Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Liktenīgais papīrītis: Intervija ar Ingu Misāni-Grasbergu

Aktieriem dažkārt nav jāsaprot viss līdz galam, ir pārliecināta Nacionālā teātra aktrise Inga Misāne-Grasberga – spilgta sievietes tēla atveidotāja režisores Indras Rogas jauniestudējumā Ideāls zaglis.

Viņa pilnībā atbilst neprognozējamajam apzīmējumam «sieviete» un nekaunas atzīt, ka dzīvē paļaujas tikai un vienīgi uz intuīciju. Viņa ir Latvijas Nacionālā teātra aktrise Inga Misāne-Grasberga. Fotogrāfiju galerija, ko savām kolēģēm Ditai Lūriņai-Eglienai un Annai Klēverei par prieku aktrise izveidojusi kopīgajā grimētavā, un mīļlietiņas visriņķī pašas grima galdiņam atstāj gādīgas un radošas sievietes iespaidu. Kādu sievietes portretu Inga Misāne-Grasberga kopā ar kolēģiem būs uzzīmējusi savā jaunākajā lomā režisores Indras Rogas izrādē Ideāls zaglis, jānāk uz teātri skatīties pašiem. Jauniestudējuma pamatā ir poļu rakstnieka Jaroslava Ivaškeviča luga. Pirmizrāde – ceturtdien, 9. februārī.

Esi atzinusi, ka tev ļoti mīļas ir krievu literatūras klasikas smalkās psiholoģiskās nianses. Droši vien arī Jaroslava Ivaškeviča luga šajā ziņā varētu būt gards kumosiņš.

Oi, ļoti gards! Tikko biju palikusi stāvoklī, kad Indra teica: «Inga, man tev ir lomiņa, kad atgriezīsies.» Par to viņai paldies. Loma ir nežēlīgi skaista un ļoti sarežģīta. Kamēr abas kopā līdz tai tikām... Biju izlasījusi darbu pirmo reizi, likās, ka viss ir skaidrs. Lasīju vēlreiz – vairs nekas nebija skaidrs. Vairākkārt iepazīstot šo darbu, secināju, ka Ivaškevičs tajā ir ielicis dažādus slāņus gan sajūtu, gan informācijas, gan attiecību ziņā. Tur ir viss!

Saistībā ar šo izrādi teātra mājaslapā citēts lugas autora teiktais, ka «mēs visi zogam, zagšana ir tikpat veca kā pasaule».

Šis ir stāsts par to, kā nespējam ieraudzīt lietas, kas mums ir vajadzīgas. Kaut vai – to pašu mīlestību. Mēs palaižam to garām, sevi apzogot ar citām – materiālām vērtībām. Ieraudzīt īsto cilvēku, ieraudzīt īsto... Varbūt tas pat nav cilvēks, jo mīlestība var būt dažāda. Šajā darbā mīlestība pie manas varones Larisas atnāk, viņa to ierauga, bet nedodas tai līdzi.

Šis darbs mani fascinē ar to, ka tajā ir runa par sievieti. Cik ļoti mēs, sievietes, esam dažādas! It kā viens veidols, bet tur iekšā – n-tās, kas kādās noteiktās attiecībās vai vidē spēlē dažādas lomas.

Pēdējā laikā Latvijas teātros aizvien biežāk manām režisoru sieviešu iestudējumus. Ko tas varētu nozīmēt?

Godīgi sakot – man ļoti patīk strādāt pie režisoriem vīriešiem. Ir, protams, atsevišķi gadījumi, kad režisors nezina, ko vēlas no konkrētā darba, kur nu vēl no aktieriem. Tad var iebraukt auzās. Tomēr visas manas pirmās lomas tapušas tieši pie režisorēm sievietēm. Māra Ķimele mani «iemeta» Kaijā Valmieras teātrī, Gaļina Poļiščuka paņēma savos darbos.

Izcilākās sieviešu lomas dramaturģijā ir sarakstījuši tieši vīrieši. Lasīju Tolstoja Annu Kareņiņu un domāju – kā viņš spējis tik precīzi uzrakstīt katras sievietes iekšējo pasauli, to, kā viņa domā un pat baro savu bērnu. Arī Ivaškevičs spēj pateikt, kāpēc sieviete rīkojas tā vai citādi, jo mēs, sievietes, pašas neko nezinām – mēs vienkārši dzīvojam. Kolīdz sākam analizēt, ir problēmas. Vīrietis uz visu skatās neitrālāk, praktiskāk.

Janvāra beigās Dailes teātrī notika Šekspīra Romeo un Džuljetas pirmizrāde. 2003. gadā Liepājas teātrī arī tu biji Džuljeta. Pieļauju, ka daudzi vēl tagad atceras akvāriju, kurā ūdenī abiem ar Artūru Krūzkopu (Romeo) bija jāspēlē.

Jā, tas ir interesanti, kādā secībā tās lomas pie manis nāk. To pašu Džuljetu tagad, šajā dzīves periodā, es vienkārši nevarētu nospēlēt. Es būtu neīsta, nepatiesa... Toreiz tas bija īstajā laikā un vietā.

Cik tev toreiz bija gadu? Vai par Džuljetas lomu biji fantazējusi?


Man laikam bija 22 gadi, un toreiz vēl studēju Kultūras akadēmijas 3. kursā. Iepriekš par šo lomu īpaši nebiju domājusi. Nesen kādā intervijā uzzināju, ka aktrise Indra Briķe reiz jautājusi Gaļinai Poļiščukai, kāpēc viņa izvēlējās Džuljetas lomai tieši mani. Gaļina viņai atbildēja, ka paskatījusies uz visām topošajām aktrisēm, kas toreiz kursā bija, un es viņai biju šķitusi pati pelēkākā. Tāda devuška.

Kā esi augusi kopš tā laika?


Pa šo laiku esmu kļuvusi par sievu, mammu. Divkāršu mammu! Tas ir lielākais un skaistākais, kas varēja notikt. Profesijas ziņā – tas ir brīnišķīgs darbs, kuru man patīk darīt. Man patīk, ka caur šiem skaistajiem, brīnišķīgajiem tēliem es varu kādu skaistu lietu pateikt skatītājiem. Es ceru, ka tā ir, un pagaidām ar šo ilūziju arī dzīvoju.

Vai to pelēkuma kārtiņu arī izdevies notraukt, vai joprojām nesaproti, ko Gaļina Poļiščuka ar to bija domājusi?


Nezinu... Mums, aktieriem, dažkārt nav jāsaprot viss līdz galam, un es arī necenšos! Kolīdz sākšu domāt, būšu auzās.

Savulaik sliecies kļūt par mākslinieci.

Jā, es piecus gadus pavadīju brīnišķīgajā Daugavpils Mākslas koledžā. Tur bija tāda pasaule – ak, Dieviņ mīļo! Mācījos par šuvēju modelētāju un beidzu skolu ar izcilību. Savu diplomdarbu veltīju Latgalei. Tie bija trīs kostīmi no lina auduma – divi vīriešiem un viens sievietei. Tā ir vesela pasaule, kurā var iegrimt.

Kāpēc neturpināji?

Jau tur mācoties, saskāros ar teātri. Arī manā dzīvesvietā bija daudz pašdarbības pulciņu – deju kolektīvs, kori, ansambļi. Skolas mudžēt mudžēja, un joprojām tur viss notiek. Ar to es tolaik arī dzīvoju un uz Rīgu, Daugavpili vai citām pilsētām teātri skatīties nemaz nebraucu. Dažkārt gadās pamanīt tādas sīkas lietiņas kā sludinājumu papīrīšus, ko mēdz izkarināt pie stendiem. Nezinu, kāpēc vienā vakarā biju atnākusi uz koledžu, un, skrienot garām stendam, pamanīju jaunu, tīru lapiņu. Domāju – pieiešu, izlasīšu, kas tur rakstīts. Izrādās, Daugavpils teātra studija uzņem jaunus aktierus. Saku savai kursabiedrenei Ievai: «Klausies, varbūt pamēģinām!» Viņa atbildēja: «Es jau sen biju domājusi un iešu...»

Protams, varēja jau man pateikt arī agrāk! Aizgājām. Bija jāsagatavo etīdes. Ne es zināju, kas ir etīdes, neko. Izvilku lapiņu ar etīdi par... šūšanu! Izdomāju, ka man būs bezpriekšmetu darbība. Uzkāpu uz melnās skatuvītes, atvēru iedomāto skapi, izņēmu audumu, piegrieztnes, izritināju audumu, uzliku uz tā piegrieztnes, paņēmu mazus smagus priekšmetus, ar kuriem visu nostiprināt, paņēmu krītiņu un apzīmēju riņķī, tagad ņemšu šķēres, griezīšu... Te man pēkšņi saka: «Stop!» Es teicu, ka vēl neesmu beigusi, bet pasniedzējiem ar to bija gana.

Tolaik man bija ļoti lielas problēmas ar dialektu, joprojām ir, bet tad bija pavisam traki. Turklāt pavisam nesen biju izmācījusies burtu «s» izrunāt, «ķ» un «ģ» man vispār nebija, visi platie un šauri patskaņi... Man bija tik netīra valoda, ārprāts! Studijā man ļoti, ļoti iepatikās. Fantastiski divi gadi ar brīnišķīgiem kolēģiem, ar kuriem kopā dauzījāmies, iztaisījāmies visādos stilos un laikos. Viendien izdomājām, ka mums būs kāzas, atradām starp savējiem pāri un gājām pa pilsētu, lēcām strūklakās. Tik skaisti! Kultūras akadēmijā jau vairs tā nebija. Bērniem ir vajadzīga kultūra, māksla, fiziskās aktivitātes, mūzika – bez tā nevar. Tad arī būs veselīga attieksme citam pret citu. Latvijai tas ir jāsaprot.

Vai tavi puikas apzinās, ka mamma un tētis – Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs – ir aktieri?

Paldies Dievam, viņiem ir veselīga attieksme pret to visu. Kaut gan, ja kādreiz ienesam mājās «darbu» – sākam aktīvi diskutēt, piemēram, par kādu lomu –, vecākais dēls Kristians uzreiz to pamana un saka: «Nevajag lamāties.» Tādos brīžos mēģinām viņam izskaidrot, ka mēs par darbu runājam. Viņš tikai nesaprot, kāpēc bērnudārzā visi pazīst viņa vecākus. Ejam no dārziņa, un viņš tā arī stāsta: «Pilnīgi visi zina manu mammu un tēti...» Viņš zina, ka mamma un tētis strādā teātrī, ka viņi atrodas uz skatuves un viņiem ir lomas. Re, tajā zīmējumā Kristians ir uzzīmējis mani kādā no izrādēm! Viņš vispār ļoti interesanti zīmē. Savā pirmajā uzzīmētajā ģimenes bildē viņš mammu, tēti un sevi bija attēlojis kā trīs sirdis.

Vai kādreiz tu kaut ko uzšuj vai glezno?

Nē, tam neatliek laika. Vienīgais, lai cik tas būtu dīvaini, puikam bērnudārza vajadzībām visu pagūstu uztaisīt. Piemēram, šajos Ziemassvētkos Kristians bija prinča lomā, un es uzšuvu skaistu apmetni. Šausmīgi priecājos, ka nesen izdevās pašrocīgi bērnam uztaisīt frizūru. Uztaisīju asimetriju, atstāju astīti, un vienā galvas pusē – zibens šautra, kā dēls pats vēlējās. Viņš mums tāds moderns!

Kādreiz esi apguvusi šo prasmi?


Nē, mums rados vispār sievietes ir ļoti prasmīgas uz visu. Mana krustmāte grieza matus saviem dēliem un kādreiz nāca griezt arī manam tētim. Es vēroju, kā viņa to dara, līdz sāku eksperimentēt pati. Vienreiz tādu robu tētim matos izgriezu! Pēc tam jau nāca no ciemata puikas un meitenes griezt pie manis matus. Divdesmit, trīsdesmit santīmu – arī naudiņa!

Principā – ja aktrises karjera aizietu šķērsām, tu izdzīvotu jebkurā gadījumā.


Laikam gan. Nezinu, kā, bet izdzīvotu!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi apmierināts ar savu finansiālo situāciju?

Kopā nobalsojuši: 771

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja