Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +18 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 23. maijs
Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija

Mans vienīgais mērķis ir likt cilvēkiem smieties un sapņot. Saruna ar kinorežisoru Kantēnu Dipjē

Mans vienīgais mērķis ir likt cilvēkiem smieties un sapņot. 14. maijā 77. Kannu kinofestivāla atklāšanas ceremonijā tiks demonstrēta franču režisora Kantēna Dipjē jaunā komēdija Otrais cēliens, savukārt Rīgas kinoteātros ir skatāma viņa iepriekšējā filma Daaaaaalī!

Trīspadsmit pilnmetrāžas spēlfilmu septiņpadsmit gados – tāda ir piecdesmit gadu vecā franču režisora Kantēna Dipjē radošā bilance. Pēdējā laikā viņš ir paātrinājis tempu un uzņem divas filmas gadā. Pērn augustā Lokarno kinofestivālā tika pirmizrādīta Kantēna Dipjē filma Janiks/Yannick, mēnesi vēlāk Venēcijas kinofestivālā – viņa nākamā filma Daaaaaalī!/Daaaaaalí!, kuru joprojām var redzēt Rīgā. Šis ir tikai otrais nepārspējamā absurda komēdiju meistara Kantēna Dipjē darbs, kas ir sasniedzis Latvijas lielos ekrānus. Pirmā bija fantāzijas filma Neticami, bet patiesi/Incroyable mais vrai (2022), kas tika pirmizrādīta Berlīnes kinofestivālā. Tajā pašā gadā režisors uzņēma arī action komēdiju Smēķēšana izraisa klepu/Fumer fait tousser, kas tika atlasīta Kannu kinofestivāla programmai.

Komedianta ķīlnieki

Kantēns Dipjē ir ne tikai režisors, bet arī visu savu filmu scenārists, operators un montāžas režisors. Dažām savām filmām viņš ir komponējis mūziku. Par filmu māksliniecisko noformējumu rūpējas Kantēna Dipjē sieva Žoana Leborī. Režisora stilīgajiem, asprātīgajiem darbiem ir vēl kāda svarīga īpašība – autors spēj izteikties lakoniski, viņa filmas ilgst nedaudz vairāk par stundu, tikai vienas filmas garums mazliet pārsniedz pusotru stundu. Kantēns Dipjē ar cieņu izturas pret skatītāju laiku, un par to mums viņam ir jābūt pateicīgiem. Katra filma ir vizuāls briljantiņš, un katra nākamā komēdija atšķiras no iepriekšējās – režisors neierobežo savu fantāziju. Kantēns Dipjē ir viens no mūsdienu kino nepieradinātākajiem, neordinārākajiem talantiem un jau iemantojis kulta slavu.

Aktieris Rafaels Kenārs atveido galveno lomu filmā Janiks. Publicitātes foto

"Deviņdesmit deviņi procenti filmu ir garlaicīgas. Šī filma tāda nav," Kantēns Dipjē piesaka savu nesen tapušo komēdiju Janiks. Tās darbība risinās Parīzes teātrī – sliktas bulvārizrādes vidū skatītājs, vārdā Janiks (lomā Rafaels Kenārs), pieceļas no savas vietas un pārtrauc uz skatuves notiekošo. Janiks izsaka neapmierinātību ar šo farsu, izvelk ieroci un sagrābj aktierus un nedaudzos skatītājus par ķīlniekiem. Kantēna Dipjē filmas stāsta par lietotu autoriepu, kas atriebjas cilvēkiem un pārvēršas par sērijslepkavu (Gumija/Rubber, 2010), vīrieti fetišistu (lomā oskarotais Žans Dižardēns), kurš ir apsēsts ar savu jauniegādāto kovboja ādas jaku, kas vēlas būt vienīgā jaka pasaulē un provocē nēsātāju uz asiņainiem noziegumiem (Brieža āda/Le Daim, 2019), par milzu mušu ceļojumu zagtas automašīnas bagāžniekā (Apakšžokļi/Mandibules, 2020), supervaroņu brigādi Tabakas spēki, kuras boss ir žurka, vārdā Didjē, un kuras dalībnieki piedalās komandas garu stiprināšanas nometnē (Smēķēšana izraisa klepu), par māju ar tuneli – laika mašīnu, kas ļauj kļūt jaunākam (Neticami, bet patiesi). Tikai Kantēna Dipjē pasaulē varoņi, izejot cauri pazemes tunelim, iznirst guļamistabā savas mājas augšējā stāvā.

Stila vingrinājums

Kantēns Dipjē ir dzimis Parīzē 1974. gada 14. aprīlī. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš sev atklāja kino pasauli un iegādājās pirmo sintezatoru. Ar vārdu Mr Oizo Kantēns Dipjē ir izdevis daudz elektroniskās mūzikas skaņdarbu, albumu un citu mākslinieku kompozīciju remiksu. Viņa slavenākā dziesma Flat Beat pirms divdesmit pieciem gadiem kļuva par hitu visā pasaulē. Mr Oizo pārstāv 90. gados uzplaukušo franču house un tehnomūziku. Kantēns Dipjē ir uzņēmis mūzikas un reklāmas klipus. Savas pirmās spēlfilmas viņš veidoja ASV, šo periodu režisors dēvē par "stilistisku vingrinājumu" – Amerikā viņš vēlējās īstenot savas fantāzijas, pēc tam gan viņš atgriezās dzimtenē un franču valodas vidē.

Kantēnam Dipjē ir izcila reputācija, un ar viņu ir gatavas strādāt Francijas kinozvaigznes – Anaisa Demustjē, Adele Eksarhopula, Benuā Mažimels, Lea Drikēra, Alēns Šabā, Vensāns Lakosts, Adele Enela un citas –, kurām viņš dāvina spilgtas, trakulīgas lomas. Mākslinieka statusu apliecina viņam izrādītais gods atklāt 77. Kannu kinofestivālu – 14. maijā tajā tiks pirmizrādīta Kantēna Dipjē komēdija Otrais cēliens/Le Deuxième acte, kurā spēlē Lea Seidū, Vensāns Lindons, Luijs Garels un Rafaels Kenārs. Līdzīgi Janikam un Daaaaaalī!, arī Otrais cēliens ir metakomēdija par aktieriem.

Floransa (Lea Seidū) vēlas iepazīstināt savu tēvu Gijomu (Vensāns Lindons) ar Dāvidu (Luijs Garels), kurā viņa ir iemīlējusies. Taču Dāvids grib atbrīvoties no Floransas un mēģina savest viņu kopā ar savu draugu Villiju (Rafaels Kenārs). Četri varoņi satiekas restorānā nekurienes vidū... Tajā pašā dienā, kad notiks Otrā cēliena svinīgā pirmizrāde Kannās, filma iznāks uz Francijas kinoekrāniem. Festivālā tā tiks demonstrēta ārpus konkursa.

Aktieri Lea Seidū un Vensāns Lindons komēdijā Otrais cēliens, kas 14. maijā tiks demonstrēta Kannu kinofestivāla atklāšanas ceremonijā. Publicitātes foto 

Nav sākuma un beigu

Kantēna Dipjē filmās ir ironija, parodija, satīra un traki piedzīvojumi. Viņa komēdijās personāži nonāk neprātīgās situācijās un cenšas tikt ar tām galā – visbiežāk bezcerīgi. Savā mākslā Kantēns Dipjē var atļauties visādus nedarbus, viņš nejūt spiedienu kaut ko izskaidrot un stāstīt loģisku stāstu, viņš nekad nav pretenciozs un augstprātīgs. Viņa filmas ir ekscentriskas, estētiski un kinematogrāfiski nevainojamas. Komēdijas atklāj skumjas, kas slēpjas aiz cilvēciskas muļķības. Kantēns Dipjē tic kino kā mākslas spēkam, viņš tic tādu personību kā Salvadors Dalī un Luiss Bunjuels nozīmei. Nepalaidiet garām filmu Daaaaaalī!, kamēr to vēl izrāda Rīgas kinoteātros Splendid Palace, K. Suns un Kino Bize, – jūs pazudīsiet labirintā, kurā Salvadoru Dalī spēlē pieci aktieri (Žils Lelušs, Eduārs Bērs, Džonatans Koens, Pio Marmai un Didjē Flamāns). "Vienu lietu es neciešu pat vairāk kā bērnus. Bērnu zīmējumus! Es tos ienīstu!" filmā paziņo Dalī.

Daaaaaalī! ir filma par ģenialitātes dabu, ego, personības kultu, mākslas maģijas izraisītu reiboni un halucinācijām. Publicitātes foto

Var mēģināt atstāstīt šīs komēdijas sižetu, formāli tas izklausās šādi: jauna franču žurnāliste (Anaisa Demustjē) vairākas reizes satiekas ar Salvadoru Dalī, lai veidotu dokumentālo filmu par viņu, bet tās uzņemšana tā arī netiek sākta. Šis teikums neko nepasaka par Kantēna Dipjē darbu, kurā autors draiski spēlējas ar formu. Daaaaaalī! nav biogrāfiska filma, tā neiepazīstina ar Salvadora Dalī glezniecību. Tā ir filma par ģenialitātes dabu, ego, personības kultu, mākslas maģijas izraisītu reiboni un halucinācijām. Daaaaaalī! šķietami nav sākuma un beigu: skatītājs iekrīt Kantēna Dipjē, Salvadora Dalī un Luisa Bunjuela alā, kurā savijas sapņi, filmas un laika slāņi. Brīnišķīgas melodijas filmai ir sacerējis elektroniskās mūzikas dueta Daft Punk dalībnieks Tomā Bangaltērs.

Intervijā KDi režisors Kantēns Dipjē dalās pārdomās par savu daiļradi.

Katrā jūsu filmā tiek uzburta jauna vizuālā pasaule. Vai kinodarba vizuālie aspekti dzimst vienlaikus ar pašu stāstu vai arī pirms vai pēc tā? Kā savienojas sižets un vizuālā estētika?

Kad rakstu scenāriju, man prātā jau ir daži vizuālie tēli. Pēc scenārija pabeigšanas apsēžos pie galda kopā ar savu sievu, kura veido manu filmu māksliniecisko noformējumu, un mēs apspriežam un apkopojam vizuālās idejas. Daudz laika pavadām, izlemjot, kā jāizskatās katram kostīmam. Man pat ir grūti nosaukt konkrētus iedvesmas avotus. Piemēram, gatavojoties filmas Smēķēšana izraisa klepu uzņemšanai, internetā atradām attēlus no dīvainiem 60.–80. gadu japāņu seriāliem, par kuriem neko nezinājām. Šādā veidā tiek būvēta filmas vizualitāte: mēs sākam lēnām, un pamazām veidojas filmas vizuālā pasaule. Kad ir pilnīgi skaidrs, ka filma tiks uzņemta, mums ir septiņas astoņas nedēļas, lai sagatavotos filmēšanai. Šajā laikā notiek pamatdarbs, paralēli es meklēju aktierus, ja ansamblī vēl kāda pietrūkst, komunicēju ar specefektu puišiem, lai sakārtotu visu, kas ir nepieciešams filmēšanai.

Skats no Kantēna Dipjē komēdijas Smēķēšana izraisa klepu, kurā režisors parodē supervaroņu filmu žanru. Publicitātes foto 

Vai saskatāt kādu saikni starp savām filmām?

Savā darbā cenšos neatkārtoties, taču esmu pārliecināts, ka saikne noteikti ir. To mēs skaidrāk redzēsim pēc divdesmit gadiem!

Vai jums ir savs vēstījums? Ko vēlaties pateikt auditorijai, kura skatās jūsu filmas, klausās jūsu mūziku un apbrīno visu, ko radāt?

Mans vienīgais mērķis ir likt cilvēkiem smieties un sapņot. Es mēģinu radīt vizuālu darbu, kas būtu svaigs acīm un neikdienišķs. Daži režisori veido labas reālistiskas – ikdienišķas – filmas, kurās viss izskatās vai nu ļoti vienkārši, vai tāpat kā dzīvē. Mans galvenais uzdevums ir radīt pasauli, kas līdzinās sapnim un kam tādam, kas dzīvē nav iespējams. Mana filma jums var nepatikt, taču tai noteikti ir jāizskatās kā sapnim!

Es vēlos likt skatītājiem smieties. Mūsu pasaule ir sajāta, mēs esam nolemti. Mēs traucamies taisnā ceļā uz elli. Es gribu par to visu pasmieties. Galu galā es neesmu pie šīs automašīnas stūres, to vada kāds cits, bet nezinu, kurš.

Kur jūs esat šajā automašīnā?

Bagāžniekā, protams! Es neko nevaru darīt, nevaru palīdzēt šajā situācijā. Es nevaru mainīt pasauli. Pat ja man būtu kāds brīnišķīgs vēstījums, tas nemainītu pasauli. Pasaule ir sačakarēta, un mums ir tikai viens ceļš – uz elli. Esmu šeit, lai sagādātu jums nedaudz jautrības pirms skumjām beigām.

Vai vienmēr esat tā domājis?

Pirms desmit gadiem biju naivāks. Tolaik domāju, ka taisu filmas katram sinefilam, par kādu uzskatu pats sevi. Tagad daudz kas ir mainījies, es strādāju ātri, uzņemu divas filmas gadā. Vēlos dalīties savā priekā un vēlos, lai arī citiem būtu jautri. Man ir savs mākslinieciskais skatījums, kuru raksturo vārdi "jautrība" un "sapnis". Nezinu, kā to labāk pateikt. Mēs ar jums sarunājamies angļu valodā, un angliski tas varbūt izklausās muļķīgi, bet es tiešām tā domāju.

Jūs neticat, ka māksla var padarīt pasauli labāku?

Nē, un tas ir OK. Kad redzu ko tādu, kas mani aizkustina, es jūtos labāk desmit minūtes, varbūt divas stundas. Pēc labas filmas noskatīšanās tā paliek manā prātā, teiksim, nedēļu. Tas arī viss. Nezinu, kas var padarīt pasauli labāku. Cilvēku attiecībās ir kaut kas disfunkcionāls, pārāk daudz frustrācijas. Nezinu, kas ir nepareizi! Es labprātāk aizbēgšu no tā, lai uzrakstītu scenāriju un uzņemtu filmu, kas jums liks smieties, nevis iegremdēšos pārdomās, kāpēc viss ir slikti.

Vai pievēršat uzmanību saviem sapņiem, kurus redzat naktīs? Vai reizēm no rīta kaut ko pierakstāt?

Nē, nē, nē, agrāk es to darīju, bet vairs ne. Sapņi ir pārāk personiski. Katrs sapnis, ko redzat, ir saistīts ar kaut ko personīgu, ar kādu vilšanos vai traumu, kaut ko, kas jums ir bijis prātā, kad gājāt gulēt. Nezinu, vai esat to pamanījis, – kad kāds stāsta savu sapni, tas nevienam nav interesanti, jo tas ir pārāk personiski. Cilvēks jums kaut ko ilgi stāsta: "Tas bija tā un tā, es teicu to un to, šis priekšmets bija šeit, un pēc tam mamma atvēra durvis un sāka kliegt." Jūs skatāties uz šo cilvēku un domājat – nu un?! Sapņa atstāsts ir garš un garlaicīgs. Tas ir interesants tikai tam cilvēkam, kurš to ir redzējis, jo ir saistīts ar viņa privāto telpu. Pārējiem tas nav interesanti, tāpēc savus sapņus nestāstu un manās filmās to nav.

Būtu interesanti uzzināt, kuri ir tie mūziķi, režisori, aktieri un citi radošie prāti, kas jūs ir ietekmējuši, bijuši jums svarīgi un palīdzējuši jums kļūt par tādu mākslinieku, kāds esat tagad!

Neviens! Mani ir veidojusi un veido mana sieva, jo daudz laika pavadām kopā. Protams, kad biju jaunāks, es it kā mēģināju sevi veidot, klausoties mūziku, es par kaut ko fanoju, bet neteiktu, kas tas ir bijis pārāk nozīmīgi.

Daudzi jūs pazīst kā veiksmīgu mūziķi, kurš izdevis ierakstus ar vārdu Mr Oizo. Kāda mūzika jums vislabāk patīk?

Manas intereses ir mainījušās, taču pirmais vārds, kas nāk prātā, ir hiphopa apvienība Beastie Boys (tā bija aktīva 1981.–2012. gadā – J. J.). Es biju liels Beastie Boys fans, tikai nejautājiet – kāpēc. Droši vien šo mūziķu enerģijas un jautrības dēļ. Tā ir mūzika, kuras uzdevums nav būt nopietnai. Beastie Boys vienkārši radīja mūziku, un tā ir lieliska. Viņi ir mākslinieki ar savu vīziju. Galvenais, ka tas viss bija jautri un viegli. Viņi nemēģināja neko izskaidrot vai kādu pamācīt. Viņi rakstīja muļķīgus tekstus, lai radītu foršu dziesmu. Viņiem tas ir izdevies, viņiem ir superīgi videoklipi. Man patīk viņu personības un tēli. Noteiktā dzīves posmā grupa Beastie Boys man ir bijusi svarīga. Vecumā no divdesmit līdz divdesmit pieciem gadiem daudz klausījos eksperimentālo džezu, jo tas mani aizveda kaut kur citur, es lidoju kosmosā kopā ar Hērbiju Henkoku, Mailsu Deivisu un citiem klasiķiem.

Vai mūzikā cenšaties izraisīt klausītājos līdzīgas sajūtas kā savā kino? Vai tomēr Mr Oizo daiļradei ir cits nolūks?

Nolūks ir viens un tas pats. Esmu izdevis daudz mūzikas, varbūt pārāk daudz. Mani vislabākie skaņdarbi ir nevis tie, kas patīk man pašam, bet tie, kas patīk citiem. Tas pats ir ar kino: ja skatītājiem kāda filma nepatīk, viņiem ir taisnība! Es neveidoju mākslu sev. Kad cilvēki smejas, dejo un aplaudē, es viņus dzirdu. Kad viņi saka: "Šī melodija ir slikta!", es dzirdu arī to. Mani vislabākie skaņdarbi ir jautri deju mūzikas gabali. Esmu mēģinājis radīt personiskākas kompozīcijas, bet tās nevienu neinteresēja, un es to labi saprotu!

Jūs jau teicāt, ka savās filmās nekad neesat personisks, nestāstāt par savām traumām un bērnības problēmām.

Jā, es nevēlos to darīt. Man arī pašam nepatīk, ja kāds uz ekrāna piedāvā savu dzīvesstāstu.

Taču filmu autori nereti rīkojas tieši tā.

Tāpēc man īsti nepatīk daudzas filmas! Man patīk filmas, kuras ir iztēles radītas. Filmas fantāzijas. Piemēram, manā filmā Daaaaaalī! nekas nav reālistisks, tā nav filma par Salvadora Dalī dzīvi. Tas drīzāk ir veltījums gan viņam, gan Luisam Bunjuelam. Filma ir saistīta ar Dalī, bet tā nav parasta biogrāfiska filma, kura izskaidro, kas bija Dalī, vai parāda kādu konkrētu viņa dzīves posmu.

Esmu mazliet naivs un uzskatu, ka kino veidošana ir māksla. Tā nav stulba industrija, kurā ir jāpārdod pēc iespējas vairāk popkorna un mūžīgi jātur bērni kā piekalti pie ekrāna. Industrija nepārtraukti kaut ko ražo, ražo, ražo, un publika skatās, skatās, skatās. Piecpadsmit seriāla Staigājošie miroņi sezonu un vēl, un vēl, un vēl, jo cilvēki taču skatās! Tā nav māksla, tas ir kaut kas cits. Apzinos, ka mūsdienās domāt tā, kā es domāju, ir muļķīgi, bet ticu, ka kino var būt māksla. Filmai nav jābūt eksperimentālai, lai tā būtu māksla. Cenšos to pierādīt savā darbā. Vēlos uzņemt mākslinieciskas, radošas filmas, kas nav eksperimentālas, un vēlos, lai skatītāji ar tām varētu saslēgties.

Jūsu filmās bieži vien ir arī viegla retro noskaņa.

Tas ir tāpēc, ka mēs ar sievu esam apsēsti ar XX gadsimta 70. un 80. gadu stilu un estētiku, jo tā mums asociējas ar bērnību un jaunību. Tajā ir jūtama nostalģija.

Būtu interesanti ielūkoties jūsu mājās!

Tās izskatās kā manu filmu uzņemšanas laukums. Mums ir daudz dažādu vecmodīgu lietu un visa kā… Jā, tas ir cieši saistīts ar to, ko mēs darām. Vide, kurā dzīvojam, noteikti neizskatās kā šis bezpersoniskais Parīzes viesnīcas numurs, kurā mēs ar jums sarunājamies.

***

Bezmērķīgas dārgumu medības. Kantēns Dipjē par filmu Daaaaaalī!

Režisors Kantēns Dipjē komēdiju Daaaaaalī! (2023) piesaka šādi: "Lai uzrakstītu scenāriju un uzņemtu šo filmu, es savienojos ar Salvadora Dalī kosmisko apziņu un, aizvēris acis, ļāvu tai sevi vadīt. Vispirms meistars lika man sapulcināt vairākus izcilus aktierus, kas viņu nospēlētu, – viņa raksturs ir pārāk sarežģīts, lai to atveidotu viens cilvēks. Tad mēs kopā apmeklējām Luisu Bunjuelu, lai nozagtu dažus tēlus un idejas, tad mākslinieks mani ar varu ieveda savās ciešanu dzīlēs un sapņos. Visbeidzot es atguvu kontroli pār savu filmu, lai radītu mīlestības apliecinājumu šim cilvēkam. Dalī ir teicis, ka viņa personība ir viņa lielākais meistardarbs. Mana filma pieticīgi stāsta šo stāstu."

Jūsu filma, šķiet, ir Dalī biogrāfijas iedvesmota. Vai tāds bija sākotnējais plāns?

Nē, noteikti nē! Tā ir filmas būtība – neiespējamība izstāstīt Dalī stāstu. Es to nesaku abstrakti vai poētiski. Mana pirmā īsfilma saucas Nefilma/Nonfilm (2002), savukārt Daaaaaalī! nav biogrāfiska filma. Tā nevēsta par Dalī dzīvi. Mēs sekojam žurnālistes gaitām – viņa vēlas intervēt mākslinieku un uzņemt par viņu filmu. Taču katrā tikšanās reizē, katrā mēģinājumā pārliecināt meistaru runāt viņš aizbēg, un tāpat aizbēg arī pati filma. Tā ir bezgalīga cilpa, kas šķiet kā bezmērķīgas dārgumu medības, kuras izraisa reiboni. Dalī ir visur un nekur.

Kad iztēlojos šo filmu, ātri vien sapratu, ka man nevajadzētu veidot filmu par Dalī, bet vajadzētu to darīt kopā ar Dalī – jāmēģina atrast tādu brīvības formu, uz kādu mani rosina viņa darbi. Mani neinteresē stāstīt par Dalī mākslas skolā, skaidrot viņa vilšanās un pretrunas, rādīt mākslinieku darba procesā. Dalī kā cilvēks un komunikācijas ģēnijs man patīk gandrīz vairāk nekā Dalī kā mākslinieks. Man patīk, kā viņš nemitīgi ir centies izvairīties no sava tēla, spēlējoties ar to. Šis kino ir veltījums Dalī. Tā ir "nefilma" par Dalī, veltījums personai, kas nekad nav vēlējusies, lai to iebāž kastītē. Lai īstenotu savu ieceri, mums būtu jāskatās kosmosā, kā to darīja viņš, un jāizraujas kaut kur, kas nav tālu prom no neprāta. Šī ir traka filma par ģēniju.

Ko jums nozīmē Dalī? Kāpēc nolēmāt veltīt viņam filmu?

Dalī ir utopija, kas nu ir pazudusi. Domājot par viņu, redzu pasauli, kuras centrā ir māksla. Tā ir pasaule, kurā māksliniekus var redzēt televīzijā un laikrakstos. Viņi nebaidās būt provokatīvi, absurdi, pat apkaunojoši. Dalī reizēm atļāvās teikt kaut ko pilnīgi muļķīgu, un cilvēki reaģēja, paraustot plecus un dodoties tālāk. Es to parādu filmā. Pašlaik māksla ir pazudusi no ikdienas dzīves. Agrāk šie neprātīgie mākslinieki bija visur. Dalī iemieso zemapziņu, kas apveltīta ar varu. Viņš ir viens no pirmajiem māksliniekiem, kurš popularizējis savu brīvību kā mākslas formu. Viņa neprātā ir sirsnība, kas mani saviļņo. Viņš neievēro nekādus noteikumus, viņš meklē, izgudro, reizēm cieš neveiksmi, un tas vienmēr ir kaut kas jauns.

Veidojot filmas, cenšos pietuvoties šim laboratorijas aspektam, šim rotaļu laukumam. Es nemitīgi meklēju jaunus veidus, kā strādāt. Izsaucot Dalī garu, ļāvu zemapziņai pārņemt kontroli pār scenārija rakstīšanu. Daaaaaalī! scenārijs ir detalizēti, precīzi uzrakstīts, tā ir ļoti strukturēta filma, bet tā ir brīva no nepieciešamības kaut ko vēstīt. Tā ir filma, kas piedzīvo metamorfozes. Tas ir attēls, kas stāsta stāstu, tas mūs provocē, pārsteidz, aizkustina. Tas ir mans pieticīgais, pazemīgais mēģinājums izrādīt cieņu Dalī un darīt to pēc iespējas trakāk un brīvāk.

Filma atgādina cilpu – tajā ir sapņi sapņos, filmas filmās, filmas sapņos, sapņi filmās. Tajā visā var viegli apmaldīties. Jūs radāt izteikti vizuālu komēdijas formu ar dažādiem kadrēšanas paņēmieniem, montāžas pauzēm, atkārtojumiem un atbalss efektiem. Tas ir darbs, kurā forma pārņem kontroli, vai ne?

Filmu ir iedvesmojis arī Luiss Bunjuels – tas ir loģiski, ņemot vērā Dalī un Bunjuela radošo tuvību. Tas ir arī veltījums apvienības Monty Python kino, kurā ir brīvība, kas mani sajūsmina. Šie mākslinieki ir radījuši komēdiju, kas vienlaikus ir prasīga un pilnīgi idiotiska. Tāpat kā Dalī un Bunjuela gadījumā, arī Monty Python mākslā ir jaunas valodas meklējumi, atteikšanās no pieklājības, provokācijas garša, maigums un cilvēcīgums. Dalī, Bunjuelu un Monty Python vajā bailes no nāves. Es vēlējos to parādīt filmā – īpaši vecā Dalī tēlā, ko atveido Didjē Flamāns. Tas ir pazudis un noraizējies Dalī, kurš nezina, vai viņš ir pagātnē vai tagadnē.

Dalī nekad nav uzņēmis pats savu filmu. Viņš būtu bijis lielisks kinorežisors. Mākslinieks ir radījis dažas nelielas filmas, kuras tapušas Žorža Meljesa iespaidā un kurās ir jūtama viņa vēlme spēlēties ar kino. Komēdijā Daaaaaalī! ir citāts no mazas Dalī filmas – ainā, kurā olas pazūd no pannas. Mani saista Dalī, Bunjuela un Monty Python ideja, ka kino ir amats, kas pieļauj jebko.

Kāpēc Salvadoru Dalī spēlē vairāki aktieri?

Tā ir daļa no manas vēlmes lauzt biogrāfiskās filmas žanru. Šāda veida filmās parasti tiek sagaidīts aktiera solouznāciens, kas līdzinās izrādei un šovam, – skatītāji gaida, kā aktieris spēlēs personību, kuru visi pazīst, un ko nu viņš mums parādīs. Reizēm tas var būt satriecoši, bet tikai desmit minūtes. Ne ilgāk. Kas tālāk? Man šķita aizraujoši pieaicināt vairākus aktierus, lai katrs spēlētu Dalī. Tas neliek garlaikoties, skatītājs vienmēr tiek pārsteigts. Es ļāvu katram aktierim izdomāt savu Dalī un pārņemt viņam raksturīgo franču valodas frāzējumu. Skatītājs var dot priekšroku vienam Dalī vai otram, jaunākam vai vecākam, ļaunākam vai melanholiskākam. Jums pat varētu šķist, ka viņi sacenšas savā starpā. Dalī tēlā es meklēju kaut ko harmonisku. Par Dalī daudzi domā kā par ūsām gaisā, lielām acīm un akcentu. Taču Dalī spēja maskēties, un es vēlējos to parādīt. Ikviens ir Dalī, un neviens nav Dalī.

Kā izvēlējāties tieši šos piecus aktierus titullomai?

Sākotnēji aktieru bija daudz vairāk. Es biju iedomājies ļoti sarežģītu filmu ar vēl lielāku Dalī atveidotāju skaitu. Tad spontāni daži aktieri no projekta izstājās, jo uzskatīja, ka viņiem nav ko piešķirt tēlam, ka kaut kas īsti nedarbojas un viss ir iestrēdzis. Palikuši tikai tie, kuriem izdevās saslēgties ar Dalī.

Aktrise Anaisa Demustjē filmā Daaaaaalī!. Publicitātes foto

Šis ir jūsu ceturtais kopdarbs ar aktrisi Anaisu Demustjē, kura filmā atveido žurnālisti. Kas jums viņā patīk?

Anaisa ir kļuvusi par manu jaunāko māsu. Strādāt ar aktieriem nemaz nav vienkārši, režisoram ir jāpielāgojas aktieriem, jāatrod pareizais veids, kā ar viņiem runāt, aktieri ir jāsaprot. Tagad Anaisa jau labi pazīst manu darba stilu. Man patīk tas, ko viņa iesaka, viņas nopietnība un humora izjūta. Viņa ir aktrise, kas neskatās uz sevi no malas, neskatās, kā pati spēlē. Viņai ir savs veids, kā pieņemt negaidīto un maz ticamo, viņa prot būt ainā un nekad – ārpus tās. Mēs sekojam Anaisas atveidotajai žurnālistei, viņa ir mūsu pavadone šajā stāstā pat tad, kad nezinām, uz kuru pusi tas virzās.

Vai Daaaaaalī! ir sirreālistiska filma?

Noteikti nē! Tas ir vārds, kas vairs neko nenozīmē. Sirreālisms kaut ko nozīmēja Dalī laikā. Tā bija cīņa, vēlme mainīt pasauli, veids, kā uz to paraudzīties citādi. Šodien cilvēku mutē viss ir sirreālistisks. Tiklīdz viņi kaut ko nesaprot, tā lieto šo vārdu. Vai vēl sliktāk – vārdu "absurds". Daaaaaalī! cenšas izvairīties no jebkādiem apzīmējumiem. Tā ir spēle, eksperiments, mēģinājums veidot kino citādi. Tas ir veids, kā izsaukt Dalī garu un atteikties uztvert lietas pārāk nopietni. Tas ir mēģinājums piedāvāt mākslu tās iracionālākajā izpausmē.

Izmantoti filmas Daaaaaalī! publicitātes materiāli

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja