Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +5 °C
Skaidrs
Otrdiena, 24. maijs
Marlēna, Ilvija, Ziedone

Mūzas jau ir nomirušas. Intervija ar dziedātāju Loreti Medni

Dziedātāja Lorete Medne beidzot izdevusi debijas albumu Desmit reizes par viņu, kas gan neesot pandēmijas produkts, jo ierakstīts jau pirms četriem gadiem

Piedaloties Jāņa Šipkēvica izveidotajā Imanta Kalniņa veco dziesmu projektā Nepāriet, Lorete Medne bija vienīgā tajā iesaistītā dziedātāja, kura vēl nebija plaši pazīstama ar savām dziesmām. Intuīcijas līmenī bija jūtams, ka pieredze šai jomā viņai ir, tikai droši vien kaut kas palaists garām. Lorete atgādina, ka 2011. gada oktobrī uzstājusies Lielajā ģildē festivālā Bildes kopā ar D-11 Blues Band, kurā basu spēlēja kādreizējais mūsu kopīgais kolēģis – Dienas kriminālreportieris un vēlāk vīriešu izdevuma Klubs žurnālists Edgars Galzons. "Mācoties Mediņos, dziedāju tā sauktos džeza standartus. Esmu dažus gadus pavadījusi, tos trallinot restorānos, bāros un kāzās kā fona mūziku kopā ar Ritvaru Garozu un Edgaru Galzonu. Edgars bija tas, kurš teica – uzraksti kaut ko savu. Uzrakstīju. Beigās jau divus setus spēlējām ar savām dziesmām, bet angļu valodā, tiesa. Ar šiem kungiem mūsu nosaukums bija El Trio, un reiz piedāvāja spēlēt festivālā Polijā, nu tad likās – vajag bungas! Uzaicinājām Arti Orubu. Pēc kāda laika Artis teica – uzraksti kaut ko latviski. Redz, uzrakstīju," Lorete atklāj īso stāstu, kā no ballīšu dziedātājas kļuvusi par autori.

Nu viņa izdevusi burvīgu debijas albumu Desmit reizes par viņu – arī nosaukums it kā norāda, ka šīs desmit dziesmas beidzot sniedz atbildi, kas gan ir šī noslēpumainā Lorete. Tomēr, kā izrādās, šis nav pandēmijas laika produkts, kas uztapināts aiz gara laika, paliekot bez spēlēšanas iespējām. Kādā agrāko gadu intervijā, jautāta, kad un kā atlido mūzas, Lorete atbildēja, ka par savu mūzu lidotprasmi neesot droša. "Esmu pārliecināta, ka mūzas jau ir nomirušas, šos gadus gaidot, jo albums tika ierakstīts 2017. gada novembrī. Tas nebija viegls albums, jo nemitīgi dzīvoju šaubās un XL izmēra nepārliecībā. Tas nav labs pamatstāvoklis, kurā būt. Sākumā kāds vēl uzdrošinājās pajautāt: nu, kad būs? Bet pēc gada, pusotra vairs nejautāja. Tagad, paskatoties pār plecu, ļoti labi apzinos, ka biju iekritusi aizā, no kuras ilgi netiku ārā. Ne tikai saistībā ar albumu, bet lielākā mērogā. Tikai pēdējā laikā esmu pietuvojusies labākai pašsajūtai, kas liek domāt, ka nemaz tik bezcerīgi jau nav. Nelepojos ar faktu, ka tas tika novilkts tik ilgi. Laika distance man bija vērtīga un pamācoša. Toties tagad esmu tādā posmā, kad varu teikt – lūk, tā sadaļa ir izdzīvota. Albuma izdošana bija vajadzīga man. Zini, tiešām jūtos tā, it kā būtu kaut ko izcīnījusi ar sevi. Tikai nestāstiet, būdami skatītāji no malas, ka jūs saprotat, zināt, kā ir cīnīties tādā gladiatoru arēnā, ja jūs paši tur neesat bijuši. To cilvēkiem patīk darīt – izteikt viedokli. Ja kāds spēs no tā paņemt kaut ko sev, tas būs izdevies albums ne tikai man, bet arī tam kādam. Tad būs pilns laimests, taču mēs zinām, ka tas nenotiek bieži. Ar to rēķinos, bet tas neuztrauc," stāsta Lorete tagad – jau pēc albuma iznākšanas.

Labi, ka viņa pasaka citiem vārdiem no neskaitāmiem mūziķiem dzirdēto banālo frāzi, ka šis albums ir ļoti autobiogrāfisks un personisks. "Jā, es rakstu par sevi, bet ne vienmēr. Redz, sakot "par viņu", nevar īsti saprast, vai tas ir domāts vīriešu vai sieviešu dzimtē. Sinonīms varētu būt arī Desmit reizes par kādu, taču "par viņu" nes līdzi kādu izjūtu."

Kā nonāci projektā Nepāriet?

2015. gada maijā dziesma Laiks nemierīgs sāka skanēt Latvijas Radio 5. Pēc gada maijā feisbukā uzrakstīja dzejnieks Reinis Runcis, aicinot nodziedāt šo dziesmu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur tika rīkota viņa grāmatas Gaismas ķermenis atklāšana. Jānis toreiz spēlēja klavieres – ja nemaldos, Filipu Glāsu. Pieklājīgi sasveicinājos, atvadījos, un viss. Pēc gada, neticēsi, bet atkal maijā Jānis uzrakstīja ziņu – kādi ir tavi plāni 21. augustā? Tā arī nonācu Nepāriet. Vienreiz gan jautāju, kā viņš zināja, ka dziedu. Teica – Soundcloud visu var dzirdēt. Drīz pēc tam dziesmas izdzēsu.

2018. gada festivālā Positivus ar tevi uz skatuves bija Ritvars Garoza un divi Ezeru džeki – Kristiāns Priekulis un Krišjānis Bremšs.

Ar Ritvaru spēlēju kopā kopš 2007. gada, ar Arti – kopš 2013. gada. Kristians pievienojās 2014. gadā, kad viņš vēl nemaz nenojauta, ka būs Ezeru džeks. Tas ir pamatsastāvs, bet toreiz pievienojās Krišjānis, jo Arta kalendārs bija laicīgāk saplānots.

Tu liecies tāda sevī noslēgusies, it kā mierīga, bet iekšā kaut kas vārās, un kaut kādā mirklī vari eksplodēt, lai pēc tam atkal kļūtu tikpat mierīga, it kā nekas nebūtu tikko noticis.

Jā, līdz šim esmu bijusi diezgan noslēgta un atturīga, bet tas nenozīmē – nepieejama. Degvielas nav iedots ļoti daudz, un ne visi benzīntanki arī der, tāpēc ļoti sargāju savu iekšējo māju, bet ne jau bez iemesla, un ne jau vienmēr tas sanāk. Nav tā, ka trinos mājās un nezinu, kur likties, ja sen nav redzēti cilvēki. Protams, patīk satikt draugus, un viņi tev arī pastāstītu, ka neesmu tikai introverta, mākonī dzīvojoša netverama būtne. Ir draugi, ar kuriem plānoju tikties, šķiet, gadu vai vairāk. Saku, ka padošu ziņu, bet, velns, kaut kā neuzrakstu. Un tie pazīstamie, kuri šo lasīs un attiecinās uz sevi, lai zina, ka tā nav mana nevēlēšanās satikties, man tikai vēl nav sanācis aizsūtīt tās ziņas. Zinu, ka viņi mani saprot.

Skaidrs, ka septiņas reizes nedēļā būt cilvēkos arī negribētu. Vismaz pagaidām. Nogurtu. Bet, kas zina, varbūt drīz sākšu staigāt pa naktslokāliem un dzert krāsainus kokteiļus. Vispār to kādreiz varētu. Protams, kā ikviens, varu uzsprāgt. Daudz varu pieņemt, nepateikt, noklusēt, bet, ja kāds atkārtoti izsitīs drošinātājus, nu būs tas Beirūtas sprādziens manā miera ostā. Nu būs. Bet tad atkal savākšos. To arī protu.

Pasaulē ir vairāk tādu lietu, kas tevi kaitina, vai tieši otrādi?

Kaitina neskaidrība, paviršība un citu lēnums, reizēm arī tādas triviālas lietas: nomesti atkritumi dabā, grūstīšanās veikalā, autovadītāji, kas truli taurē, vecāki, kas auro uz bērnu. Kaut kas nelāgs ir virtuves nosūcēja skaņa vai tā skaņa, kad attaisa tikai vienu logu mašīnas aizmugurē.

Astoņdesmitajos gados bija tāda dziedātāja Sūzena Vega, kura to laiku raibumā pēkšņi parādījās kā tāda pavisam parasta, nekrāsojusies hipijmeitene ar akustisko ģitāru. Tev gan labi – pavisam tuvu blakus ir izcils pianists – Ritvars Garoza, un neesmu tevi pašu ar instrumentu redzējis.

Esmu trinkšķinājusi spēlēs ukuleli, bet tas ir tāds joku instruments manā prātā. Nu, zini, ir tāda nepiepildīta vēlme kādreiz atkal piesēsties pie klavierēm arī brīžos, kad nerakstu. Vidusskolas laikā ļoti patika spēlēt un bija apbrīnojama skolotāja Ieva Dzērve, kura mācīja ļoti, ļoti, ļoti klausīties, iztēlei strādāt un dzīvot ar skaņdarbiem. Pie viņas kopā ar kursabiedru spēlējām Gēršvina klavierkoncertu Fa mažorā. Tas bija jaudīgi, un tas ir mans sasniegums. Esmu laimīga, ka ir bijuši tādi momenti. Bet, kā jau tu minēji, man blakus ir izcils pianists.

Man kaut kā radies iespaids, ka glamūrs tev ir svešs.

Ar glamūrīgumu attiecības ķeras, tas nav nekas jauns. Vēl nesaprotu. Taču tas nenozīmē, ka riebumā nosodu citus. Tas vienkārši nav mans. Nu, man riebjas fotografēties, tādēļ arī daudzas bildes ir tādas, kur roka sejai priekšā, un tā iemesla dēļ arī dabiski radās koncertkāju bildes Loretedzied. Zinu, ka dažreiz ar krāsotām skropstām un sataisītiem matiem ir jādabū pieklājīgas bildes, bet, ja tu redzētu mani uz ielas, visticamāk, būtu nekrāsotas acis un cope. Tā jūtos ērti. Un neviens nevar man aizliegt justies ērti, ne?

Saprotama ir lieta, ka gandrīz visiem mūziķiem riebjas, ka viņus ar kaut ko uzreiz salīdzina, tāpēc cenšos atrast citus veidus, kā viņus raksturot, par slikto toni jau kādus gadus uzskatot konkrētu vārdu un nosaukumu pieminēšanu, taču arī mūzikas stili mūsu laikos ir tā saplūduši, ka to pieminēšana ir bezjēdzīga.

Man neriebjas salīdzinājumi. Tas jau dabiski. Esmu tos pietiekami daudz dzirdējusi līdz šim. Manuprāt, tikai tie, kas nedomā par sevis ielikšanu konkrētos rāmjos, spēj radīt kaut ko sev raksturīgu. Nezinu, bet šķiet, ka mūzikai nenāk par labu, ja, to rakstot, pirms tam domā – tā, tagad rakstīšu balādi, kas būs 4/4 ar modulāciju. Tu uzreiz sevi ierobežo. Kur ierobežojumi, tur agrāk vai vēlāk rodas bloks.

Nupat mūs pametušais Mārtiņš Brauns uzsvēra, ka ikvienam no mums piemīt tādas spējas, ar kurām identiskas nav nevienam citam, un tās tad arī jāprot attīstīt, jo citādi tāda vairāk vai mazāk veiksmīga kopēšana vien sanāk.

Tas joprojām ir neatrisināts jautājums – kā uzzināt, kādas ir tavas spējas. Jo var taču pazaudēt dzīvi, darot ko tādu, kas patiesībā ne tev tik ļoti sanāk, ne ilgstoši rada to sajūtu – lūk, šī ir mana vieta. Bet dari, jo esi pieradis darīt. Tā var rasties iluzors skatījums uz sevi. Domā, ka esi rakstnieks, mūziķis vai gleznotājs. A varbūt nemaz neesi? Var arī laisties kā bite no zieda uz ziedu, mēģinot visu laiku kaut ko jaunu, taču tur ir iespēja zaudēt laiku, lai attīstītu to vienu spēju. Bet, ja tā padomā, neko vairāk par dzīvi pazaudēt nevar. Šķiet, kopēšana sākas divu iemeslu dēļ. Pirmais, gribi iemācīties kaut ko jaunu. Otrais, bailes no sevis. Kad ir uzkrāta zināma bagāža, ir jāsāk izteikties saviem vārdiem. Tas maina. Iedomājies, vai tu pastkartē uzraksti kāda dzejnieka vai paša izdomātu dzejoli. Tām pastkartēm būs atšķirīgs svars. Varbūt cilvēkiem trūkst vēlmes izteikt savu iekšējo pasauli, tāpēc vieglāk kopēt?

Pati vispār sevi uzskati par aktīvu mūzikas patērētāju vai atkārtosi to tikpat daudz jau dzirdēto frāzi, ka tava vismīļākā skaņa ir klusums?

Mana mīļākā skaņa nav klusums. Ja to izlobīji no dziesmas Tikai tu pats – tas bija konkrēts periods. Jā, ir svarīgs noteikts klusuma daudzums ikdienā, bet nav arī tā, ka visur staigāju ar ausu aizbāžņiem. Esmu normāla. Mūziku ilgu laiku neklausījos, un tā tika turētā zināmā distancē, jo bija laiks, kad it kā neinteresēja nekas, kas ar to saistīts. Piespiedu kārtā dzirdēju tikai to, ko nevarēju nedzirdēt, jo dzīvesbiedrs ir mūziķis un viņš spēj dažreiz Spotify nomocīt un nožmiegt līdz pēdējam. Un galu galā dzirdu, ko viņš spēlē mājās.

Redz, sevi esmu uztvērusi kā tādu perifērijā stāvošu, nevienam nezināmu personu, kas raksta savas dziesmas. Un es patiesi jūtos labi tā. Nedevu akceptu sev būt mūziķei, tāpēc mūzikas klausīšanās bija tāda tīģera raustīšana aiz ūsām. Tu it kā gribi, bet, apzinoties savas spējas un varēšanu, saproti, ka ir tālu līdz tam, kur gribi būt, tad kāpēc sevi kaitināt? Ilgi dzīvoju pēc saviem priekšnoteikumiem, kādam jābūt dziedātājam. Jāmāk tas, jāspēj nodziedāt šo, jāgrib un jāspēj tam visam pāri atgādināt par sevi. Tur radās pāris konfliktu. Bet ir arī labās ziņas. Pēdējā pusgadā interese par mūziku un tās klausīšanos atkal ir atrāpojusi. Redzēs, vai izvilks ilgāk par mūzām.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Prāta vētra uzstāsies piecās Latvijas pilsētās

Šajā vasarā Prāta vētra dosies koncerttūrē Gads bez kalendāra un uzstāsies piecās Latvijas pilsētās – 23. jūlijā Jelgavā, 30. jūlijā Valmierā, 6. augustā Daugavpilī, 13. augustā Ventspilī un 2...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja