Laika ziņas
Šodien
Migla

Intervija ar režisoru Elmāru Seņkovu. Mums trūkst vēja, lai mēs nekļūtu remdeni

Režisors Elmārs Seņkovs pirmo reizi piedzīvojis satricinošu satikšanos ar Raini. Šodien Latvijas Nacionālajā teātrī notiks viņa iestudētās lugas Pūt, vējiņi! pirmizrāde

Laikam neviens nestrīdas, ka teātris Latvijā pašlaik ir dzīvs un interesants. Lielā mērā arī tāpēc, ka savas izrādes gluži jūtamā sevis un teātra pašizziņas priekā iestudē Elmārs Seņkovs. Astoņos gados – 32 darbi. Pats savas profesionālās gaitas rēķina no Bikts teātrī Dirty Deal (2010) un atsakās saukties par blaumaņologu tikai tāpēc, ka Blaumani ir studējis samērā daudz – Purva bridējs Nacionālajā teātrī (2011), Indrāni Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī (2012), Raudupiete Valmieras teātrī (2013), Trīne Nacionālajā teātrī (2017). "Lekcijas par Blaumani lasīt nebraukšu. Man vienkārši patīk viņa darbi," saka režisors.

Elmāram Seņkovam vispār patīk klasika – Ibsens, Anuijs, Gorkijs, Čehovs, Ezeriņš, Šekspīrs, Strindbergs. Viņa augstākā profesionālā atzinība līdz šim ir Spēlmaņu nakts Grand Prix par iestudējumu Ezeriņš Latvijas Nacionālajā teātrī 2013./2014. gada sezonā. Viņš tika atzīts arī par Gada režisoru, Ezeriņš – par Gada mazās formas izrādi.

Nu jau sen ir skaidrs, ka nekāds kopīgs vilnis no režijas jaunās paaudzes, kas Latvijas teātrī ienāca apmēram pirms desmit gadiem, – Elmāra Seņkova, Valtera Sīļa un Vladislava Nastavševa – vis nesanāks. Elmārs Seņkovs savos publiskajos izteikumos līdz šim ir bijis visklusākais un nepretenciozākais, bet aiz šķietamā labā puiša tēla, iespējams, tieši viņam piemīt vislielākā iekšējā brīvība iet savu ceļu – redzēt lietas, kā viņš tās redz, un darīt, kā pats vēlas. It kā neko acīmredzami nelaužot un neprovocējot, netracinot un neuzsitot sev cenu. Viņa izrādes gaida, un tās visbiežāk ar savu intriģējoši svaigo piegājienu neliek vilties.

Atklājot Latvijas Nacionālā teātra 100. sezonu, Elmārs Seņkovs uz lielās skatuves pētīs Raiņa visbiežāk iestudētās lugas Pūt, vējiņi! fenomenu. Tā būs gandrīz 50. lugas interpretācija latviešu teātrī. Pirmizrāde – šovakar, 13. septembrī.

Vai vasarā iznāca atpūsties, iemērkt kājas ūdenī un ne par ko nedomāt? Vai jums vispār ir nepieciešams atpūsties no mākslas?

Jā, esmu atpūties. Bija brīvs mēnesis. Patiesībā man atpūtai ir nepieciešamas divas nedēļas. Ātri uzņemu atpakaļ enerģiju. Aktīvs sports, pavadīt laiku kopā ar draugiem -– tas gada garumā neiznāk nemaz. Vasara kvalitatīvai atpūtai bija tiešām brīnišķīga. Nebija jābrauc uz siltajām zemēm.

Kā jūsu galvā iesākās Pūt, vējiņi!, cik senas ir pirmās "radāmās domas" par šo iestudējumu?

Domas tika injicētas palēnām no dažādiem avotiem. Sākot ar Māru Ķimeli, kura ir mana pedagoģe. Viņa teica – Elmār, man liekas, ka tu esi gatavs Rainim. Es, protams, nē, vēl neesmu, Rainis, kāpēc? Koķetēju. Vēl viens avots ir Monika Pormale. Viņas scenogrāfijas studentiem Mākslas akadēmijā bija uzdevums taisīt lugas Pūt, vējiņi! maketus. Viņa mani uzaicināja uz skati, lai kāds režisors izteiktu viedokli. Pēc laika Monika zvana un saka – Elmār, neesi domājis par Pūt, vējiņi!? Nē, absolūti ne.

Ļoti uzmanīgi ieklausījos, pagāja vēl gads. Teātris man piedāvāja atklāt 100. sezonu, un pēkšņi sapratu – protams, jāsāk ar Raini. Varbūt tas ir pieņēmums, bet man šķita, ka sezonas sākumā ir svarīgi runāt par vērtībām, par lielām lietām. Mums nav tik daudz latviešu autoru, kuri ar vērienīgu domu spēj filosofēt par mūsu tautas un cilvēciskajām vērtībām. Otrs ir Blaumanis, taču Rainis ir bijis šī teātra direktors. Tā es nonācu līdz Raiņa Pūt, vējiņi!. Tā man ir pirmā satikšanās ar Raini, lai gan Raiņa gads jau bija pirms trim gadiem. Šajā periodā ļoti daudz par Raini un Aspaziju uzzināju arī no citiem māksliniekiem. Līdz ar to man bija vieglāk pieķerties klāt. Absolūti to nenožēloju, jo satikšanās ir satriecoša. Nekad nebūtu iedomājies, ka šajā darbā ir tāds vēriens, dziļums un plašums.

Gatavojoties intervijai, rūpīgi izlasīju lugu vēlreiz. Daudz ko ieraudzīju citā gaismā. Traģēdija ar tik versmainu temporitmu. Ļoti atgādināja Lorkas Asins kāzas. Notikumu rats, kas veļas uz bezdibeni. Vai jūs piekristu šādai asociācijai?

Jā. Man bija līdzīga sajūta. Tieši šodien (intervija notiek 29. augustā – U. A.) es arī lugu salīdzināju ar Lorku. Tā ir traģēdija īstā vārda nozīmē, kas ir ietērpta tautasdziesmas formā. Šī tautasdziesma laikam ir vērienīgākā traģēdija latviešu kultūrā. Tai ir virsskaņa. Lugā nav tikai traģisks iznākums, tāda ir visa kompozīcija – Raiņa lugas struktūra ir balstīta uz traģēdijas noteikumiem. Jau pirmajā cēlienā no Ortas izskan pravietiski vārdi par Baibiņas bojāeju, pilnīgi nejauši un naivi, vēl nezinot un nenojaušot. Vēl mani pārsteidza, ka šī traģēdija reāli notiek vienas dienas laikā.

Aizvien augošā paātrinājumā.

Jā. Iedomājieties, rītā Uldis iebrauc, un Baibiņa neapzinās, ka vakarā viņai būs jāiet bojā. Visi apstākļi un tēli ved tikai uz traģisku iznākumu. Līdzīgi kā, atsaucoties uz Antigoni, ir paredzamība un neizbēgamība. Melodrāmā kaut ko var mainīt, bet šeit nevar. Mēs pat analizējām, varbūt tomēr kaut kā citādi varēja atrisināt situāciju, bet nevar! Tāpēc, ka ir precīzi uzrakstīti raksturi un viņi citādi rīkoties nevar. Līdz ar to mums ar Moniku veidojās koncepcija – šī ir traģēdija. Tāpēc būs arī traģēdijas kora klātesamība.

Mana gandrīz vai dzelžaina nostāja bija, ka ir jāskan Imanta Kalniņa mūzikai. Protams, tā ir pazīstama un sasaucas ar filmu. Varam diskutēt, kas būtu filma bez Imanta Kalniņa mūzikas. Viņš ir uztaustījis un uzrakstījis ģeniālu mūziku, kas precīzi raksturo Raiņa pieslēgumu. Sapratu, ka nevaru mūsu tautas apziņā ignorēt šos divus lielumus – Rainis un Imants Kalniņš. Ne par velti mēs viņu vārdus blakus rakstām arī relīzēs. Tie ir divi lieli jēdzieni, kurus izmantojam, lai pierādītu traģēdijas vērienu.

Mēs abiem māksliniekiem ļaujam runāt. Šajā izrādē tas ir mans mērķis, ceru, ka izdosies. Es vēlos, lai skan Rainis. Nevis lai skan pats par sevi zināmais stāsts, bet tieši cik skaisti viņš virpina, cik skaista valoda, cik skaisti filosofiski teksti. Jāapzinās, ka tēli ir idejas. Par to pats Rainis ir rakstījis, un tur nav ko minēt. Paliek tikai jautājums, kā šie teksti skan šodien un kas šodien ir Gatiņš un kas varētu būt Uldis.

Par tēliem noteikti parunāsim, bet gribu vēl pārjautāt par Imanta Kalniņa mūziku. Ideja ir oriģināla, lai neteiktu – ekstravaganta. Vai jums nebija bail, ka liela daļa skatītāju acu priekšā redzēs Gunāra Pieša filmu ar Esmeraldu Ermali un Ģirtu Jakovļevu, nevis jūsu izrādi? Vai varbūt šīs kultūrasociācijas skatītāju reakcijā ir ieprogrammētas kā izrādes koncepcijas daļa?

Jā. Tas ir paredzēts, mēs to neignorējam. Tāpēc mūsu izrādē parādās arī "īstā Baibiņa" un "īstais Uldis" no filmas. Negribu apgalvot, ka aktieri, kuri spēlēs tagad, nav īstie. Viņi ir šodienas varoņi, kas piedzimst. Tāpēc, ka viņi ir dzīvojuši šajā laikmetā ar citām sajūtām, nevis ar tādām, ar kādām 70. gados dzīvoja Esmeralda Ermale un Ģirts Jakovļevs. Es to neignorēju un negribu slēpt. Tāpēc varoņi no filmas parādās. Tālāk jau ir skatītāja darbs apzināties, ka tā ir filma, bet šodien mēs radām jaunu pasauli.

Esmu pat dažās vietās ievērojis filmas struktūru. Man filmā beigās ļoti būtisks šķita Astrīdas Kairišas (Zanes) kliedziens. Man tas liekas infernāls, pārpasaulīgs, notiek jaunas pasaules iniciācija. Ar viņu nāvi notiek jauna piedzimšana. Mani tas tā satrieca…

Tas ir tik precīzi, ka atliek tikai citēt?

Jā. Tas ir tik precīzi – kāpēc lai to vēlreiz neatgādinātu? Tās ir lielas vērtības. Negribu būt augstprātīgs un, ja šajā brīdī nevaru piedāvāt neko tādu, kas jau ir ģeniāls, to nedaru. Nav kauns citēt, jo es to ļoti cienu un mīlu.

Raiņa valodu esat saglabājuši burtiski?

Jā. Varbūt nedaudz ir īsināts. Tas būs vienā cēlienā, vienā rāvienā. Koncentrāts. Teksti nav mainīti. Tikai dažas izmaiņas – Krēslavas vietā Krāslava, lai jauns cilvēks saprastu. Man bija ļoti būtiski, lai aktieri ievērotu tautasdziesmu pantmēru, jo, ja pareizi tajā ieklausās, atnāk jēga un nozīme. Tautasdziesmas kodolā ir doma. Maksimāli atbrīvoties no sadzīviskuma, no sīkām lietām. Es pats šoreiz gribu pacelties virs zemes.

Gribat cerēt, ka to spēs arī skatītājs? Gadījies sastapties ar viedokli, ka lugas valoda ir pārāk abstrakta un neuztverama. Filmas tapšanas laikā, piemēram, režisors Leonīds Leimanis izteicies, ka "gandrīz katrs trešais vārds liekas vāciski salkans". Jums Raiņa valoda problēmas nerada?

Mani tas nemulsina. Protams, esam atbrīvojušies no dažiem salīdzinājumiem, kas atkārtojas divreiz trīsreiz, bet tā, lai nepazūd galvenā doma. Šodienas poētiskums nevar būt pārāk garš. Tam jābūt kodolīgam. Nekas jau nav skaistāks kā "aizved jūras baltā augstumā". Kādai ir jābūt vētrai un viļņiem, lai būtu šis augstums un spēks?! Tur ir tik daudz jēdzienisku un poētisku frāžu, kas liek domāt plašāk. Un, ja to nav, luga var palikt vienkārši melodrāmas līmenī.

Asins kāzu stāsts ir līdzīgs. Jaunajiem aktieriem, kuri spēlēs Baibu un Uldi, teicu: iedomājieties situāciju – līgavainis kāzās saprot, ka ir iemīlējies citā, un viņam ir drosme mainīt savu dzīvi, kāpt pāri nosodījumam, kritikai. Ulda tēls ir ļoti drosmīgs. Tas ir tas, kā mums šodien varbūt trūkst. Pietrūkst intelekta un krietnuma.

Pēc lugas pārlasīšanas kārtējo reizi rodas jautājums, kāpēc latvieši sevi dēvē par remdeniem, ja patiesībā ir tik versmaini kaislīgi. Ko esat novērojis savā paziņu lokā?

Piekrītu. Patiesībā mums trūkst vēja, lai mēs nekļūtu remdeni. Par to arī visa mana šodienas vīzija. Kur tas stiprais vējš? Kā Rainim prologā rakstīts – pārāk liela jūra, vējš mazs, kas dzītu mūsu laivas uz dzimteni. Kam ir jābūt Latvijā, lai visi, visi, visi, mūsu tautieši atbrauktu atpakaļ? Kam ir jānotiek? Tas ir jautājums, uz kuru es nezinu atbildes. Rainis jau toreiz to jautāja. Protams, toreiz Baibiņa bija šī nenodibinātā, krietnā, tīrā Latvija. Vērtības, par kurām varbūt ir vecmodīgi runāt. Alvis Hermanis intervijā KDi uzsver, ka Eiropas teātros ir vecmodīgi runāt par Dievu, varbūt vecmodīgi ir runāt arī par vērtībām. Vai tās vērtības, kuras šodien propagandējam, mums nerada sapņainību?

Dziesmu svētki ir liels mūsu kultūras mantojums, bet mēs no dziesmām taisām laivu, atkal gremdējamies ilgās. Patiesībā šajos svētkos iegūstam ticību, ka esam spēcīga nācija. Un tajā pašā brīdī arī mazlietiņ iemiegam. Tūlīt pateikšu ļoti šausmīgu interpretāciju – patiesībā Gatiņš ir šodiena. Savienība ar Gatiņu nav iespējama tāpēc, ka tai nav perspektīvas. Tas ir konformisms. Gatiņš ir ļoti gaišs puisis. Viņš ir ar savām vērtībām. Bet pēc tēlu sistēmas Baiba saka – tu tak ceļā pakritīsi, kur mēs skriesim? Kādas divdūjiņas gaisā skrēja? Viņš ir tas puisis, kas dzied Dziesmu svētkos, kas apmeklē visu, kas notiek.

Man Gatiņam psiholoģiskajā plānā ir vēl "šausmīgāka" interpretācija. Viņa atraidījuma sāpes, tas, ka Baiba viņu tikai žēlo, bet vispār neuztver par vīrieti, ir pārvērtušās par rūgtu indi. Rainis to ir iezīmējis lakoniski, bet nepārprotami. Manuprāt, Gatiņš Baibu afekta stāvoklī varētu pat nožņaugt.

Arī manā interpretācijā Gatiņš ir pilna ļauna sirds. No sāpēm. Piekrītu – viņš ir arī bīstams. Baiba viņu satriec.

Nav nekāds stabulētājs baltā linu kreklā.

Nē, nē, vairs ne. Es par to arī runāju – kas ar mums notiek? Mēs to redzam arī sabiedrībā – līdzko kāds pasaka savu viedokli asāk vai neordināri, principā cilvēki ir gatavi viņu nolinčot. To redzējām arī Dziesmu svētku laikā – skandāls, kas notika saistībā ar viena režisora izteikumu. Negribu vērtēt, vai tas ir labi vai slikti. Vienkārši šajā brīdī varu izdarīt kaut kādus secinājumus. Un Gatiņu var pamodināt tādām izpausmēm. Esmu ļoti labās domās par mūsu valsti, taču ir daudzi "bet", ko mums ir grūti atzīt.

Mani nesen satrieca raidījums Atslēgas par Valdemārpili. Par genocīdu, ko latvieši izdarīja pret ebrejiem. Kapakmens ir aizaudzis, un iestājas amnestija. Mēs daudz ko aizmirstam. Nav tā, ka tas būtu raksturīgi tikai Latvijai. To var novērot arī citās tautās. Uldis ir tas cilvēks, no kura mēs visvairāk baidītos. Mums, līdzīgi kā Gatiņam, ir sakropļota vēsture. Ne jau klibā kāja. Tās ir mūsu bailes. Mums nevajag revolūcijas. Esam piedzīvojuši šausmīgus laikmetus – Latvija tiešām ir dauzīta, sista, izmocīta. Vēsture, pagātne mums neļauj [pārtapt citā kvalitātē] – ne Gatiņš var, ne Baiba. Gatiņš Baibu velk uz leju. Bet Uldis mainoties var vest uz vertikāli. Viņu savienība ir pilnīga, taču neiespējama. Tur arī tās šausmas.

Atzīšos, man lugā neizdodas organiski ieraudzīt līdzību ar Latvijas likteni, kaut, zinot Raini un lugas tapšanas apstākļus, apzinos, ka šis konteksts ir gluži obligāts. Tas, kas notiek starp sievieti un vīrieti, liekas tik stiprs un precīzs, ka pilnīgi pietiek ar to. Ceru uz jūsu izrādi, kas ļaus paskatīties plašāk.

Tas neizslēdz viens otru. Priecāšos, ja cilvēki ieraudzīs pirmo līmeni. Svarīgākais, lai mēs paši nospēlētu šo trešo līmeni. Mūsu uzdevums ir dabūt virsskaņu. To var teikt par jebkuru izrādi. Virsskaņa ir vienīgā vērtība, kuras dēļ vispār vajag taisīt teātri. Ja tās nav, var radīt tūkstošiem izrāžu, bet tam nav jēgas. Ne vienmēr sanāk.

Svaigu aci izlasot lugu, vēl kaut ko ieraudzīju jaunā gaismā. Parasti uzsver, ka Baibas ietekmē mainās Uldis – viņš savu brutālo, netēsto spēku vērš kaķēna maigumā, bet tikpat mainās arī Baiba. Viņas hiperjūtīgums kļūtu par jūtelību, ja viņa nemācītos un neaizņemtos no Ulda spēka. Bet par Latviju man diemžēl nesanāca domāt.

Nevaru izslēgt, ka man nākas domāt par Latviju, taisot šo tautasdziesmu. Jautājums, kāpēc tā ir tautasdziesma. Pieskāros šodienai. No jauna izdzirdot Raiņa vārdus, skatītājs uzdos jautājumu, kāpēc mēs šodien klausāmies šo tautasdziesmu. Tāpēc arī ar aktieriem filosofēju par šiem jēdzieniem, ne tikai par cilvēcisko drāmu. Rainis rakstot domāja par tautu, valsti. Protams, interpretācijas ir dažādas. Kas ir Uldis? Viņš bija aizrāvies ar sociāldemokrātiskām, marksisma lietām. Var interpretēt, ka viņš ir proletārietis utt. Padomju laikā tā arī interpretēja. Bet svarīgāk par to, vai viņš ir revolucionārs vai proletārietis, ir tas, ka viņš ir tiešs, godīgs, drosmīgs, kaismīgs, spēcīgs, pāri sabiedrības nosodījumam, pāri kritikai.

Baiba ir vienkārši laba. Viņai daudz kas liekas negodīgi, nesaprotami. Uldis ir pāri. Viņš iet pār līķiem. Tajā brīdī, kad Baibiņai ir cīņa starp prātu un sirdi, prāts apzinās, ka viņas dēļ Zanei ir izpostīta dzīve, Orta ir padzīta, viņa pati tiek nolādēta, triju cilvēku likteņi viņas dēļ tiek iznīcināti, taču viņa labi apzinās, ka viņas laimes ceļš ir būt kopā ar Uldi. Ja psiholoģiski analizējam, vienīgais, kas šīs ciešanas var pārtraukt, ir nāve. Citādi tās ne ar ko nevar pārtraukt. Viņa var aizbraukt, bet tik un tā nevarēs būt laimīga. Un viņi nevar radīt pēcnācējus. Viņiem ir uzlikts lāsts. Tam var ticēt, var neticēt, bet tajā brīdī tas ir uztverams tieši. Baiba un Uldis ir nolādēti, viņiem nevar būt nākotnes. Tāpēc Baibiņa izvēlas nāvi.

Kā jūs saprotat Baibiņas kautrīgumu mūsdienu realitātē? Gaļina Poļiščuka, piemēram, savā iestudējumā Nacionālajā teātrī saprata, ka viņas izrādes temperatūrā lakatiņa noraušana nenozīmēs neko, un gāja tālāk – Ditas Lūriņas Baiba atkailināja krūtis. Kas, jūsuprāt, notiek šajā hrestomātiskajā ainā?

Man Laura Siliņa (Baiba) uzdeva jautājumu – kas šodien ir Baiba? Sev definēju, ka tādu Baibiņu mums apkārt ir ļoti daudz, bet mēs par viņām nezinām. Tāpēc, ka šie cilvēki nekad neiesaistās nekādās aktivitātēs. Nekad nejūtas, ka viņi būtu tiesīgi tajā iesaistīties. Baibiņa ir bāra bērns, un ko tad es?!

Nefotografējas instagramā peldkostīmā?

Jā, nefotografējas instagramā. Tie cilvēki skatās televizoru un raud, kādas šausmas notiek. Viņi pa īstam ir krietni un labi cilvēki. Viņiem nav tā spēka, ko dod Uldis. Viņi neiesaistās tajā zonā, kur var kaut ko ietekmēt, jo paši domā, ka tas nav viņiem pa spēkam. Taču tas nenozīmē, ka Baiba ir kautrīga. Viņai ir pašcieņa un savas vērtības. Un vēl kādas, ja viņa atļaujas publiski pateikt – pati savas acis atsedzu. Viņa šajā brīdī pasaka, ka viņai ir emocionāls sakars ar šo vīrieti. Tā nav lakatiņa noraušana. Tas ir publisks emocionāls paziņojums.

Viņa simboliski atdodas?

Jā, tajā brīdī viņa atdodas. Viņa publiski pasaka "jā". "Un tevi, puisi, nicinot." Šķērssvītra – mīlu.

Tai meitenei ir tikai 17 gadu, puritāniski audzināta. Rainis tik smalki uzrakstījis, ka viņa ir nobijusies no pēkšņi pamodušās seksualitātes un nezina, ko iesākt ar šo milzīgo sprādzienu sevī. Viņa vairās un atdodas vienlaikus.

Jā, viņa nezina, ko darīt ar šīm sajūtām. Tas pats attiecas arī uz Uldi. Arī viņš sen nav piedzīvojis tādas emocijas, un viņš nezina, ko ar to darīt. Vienīgais, ko viņš var teikt, – braucam prom! Uldis ir viens no tēliem, kas piedzīvo vislielākās pārmaiņas. No pilnīga zvēra – viņš ir vulgārs, tiešs, tāpēc ka viņš zina savu cenu. Viņš ir biznesa cilvēks, tirgotājs. Viņš pārvēršas par zēnu un kļūst jūtīgs. Viņš arī Zanei nespēj paskaidrot, kas ar viņu notiek. Viņš saka, kā tur bija… Skaisti pateikts.

Manas acis iet tev pāri.

Jā. Viņš jau nav ļauns, bet viņš neko nevar darīt. Uldī parādās arī intelekts. Tas ir mīlestības lielais spēks, lai cik tas banāli skanētu. Tas cilvēku maina molekulāri. Ogas, zvaigznes, debesis… Principā viņš atmin viņas mīklu. Baiba Uldī ierauga intelektu un arī atbild – cik tu gudrs, tautudēls.

Kā izvēlējāties aktierus Baibas un Ulda lomai?

Šoreiz ne tik daudz pēc kvalitātes, bet pēc cilvēka. Es ieraudzīju, ka Laura Siliņa ir Baibiņa. Un Jēkabā Reinī ieraudzīju, ka viņā ir tās īpašības, kas Uldī. Man vienmēr patīk dot iespēju jauniem aktieriem. Zinu, ka tas viņiem, iespējams, ir ārprātīgs, mežonīgs uzdevums un atbildība. Viņi droši vien jūtas daudz vairāk satraukti nekā es. Reizēm es iemetu aukstā ūdenī, un – peldam! Daudzi varētu nosodīt un teikt, ka tā nedrīkst darīt, bet es to nedaru piespiedu kārtā. Es viņiem jautāju – vai tu esi gatavs? Nepiesolu slavu vai panākumus.

Aktieri apzinās, ar ko viņi riskē, un es apzinos, ar ko riskēju es. Gribētos, lai gan kolēģi, gan aktieri, gan profesionāļi, gan skatītāji ļautu viņiem būt. Lai viņiem būtu laba skola un pēc pieciem gadiem būtu mazliet kauns – kā es to varēju neiedomāties vai nenospēlēt! Lai būtu nenormāls darbs ar labu materiālu.

Izrādē aktieriem būs TDA Līgo etnogrāfiskie tautastērpi. Ko tas piešķir?

Tas piešķir kaut kādu gruntīgumu, stabilitāti. Es to definētu – progresīvais konservatīvisms. Tas saistās ar Dziesmu svētkiem, uz kuriem būs ļoti daudz atsauču.  

Cik cēlienos izrāde būs?

Vienā.

Lai saglabātu šo vienas dienas notikumu virpuli?

Gribētu ticēt, un tā arī būs. Tas būs vērienīgs piedzīvojums pusotras stundas garumā.

Esat daudz iestudējis klasiku – Blaumani, Ezeriņu, Ibsenu. Kā tiekat pie sava, no iepriekšējām interpretācijām attīrīta skatījuma? Cik reižu ir jālasa luga, lai sadzirdētu savu domu?

Jebkuru lugu pārlasu vairākas reizes, un kopā ar aktieriem parādās vēl citas lietas, bet es ļaujos intuīcijai. Piemēram, odziņu ainā izlasu, ka tā ir nevainības zaudēšana. Citi tam nepiekritīs, bet es tā izlasu. Tā ir mana interpretācija, man tā ir arī pamatota, jo kāpēc tad tāda odziņu aina vispār ir vajadzīga? Tās izbirušās odziņas… nu kas tad vēl tas ir? Uldis beigās pasaka – es, vainadziņa noņēmējs. Man arī ir savi priekšstati, no visiem nevaru atbrīvoties. Materiālu mēģinu sajust intuitīvi. Nemēģinu mērķtiecīgi atkasīt visas iespējamās klišejas.

Man ir sapnis iestudēt Skroderdienas Silmačos, nokasot nost visas iespējamās režisoru interpretācijas. Bet neviens man neļaus to darīt, jo Nacionālajā teātrī, loģiski, nevienam to nevajag. Apzinos, ka tā ir skaista Nacionālā teātra tradīcija. Es to varu izdarīt citur, un kaut kad to izdarīšu. Neviena interpretācija nav nepareiza. To es saku aktieriem un kolektīvam. Katram aktierim vienmēr būs sava interpretācija, kā vajag, bet patiesība ir tikai viena – diemžēl mana. Lai cik tas izklausītos augstprātīgi. Taču tāds ir mākslas spēks.

Vai mēģinājumos kādreiz esat pacēlis balsi uz aktieriem?

Tas ir jājautā aktieriem. Varbūt pats nedzirdu, ka paceļu balsi. Bet to, ka esmu dusmīgs, aktieri jūt. Nekliedzu, jo nemāku kliegt. Varbūt esmu uz studentiem kliedzis. Tāpēc, ka jaunā paaudze reaģē uz troksni. Taču tā nav agresīva kliegšana. Pamodināšana.

Tuvojas Spēlmaņu nakts novembris. Balvai nominēta jūsu izrāde Arī vaļiem ir bail (Artūra Dīča lugas interpretācija) un jūs kā pagājušās sezonas labākais režisors. Vai pats savā karjerā izceltu šo iestudējumu?

Jā, laikam izceltu. Man bija vēlme, lai analizētu nevis pašu izrādi, bet situāciju, kāpēc šī luga un izrāde ir uz lielās Nacionālā teātra skatuves un kāpēc cilvēkiem patīk to skatīties. Man prieks, ka kritiķi tam ir pieskārušies un analizējuši. Lugā un režijā, ja ļoti grib, var atrast daudzas utis. Arī es pats to varu, bet mani tas neinteresē. Man bija svarīgi pacelt tēmu, atsiet vaļā maisu. Redzam, ka citos teātros tēma turpinās. Tas mani priecē. Piemēram, Linda Vista ir ļoti labs turpinājums. Tāpat ar Trīni. Atkal izklausīšos augstprātīgs un teikšu, ka atsēju maisu vaļā un citos teātros turpinās šī forma, kā spēlēt Blaumani. Varbūt ne tik radikāli, kā mēs to sākām darīt. Mans uzdevums ir kaut vai mazliet pabīdīt ne tikai sevi, bet teātra vidi. Katrreiz, taisot izrādi, uzdodu sev jautājumu – ko es ar šo izrādi tēmas un formas ziņā ienesu teātra vidē. Arī vaļiem ir bail man ir mīļa izrāde, jo tā ir tik nepretencioza un tajā pašā laikā – pretencioza.

Daudzi režisori varbūt man nepiekritīs, bet skatītāji teātrī nenormāli vēlas saslēgties, personificēties ar sevi. Pašlaik teātru repertuārā ir arī izrādes, kurās nevaru atrast nevienu tēmu, kas man šodien, šajā laikmetā būtu jārisina. Nav tā, ka cilvēki nedomātu par lielām lietām, bet tikai par sadzīvi – kā nopelnīt, kā eksistēt šajā grūtajā laikā. Nē. Vaļos tēma pēc būtības ir ļoti naiva. Šis Jānis Bērziņš, pie vella, zina, ka ir kaut kas vairāk. Te neapstājas mana dzīve. Un tā ir vērtība. Viņš izsit logu. Auditorija, kuru es te satieku, – juristi, ārsti, viņi nāk kompānijām. Tas ir viņu sajūtās. Cilvēki, protams, neapstājas pie loga. Attīsta un uzdod jautājumu tālāk – kas ir tās vērtības?

Skatītājam šodien jāpalīdz tās atrast. Lai cik vienkāršas lietas tās būtu, no tām sastāv mūsu dzīve. Arī režisoru dzīve. Nav tā, ka mēs kaut ko fantazējam. Mums arī ir bērni, sievas, perspektīva. Man prieks, ka citi teātri sāk to saprast un pievērsties šiem jautājumiem. Tad arī cilvēki nāks. Nevis tāpēc, ka tas ir vienkārši smieklīgi – foršs, viegls darbs. Nē. Skatītājs grib, lai tu runā "par mani". Konkrēti par mani. Manu rutīnu, manām vērtībām, manām problēmām.

Skatītāji pēc tā ir izsalkuši. Viņi jau ir mazliet noguruši no lielas, sarežģītas, samocītas mākslas. Prieks, ka kritiķi to ir pamanījuši un atbalstījuši. Dabūt balvas, protams, arī ir patīkami, bet man ir svarīgi, ka kritiķi saprot – ē, te kaut kas attīstās, šī tendence ir interesanta. To es novēlu kritiķiem – būt ļoti, ļoti asredzīgiem, jūtīgiem un uz nākotni vērstiem, jo viņi tādā veidā mums palīdz šos soļus spert tālāk vēl drosmīgāk. Ja šī izrāde saknē būtu iznīcināta, domāju, būtu grūti pierādīt, ka man bija taisnība.

Ar saviem kolēģiem un citiem režisoriem daudz runājam, kādam ir jābūt nākotnes teātrim. Kas ir tas, ko vēlas? Mums vēl ir tik daudz teātrim nepiesaistītas auditorijas. Ir tik daudz gudru, foršu cilvēku, kuri neiet uz teātri.

Vai tad neiet visa latviešu tauta?

Nē, tā nav. Patiesībā tie ir daži tūkstoši, kas cirkulē pa teātriem, un paldies, ka viņi ir. Viņu ir daudz, bet viņi ir vieni. Neiet tāpēc, ka neredz tēmas, kāpēc viņiem tur būtu jāiet. Labs piemērs ir Cerību ezers – skatītājs atpazīst šos cilvēkus. Viņš dzīvo tieši tādā pašā vidē. Paskatieties, kuras ir populārākās izrādes! Tieši tās arī ir.

Jaunajā sezonā turpināsit darīt kaut ko lietas labā šajā virzienā? Lūdzu, ieskicējiet savus plānus.

Protams. Ir ļoti daudz virzienu, kuri man interesē. Žanri, kurus neesmu izmēģinājis. Esmu tāds cilvēks, kurš vēlas pamēģināt visu.

Nepiederat pie režisoriem, kuri visu mūžu it kā iestudē vienu izrādi?

Absolūti nē. Es jūtos līdzīgi kā rotaļlietu veikalā. Redzu daudzus lego komplektiņus. Gribu salikt tādu komplektiņu un tādu. Kad visus būšu salicis, varbūt varēšu pateikt, kurš bija vislabākais. Bet varbūt nekad. Mani pēkšņi interesē zinātniskais trilleris.

Otrs virziens – mani ir ieinteresējusi poētiskā, abstraktā dramaturģija. Man pēkšņi ir vēlme gāzt naratīvu. Man tas ir apnicis. Gribu radīt darbus, kas runā asociāciju līmenī. Mēģināšu iestrādes veikt jau Tēvos (pirmizrāde februārī, oriģināldarbs) Nacionālā teātra Mazajā zālē. Nebūs naratīva, bet asociāciju, etīžu kopums, kas rada pārdzīvojumu. Gribu pamēģināt, vai ar pazīstamiem, šodienīgiem izteiksmes līdzekļiem var radīt emociju. Piemēram, tētis, kurš piecas minūtes remontē riteni. Vēl neesmu iestudējis operu. Interesē sevi pārbaudīt arī mūziklā.

Jūs strādājat dažādos teātros. Vai ar kādu teātri ir izveidojusies lielāka tuvība, vietas patriotisms?

Nacionālais teātris man jau piekto gadu ir kā mājas. Man šogad beidzas līgums ar Nacionālo teātri kā štata režisoram. Protams, esmu pieaudzis šim teātrim. Man te deva iespēju. Arī Rīgas Krievu teātris man deva iespēju. Nacionālajā, ja nemaldos, esmu uztaisījis trīspadsmit izrāžu. Manuprāt, tas ir daudz īsā periodā. Man te ir ļoti mīļš kolektīvs. Šeit visu zinu un jūtos komfortabli. Protams, ļoti atsvaidzina, ja pastrādāju kaut kur citur – Klaipēdā vai tagad pēc Pūt, vējiņi! braukšu uz Gogoļa centru Maskavā iestudēt Moljēra Mizantropu.

Nākamajā sezonā mēģināšu pārsteigt pats sevi. Esmu pārliecināts, ka esmu vēl gaidīšanas režīmā. Bieži dzirdu apgalvojumu, ka mūsu paaudze vēl neko vērienīgu aiz sevis nav atstājusi. Absolūti nepiekrītu, jo mēs aiz sevis vēl ļoti daudz atstāsim. Esmu pārliecināts.

Pūt, vējiņi!
Nacionālajā teātrī 13., 14., 20., 21.IX plkst. 19, 22.IX plkst. 12 un 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 3–25

 

 

Top komentāri

:)
:
Linda Vista kā Arī vaļiem ir bail tēmas turpinājums? Vai tiešām dažādām paaudzēm vienas un tās pašas problēmas? Ja šķiet, ka skatītāju interesē tikai izrādes par viņu problēmām, tad izrādēs jāievieš vecuma ierobežojums :)
Patiesi laba intervija!
P
Paldies!
:)
:
Es zinu gudrus, foršus cilvēkus, kas vairs neiet uz Nacionālo teātri pēc kādas Seņkova izrādes noskatīšanās. Intervija ir pretencioza, kurā režisors iedomājas, ka viņa viedoklis ir vienīgais pareizais.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Bordānam izdosies nodrošināt Saeimas atbalstu savai valdībai?

Kopā nobalsojuši: 2589

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja