Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Sestdiena, 2. marts
Luīze, Laila, Lavīze

Jūs esat kā ezis. Intervija ar Spēlmaņu nakts mūža balvas ieguvēju aktieri Agri Māsēnu

"Esmu Valmieras teātra radījums," brīdi pirms Spēlmaņu nakts balvas saņemšanas par mūža ieguldījumu saka Valmieras teātra aktieris Agris Māsēns

KDi piedāvā interviju ar otru Spēlmaņu nakts mūža balvas laureātu – Valmieras teātra aktieri Agri Māsēnu, kurš 23. novembrī kopā ar Nacionālā teātra aktrisi Lolitu Cauku tiks godināts uz Dailes teātra skatuves. Protams, tas silda, protams, gods, bet uz pateicības runu viņš iešot "kā uz ešafotu". Aktieris nekoķetē. Viņam ir vieglāk būt uz skatuves lomas, maskas aizsegā. Ne velti Agrim Māsēnam piedēvē baltā klauna tēlu. Jokus, zobgalību, pašironiju pāršķeļ arī intervijas laikā smeldzīgas, pat dramatiskas izjūtas, kurās aktieris padalās, bet lūdz visiem neatklāt.

Dažādu iemeslu dēļ pēc paša izvēles Agris Māsēns šobrīd izrādēs vairs nespēlē. Arī veiksmīgā radošā sadarbība ar Smiltenes amatierteātri un Mazsalacas vidusskolu, daudzus gadus veidojot žetonu vakarus, ir kļuvušas par skaistām atmiņām.

"Agris ir kā spoža broša pie pelēkā ikdienas uzvalka. Kad Agris ienāk, viņš sakuļ gaisu tajā vietā, kur atrodas. Agris var būt arī negants. Viņā ir ļoti bagātīga krāsu palete," kolēģi raksturo aktrise Inese Ramute.

Agris Māsēns pārsteidz, atnesot uz interviju līdzi 16 gadu senu avīzes izgriezumu, kur vienreiz jau esam tikušies intervijā. Balva likusi pārcilāt trīs sakrātās mapes. Aktieris paņēmis līdzi arī Evitas Ašeradenas (tobrīd Sniedzes – U. A.) uz aktiera 60 gadu jubileju veidoto rakstu. "Kā pimberis pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem uz Valmieras teātra skatuves nokrita Agris Māsēns. Jauns, centīgs un aizrautīgs, turklāt bija aizdomas, ka talantīgs. Turklāt aizdomas apstiprinājās," rakstīja Kroders. Kas ir pimberis? "Laikam naudas gabals. Laikam nekas labs. Bet no Krodera es pieņemu visu," nopietni saka Agris Māsēns.

Diktofons sarīko savas kaprīzes, tāpēc intervijas sākums paliek "zem četrām". Tāpēc KDi intervija sākas, jau iesākusies.

Ja runājam par aktiera piegriešanu pēc ģīmja un līdzības, teicāt, ka esot spītējies pretī, bet Kroderam ļāvies?

Ja jutu, ka cilvēks ir par mani gudrāks, tad ko es spītēšos pretī? Parasti spītējos tad, kad sarunu biedrs mani nepārliecināja vai jutu, ka, piedodiet, man tomēr ir savs viedoklis. Tas bija trakais laiks, kad mēs ar studiju biedru kultūras namā taisījām Sagānu [Mihails Gruzdovs]. Viņam bija brigāde no Pēterburgas – kostīmu māksliniece, komponists. Es tur kaut ko spurojos, spurojos, un kāda, jūsuprāt, dzīvnieciņa kostīmu māksliniece man uzdāvināja pirmizrādē?

Ēzelīša?

Nē. Tāda asa.

Ezīša?

Jā, precīzi! Ezīša. Viņa teica: "Jūs esat kā ezis."

Jūs esot uzaicinājis Mihailu Gruzdovu strādāt Valmieras teātrī?

Pirmām kārtām paldies direktoram Pēterim Sūcim. Viņš varēja pateikt nē. Precīzi neatceros, kurā gadā tas bija, bet katrā ziņā pirms Veltījuma Tai dāmai (Mihaila Gruzdova pirmais iestudējums Valmieras Drāmas teātrī, 1992 – U.A.). Vasarā, kad Miša ciemojās pie mammas Valmierā, aizgājām ciemos pie Sūča. Tikpat labi Sūcis varēja pateikt – ej tak tu ar visu savu kursabiedru! Brauciet atpakaļ uz Pēterburgu! Bet viņš uzticējās. Gruzdovs uztaisīja izrādi ar Riču [Rihardu Rudāku], Skaidrīti [Putniņu], Leldi [Kalēju], Ilmāru [Apsīti] un mani. Mēs ar Ilmāru dublējāmies. Es jau varēju pieprasīt, lai dod man galveno lomu, bet man bija neērti. Es teicu – dod kolēģiem, man pietiek ar to kalpa lomu. Nopietni, es nemeloju, Lelde ir lieciniece (Valmieras teātra aktrise Lelde Kalēja, Māsēna dzīvesbiedre – U. A.).

Kāpēc jums šķita, ka Gruzdovs varētu būt piemērots Valmieras teātra ansamblim?

Nevis piemērots, bet tajā gadā teātrī bija režisoru vakuums. Māra Ķimele bija aizgājusi uz Rīgu. Ja atmiņa neviļ, Valentīns Maculēvičs kaut ko iestudēja Polijā. Praktiski nebija, kas taisa izrādes. Tāpēc es Mišam prasīju – vai tu negribi uztaisīt? Es pats vairs negribēju, biju apdedzinājies, teātrī vairs nemūžam neko negribēju taisīt. Viņš teica, ka varbūt arī varētu. Tas viss notika burtiski vienas dienas laikā. Miša pie mums iestudēja daudz. Pēc Sagānas nāca Prevēra Paradīzes bērni, nezināma XVI gadsimta autora darbs Venēciete, Olbija Amerikāņu sapnis. Pēc tam Gruzdovs aizgāja uz Daili. Mums bija ārkārtīgi labs kontakts līdz Rīgai. Tur neko nevar darīt – Rīga ir Rīga, tur bija citi lielie uzdevumi, ņemties pa šito lielo teātri... Tas ir likumsakarīgi.

Jūs teātrī ienācāt 1968. gadā. 60. gados Rietumu pasaulē zēla un plauka dažādi jauni avangarda virzieni, radās Bītli. Kas veidoja jūsu kā jauna mākslinieka mākslas izpratni tobrīd padomju Latvijā? Kādi bija jūsu sapņi un cerības?

Ko nu es daudz Valkā zināju par mākslu! Jūs domājat, ka es tur šausmīgi mācījos? (1973. gadā A. Māsēns absolvēja Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu – U. A.). Katru vakaru tupēju izrādēs.

Kurās?

Man prātā ir palikušas vairākas. Tas bija pat vēl agrāk – 1965., 66., 67. gads. Tobrīd Drāmas teātrī redzēju slavenās Skroderdienas Silmačos ar Mirdžu Šmitheni, Emmu Ezeriņu, Antu Klinti. Sēdēju balkonā par kādām 30 kapeikām. Man ir palicis prātā Pētera Pētersona Idiots ar Valentīnu Skulmi. Tur es biju beigts. Biju Maskavā brīdī, kad Latvijas kultūras dienās 1978. gadā Arnolda Liniņa Brandam ar Juri Strengu bija triumfs. Skatītāji lauza durvis ārā. Pats knapi tiku iekšā. Kas man kā latvietim bija par lepnumu, ka visi krievi stāvēja ovācijās! Es Strengu savā laikā dievināju, viņš mani fascinēja kā aktieris. Arī tad, kad viņš ar Arkādiju Kacu Dailē uztaisīja izrādi Krauja. Arī Valentīns Skulme, man ļoti patika visādi īpatņi. Jaunatnes teātrī ļoti spēcīgus iespaidus deva Pētera Pētersona Spēlē, Spēlmani!. Šīs izrādes tā piepildīja dvēseli gan garīgi, gan emocionāli, ka atceros visu mūžu. Tie ir ārkārtīgi spēcīgi impulsi. Par vaicāto 1968. gadu. Valkā tas bija ārprāts. Tur bija armijas štābs. Bija pilns ar armijniekiem. Kultūras namā bija tāds amats – instruktors –, kas visos pasākumos atbildēja par idejisko pusi. Mani ielika par instruktoru. Tad es izbaudīju visu to drausmīgo stulbumu. Ļoti spilgti atceros 1968. gada brīdi, kad Prāgā iebruka padomju tanki.

Mana kursabiedrene tehnikumā Skaidrīte Putniņa teica, ka teātrī vajag jaunus puišus, un prasīja, vai es negribu pamēģināt? Tā paša gada oktobrī es tepat aiz Krodera ābeles staigāju pa Ziloņu ielu un skaitīju pirmo rindiņu no pasakaina igauņu dzejnieka Paula Ērika Rummo dzejoļa. Nezinu, no kurienes un kāpēc, bet man bija sagatavots tāds dzejolis: "Nepatīkama ir simetrija/Nepatīkamas ir simetriskas dienas, domas, darbi." Lūcis lika man to skaitīt, spēlējot etīdi: es laboju radioaparātu un kādā brīdī dabūju pa pirkstiem. Biju jau izdomājis, kurā vietā, un viņš to pamanīja. Zālē bija tikai Lūcis un Kroders. Viņi teica – nu labi, nāc strādāt. Lauru vainagus man neviens nestiepa klāt. Sāku kā skatuves strādnieks. Tajos gados bija nenormālas dekorācijas! Bija jābūvē pa četrām piecām stundām. Lūcim bija izrāde – Leona Paegles Dievi un cilvēki. Vājprātīgs darbs. Tur aiz tādiem aizgaldiem bija monumentālas Albīna Dzeņa dekorācijas. Pa diviem nevarējām panest vienu dekorācijas gabalu. Es smejos, ka vecumā man tagad tas viss atspēlējas, – man abās pusēs ir bruka. Saku to caur humoru. Kā jums iet teātrī? Vai dieniņ, brīnišķīgi, es tā mīlu teātri – man ir divas brukas! (Smejas.)

Tad Valmierā parādījās Māra Ķimele, un viņa man iedeva pirmo nopietno lomu Rainīša Mušu ķēniņā. Vajadzēja sevi savākt. Mārai cepuri nost, ka viņa man uzticējās.

Es biju septiņsirdis Mušu ķēniņš. Es pat vēl atceros pantiņu no tās izrādes. (Deklamē.) Kad brāļa sieva noskatījās izrādi, viņa teica: es aizmirsu, ka tu uz skatuves esi Agris. Tas bija lielākais kompliments.

Teātra vēsturē par to ir daudz runāts, tomēr būtu interesanti dzirdēt arī jūsu pārdomas. Kā bija vienlaicīgi strādāt ar tik dažādiem režisoriem, kādi bija tautas teātra patriarhs Pēteris Lūcis un novatoriskākas teātra valodas meklētāji Oļģerts Kroders un Māra Ķimele?

Jocīgi, viņi visi trīs bija ļoti atšķirīgi. Kroders ar Māru varbūt ne tik. Nezinu, ko teiktu citi kolēģi, bet mums teātrī bija pasakaina atmosfēra. Bija mijiedarbība. Manprāt, tas bija ideāls variants. Tas derēja arī vecajiem intelektuāļiem ar Zariņu Jāni priekšgalā. Samauskis Jānītis vispār bija dieva dots aktieris. Intelektuāļi pulcējās ap Kroderu. Tad, kad atnāca Māra, jau pārslēdzās uz Māru. Teātrī nāca iekšā jaunākās vēsmas. Es trāpījos ļoti labā laikā. Tas bija svētīgi. Tā bija mana augstskola. Sarunājoties, vērojot tas viss nosēžas zemapziņā. Intervijā ar vietējo žurnālisti iznāca pateikt, ka esmu Valmieras teātra radījums. Apzviedzos, bet tā patiešām ir, jo viņi jau mani radīja. Man taču nebija pat vidusskolas izglītības. Olim [Kroderam] vispār bija vienalga. Viņš teica – beidz, kādas tur augstskolas! Strādā! Prakse, prakse, prakse. Māra arī neiebilda, pieņēma un atbalstīja. Mūsu laikā bija ārkārtīgi daudz garīgās bohēmas. Ko citu tajos gados Valmierā varēja darīt? Sēdējām grimētavā, dzērām kaut kādus skābuļus, bet vienmēr bija jaunākā informācija. Kroderu no šī laika arī atceros, bet viņš jau diezgan ātri aizskrēja uz Liepāju. Mēs visi raudājām, nopietni – mēs ļoti pārdzīvojām. Bija visi jaunākie žurnāli – krievu izdevumi Novij mir, Ogoņok, mūsu pašu latviešu – Literatūra un Māksla, žurnāls Māksla. Nemitīgi notika informācijas apmaiņa starp tiem, kuri gribēja. Bija arī tādi, kas aizgāja, norunāja savu tekstu, lai dzird pēdējā rindā, un gāja mājās.

Teātra kritiķe Silvija Radzobe grāmatā Latvijas teātris. 80. gadi kā jūsu aktierspēlei tipisku ir izcēlusi "azartiski veidoto" Normenu Alana Eikborna lugas Kopdzīvošana jeb Normena uzvaras (1987) iestudējumā, kurš "darbojās kā savdabīgs brīnumdakteris, psihoterapeits vai burvis, atmodinot citiem un pašiem sev apnikušos cilvēkos apetīti uz dzīvi". Kas jums pašam bija interesants šajā lomā?

Bija tāds dulls mīlnieks.

Pašam nelikās nekas sevišķs?

Nē, man patika tā loma. Viņš gribēja ar savu mīlestību visus aplaimot, un visādi tur iet. Viņam negāja ar sievu, var teikt – nesatikās īstie cilvēki. Normenam tās mīlas ir tik daudz, ka viņš dala pa labi un kreisi, bet bez vulgaritātēm. Man patika spēlēt. Tā bija tāda traka loma. Māra Ķimele man iedeva tādu pa gaisiem, kāds es pats. Kad tagad paskatos atpakaļ, secinu, ka Māra mani, un ne jau tikai mani vienu, ļoti smuki ir virzījusi no lomas uz lomu. Gan jau Kroders arī to darīja. Tās ir tās studijas. Veidoja aktieri no lomas uz lomu meistarībā, dziļumā, funktierī. Viņa mūs izaudzināja. Māras pirmās izrādes man atmiņā ir pilnīgi nofotografētas – Vasaras rītā, Pieci vakari. Vairākām viņas izrādēm scenogrāfs bija Ilmārs Blumbergs. Un ar tādiem cilvēkiem strādāt kopā!

Ko jums deva studijas Maskavā Borisa Ščukina teātra institūtā?

Starp citu, mēs ar Mišu iepazināmies nevis Valmierā, bet Maskavā. Mūs pirmo reizi sasauca visus kopā, un tad dzirdēju, no kurienes katrs ir, un pēkšņi dzirdu – Valmiera. Tur mēs sapazināmies. Maskavā man tie Lūča dvēseles šīberi bija vaļā. Man ļoti labi tur gāja. Man bija brīnišķīgs kursa vadītājs – profesors Aleksandrs Polamiševs, kurš bija uzrakstījis grāmatu par darbības analīzi. Diplomdarbā ar visu manu akcentu viņš man iedeva krievu valodā spēlēt Tēvoci Vaņu. Kaut arī mēs bijām neklātnieki, nāca skatīties viss institūts. Tāda uzticība kaut ko nozīmē. Tā bija ļoti mūsdienīga izrāde. Tēvocis Vaņa bija ekscentrisks savās izpausmēs. Nepiepildītās mīlestības dēļ, saprotot, ka visu ziedojis, bet viss ir bijis pilnīgi garām, stūma pa sporta zāli klavieres, kāpa augšā pa akrobātikas rīkiem. Skaistākais bija, ka kādā trešajā izrādē pēkšņi ieraugu, ka ar patiesu ieinteresētību izrādi skatās Sergejs Jurskis. Droši vien gribēja saprast, kas tas par putnu un kādā valodā runā. Ar to gan es palielīšos – Sergejs Jurskis ir skatījies mani! Vispār tas laiks bija pasakains – divus mēnešus katru gadu. Arī tur mēs katru vakaru tupējām labākajās izrādēs. Man bija Latvijas Teātra darbinieku savienības karte, ar to bija daudz vieglāk tikt iekšā. Skatījāmies Marka Zaharova, Anatolija Efrosa, Jurija Ļubimova izrādes. Pirms tam izzondējām un gājām tikai uz labākajām un spicākajām izrādēm. Katra izrāde ir viena izlasīta grāmata. Tā bija baigā bagāža. Kad biju tam visam izgājis cauri, citām acīm skatījos uz mūsu teātra pasauli un varēju saprast, uz ko tiekties. Bieži ceļam devītajās debesīs izrādi, kura ir viduvēja.

Daudziem ir nievīga attieksme pret kritiku. Bet man kā cilvēkam, kurš teātrī ienāca no ielas, bija patiesa interese, ko par mani raksta. Ne jau kā mani vērtē, bet ko es esmu izdarījis savā lomiņā. Paskatījos, pašķirstījos, un pēkšņi uzgāju Lilijas Dzenes rakstīto. Viņa man arī bija dievs. Pēkšņi pēc rudens viesizrādēm Rīgā, kur spēlēju Feliksa Deiča Jūras sievietē, viņa ir rakstījusi – Māsēns no lomas lomā aug meistarībā. Dzene! Tā adata pakaļā ir vajadzīga, lai tu neieietu totālā rutīnā un pašapmierinātībā. Kad tu zini, ka izrādē sēž kritiķis, tu sasparojies – ārprāts, ko nu?

Jūs 1979. gadā iestudējāt kā dāvanu savai sievai Leldei Kalējai izrādi Edīte Piafa, bet tālāk jūs kā režisors ļoti veiksmīgi darbojāties Smiltenes amatierteātrī, iestudēšanai izvēloties kvalitatīvu literāro pirmavotu. Kā jums tagad liekas, kāpēc īsti režisora karjera neveidojās savā teātrī?

Edīte Piafa bija kursa darbs otrajā kursā. Lelde ļoti "slimoja" ar Piafu. Tas bija ārpusplāna darbs, mēs to godīgi darījām pa vakariem. Kaut kas tur beigās sanāca, jo mums bija pārlādētas zāles. Nospēlējām kādas 100 izrādes. Pēc tam kā diplomdarbu iestudēju Ibsena Mazo Eijolfu, kas ir ļoti piņķerīga luga. Ja godīgi, es to neuztaisīju. Negribu saukt uzvārdus, bet aktieri sadumpojās. To zinu arī pēc sevis, un tas ir aktiera dabā – tikko viņš jūt, ka režisors ir paņēmis materiālu, ko viņš pats lāgā nemāk atšifrēt, aktieris režisoru "apēd". Tikai viens piemērs. Es strādāju ar kūpošu galvu, cik vien var. Man likās, ka es pa to Maskavu esmu apguvis kaut kādas zināšanas. Atbraucu uz Valmieru un netieku ar to materiālu galā. Iedomājieties tādu gadījumu: mēģinājumā aktieris man pēkšņi pasaka – ai, nē, nē, tā te nav, Agri! – un aiziet ārā pīpēt. Un tādu piemēru bija daudz. Tu paliec kā muļķis, un momentā klapes ir ciet. Tu psiholoģiski vairs nevari pastrādāt. Ja aktieri tev netic, nu kādu tu vari uztaisīt izrādi...

Bet dots pret dotu. Jūs sākumā teicāt, ka esat bijis arī riktīgs ezis.

Protams, protams, bet tik šausmīgi es nekad nedarīju. Mans diplomdarbs beidzās ar to, ka es gandrīz gribēju ņemt striķi un iet Gaujmalā kārties. Man likās, ka es esmu lietaskoks, ja tā var teikt. Pēc tam šķita, ka tas aktieriskais ir vairāk piemērots manam temperamentam un nav ko mocīt citus, ja es nevaru tā šancēt kā Kroders vai Ķimele. Nafig, nevajag! Pēc tam otra galējība – pagāja laiks, un es paņēmu totāli švaku materiālu un uztaisīju izrādi "Šanas" virsaitis (pēc Jāņa Kārkliņa romāna Latviešu Pūcesspieģelis – U. A.). Stadionā bija sabraukuši ārzemju latvieši bezmaz kā uz olimpiskajām sporta spēlēm. Pats taisīju dramatizējumu. Tā arī ir mūsdienu vaina, uzskatu, ka tomēr ir jāņem profesionāls dramaturgs. Tagad, kam nav slinkums, izlasa vienu mazu stāstiņu un pats būvē augšā. Ideāls ir princips, ka teātrī ir savs dramaturgs.

Vai jums arī iznāca vēl redzēt veco Valmieras teātri, ko daudzi dēvē par zaļo šķūni?

Ja jūs būtu redzējusi Valmieru, kā padomijas laikā teica – sarkano Valmieru... Bija totāli pelēka pilsētiņa, galvenais objekts bija stikla šķiedras rūpnīca.

Māra Ķimele teica, ka nekas cits neatlicis kā dzert un sarunāties.

Jā, bet vienalga tas bija skaists laiks. Piedzīvoju zaļo šķūni, arī staļļus apakšā. Piedzīvoju pelējuma smaku, bija mitrs. Ne velti es teicu, ka esmu Valmieras teātra radījums. Ja runājam par pagātni, man gribētos pieminēt trīs lielos Jāņus – Jāni Zariņu, Jāni Samauski un Jāni Daukstu, kas iznesa visu repertuāru. Arī Ņinu Leimani. Lai ar kādu raksturu viņa bija, Ņina Leimane bija ļoti spēcīga aktrise. Tās ir manas studijas. Nelamājiet mani par to, kāds es esmu iznācis, bet Valmieras teātri.

Es visus pēdējos gadus strādāju pie Krodera, man patika un man sanāca. Nekad neesmu dzirdējis viņu bļaujam uz sevi. Ne jau viens es to saku. Viņš mācēja tevi absolūti atbrīvot. 2012. gada jūnijā viņam bija pēdējā izrāde Līgava bez pūra, bet oktobrī viņš aizgāja. Visi juta, ka tā ir Krodera pēdējā izrāde. Viņš arī pats teica, ka tā esot pēdējā izrāde. Es tajā spēlēju Knurovu. Tad man nāca jauns piedāvājums, un jutu, ka esmu totālā rutīnā un štampos. Biju neapmierināts ar sevi un kaitināju sevi.

Sapratu, ka Olis aiziet. Man mājās bija Silvijas Freinbergas grāmata Oļģerta Krodera laiks, paņēmu to un iegāju pie viņa. Gribēju, lai man kaut kas paliek no viņa par piemiņu, un es lūdzu – Oli, vai tu varētu, lūdzu, man savā grāmatā kaut ko ierakstīt? Burtiski mēnesi pirms aiziešanas viņš man ierakstīja: "To, ka Māsēns ir labs cilvēks, tas ir sen zināms, bet kas viņam tie ir par kompleksiem, kas viņu māc, ka viņš brīžiem laiž muļķi? Par to vēl jāpadomā." Precīzs vērojums. Es domāju, ka tā ir kaut kāda aizsargreakcija. Ko jūs gribat? Visi pēckara gadi, ārprātīgā iekšējā nedrošība, neticība sev. Brīžiem pat slimīgi, ka tu iekšēji psihojies pa māju. Protams, tas traucē aktierdarbā. Nervi aiziet jūriņā.

Ja jūs būtu jauns, vai jūs vēlreiz izvēlētos aktiera darbu?

Ja man būtu citi fiziskie un ārējie dotumi, es ietu. Otrs – es varētu būt skolotājs.

Kāds skolotājs?

Literatūras. Gramatiku – nē, tā man ir par grūtu. (Smejas.) Mans sencis Jēkabs Māsēns, kas atdusas Burtniekos, bija iemācījies vācu valodu, viņš ir iztulkojis arī Dantes Dievišķo komēdiju. Kāds man bija kaifs, kad es filmā Pilsēta pie upes ieraudzīju šo izdevumu – Dantes Dievišķā komēdija ādas vākos, Jēkaba Māsēna tulkojums. Biju gatavs bučot Kairišu no galvas līdz kājām. Gribēju teikt viņam – paldies tev, tu esi to iemūžinājis. Filma mani ļoti uzrunāja – gan tas čalis (Dāvis Suharevskis – U. A.), gan visa tēma ar laiku maiņu caur ielu nosaukumu un lozungu pārkrāsošanu, arī Agnese Budovska un Gundars Āboliņš. Man nav enerģijas taisīt ciltskoku, bet Māsēnu ir kāds simts. Pirmā leģenda ir, ka Māsēni ienākuši no Dānijas. Baznīcas cēlājs no Dānijas Adams Masens apprecējis latviešu meiteni. 1995. gadā notika Māsēnu salidojums, kas bija žurnālistes Lias Guļevskas un nedaudz arī Zigmunda Skujiņa ideja. Bija nenormāli auksts maijs, virs Burtnieka ezera bija vētra. Visi pārsalām un pēc tam apslimām. Vienā dienā jau neko daudz nevar izrunāt. Apzinājām, no kādiem Latvijas novadiem katrs Māsēns ir. Pārdrukāju vēstuli, lai visi zinātu, ka tas ir Jēkaba Māsēna rokraksts. To vēstulīti bija saglabājusi mana mamma. Viņai arī bija interese. Pirmās Latvijas laikā viņa droši vien būtu bijusi dzejniece vai žurnāliste... Tur viss sagriezās savādāk. Viņa pati spēlēja un Valkā piesaistīja mani teātrim. Mēs pat laikam kopā spēlējām Zagļos.

Līdz sešiem gadiem nodzīvoju Talsos. Vasaras vadīju pie tēva Rojā. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija pieci gadi. No Talsu laika no mammas atceros divas lietas. Viņa teica: "Agrīt, atnāc paskaties pie loga. Re, kur aiziet tavs tēvs ar svešu sievieti." Un otra lieta. 1953. gads. Atceros Cīņu ar ziņu, ka miris Staļins. Mamma sēdēja un raudāja – kas nu tagad būs... Kā tas viss bija iedzīts! Mamma raudāja nopietni, nevis jokojot. Ezers tur lejā. Man ir nenormāli spilgtas atmiņas no Talsiem. Man visi talsinieki ir mīļi. Aizgāju arī uz kapiem pie Silvijas Radzobes. Biju arī Jaunpiebalgā pie Lilijas Dzenes... Ar Radzobi un Valdu Čakari sadraudzējāmies, kad Valentīns Maculēvičs taisīja Pētera Millera Atvadu izrādi (1985), par klauniem. Acīmredzot jēdzīgi sanāca, jo aiz maskas bija vieglāk atbrīvoties, vajadzēja aiz kaut kā aizsegties. Tur man bija mīļa loma – klauns Lino, par ko man nav kauns.

Valmieras teātra ēkai jau noņemtas sastatnes un iezīmējas jaunais veidols. Kurš remonts šis ir jūsu aktiera mūžā?

Laikam jau trešais. 17 gadu mēs braucām pa visu Latviju. Dzīve uz riteņiem. Kad sākās remonts, domāju – Jēzus Marija! Ja atkal teātrim ir tāds pats liktenis.

Bet man ļoti patīk Kurtuve! Kad es iegāju, teicu – kam mums vajag šito milzīgo ēku, ja ir Kurtuve? Ideāli! Tas rūpnieciskais stils, nekā lieka. Iegāju tur, it kā tajā mājā jau būtu bijis simt gadu. Aizsūtīju Evitai (Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena – U.A.) īsziņu – kā jūs to dabūjāt gatavu, zinot, kā tagad ceļ. Jums nekur nav jābrauc.

Iekritis tā, ka intervija notiek Lāčplēša dienā, fonā visu laiku skanot mundrām un emocionālām latviešu dziesmām. Tāpēc pavaicāšu – kura jums ir tuvākā latviešu patriotiskā filma?

Ja uzreiz jāsaka, laikam jau tas pats Dvēseļu putenis, protams, nerunājot par dokumentālajām filmām. Un Pilsēta pie upes. Bet mana mīļākā latviešu filma ir Cilvēka bērns. Ārprāts, tas Boņuks, es biju beigts! 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja