Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +24 °C
Skaidrs
Svētdiena, 26. maijs
Varis, Eduards, Edvards, Edvarts

Pasaule skalojas kā jūra. Intervija ar komponistu Uģi Prauliņu

"Parādes gabalus neprotu rakstīt," apgalvo komponists Uģis Prauliņš, kurš gada jaundarbu ražu vainago ar bezpajumtnieku lūgšanu Oratio. Urban Prayer

Tā ir ielas un dzīves pabērnu, izstumto lūgšana. Ilgas un tiecība pēc labākas dzīves, par izraušanos gan no personiskām atkarībām, gan no tām, kuras ir bezpajumtnieku ikdiena. Šī lūgšana ir tāda pēkšņa apgaismība, "svešam" ieejot siltā dievnamā, kur ir miers, svecītes, klusa mūzika, kur neskan skarbi vārdi un dvēseles disharmonija tiek nomierināta, – tā komponists Uģis Prauliņš saka par savu jaundarbu Oratio. Urban Prayer. To bija paredzēts pirmatskaņot 14. decembrī radošajā kvartālā Provodņik, vēsturiskās gumijas izstrādājumu ražotnes 5. stāva hallē Ganību dambī 63, taču neparedzētu apstākļu dēļ šis Pētera Vaickovska vadītā Latvijas Universitātes kamerkora DeCoro koncerts pārcelts uz 2024. gada pavasari.  

Komponists svētkiem gatavojas muzicējot. 15. decembrī Alūksnes Jaunajā pilī kamermūzikas koncertā viņš, spēlējot uz viena no pašiem pirmajiem Leipcigas firmas J. Bluthner izgatavotajiem koncertflīģeļiem (tas būvēts ap 1853.–1854. gadu), uzstājās kopā ar soprānu Aiju Veismani un arfisti Elizabetu Lāci. Programmā skanēja vēlīno viduslaiku, agrīnā un vēlīnā baroka mūzika, Bēthovens, Debisī, Britens, Keidžs un mūsdienu autori. Ar nelielu soloprogrammu Ziemassvētku ieskaņai 16. decembrī Uģis Prauliņš iepriecināja Mālupes sociālās aprūpes centra Pīlādži iemītniekus. Pirmajos Ziemassvētkos, 25. decembrī, viņš būs pie taustiņinstrumentiem kamerkora DeCoro koncertā Mazsalacas baznīcā, kurā Uģa Prauliņa opusi skanēs līdzās Pretorija un Sandstrema, Franča Grūbera, Arvo Perta un Valta Pūces darbiem.

11. decembrī mākslinieks kopā ar DeCoro un senās mūzikas ansambli Ars Antiqua Riga piedalījās Rīgas pils atjaunotās kastelas atklāšanā, kurā pirmatskaņojumu piedzīvoja speciāli šim pasākumam Uģa Prauliņa komponētā Oda Rīgas pilij ar Guntara Godiņa vārdiem.

Kad komponistam jautāju par viņa jaundarbu – pilsētas pabērnu lūgšana Oratio. Urban Prayer –, viņš izstāsta mazu stāstu.

Uģis Prauliņš. Reiz Kannās biju koncertā, kurā Latvijas Radio koris baznīciņā dziedāja Arvo Pertu. Tur ieklīda arī bariņš pusaudžu vecuma ielas bērnu. Baznīcā bija silts un skanēja mūzika. Viņi sasēdās priekšā zemē un kādu brīdi klausījās. Pēc pārdesmit minūtēm viņi aizgāja, bet es redzēju pēkšņo pārmaiņu viņu sejās. Varbūt tās bija bērnības atmiņas? Varbūt atskārta, ka esi "caurulē"? Ja kāds, kurš grib izrauties no atkarības, ķeras pie lūgšanas kā pie salmiņa, kā pie kaut kā sena, aizmirsta, tas jau ir liels solis uz priekšu sevis organizēšanā un vadīšanā.

Lūgšanas ir sevis virzības veids. Man pašam dzīvē ir bijuši periodi ar lielu jautājuma zīmi. Protams, visu izšķir tavs mugurkauls un intereses, taču reizēm ir vajadzīgas lūgšanas. Tajās ir kaut kāds imaginārais atspēriens, atspaids. Es vēlējos šādu lūgšanu radīt mūzikā. Uzrakstīju to korim a cappella un pat nezināju, vai kāds gribēs to atskaņot, bet Pēteris Vaickovskis to izvēlējās sava kora DeCoro koncertam bijušās rūpnīcas Provodņik telpās. Tai ir slavena vēsture, sākusies vēl pirms Pirmā pasaules kara. Man patīk šādas skarbas, "neiztaisītas" vietas kā Provodņik, Vagonu zāle, TEC. Vieta zemapziņā uzliek zīmogu, un man šādas vietas ir tuvas, jo tās atsien cilvēku no formālā. Savukārt skaistas, greznas telpas un uzposušos apmeklētāju tērpi var aizēnot būtisko. Var gadīties, ka industriālā mantojuma telpās pat ir laba akustika. Skan gandrīz dievišķi: "zeme bija neiztaisīta un tukša", un tad sākās lielā radīšana.

Vai tev ir bijusi reāla saskare ar ielas pabērniem, bezpajumtniekiem?

Viņi kādus gadus dzīvoja tieši blakus manai mājai pie Deglava tilta. Tur bija viena pusnojaukta māja, un viņi lauza ārā un pārdeva vēsturiskos ķieģeļus. Par to varēja iedzert. Tur laikam bija saglabājies pagrabs, tāda kā ala, kurā viņi līda iekšā. Bēdīgi, jo šie cilvēki bija kopā ar maziem bērniem. Jādomā, ko viņi, izauguši lieli, tagad dara. Kāda viņiem veselība, kur dzīvo, ko domā un ar ko nodarbojas?

Kāda sieviete bija palikusi bez pajumtes un nakšņoja krūmos, bet katru dienu gāja darbā. Viņa katru dienu tina matos ruļļus un gāja uz dzelzceļa uzbērumu katliņā vārīt sev tēju. Reiz, kad vēl komponēju pa naktīm, izgāju ārā uz balkona izstaipīties un redzu – zem klajas debess mīnus divdesmit grādu salā viena kompānija dzied un spēlē ģitāru. Toreiz aizstiepām viņiem dīvānu un vēl kaut kādas lietas, par ko viņi bija ļoti priecīgi. Tā cilvēki reāli dzīvoja. Un kāds būs tavs nākamais gājiens? Un cik ilgi? Negribu būt moralizētājs, bet kas notiks, ja saslimsi? Vai tev būs zāles, tējas, gulta, ģimenes ārsts?

Var būt visādi. 90. gadu vidū kāds 15 gadu vecs puika atnāca padzerties. Tiklīdz pajautāju, kur viņš dzīvo, viņš uzreiz notinās… Varbūt aizbēdzis no mājām, klaiņo. Mūsdienās ir viegli iekulties tādā sabiedrībā, no kuras tikt ārā ir grūti. Man vienmēr ir jādomā, ka tas var notikt ar jebkuru no mums. Vai tev būs otrā iespēja, un vai spēsi to izmantot? Labi ir tiem, kuriem nav atkarību. Nav patīkami to atcerēties, bet viens mums abiem pazīstams mūziķis, mūsu bijušais skolasbiedrs, tā arī nodzērās līdz pāragrai nāvei.

Kam rada komponists un izpildītājmākslinieks?

Svarīgi ir spēlēt kaut vai dažiem – tiem, kuriem tas ir vajadzīgs. Svarīgi ir būt mūzikā patiesam. Mūzikā, īpaši nopietnajā rokmūzikā, bieži ir bijis tā, ka esi kaut ko sirsnīgi darījis un devis to, kas esi tu pats. Tas ir patiesi un nāk it kā pats no sevis, bet var gadīties, ka nav atsaucības. Taču, ja mēģini kaut ko nomainīt un uzlabot, tas vairs nepārliecina un izklausās klibi, bet cilvēki, kuri paspējuši tevi iemīļot, jūtas vīlušies. Māka ir mainīties, nepazaudējot sevi.

Mēs bieži rakstām gadījumam. Laimīgi ir tie, kuri var vienkārši komponēt, un tas "gadījumam" vienmēr būs labi, vienalga, ko uzraksti. Piemēram, Arvo Perts ir tik universāls, ka der gan skumjiem, gan priecīgiem brīžiem. Arī Bahs, Mocarts. Taču pasaules vēsturē tā ir reti. Divus jaundarbus rakstīju šāgada Dziesmu svētkiem. Katrs tos izdzīvo savā veidā – svētsvinībā vai nakts dzīvē, kas ir gluži dabiska Dziesmu svētku nedēļā. Taču vienlaikus esmu reālists un, komponēdams Šūpuļdziesmu, kas skanēja svētku vokālsimfoniskās mūzikas koncertā, nevarēju nedomāt arī par to, ka tepat blakus ir skarbais karš un nākamais vari būt tu. Starp citu, arī brīvmūrnieku tempļos grīda ir sadalīta kvadrātos – baltos un melnos, lai tu vienmēr atcerētos, ka dzīvei ir gan baltā, gan melnā puse.

Vai bieži domā par karu Ukrainā?

Katru dienu. Īpaši vakaros un tāpēc, ka nāk klāt ļoti daudz jaunas, pilnīgi negaidītas informācijas. Man tas nav vienaldzīgi. Es nejūtos drošs. Ukraiņu heroisms ir apbrīnojams. Vienmēr vajag paturēt prātā, ka mēs ne vienmēr zinām un saprotam visu. Varam arī atcerēties par tektoniskajām cilvēces pārmaiņām gadu simtu un tūkstošu gaitā. Tie ir lieli procesi, no kurienes un uz kurieni plūst jaunās populācijas, valodas, ideoloģijas. Piemēram, Itāliju, šo kultūras zemi, vismaz desmit reižu pēc etruskiem ir pārslaucījušas ļoti iznīcinošas ordas.

Pasaule visu laiku skalojas kā jūra. Skaidrs, ka tas ir nežēlīgi un briesmīgi. Man būtu grūti pieņemt, ka manu ģimeni, draugus vai mani pašu nogalina vai pazemo. Mēs esam un jau agrāk bijām bīstamā stāvoklī. Varbūt cita ceļa nav un viss ir Dieva paredzēts? Cilvēks ir gatavs to pieņemt tikai līdz zināmai robežai, piemēram, viens mācās nomales skolā, bet otrs – labā skolā. Viens ir slavens, bet otrs ir izdarījis tikpat daudz, bet nav slavens. Varbūt tā ir jābūt. Tā ir tava dzīve, bet tas vēl nav viss. Paskatīsimies, kurš būs laimīgs mūža beigās. Vai zini, cik daudzi labi nodrošināti cilvēki padara sev galu? Var ­ būt mēs paši daudz ko nesaprotam.

Visasāk sajūtam to, kas mums ir degungalā. Mēģināsim būt izturīgi un konsekventi! Mēs varam censties palīdzēt. Viss, kas ir mūsu spēkos, ir jādara ar cieņu, uzmanību un gādību, taču nav jāpārvēršas par noskumušiem grūtdieņiem. Tāda padošanās nevienam nav vajadzīga. Mēs esam aizmirsuši to krampi, kāds ir ukraiņiem savā zemē, kura ir mums tik tuvu, bet par kuru tik maz zināju un kurā pat nekad neesmu bijis. No ukraiņiem varam mācīties izdzīvošanas un pretstāves pa ­ matinstinktu. Lai mums izdodas tādu dzīves spēku ieaudzināt mūsu bērniem, par spīti tam, ka tagad mantas krīt no gaisa! Mums pašiem savulaik bija tāds iekšējais dzīves kurbulētājs, bija vairāk šī rupjā spēka, mēs paši ļoti daudz darījām.

Novembrī ar savu leģendāro grupu Vecās mājas svinēji jūsu veco dziesmu skaņuplates izdošanu. Vēl arvien esat radoši domubiedri?

Ir draugi, ar kuriem sasildies, jau tikai saskatoties. Bija tāds prieks atkal sapulcē ­ ties kopā. Paldies Dievam, ka visi mūsu četriniekā – ģitāras virtuozs un mūsdienu virtuozu tēvs Armands Alksnis, basģitārists Andris Alviķis un bundzinieks Tālis Gžibovskis – esam sveiki un veseli. Te aizstāt nevienu nevar. Mūsu saites ir tādas, it kā mēs vēl vakar būtu kaut ko kopā darījuši. Mums nav nostaļģijas. Ja ir jāiet, mēs ejam.

Pirms tam nospēlējām Ainara Virgas piecdesmitajā jubilejā 2014. gadā, dažus gabalus festivālā Bildes 2016. gadā un Imanta Vanzoviča jubilejā. Ik pa laikam kaut kur tiekamies, tas ir pašsaprotami. Ar prieku uzspēlējām savas vinila plates prezentācijā. Neesam tikai onkuļi, no kuriem pēkšņi izlien ārā puiku gars. Nākamā gada 17. februārī mums būs koncerts Ulbrokas pērlē. Janvārī sāksim mēģināt.

Ir liels jautājums, vai mums, Vecajām mājām, sāksies otrā dzīve. Pašlaik vecās dziesmas mums ir pietiekams jaunums, jo tās nebija ierakstītas un cilvēki tās nav dzirdējuši. Var teikt, ka šajā ziņā sākam no jauna, bet ir vajadzīgs entuziasms – tāds kā Mārtiņam Krastiņam, kurš pieslēdzās ar savu skaņu ierakstu namu Plate un izcili restaurēja mūsu vecos analogos lenšu ierakstus, kas 80. gadu beigās tapuši neatbilstošos apstākļos. Mūzika ir entuziastu māksla, bez tā nekas nerodas. Lielās lietas mēdz paveikt entuziasti, kuriem bieži vien nav budžeta, bet ir ideja.

Mani draugi pārsvarā ir no jaunā folkloras viļņa – šis disidentu vilnis un viņu pēcteči. Tie, kam mūzika ir līdz kaulam, mūsu pašā saknē. Taču profesionālā māksla un folklora ir divas dažādas pasaules. Broņus Kutāvičs ir viens no pirmajiem, kurš vienā skaņdarbā (Dzūkijas variācijas) izmantoja gan tautas teicēju (ierakstā), gan akadēmisko (stīgu) orķestri. Izdevās izcils, nesamocīts darbs, savam laikam novatorisks. Konceptuāls šī vārda labajā nozīmē, nevis tāds, kurā ar "koncepciju" tiek aizsegta radoša nespēja un mudžinājums. Manas Šūpuļdziesmas gadījumā bungu un dūdu mūzikas grupa Auļi spēja iekļauties simfoniskajā skanējumā, to neizpostot, un otrādi – arī orķestris neizpostīja Auļu folklorisko garu. Es gribēju šo saskarsmi izmēģināt gan idejiski, gan skaniski. Paldies, ka man to ļāva darīt! Parādes gabalus es neprotu rakstīt.

Kā radīt īstu, patiesu mākslu?

Lai to radītu, ir jābūt trakam. Īsta māksla prasa būt šizofrēniķim. Tā prasa uzspridzināšanos, atkāpes no normas. Tu taču nerakstīsi stāstu, kuram visi jau iepriekš zina beigas! Ir jābūt pārsteigumam, un, lai radītu kaut ko būtiski jaunu, ir jāatraujas no realitātes un daudz kas iekšēji jāizdzīvo, jāidentificējas. Ir jābūt radošam, jābūt lidojumā. Izpildītājmākslā ir jābūt baigam temperamentam. Nevienu neinteresē vijolnieka prātīgā spēle. Māksliniekam ir jābūt provokatoram vai narcisam. Ir jābūt īpašam.

Esi uzrakstījis arī interesantu mūziku Dailes teātra izrādei Spīdolas nakts.

Tas bija pēkšņs lēciens nezināmajā. Tikai pateicoties Jurim Vaivodam, izrādes mūzika ieguva tādu izskatu, kāda tā ir. Tur ir ne tikai mana, bet arī Rika Fedsa – Riharda Fedotova – perkusiju un mūsdienu elektroniskā mūzika. Latvijā ir ļoti maz mūziķu, kas to spēj. Tas bija interesants darbs. Psiholoģiski bija ko turēt, bet es jūtos gandarīts par šo procesu un mūsu kopīgo rezultātu, sākot no Matīsa Gricmaņa drāmas. Beigās liela daļa no tā, ko biju izdomājis, palika aiz borta, bet ir jārēķinās, ka visam ir sava vieta. Pat dziesma, ko biju iecerējis, – arī tā beigu beigās nebija īsti vietā. Tas tiešām bija kolektīvs darbs, ieskaitot skaņu režiju, un es ļoti daudz mācījos.

Man gan bija liels pārsteigums, ka Juris Vaivods Spīdolas naktij izvēlējās tieši mani. Paļāvos uz viņa pieredzi, lai gan pats biju skeptisks un devu diezgan skaidrus mājienus, ka būtu labāk, ja mūziku rakstītu kāds cits.

Vai esi paškritisks?

Esmu un arī domāju racionāli kā producents: kas ir produktīvi projektam? Ja man būtu astoņpadsmit gadu, man būtu svarīgi nepalaist garām nevienu izdevību, nevienu radošu dēku, bet tagad es domāju racionālāk.

Nav manīts, ka tu būtu bieži komponējis teātrim.

Pēdējo reizi to darīju gandrīz pirms trīsdesmit gadiem Dailes teātra izrādei Pilsēta. Tā bija rokopera, ko veidoju kopā ar dzejnieku Guntaru Godiņu.

Vai jūsu ģimenes lolojums – Ērmaņu muiža – beidzot ir gatava?

Gatava tam, lai cilvēki, kuri atbrauc, tur būtu laimīgi – vienalga, jumts ir vai nav. Kamēr mūsu draugi brauc pie mums spēlēt un mūs var atbalstīt Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF), Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, Lauku atbalsta dienests un arī privātpersonas, šī vieta turpina attīstīties un ir brīnišķīga dāvana sabiedrībai. Pateicoties VKKF piešķirtajiem līdzekļiem, esam ielikuši visus piecpadsmit logus. Protams, atverot arī mūsu pašu maciņu. Brīžiem jokojam, ka mēs kropļojam kultūras budžetu, jo naudu, kas man ienāk par mūziku, pēc tam ieliekam arhitektūras vēstures mantojuma atjaunošanā. Daudz strādājam kopā ar vietējiem meistariem, kuri ļoti labi ir apguvuši spēju saredzēt līniju, nejaucoties tajā ar lāzeri.

Ēkas restaurēšana turpinās, un tā ir vesela dzīve. Mums ar Ingu (Uģa Prauliņa dzīvesbiedre Inga Prauliņa – I. L.) reizēm nav viegli savienot vairākas "slepenās" dzīves, bet mums ir āķis lūpā. Muižiņa nav liela, tas mūs glābj. 2023. gadā ēkas restaurācijā paveiktais lieldarbs bija vēsturiskās durvjailas atjaunošana un sanitārtehniskās zonas izveide. Nākamā gada plānos ir pabeigt muižas anfilādes atjaunošanu, un, lai to paveiktu, ir jāizceļ kolhozu laika grīdas un jāatjauno grīdas oriģinālajā līmenī. Turpinām arī topošā muižas parka izveidi.

Principiāli tiecaties pēc vēsturiskā autentiskuma?

Autentiskums ir svarīgs, tomēr sākam padoties, ka muižai vajadzētu centrālo apkuri. Mūsdienu līdzsvars ir – lai tu neuztaisi lētu «disnejlendu» no izcilas arhitektoniskas vides, taču lai šī vieta būtu dzīva. Ir jāturpina strādāt.

Taciņa uz koncertiem Ērmaņu muižā jau ir iemīta…

Šī gada sezona man pašam ļoti patika, jo tā bija piesātināta ar labām lietām. Atklājām sezonu maijā ar Leonīda Tugaļeva fotoizstādi. Pēc tam uzstājās blūza trio BeatCombo no Zviedrijas. Lietus dēļ gadskārtējā Etnonakts notika iekštelpās, bija ļoti labi danči – spēlēja Edgars Klints ar savu folkloras draugu kopu Abra, un šķita, ka grīda rīb! Tā bija jauna dzīve, jo bija sanākuši jauni, neprecēti cilvēki, meitenes un puiši, kas bērnībā nāca līdzi saviem vecākiem pašos Ērmaņu muižas atdzimšanas sākumos. No Dienvidigaunijas ar autorprogrammu uzstājās Tūliki Bartosika (akordeons, balss, elektronika), septembrī – vienīgais Hammond ērģeļu trio Atis Andersons Organ Trio. Pēdējais bija Riks Fedss (elektroniskās taustiņu perkusijas) ar multimediālu priekšnesumu oktobrī.

2024. gada sezonu atklāsim ar Vinsenta Flikigera grafisko darbu izstādi. Visu šo organizējot divatā ar Ingu, vienmēr cīnāmies par to, lai mums sezonā būtu trīs četri pasākumi, bet beigās sanāk divreiz vairāk.

Kas ir tavs gada notikums?

Pasaules vai Latvijas gada notikums? Es maz kur eju un pats galvenokārt klausos ierakstīto mūziku. Man pašam galvenais notikums bija ieguldīt triju četru simfonisko darbu honorārus vannas istabas izbūvē Ērmaņos! Ja runājam par mūziku Latvijā, mani visvairāk uzrunā nelielu un nepieradinātu vietu vitalizēšanās, tā ir skatuve eksperimentiem un brīvākai atmosfērai.

Kurš ir galvenais personiskais radošais notikums vai sasniegums mūzikā?

Mūsu grupas Vecās mājas plates iznākšana un prezentācijas koncerts Vagonu zālē. Prieks ir arī par abiem pārējiem šogad iznākušajiem albumiem.

Kas vēl ir jāpaspēj šogad?

Vēl ir jāuzraksta balets. Tam šogad bija jābūt gatavam, bet nebūs, jo viss notiek krietni lēnāk, nekā bija plānots, līdzīgi kā tilta celtniecība pie manas mājas. Tā reizēm ir. Un cik vispār jauna var pateikt? Un kāpēc Prauliņš? Šis gads tāds bija: tu knapi pabeidz iepriekšējos darbus, un jau ir iesākti nākamie. Mums visiem – arī mūziķiem – ir jāatdod desmitā tiesa labdarībai. Tā ir mūsu gatavošanās Ziemassvētkiem. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja