viņa būtu teikusi publiski, kad kāds viņu dzird. Es jūtu, ka viņa dzied Vissi d’arte pati sev, ārija skan viņas galvā, viņa pat nepaver muti. Klausītājiem tā ir iespēja uzzināt, kas notiek varones apziņā.  

Kad skan Vissi d’arte, Skarpija cenšas Tosku… ne gluži izvarot, bet piespiest viņu darīt to, ko viņa nevēlas. Viņa arī cenšas piespiest sevi darīt to, ko nevēlas, lai tikai izglābtu Kavaradosi. Tajā brīdī Toska ir šausmu pārņemta. Tas, par ko viņa dzied, notiek viņas prātā. Tāpēc Vissi d’arte nav hits, tā ir psiholoģiski smaga ārija, kas rezonē ar visu notiekošo, tai ir konkrēts virziens, un tā dabiski ieplūst operas dramatiskajā struktūrā.

Šajā ainā mūsu izrādē Skarpija zaudē prātu Toskas dēļ, viņš patiesībā nevēlas izmantot spēku, kad viņi paliek divatā. Varbūt viņš cer, ka arī pēc šīs liktenīgās nakts Toska paliks ar viņu. Kaut kādā dīvainā veidā Skarpija viņu mīl, un tas padara šo skatu vēl aizkustinošāku.      

Mēs arī redzam Tosku un Skarpiju emocionālas tuvības brīdī.

To lielā mērā noteica dinamika, kas veidojās mēģinājumos starp mani un Skarpijas atveidotāju Tuomasu Pursio. Sākotnēji Kristofs Lojs nebija plānojis iestudēt skatu, kurā skan Vissi d’arte, tā, kā jūs to redzat izrādē. Tas dabiski notika mēģinājumu procesā, un režisors juta, ka šis risinājums patiešām darbojas. Varbūt kādā mirklī otrajā cēlienā Toska jūt, ka Skarpija viņu pievelk, taču viņa uzreiz aizveras – nē, nē, nē, tas nav iespējams. Viņa nedrīkst ļauties šīm emocijām, taču starp viņiem kaut kas notiek.  

Jūs esat pieņēmusi lēmumu, ka itāļu operu turpmāk vairs nedziedāsiet. Kāpēc?

Ja kāds manā priekšā metīsies ceļos un lūgs, es varbūt neatteikšu. Neapgalvoju, ka nekad vairs nedziedāšu itāļu operu, taču pagaidām ne. Katram dziedātājam ir jāapzinās savas stiprākās puses un jāsaprot, kas viņu pašu visvairāk interesē. Mani visvairāk fascinē XX gadsimta opera. Protams, ar labiem režisoriem var aizraujoši iestudēt arī itāļu operu, taču tas nav vienkārši. Es apzinos, ka mana balss nav ideāli piemērota itāļu repertuāram.

Kādas emocijas jums sniedz XX gadsimta opera?

Mani aizrauj sižeti, kuri bieži vien ir sirreāli, un šī distance, atraušanās no realitātes, kas ir jūtama XX gadsimta opusos, ļauj eksperimentēt arvien brīvāk un izpausties arvien radošāk. Opera ir dažādu mākslas veidu sintēze, to ne vienmēr var iestudēt kā kino, lai gan to bieži mēģina darīt. Iespējams, mūsu jauno Toskas iestudējumu Helsinkos kāds salīdzinās ar filmu, un Toskai kino estētika piestāv, bet to nevar izmantot vienmēr.

Man pašai dziedāšana drīzāk asociējas ar deju, un XX gadsimta opera ļauj radīt interesantas formas un kustības, piemeklēt neordināru izteiksmes veidu. Vēstījumam nav jābūt pārāk konkrētam un uzreiz saprotamam. Man nav nekas pret lineāriem stāstiem, taču pašai uz skatuves gribas izdzīvot kaut ko dīvainu, neaprakstāmu, pārdabisku.

Vairāk par režisora Kristofa Loja Helsinkos iestudēto Tosku lasiet šeit.

 

Top komentāri

kāpēc publicē tādus
k
jerohas, kuri no mūzikas nekā nejēdz?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 807

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja