Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Intervija ar rakstnieku Andri Akmentiņu. Rakstnieks ir kā tēja

Andris Akmentiņš smejas, ka izrādījies romānspējīgs. Pabeidzis savu pirmo romānu Skolotāji, iedrošina nenobīties no sava izmisuma, apjukuma un asinsrites problēmām, sēžot uz vietas: "Tas viss ir procesa daļa"

Var redzēt, ka debijas romāna Skolotāji uzrakstīšana "prāta ekologu, foreļu dresētāju un labu tēti", kā Andri Akmentiņu pirms septiņiem gadiem, kad viņš pārcēlies uz dzīvi Ventspilī, nodēvējusi Ventas Balss (04.08.2011.), iepriecina. Nolicis interviju starp zobārstu un malkas atvešanu, Akmentiņš izbauda naudas zīmju klātbūtni savā makā. Pirmais honorārs jau aizgājis mašīnas remontā, tagad var nopirkt arī malku, kafejnīcā viņš uzstāj, ka izmaksās kūku un kafiju. Kurš radošais gan nezina šo labo sajūtu!

"Katros kapusvētkos man ir atskaišu pārvēlēšanas sapulce, kad es apsēžos un runājos ar vectēvu – kas ir noticis un ko esmu paveicis. Aizvakar pamodos baigā smaidā, iedomājos – eu, man tak beidzot būs ko stāstīt! Es taču esmu pabeidzis Skolotājus," priecājas Andris Akmentiņš, kurš uzrakstījis arī spožu eseju par Alūksnes kapusvētkiem Mārtiņa Grauda albumam Kopā kapos. Arī viņa romāna galvenās varones māsas Velta un Sarmīte izlīdzinās tieši caur kapu svētkiem – kopīgi iedzer olu liķieri un apmainās ar rasola receptēm.

Andris Akmentiņš ar satraukumu gaida rudeni, kad būs jābrauc par romānu stāstīt Strautiņu pamatskolā, no kuras viņš ir aizņēmies dokumentālās dekorācijas. Citas ugunskristības jau izturētas. Mamma – skolotāja – lasījusi, līdz teikusi – tu esi mani pazaudējis. "Sākumā viņa domāja, ka tas ir par viņas dzīvi," paskaidro rakstnieks. "Mierināju – tu esi iekšā trijās skolotājās. Romānā mātei nav savas nodaļas – monologa, jo viņa jau visu laiku ir klātbūtnīga. Viņa visu laiku ziedojas, bet kur ir tā viņas dzīve?" Andris Akmentiņš, uzrakstījis gluži arhetipisku latviešu mātes tēlu – viņa apjukumā un raizēs klusē, sēž uz gultas un apļo kāju pirkstus. "Šī paaudze patiesībā ir jāmīlē daudz vairāk."

"Tā dēvētais Hruščova atkusnis jūtami ietekmēja manu dzimtu. Vectēvs Andrejs Akmentiņš pārkarsēja galvu siena pļavā un nomira. Siens bija paredzēts gan sovhozam, gan pašiem, precīzāk sakot – desmito tiesu no tā, ko dzimta savāca, kopjot grāvmalas, varēja paturēt savai govij, un bez govs izdzīvot nebūtu iespējams. Mātes brālis Jānis Akmentiņš izskrēja laukā, pārāk plāni ģērbies, un nosala. Kas vēl viņus vienoja, izņemot šo sakāvi galvenajā dzīves cīņā pret nebūtību? Viņi bija lauku skolotāji. Katru varas maiņu pārdzīvojuši vienādi – vispirms slēpjoties, tad atgriežoties skolā," tā Andris Akmentiņš uzrakstījis uz grāmatas aizmugures vāciņa. Skolotāji noslēdz izdevniecības Dienas grāmata 13 romānu ciklu Mēs. Latvija, XX gadsimts. Rakstnieks ir drošs, ka vairs ar šo sēriju nevar nerēķināties. Arī pašam šķitis glaimojoši savu pirmo romānu uzrakstīt tieši šajā ciklā. Skolotāji sākas ar Staļina bērēm. Romāns ir sadalīts četrās grāmatās. Katras centrā ir kāds lauku skolotājs. Ar atšķirīgu dzīves pieredzi un skatījumu uz notiekošo.

No malas šķiet, ka Andris Akmentiņš pašlaik piedzīvo harmonisku dzīves posmu – ir ģimene, audzina trīs dēlus un ir romāns. Pats gan paironizē par tiem, kuriem šķiet, ka "te nu ir kāds līdzsvarots modelis" dzīves un iztēles saspēlē, un lūdz, lai iemācot makšķerēt. Par citiem Andris Akmentiņš rūpes uzņemties nevar, bet pats labprāt palepojas ar mušiņu makšķerēšanas čempionātam sagatavotajām mušiņām. Ar šādu kārbiņu varētu lepoties prasīgākā pērļotāja – smalks roku darbs. Runājam tomēr tikai par rakstīšanu.

Kā jūs uztvērāt Gundegas Repšes zvanu?

Gundega ir drausmīgi drosmīga sieviete – zvanīt džekam, kurš 20 gadu nav pabeidzis nevienu romānu. Es biju ārkārtīgi laimīgs un pieķēros pie tā kā pie liela salmiņa. Oriģināli domātais autors bija atteicis vai sagājis dēlī. Bija palicis tikai gads. Tā bija milzīga veiksme, jo es biju gatavs rakstīt par to laiku. Par citu nerakstītu. Tas galu galā ir arī stāsts par manu vecāku jaunību. Akmentiņa vēstules ir tieši par to laiku. Tad viņi visi aizgāja studēt, un katrs raksta no savas mācību vietas, kā tur viņiem iet, – tehniskās detaļas par kopmītņu dzīvi. Nav tā, ka man obligāti būtu jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Ļoti bieži sāku kaut ko darīt, saprotu, ka tas nav mans, mokos, mēģinu "noairēties" vai salaižu dēlī. Tāpat arī ar idejām gaisā. Atnāk dzejolis, sāku rakstīt, un… nē, tas ir Sergeja Timofejeva dzejolis. Ej pie viņa rakstīties! Reizēm tas ir Klāva Elsberga dzejolis, kas nāk laukā no atmiņas. Mēs jau esam vairāk summa no saviem cilvēkiem un izlasītā, nekā mēs to saprotam. Kad Gundega piezvanīja, ļoti saspringti domāju. Romāna ideja un apraksts radās e-pastā jau pēc minūtēm desmit.

Tas bija kā iemest sērkociņu siena kaudzē? Situācija bija pilnībā nobriedusi?

Jā, tur bija liela gatavība. Ar Kapusvētku gabalu biju iesprūdis, nolēmu savākt veselību, biju aizrāvies un apdedzinājies ar sabiedrisko darbību. Nebija nekādu īpašu ienākumu. Biju ielīdis strādāt Ventspils bibliotēkā, kur vienkārši divus gadus kāru gleznas. Staigāju pa dakteriem, makšķerēju, tulkoju filmas bērniem. Bija sajūta, ka jādodas kaut kur tālāk, jo skaistākais bibliotēkas darbā jau bija noticis. Uz grafikas plenēru Ventspils Dokumenta, ko rīko bibliotēka, bija atbraucis Māris Subačs. Ventspils Augstskolas bibliotēkā ļoti ātri bija jāiekārto viņa izstāde. Subačs apsēdās un teica – nu, Andri, man kaut kā šodien ar to negribas nodarboties, ar interesi paskatīšos, kā tu to dari. Subačs tur sēdēja un meditēja, es kāru viņa gleznas, un viņš ik pa laikam teica – arī tā var, izrādās! Tas bija skaists mirklis, kopīga meditācija pie Subača darbiem. Ar izstādi biju ļoti apmierināts, sapratu, ka skaistāk nebūs. Man tas ir asinīs, ja saprotu, ka skaistāk vairs nebūs, tad jāiet tālāk kaut kur citur. Vienīgi ar ģimenes dzīvi tā īsti nav. Nav sajūtas, ka skaistāk nebūs. Visu laiku ir skaisti. Tā bija ar Dziesmu svētkiem (Andris Akmentiņš bija IX Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku devīzes autors, reklāmas konsultants – red.), un tā bija ar reklāmu – likās, ka nebūs jaukāka klienta par Depo (Andris Akmentiņš bijis teksta redaktors reklāmas aģentūrā Bates ADM, tās radošais direktors, no 2006. līdz 2008. gadam – radošais direktors veikalā noliktavā Depo Mājai, dārzam, remontam – red.).

Kāpēc tik ilgi bijāt iesprūdis ar Kapusvētku romānu?

Visu laiku tajā virzienā kaut ko darīju. Ventspilī ziemā biju nospriedis – viss, tagad saņemšos, tagad vai nekad, un tad es iesprūdu. 18 gadu – tā nebija visu laiku apzināta rakstīšana, pa vidam bija reklāma, citas grāmatas un daudz kas cits. Tikai ar Skolotājiem trāpīju saprašanā, kā vispār var uzrakstīt romānu. Līdz tam, ja tuvojās Prozas lasījumi, uzrakstīju kādu fragmentu no tā sava Kapusvētku romāna, gāju nolasīt, dabūju kādu balvu un likos mierā. Tā tie 18 gadi pagāja.

Teicāt, ka Skolotāji iedevuši sapratni, kā uzrakstīt romānu. Varēsit tagad dot padomus jaunajiem literātiem?

Mana dzīve absolūti nav nekas tāds, uz ko vajadzētu orientēties, jo man ir sajūta, ka nav jēgas sevi mocīt ienākumu dēļ. Nemaz nepretendēju uz statusu un dzīves līmeni. Tas var izklausīties jauki, bet bieži vien tas nemaz nav jauki, tāpēc to nav ko reklamēt. Liepājas Universitātē prozaiķiem lasu lekcijas par dzeju, Jaunrades namā man ir jaunie rakstnieciņi. Mana atziņa, protams, nav nekas oriģināls. Tā ir ritma un tempa turēšana, kas ir gadsimtiem rakstnieku intervijās minēta lieta, – katru dienu ir kaut kas jāuzraksta. Otra lieta – nevajag sevi mocīt ar neskaidrajiem jautājumiem. Kad saproti – tava galva to neizdomās, godīgi sev ir jāatzīst – tu esi par stulbu. Manā gadījumā rezultatīva izrādījās ideja – iet gulēt ar jautājumu, mosties ar kādu pilnīgi citu pavērsienu. Ja ir enerģija, skrien un to piefiksē. Bezdibeņi ir pilnīgi visiem. Trešā lieta nāk no reklāmas. Vienmēr, darot kaut ko konkrētu, ir jābūt iespējai atzīmēt nejaušās lietas. Protams, izcilu darbu ir paveikusi periodika. Ļoti palīdzēja runāšana ar tajā laikā dzīvojušajiem cilvēkiem. Viņi man atnesa daudz ko no trūkstošajām lietām. Ceturtā lieta – jāsaprot, ka tas viss, kas notiek ar tevi darba rakstīšanas laikā, – gan izmisums, gan nespēja koncentrēties, gan asinsrites problēmas, sēžot uz vietas, apjukums, nomaldoties tik lielā grāmatā, – tā nav tizluma pazīme, tā ir darba sastāvdaļa. Tas ir process, tā arī jābūt. Tas tiek tev dots, lai tu, ar to cīnoties, kaut kur nokļūtu.

Stāsts ir ļoti klasisks, tajā iekšā ir šausmīgi daudz sentimenta. Apskaužu Svina garšu, kā tā attīstās līdz tam, ka es arī raudāju. Sapratu, ka man ir vajadzīga telpa, kur cilvēks vienkārši dzīvojas – pasmaida, paraud, pārkārto priekšmetus. Sāku ar to spēlēties. Maskēju to, ka pēc būtības esmu īso stāstu rakstnieks un neesmu romānists. Kompliments, ko esmu saņēmis, – Akmentiņš, izrādās, ir romānspējīgs, nekad nebūtu domājusi! Tā ir milzīga summa gan no dzīves posma kopā ar Ingunu (dzejniece un tulkotāja Inguna Jansone mūžībā aizgāja 2009. gadā – red.), gan milzīgais Gundegas Blumbergas veikums, visādi ķircinot un aizrādot. Pēcredaktora fāzē grāmata tika vēl stipri pārradīta. Tāpat man gāja ar Ventu Zvaigzni par vēsturiskajām detaļām. Dažas vietas uzplauka pēc viņa aizrādījumiem. Tas laikam ir tas, ko treneri dara ar sportistiem. Tev pašam jau liekas, ka esi kaut ko izdarījis, bet no tevis izspiež vēl un vēl. Atvērās, Leona Brieža un Meraba Mamardašvili vārdiem runājot, līdzens prieka lauks.

Viena lieta man ienāca prātā tikai pēc tam – Velta pati būtu varējusi būt tā, kas uzrakstījusi sūdzību par Jāni. Tas vēl vairāk visu sakultu kopā. Man bija paredzētas atstarpes starp rindkopām, atsevišķi teikumi, bet Gundega Blumberga to iznīdēja laukā. Vienā brīdī gribēju protestēt, bet sapratu, ka būs pārāk biezs. Biezuma ziņā gribēju būt biezāks par Stikliem un plānāks par Istabu. Tā es neiebildu.

Kādu iespaidu ar šīm atstarpēm starp rindkopām gribējāt panākt?

Domāšanas ritmiku, ka, lūk, šo teikumu vajadzētu nevis izlasīt, bet ap to pariņķot. Tādā veidā mēģināšu rakstīt Kapusvētkus.

Runājāt par ļaušanos nejaušībai. Romānu rakstot, diezin vai tomēr var iztikt bez skaidra iepriekš izplānota karkasa?

Karkass bija izdomāts ļoti konkrēts. Pirmais karkass man bija, ka ciemā ir progresīvie komunisti un ļaunie komunisti. Meitene devusies pie zīlnieces. Labie cīnās, lai šī ziņa nekur tālāk neaizietu, un sliktie mēģina pieķert, lai pāraudzinātu. Tas bija iecerēts kā viens notikums, ap kuru savilktos citas pārdomas. Bet šī epizode skaisti aizslīdēja uz vienas, mazas epizodes vietu, jo sapratu, ka sliktie komunisti mani nemaz neinteresē. Tas patiešām ir lauku nostūris. Ir uzsvērts, ka tur saules staram ir grūti nokļūt, kur nu vēl padomju varai. Cilvēki paši izveido padomju varu ar visām savām ilūzijām un pieņēmumiem. Tad ir tā, ka arī šie komunisti ir īpatnēji. Tas ir laiks, kad cilvēki mēģina darīt, ko lielā zeme liek. Līdz traģikomismam. Man Vents Zvaigzne stāstīja, ka čalis īstajā brīdī iznācis no meža un kļuvis par kolhoza priekšsēdētāju. Sapratu, ka man ir divi citi interesantāki motori. Viens – kā Sarmītes acīs krītas skolotāja tēls un prestižs, no dieviem līdz brīdim, kad viņa ir spiesta kļūt par skolotāju, jo vienkārši nekas cits neatliek. Jāpārvar bailes un jāiet klasē, bet nav vairs nekādu ilūziju, ne arī vēlēšanās tur strādāt. To visu norijot, viņa vienalga ir kļuvusi par nopelniem bagāto skolotāju. Otrs motors – māsu konkurence. Viņas viena otru papildina, viena bez otras nevar, visas ķildošanās… Tas dzen uz priekšu, jo viena sižeta nav.

Pastāstiet, lūdzu, par jaunāko skolotāju meitu Sarmīti. Precīzi rādāt, cik elementāri un likumsakarīgi notika padomju ideoloģijas pieņemšana, var teikt – neapzinoties ļaunu. Aktīva, enerģiska, ambicioza meitene attopas komjaunatnes komitejā.

Sarmīti var salīdzināt ar mūsdienu priekšstatu – nu mēs visi būsim radoši un visas problēmas atrisināsim! Bet tad viņa saprot, ka patiesībā tas viņas izklupiens ir aiz bailēm. Ar ķērcienu, vēkšķienu "urrā!" Sarmīte pamazām sajūt zem sevis bezdibeni. Vienlaikus viņa ir arī izlutināts skolotāju bērns. Viņa atrodas siltumnīcā. Viņai ir skolas dzīvoklis un viss cits. Ir grūti, bet viņa tomēr ir paimeitenīte, kura vēlāk dabū pa muti visās jomās. Ar katru brīdi vairāk sapratu, ka negribu veidot klasisku stāstu, ka jaunie partijnieki izēd viņu no komitejas. Sarmīte vienkārši izaug laukā no tā darba, tik ļoti lec laukā ar saviem naivajiem jautājumiem, ka viņu nevis represē, bet vienkārši atlaiž. Dramaturģiski tas nav, bet ceļi šķiras, un viss. Tajā laikā cilvēkus pēkšņi vairs nešauj, nerepresē, bet nemanāmi izčakarē. Tevi pat var paaugstināt amatā, lai izčakarētu. Un cik cilvēkam vispār ir iespējams satikt varu, lai kaut ko ietekmētu? Jānis savā naivumā dodas uzlabot partijas komiteju, bet patiesībā neviens no viņiem nekur netiek.

Papiņš tikai konceptualizē lielās līnijās. Sarmītei komitejā ir galīgi mazas meitenītes statuss, viņa nekļūst par pārliecinātu partijas sievu.

Ko 50.–60. gados nozīmēja būt skolotājam?

Tajā laikā skolotājus iztrenkāja vairāk. Viņi perfekti pārzināja katra bērna dzīves apstākļus un problēmas. Domāju, ka tagad tas tā neizdodas – skolotājs ir apkrauts ar atskaitēm un visu ko citu. Man liekas, ka mūsdienās skolotājs daudz mazāk saprot, kas psiholoģiski notiek ar to cilvēku. Lauku skolotājs bija padomju sistēmas nesējs, gribēja viņš to vai ne, – ar visām vēlēšanām, trenkšanu pa kaimiņu mājām uzskaitīt īpašumu. Kad romāns jau bija gandrīz pabeigts, atradu papīru, kas ir sūtīts manam vectēvam, ka viņa ģimene ir atbrīvota no maksājumiem. To es ieliku iekšā, ka Papiņš saņem papīru un nesaka to sievai, jo kā tad viņām būs iet un prasīt citiem, zinot, ka pašas no tā ir atbrīvotas.

Kluso sarīdīšanu esat pārliecinoši uzrakstījis.

Visu laiku meklēju iespējas, kādā veidā atkāpties no vēstures un reālisma. Tās, piemēram, ir Veltas rokas, kas stiepjas garas (kādā intervijā rakstnieks to dēvē par maģisko socreālismu – red.). Pats priecājos arī par zelta pavedienu un dzeloņu konceptu, kas ir katra cilvēka privātā izvēle. Tu vari būt saskaņā, darboties zelta pavedienu līmenī, un tu vari būt pareizākajā no pareizākajām kustībām, bet operēt tikai ar dzeloņiem. Tas ir cilvēcīgais līmenis. Bez labestības mēs taču nebūtu izdzīvojuši padomju laikus. Kad laucinieki piecēlās kājās un atbrauca uz barikādēm…. Man nepatīk Ušakovs, un es nemaksāšu par stāvvietu. Tas ir rīdzinieku piemērs. Bet dienas beigās gan cilvēciski, gan juridiski ir tikai nemaksāšana stāvvietā, un tas nav nekāds politisks protests.

Vai jums, interpretējot laiku, kuru personīgi neesat piedzīvojis, bija kādas lamatas, kurās baidījāties iekrist?

Sākumā pilnīgi citāda bija 4. daļa. Tā nebija Veltas grāmata. Bija kāds tos laikus pārdzīvojis, visu ideoloģiju samaitāts klasiskais lauku muldētājs, kurš būtībā troļļo. Man liekas, ka uz lauku problēmu nav interesanti skatīties no tāda viedokļa, kurš bija labāks – kolhozi vai Ulmanis. Būtībā, ja atmet politisko virsbūvi, jautājums vienmēr ir bijis par to, ko vispār darīt ar laukiem, jo nekāds cukurs tur nav bijis nevienā brīdī. Diezgan spēcīga eksistenciāla cīņa. Kā viens to pārdzīvoja un kā – otrs. Mēs šādās kategorijās nedomājam. Mums uzreiz jāsakasās – Ulmanis bija tāds un šitāds. Man tas ir "par īsu". Man pēc šī romāna uzrakstīšanas sagribējās uzrakt augšā Jāņa Čakstes 1906. gadā rakstīto Latvijas autonomijas konceptu. Izvilkt to gaismā un salīdzināt ar Paula Dzērves 1956. gadā izstrādāto ekonomiskās attīstības plānu PSRS sastāvā. Tās ir divas konceptuālas lietas. Kad taisīju Eiropas kampaņu (par iestāšanos Eiropas Savienībā – red.), izrāvu cauri koncepciju par 20 gadu attīstību un gandrīz sajuku prātā. Tur es arī "norakos". Gribēju izlasīt un kaut ko saprast. Vajadzēja taisīt emocionāli par grābekļiem. Tur Ērikam Stendzeniekam bija milzīga taisnība. Pirms tam biju paspējis strādāt arī ministrijā, kur cipari starp kabinetiem neiet kopā. Tur bija vairāk pretrunu nekā jebkā cita. Būtībā man būtu bijis jāreklamē, ka mēs esam drausmīgā pakaļā, bet kopā ar Eiropu nebūsim tik dziļi. Patiesībā jau mēs dzīvojam diezgan labi, nevaram sūdzēties. Problēma ir tā, ka pieklibo koncepcija – ko mēs īsti gribam. Un tad viens liels naudīgs gribētājs var aizvilkt uz savu pusi. Daudzi cilvēki ir dezorientēti. Tu vienkārši neirozes pēc vari ar savu dzeloni paukoties, bet ilgtermiņā tas neiet nekādā virzienā. Šādā kontekstā liekas interesanti papētīt, kas šajās koncepcijās ir līdzīgs un atšķirīgs.

Jūsu romānā ir arī daudz smalkas, pārlaicīgas psiholoģijas, kas tikpat labi der gan Hruščova laikam, gan mūsdienām. Vecā skolotāja Papiņa tēlā līdzās pārdomām, kā sadzīvot ar savu sirdsapziņu ideoloģiski murgainā laikmetā, ir mēģinājumi saprast, kas ir vīrišķība un ko nozīmē būt tēvam.

Mums pedagoģijā pietrūkst tēva. Tēva grāmata manā romānā ir poētisks vīrišķības manifests. Man varbūt ir veicies tāpēc, ka tas ir saistīts ar manu kļūšanu par rakstnieku. Es esmu 1969. gada modelis, un mani bērnībā baroja ar leģendām par leģendāro vectēvu. Viņš aizgāja 12 gadu pirms manis. Šī pēckara paaudze ir pilna ar stāstiem par vectēviem, kuru nav klāt. Ingunai bija dzejolis – vai tu aizgāji padzerties karā, krogā vai pie tantes? Mūkošo tēvu problēma. No tāda viedokļa man tas sākās jau ar stāstiem – ka iepriekšējā paaudze un vīrišķais paraugs būtībā ir literāra konstrukcija. Tās nav klāt. Man bija reklāmista apogejs, kad strādāju veikalā Depo. Priekšmetiskā līmenī šie lielie vīri ir aizgājuši prom, bet man laukos ir pieliekamais, kur ir viņu darbarīki. Ļoti agri tur kaut ko nagloju. Likās – lai tu vispār varētu kaut ko padarīt kā vecis, tev ir jābūt pareiziem darbarīkiem. Meitas sajūsmu par to, ka tēvs ir revolucionārs, gribēju parādīt no otras puses, ka viņš aiz izmisuma, lai dabūtu pensiju, vilto savu biogrāfiju. Viņam ar revolucionāriem nav vispār nekāda sakara, viņš baidās, lai viņu atkal neizsūta.

Cik lielas pēdas, jūsuprāt, Papiņa paaudze ir atstājusi uz nākamo? Ar savām psiholoģiskajām traumām – bailēm, cīņu par izdzīvošanu un visa noklusēšanu un slēpšanu?

Stāsts ir tieši par to. Romānā ir teikums, ka vecāki visu laiku visu ir slēpuši pagaldē. It kā lai pasargātu. Slēpj, slēpj, slēpj, pēc tam paraugās uz bērniem un redz, ka viņos ir bailes, bet viņi paši nesaprot, kas tās ir par bailēm un no kurienes. Neviens nav parunājies – zini, meitiņ, es kļuvu par revolucionāru aiz bailēm. Tāda teikuma nav bijis.

Tomēr pilnīgi vienādos apstākļos ģimenē aug pilnīgi pretēja rakstura meitas. Daba stiprāka par audzināšanu?

Man ir pilnīgi pretēji dvīņi. Nedaudz iedvesmojos arī no viņiem. Viņi ir dažādie dvīņi, bet vienalga – tik līdzīgi, bet pilnīgi pretstati. Lasot to var ilgākā laikā izlobīt, bet būtībā gan Velta, gan Sarmīte abas ir drausmīgi pienākuma cilvēki, tikai Sarmītei vispirms vajag izbrēkāties. Šai paaudzei bija raksturīga milzīga pienākuma sajūta. Sarmīte ir 1939./40. gads, un viņa karu atceras kā sapni. Velta ir četrus gadus vecāka, un viņa jau to atceras kā apzināti traumējošu notikumu. Sarmīte būtībā ir čivinošais pēckara bērns. Līdzīgi kā mēs tagad skatāmies uz neatkarības laika bērniem, tiem, kas vispār nav piedzīvojuši padomju laikus.

Cik, jūsuprāt, miera laika bērniem vajadzētu nodot iepriekšējo paaudžu smaguma un pieredzi? Kā likt novērtēt, ka visa pietiek?

Tā ir pedagoģiska problēma, kā lai iemāca pārvarēt grūtības, kad īstu grūtību nav. Tas parādās arī Veltas pārspriedumos – mums tagad, piecdesmitajos, jau ir vieglāk. Principā jau tad parādās patērētājsabiedrības pazīmes. Mēs ģimenē mēģinām audzināt zēnus kā vīriešus, mācām, piemēram, izturēt potes. Viens dvīnis principā neraud, otrs – raud un ir jāmierina. Ir jācīnās pretī. Nav runas par lomu, bet par izturību, ka tu sev pierādi. Pārbaudījumi atnāks tik un tā. Tā ir interesanta problēma, kā izaudzināt labu raksturu, kas cīnās ar grūtībām. Romānā man bija ļoti daudz eksistenciālu jautājumu. Es būtībā esmu pensijā aizgājis reklāmists, un pirmajam romānam man bija pēdējais laiks. Vienā brīdī es to labi apzinājos. Galva vairs nav tik spoža, kāda bija agrāk. Ir vajadzīgas hanteles, jo divdesmit un vairāk gadu sēdēts pie datora. Skaidrs, ka romānam vajadzēja iznākt uz skolu izlaidumu laiku. Rudenī šai grāmatai nebūtu jēgas.

Kādā intervijā teicāt, ka agrāk romānam nebijāt gatavs garīgi. Ko īsti ar to domājāt?

Jā, bet tagad nāk virsū fiziskas problēmas. Šis romāns ir sarakstīts vienā pozā – uz dīvāna, šādā leņķī, pievelkot klāt galdu (rāda savilktu skaustu, sakņupušu pozu – red.). Visi sajātie skriemeļi un tirpstošās rokas un kājas. Sākumā biju uztaisījis ideālo režīmu – rīta rakstīšana, tad mājas darbi, padauzīšanās ar sīkajiem, un tad vakara rakstīšana. Trīs cēlieni. Beigās jau rakstīju diennaktīm.

Kā tas ir – ģimenes cilvēkam rakstīt romānu? Ja jūs būtu vientuļnieks, uzrakstītu vēl labāku? Vai tomēr silda šie jaukie cilvēki un palīdz ar savu klātbūtni, pat ja varbūt kādreiz traucē?

Silda jaukie cilvēki. Tu jau redzi to Balodes ziedošanos (sieva – Ieva Balode, Ventspils Rakstnieku mājas starptautisko projektu koordinatore – red.). Iedomājies, viņa katru mēnesi redz septiņus dažādus rakstniekus, tad viņai kaut kas noplīst galvā, un viņa pēkšņi no tā bara izvēlas vienu un pārnes darbu mājās. Viņa to ir izvēlējusies, un viņš, maita, vēl neuzraksta romānu, ja? Nenormāli milzīga atbildība. Mums bija ciemos ķīniešu rakstniece, un viņa jautāja – Andri, jūs varat te rakstīt? Kurš tev teica, ka varu? Bet tā dzīvība iedod arī enerģiju. Man ir bilde, kurā redzams – sīkie liek lego, aptrakusi Balode skraida apkārt, un tad ir tādas kājas ar datoru. Tieši tā romāns tika rakstīts. Vairāk kaitināja brīdis, kad ar trešo ausi dzirdēju, ka sāk kušināt – tagad nebrēciet, Andrītis tak raksta.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Bordānam izdosies nodrošināt Saeimas atbalstu savai valdībai?

Kopā nobalsojuši: 2313

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja