Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Kristīne Želve: Tulio par režisoru kļuva jau nomaļajā Latgales sādžā

Krāšņi ilustrētais rakstu krājums Fedja. Teodors. Tulio par Latvijā dzimušo somu melodrāmas meistaru Teuvo Tulio sniedz izsmeļošas atbildes gan par latvju (?) cilmes somu kinoģēnija radošo ceļu, gan par "lielo tautu staigāšanu"

Latgaliešu puisīša Teodora Tugaja – viņš arī Rēzeknes Fedja un slavenais somu kinorežisors Teuvo Tulio – raibais dzīves dzīpars ir neticami krāšņs apliecinājums neparedzamiem likteņa līkločiem, tiklīdz nacionālpatriotiski fanātiķi sāk muldēt par "tīrasiņu latviešiem". Būdams iznesīgs skaistulis ar "latviešiem netipisku" šķelmīgumu acīs, kas aktiera karjerā Teodoram garantēja pasaules galvenā mīlnieka Valentino somu varianta slavu (par melnbaltā mēmā kino populāro un skatītāju dvēseli plosošo acu mirdzumu parūpējās grimētāja un vazelīns), šķelmis Fedja bērnībā bija gan ķīnietis un tatārs, gan krievs un kazahs, gan kirgīzs, mongolis, polis un turks – pēdējo divu tautu asinis tiešām plunkšķ Teodora ķermenī, tā teikt, pa vecāku līniju. Iedomājieties Latgales lauku "pašpietiekamu saimniecību" XX gadsimta rītausmā, un ko gan tur dara turku bērns?

Apgāda Mansards sērijā Kino Rakstu bibliotēka iznākusi jau ceturtā grāmata – krāšņi ilustrēts rakstu krājums Fedja. Teodors. Tulio par Latvijā dzimušo somu melodrāmas meistaru Teuvo Tulio, kas arī sniedz izsmeļošas atbildes gan par latvju (?) cilmes somu kinoģēnija radošo ceļu, gan par "lielo tautu staigāšanu", kura, saprotams, nepavisam nav XXI gadsimtā dzemdēta sociālekonomiskā parādība. Turklāt Teodora Tugaja gadījumā – ar paša Teuvo atmiņu pierakstu un rūpīgiem vēsturiskajiem komentāriem – stāsts par latviešu zēnu Somijas kinematogrāfā ir tik aizraujošs un, jā, rakstīts ar lepnumu par savu senču dzimteni Latgali, ka būs vērtīga lasāmviela visplašākajam lasītāju lokam. Es grāmatu Fedja. Teodors. Teuvo izrāvu cauri vienā naktī, jo elementāra ziņkāre dīdīja – ar ko šie "neticamie Teodora piedzīvojumi" gan beigsies? Puika taču dzimis vilcienā no Rīgas uz Pēterburgu, pirmos desmit dzīves gadus pavadījis Latgalē, desmit gadu vecumā pārcēlies uz dzīvi Helsinkos pie mātes, kur kopš padsmitnieka gadiem sācis filmēties mēmajās filmās, vēlāk pievērsies kinorežijai. Tulio visaktīvāk strādājis XX gadsimta 30.– 50. gados, režisējis 16 aktierfilmu, galvenokārt jutekliskas un krāšņas melodrāmas. Pēc pēdējās filmas Sensuela (1972), kuru cenzūra pamatīgi sagraiza un kritika ignorē, Tulio noslēdzas no sabiedrības – neuzņem jaunas filmas, aizliedz izrādīt vecās, nesniedz intervijas un neļauj sevi fotografēt. Viņa kinomantojums Somijā tiek pārvērtēts astoņdesmito gadu beigās, kino gardēžu aprindās Tulio kļūst par kulta režisoru, Aki Kaurismeki nosauc viņu par "somu režisoru numur viens", bet deviņdesmitajos gados Latvija uzzina, ka savdabīgais režisors izrādās mūsu tautietis, īstajā vārdā Teodors Tugajs.

Viens no gada labākajiem must read/jāizlasa izdevumiem.

Tāpēc vēlējos iztaujāt Latvijas galveno "Tulio speciālisti" kinorežisori Kristīni Želvi, kura veidojusi dokumentālu filmu par Teodoru Tugaju un līdzdarbojusies grāmatas tapšanā.

Vispirms, protams, jājautā – tu pati esi redzējusi Teuvo Tulio filmas? Kāds bija pirmais iespaids?

Protams, krustām šķērsām, saprotams, izņemot trīs sadegušās filmas, – gan taisot savu filmu Fedja, gan pagājušajā gadā kūrējot Tulio filmu skati kinoteātrī Splendid Palace, apguvu DVD un lielā ekrāna versijas. Tulio filmas var skatīties daudzas reizes, pat zinot fabulu, baudīt, kā tā filma ir veidota, kā veidots kadrs, gaismas, montāža, – tā ir īsta kino, kas, pirmkārt, ir vizuāla māksla, pazīme. Un Tulio filmām tā piemīt. Pirmo filmu un iespaidus atceros ļoti labi – tā bija Dziesma par ugunssārto puķi, viena no Tulio melodrāmas pērlēm. Tolaik rakstīju Kultūras Forumam, pēc redaktores Ingas Šteimanes lūguma biju aizbraukusi uz Rēzekni, kur tika svinēta Tulio 95. jubileja un ar Somijas vēstniecības atbalstu bija atvesta šī filma, laikam pat DVD versijā...Tulio tikko bija atklāts, pateicoties viņa Latvijas radinieku aktivitātei, neviens vēl īsti nesaprata, kas tas par režisoru, no kurienes, kas mums ar viņu jādara... Es, protams, sākotnēji domāju – nu, gan jau pārspīlē Tulio izcilību tāpēc, ka mūsu tautietis. Bet jau pēc pirmajiem filmas kadriem sapratu, ka tas ir meistardarbs. Mīlestība no pirmā acu skatiena tātad. Interesanti, ka tieši šo pašu filmu pirmo atrada arī tā somu kinokritiķu jaunā paaudze, kurai pateicoties 80. gados sākās Tulio atdzimšana, – atrada vecā kinoteātrī, ielika projektorā (nezinot ne filmas režisoru, ne nosaukumu) un tieši tāpat pēc pirmajiem kadriem saprata – meistardarbs!

Vai un kā Teodora Tugaja kino iespaidoja bērnība, kas pavadīta Latvijā?

Taisot savu filmu par Tulio, es bieži atcerējos Andreja Tarkovska vārdus, ka viss būtiskais ar mums notiek bērnībā un vēlākais ir tikai "суета сует" (kņada, steiga, rosīšanās – krievu val.). Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš par režisoru kļuva jau tajā nomaļajā Latgales sādžā, nevis lielpilsētā Helsinkos. Par to arī Fedjā centos runāt – vientuļā bērnība, atšķirtība no mātes, Latgales lauku ainavas samērs un skaistums, pēc tam – lauku dzīves ritma pēkšņais kontrasts ar cīņu par iedzīvošanos svešā pilsētā, kultūrā, valodā, citādā, atšķirīgā, nepieņemtā statuss – tas viss veidoja Tulio režisora skatienu.

Kā tu traktētu daudzu pētnieku tik bieži pieminēto Tulio filmu erotismu?

Erotiskā vai pat skandalozā režisora sta tusu Tulio ieguva jau ar savām pirmajām – sadegušajām – filmām. Tur esot bijusi mīlas aina siena gubā, kas satrauca un satracināja sabiedrību. Es nepārzinu somu kino tā laika kontekstu, bet, kā noprotu, Tulio vēlme rādīt savās filmās sievietes un vīrieša ķermeni, pat ne atkailinātu, lai gan dažās filmās arī atkailinātu, bet ļoti fizisku, izskaistinātu, kārdinošu, sviedru pilītēm, jutekliskās, erotiskās kompozīcijās, dabā, siena kaudzē, pļavā, ūdenī bija pilnīgs novatorisms tā laika somu kino. Man pat liekas, ka publiku un kritiķus satrieca ne tik daudz "erotisms" (jo no šodienas viedokļa raugoties, nekā "tāda" tur, protams, nav, lai gan kompozīciju, situāciju un aktierisko uzdevumu jutekliskumu nevar nepamanīt), bet gan tas, ka kāds režisors to atļaujas pirmo reizi, pie tam – no kurienes? Kāpēc? Tulio, ļoti iespējams, pat neapzināti, bija ārpus somiskās tradīcijas, kā jārāda somu sieviete un somu vīrietis un viņu "ziemeļnieciskās" attiecības. Aizkustinošs ir kāda somu kinozinātnieka komentārs, ka, iespējams, Tulio pirmais parādīja sievieti tik jutekliski tāpēc, ka bija karstasinīgais latvietis.

Ko, tavuprāt, vajadzētu mācīties no Tulio dzīves un mākslas ceļa?

Ko mēs varam mācīties no citu dzīves? Droši vien tikai to, ko katrs pats esam gatavi uzsūkt, vienotas receptes nav. Es mācījos peldēt. Profesionāli kā no režisora no Tulio ir ko mācīties – gan no viņa spilgtās vizualitātes un viengabalainās kino izjūtas, gan no viņa kļūdām. No kļūdām nereti var mācīties pat vairāk, bet tā tāda profesijas lieta. Ne jau man vērtēt Tulio karjeru, bet man ir sajūta, ka Tulio pietrūka tieši labas kino izglītības, vairāk teorētiskās bāzes, nevis praktiskās. Viņš bija spožs tīrradnis, gatavs režisors jau ar savu pirmo filmu, praktiski apguvis kino veidošanu, perfekti pārzināja kino tehnisko pusi, bet viņa radošā attīstība, izaugsme, kino valoda un domāšana it kā iestrēga 30.–40. gados. Protams, neoreālisma un "jaunā viļņa" ērā tas izskatījās... teiksim, savdabīgi, dažiem likās komiski. No otras puses – viņš izturēja savu stilu, saglabāja viengabalainu savu māksliniecisko līdzekļu arsenālu. Tik viengabalaina daiļrade režisoriem, kas strādā garus gadus, ir retums.

Vai tev nedūrās acīs, ka nevienā publikācijā un Tulio paša intervijā nav ne vārda par viņa personīgo dzīvi? Kāpēc – kā tu domā?

Droši vien, pirmkārt, tāpēc, ka Tulio pats atteicās publiski komentēt savu personīgo dzīvi, tas tika respektēts arī no apkārtējiem – nejautāt par ģimeni vai personīgo dzīvi. Un nebija jau arī jēgas – ja kāds ļoti uzstājīgi taujāja vai līda dvēselē, Tulio klāstīja paša sacerētus mītus un leģendas. Vai otrs variants – viņš demonstratīvi izlicies, ka nedzird jautājumu, bet sācis runāt par kinokameru jaunākajiem modeļiem. Šo tabu Tulio tuvāko draugu loks arī ļoti respektē, sargā, droši vien baidoties, lai nesāktos spekulācijas vai profanācija. Domāju, ka bija lietas, kuras par sevi, savu ģimeni Tulio negribēja publiskot, un tās viņš arī paņēma sev līdzi, ar to mums jāsamierinās. Protams, kaut kādas atmiņu druskas, versijas, leģendas cirkulē, bet, tā kā Tulio bija tik noraidošs pret šo tēmu, nopietni pētnieki laikam uzskata zem sava goda par to publiski runāt, lai gan arī starp tām druskām un leģendām ir vairākas, manuprāt, Tulio dzīvei un daiļradei būtiskas un aizkustinošas epizodes. Bērnu viņam nebija, pats viņš sevi uzskatīja par vienpati, sauca par vientuļo vilku – gan dzīvē, gan mākslā –, un personīgā dzīve vienmēr tika pakārtota darbam... Lai gan mūža beigās viņš pat dzīvoja kopā ar kādu sievieti, tas arī ir interesants stāsts, viņa jau ir mirusi, viņas meita dzīvo Vācijā un pēc Tulio nāves pretendēja uz Tulio filmu autortiesībām, bet tās tomēr palika Somijas valstij. Francijā dzīvojošā pētniece Irmeli Debarle ar viņu bija tikusies, audžumeita bija māksliniece, gleznojusi Tulio vecumdienu portretu, bet, kā nopratu, nekāda ciešāka kontakta starp viņiem laikam nebija. Tugaju dzimtas koka Teodora atzars ar viņa aiziešanu ir noslēdzies. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja