Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Regnārs Vaivars: Mans atskaites punkts esmu tikai es pats un aktieri

Stulbs neesmu, un man ir risinājums. Režisors Regnārs Vaivars pieņem Dailes teātra lielās skatuves izaicinājumu un ir izdomājis, kā pārvarēt objektīvās grūtības

Saruna ar Regnāru Vaivaru notika pašā maija sākumā, netipiski savlaicīgi, respektējot režisora lūgumu. Regnāram ir tāda cilvēka reputācija, kurš intervijas sniedz reti, un viņš pats to uzsver. Šoreiz runāt par jauniestudējumu viņš bija gatavs. Piektdien, 20. maijā, Dailes teātrī notika Regnāra Vaivara iestudējuma Laulības dzīves ainas pirmizrāde. Teātris to piesaka kā "pasaku par laulības dzīvi".

Kritiķi mēdz režisoriem pārmest, ka viņi pirms pirmizrādes izstāsta vienu, bet uz skatuves redzams pavisam kas cits.

Man tik ļoti par visu ir skaidrs, ka, visticamāk, šoreiz nebūs tā, ka ieraudzīs kaut ko citu. Bet, protams, es to neizslēdzu. Es jau 15 gadu nesniedzu intervijas, kas nav par izrādi, un arī tās, cik iespējams, maz, jo negribu kaut ko cilvēkiem apsolīt, un tad viņi ierauga kaut ko citu.

Ir dzirdēti stāsti par ļoti stingriem autortiesību noteikumiem Ingmara Bergmana darbu iestudējumiem.

Scenārijs ir rakstīts daudzsēriju filmai, tāpēc materiāls ir krietni plašāks nekā visiem zināmajā Bergmana filmā, jo tur ir atstāta esence. Es esmu mainījis ainas vietām, dažas sakompresējis kopā. (Vēlāk Dailes teātra pārstāvji KDi apliecina, ka dramatizējums ir veikts saskaņā ar Josef Weinberger Ltd. (Londona) Ingmara Bergmana fonda vārdā – A. R.)

Latvijas teātru pieredze ar šo darbu ir kameriestudējumi mazajā zālē 90. gadu sākumā Nacionālajā teātrī un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Kāpēc izvēlējies veidot izrādi uz lielās skatuves?

Parasti es ļoti impulsīvi izvēlos materiālu, ko iestudēt, un parasti ir problēmas ar materiāla izvēli. Es nezinu, kā Džilis (Dailes teātra galvenais režisors Dž. Dž. Džilindžers – A. R.) atrod tik daudz lugu, kuras iestudēt. Laimīgas nejaušības dēļ man gadījās vēlreiz redzēt to filmu (Bergmana Laulības dzīves ainas (1973) – A. R.). Skatījos nevis sevis, bet cita cilvēka dēļ, un pēkšņi man likās, ka tur ir ironija, ko citās Bergmana filmās nesaskatīju. Sapratu, ka ironija nāk no Līvas Ulmanes spēles, no personiskās attieksmes pret šo stāstu un pašu režisoru.

Man radās asociācijas un vizuāli tēli. Man nepatīk taisīt izrādes uz lielajām skatuvēm, un es to reti daru, bet saskatīju, kā šo materiālu pasniegt. Tu neesi pirmais, kas man prasa par kamerzāli, un teātra vadība man prasīja, vai es gadījumā neesmu stulbs, kamergabalu gribot taisīt uz lielās skatuves. Es pārliecināju, ka stulbs neesmu un man ir risinājums. Man piedāvāja proscēniju celt uz priekšu, bet es no tā atteicos, jo tā būtu vājuma pazīme.

Ko lielais mērogs maina akcentos, tēlu attiecībās, izpausmes veidā?

Izrādes mēģinājumu gaitā formulēju, ka uz lielās skatuves aktiera ķermenis ir seja. Lai nav pārpratuma – tas nenozīmē modernās dejas izmantošanu vai aktieru purināšanos, bet es piedāvāju aktieriem, kā lomas un ainas robežās kādas lietas var pastiprināt ar ķermeņa izpausmi. Tai nav jābūt radikālai, pilnīgi iespējams, ka pietiek ar vienu rokas kustību. Tas ir mans pluss, ka es pats esmu bijis aktieris, kaut gan kā režisoram tas ir mans mīnuss. Es cenšos nepalīdzēt aktieriem ar savu aktiera pieredzi, lai varētu vēsi skatīties kā režisors uz procesu. Taču es saprotu, ka ir stulbi savus plusus bāzt maisā. Tā ir spēka sajūta, ka es varu iedot aktierim pamatotu uzdevumu, mēģinājumu process to apliecina. Aktieri ir ļoti priecīgi, ka es varu piedāvāt risinājumu, kam viņi piekrīt, lai būtu precīzāk.

Izrādes žanra apzīmējums ir pasaka par laulības dzīvi. Vai tas ir domāts ironiski?

Zināmā mērā jā, tā ir vairāk vārdu spēle. Mani vienmēr žanra apzīmējumi ir mulsinājuši. Režisoram, protams, vajadzētu zināt žanru, bet tas mani ierobežo. Redzot, kā spēlē aktieri, kas viņiem nesanāk, es piedāvāju risinājumus, un brīžiem tie izrādi aizved citā virzienā. Tāpēc šī ir vārdu spēle, ka tā ir pasaka, kas pasaka par laulības dzīvi.

Tas atbrīvo rokas?

Nē, tā ir mana reakcija uz nepieciešamību formulēt žanru. Es atbildību no sevis nenoņemu.

Kopš Ingmara Bergmana filmas uzņemšanas (1973) pagājis diezgan ilgs laiks. Kāds laiks valdīs uz skatuves?

Mūsdienas. Kaut kādi elementi liecinās par citiem gadiem, bet tie nav dekoratīvi elementi, lai iezīmētu laikmetu, vienkārši liela skatuve pieprasa lielas lietas. Es negribu neko vairāk stāstīt.

Vai tas kaut ko maina varoņu rīcībā?

Tas, kas Bergmana laikā bija atklāsmes un drosmīgi paziņojumi par laulības dzīvi, vairs nav pārsteigums, tāpēc ir jāmaina attieksme pret šiem paziņojumiem. Ir jāpasniedz caur citu prizmu, kāpēc viņi izsaka tādus spriedumus, ka tā nav tieša refleksija uz notiekošo.

Mūsdienās attieksme pret laulību ir pietiekami daudznozīmīga. Vai izrādē tiek runāts tiešām par laulību institucionālā nozīmē vai plašāk – par kopdzīvi?

Tas ir par laulības dzīvi, nevis kopdzīvi. Stāsts ir par to, kā no laulības dzīves nonāk līdz kopdzīvei, – sanāk it kā pakāpties atpakaļ, bet, pēc pašu varoņu domām, tas ir progress.

Vai runāt par šādām lietām ir pašrefleksija, tāds kā terapijas seanss pašiem izrādes veidotājiem?

Mans mērķis nekad nav bijis veidot izrādi tāda iemesla dēļ. Es izvēlos materiālu intuitīvi, pēc principa patīk/nepatīk. Neapšaubāmi darba gaitā, pat ja es to negribētu, man nekas cits neatliek kā sākt reflektēt. Ņemot vērā, ka mums ir neparasti īss mēģinājumu process, esmu sev nosolījies neminēt piemērus no savas dzīves, jo tad ir risks aizmuldēties par garu. Es nevaru atļauties stāstīt par sevi. Bet brīžiem noraujos un situ sev pa pirkstiem.

Tad tie, kuri domā, ka šī būs Regnāra Vaivara grēksūdze uz skatuves, vilsies?

Tu domā, ka tā domās?

Nezinu, es improvizēju.

Varbūt vienīgi tie, kuri zina, ka es pirms diviem gadiem esmu apprecējies, bet es šo darbu biju izvēlējies vēl pirms tam.

Kāda mana kolēģe lūdza pajautāt, ko tu domā par laulību.

Man vajadzētu uz to atbildēt? Es domāju, ka ne, jo nevēlos par personīgām lietām runāt.

Bet ja mēs runājam par principiālo atšķirību starp laulību un kopdzīvi?

Kāzas ir skaists notikums, un sievietēm kāzas un skaistā laulāšanās baznīcā ir svarīgāka nekā vīriešiem. Un tas ir jautājums – kāpēc es nevarētu tam cilvēkam, kuru mīlu, sagādāt šo patīkamo notikumu? Otrkārt, šajā statusā ir kaut kāds... (Domā.) Nu, tomēr mans ir mans. Tas ir kā starpība starp īrētu un nopirktu dzīvokli. Pat ja saimnieki ir solījuši 99 gadu īres tiesības... Arī laulībā, protams, nav gluži tā, ka šķirties ir neizbēgams grēks, bet es tomēr esmu solījis mācītāja priekšā. Es neesmu reliģiozs vispārpieņemtajā veidā, bet tomēr esmu teicis jāvārdu. Tā ir mana iespēja būt tik drosmīgam, ka apsolīt būt kopā līdz mūža galam.

Jau minēji savu aktiera pieredzi. Dailes teātra Lielajai zālei ir slikta slava, to ir grūti "pierunāt", un bieži tiek lietoti mikrofoni.

Tā atkal ir mana ironiskā attieksme pret lielo skatuvi. Man nekad nav paticis izmantot mikrofonus, un esmu domājis – ja kādreiz taisīšu tur izrādi, noteikti neizmantošu. Bet šajā izrādē mēs spēlējamies ar teatralitāti, un ir tāds gājiens, kas manu ironisko attieksmi pret nepieciešamību izmantot mikrofonus ja ne gluži attaisno... Protams, būtu iespējami risinājumi, kā var iztikt bez mikrofoniem, bet es izlēmu, ka papildu efektu var radīt. Ceru, ka mums pietiks laika, bet es gribētu panākt efektu, ka aktiera ķermenis, plastika un runa rada disonansi, kas parāda tēla izjūtu daudzveidību, ka ķermenis spēlē vienu un balss spēlē otru. Tas ir treniņa jautājums, un negribu to likt par primāro, to nevar mehāniski trenēt, aktieris to var izdarīt tikai tad, kad pilnībā saprot lomu.

Tava vienīgā loma teātros pašlaik ir izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Kā ir spēlēt Virsaiti?

Neslēpšu – tizli. Pirmkārt, esmu pieradis spēlēt galvenās lomas, ka režisors ar mani ņemas un visu sacakina un es varu atnākt kā tāda prīma. Man ir teikuši – tu kā režisors vari uztaisīt pats sev lomu. Es negribu! Teātris man ir dialogs, un tāpēc man patīk strādāt ar aktieriem, nevis taisīt lieliestudējumus, jo man ir svarīga saruna. Protams, man bija vēlme, lai ar mani strādā vairāk, bet mēs dublējāmies, un tik daudz uzmanības, cik man likās, ka esmu pelnījis, man neveltīja. Pats bišķiņ pietamborēju. Bet ir ļoti interesanti atrasties uz skatuves. Lomas uzdevums ir būt blakus, pirmajā cēlienā slaucīt grīdu. Es vienā brīdī sapratu, ka ar šiem skopajiem līdzekļiem mēģināt spēlēt tēla līniju, attieksmi pret notikumiem – to visu var darīt, bet ir risks, ka es sākšu rādīt, lai pēdējā rindā mani redz, un tas ir nevajadzīgi šai izrādei. Tāpēc es uzskatu par ekskluzīvu iespēju noskatīties šo izrādi tuvplānā. Tas man dod papildu reakcijas un brīvības sajūtu, ļauj neieslīgt vēlmē nospēlēt vairāk, nekā nepieciešams, dabūt ticamības sajūtu pašam sev.

Atgriežoties pie pirmizrādes. Šosezon arī Mārai Ķimelei ir Bergmana darba iestudējums Rudens sonāte JRT. Kas ir tas, kas uztur Ingmara Bergmana pievilcību?

Strādājot pie tulkojuma un dramatizējuma, man bija sajūta, ka viņš ir diezgan slikts dramaturgs. Ļoti labs režisors, kurš zina, kā realizēt savu ieceri, bet krietni vājāks dramaturgs. Strādājot tālāk ar to virzienu, kādu esmu izvēlējies, man ir sajūta, ka nonāku tuvāk Bergmanam nekā viņš pats. Protams, rodas jautājums, kam to vajag. Ir tūkstoš mūziķu, kas uzskata, ka var Bītlu gabalus nospēlēt labāk nekā paši Bītli, bet kam to vajag? Strādājot mēģinājumos, man bija sajūta, ka es Bergmanu saskatu vairāk, nekā viņš ir parādījis filmā. Ir muļķīgi apgalvot, ka man būs labāks Bergmans nekā viņam pašam, tā tas nebūs. Bet, strādājot ar tekstu, man brīžiem bija dusmas pašam uz sevi, ka ir literatūra un trūkst dramaturģijas. Bet tagad saprotu, ka viņš ir ielicis kodu, kuru var transformēt dažādos virzienos. Un tas ir ļoti labi.

Ir režisori, kuri, zinot, ka strādā ar scenāriju, tomēr pašu filmu neskatās. Tu sāki ar filmas skatīšanos. Tēli nemaisās acu priekšā?

Absolūti ne. Es noskatījos filmu, izlasīju scenāriju un tad sāku veidot dramatizējumu, un jutu, ka neapzināti mēģinu to, kas palicis atmiņā, pārveidot un ielikt citādi, līdz vienā brīdī sapratu, ka to nevajag darīt. Tajā brīdī es aizmirsu filmu. Mēs ejam citu ceļu, un nav nekādas intereses pat krīzes brīžos ar vienu actiņu paskatīties, pazagties.

Minēji ekstrēmi īso iestudēšanas laiku. Kā tu mobilizējies?

Garš galda periods atkrīt. Mēs varam visu ko izrunāt, bet uznāk dzīvs aktieris, viņam nav kur likt rokas. Daļa no tā, ko esam izrunājuši, nesanāk, jo viņš intuitīvi grib spēlēt citādi. Kad mēģinājumu periods ir ilgāks, esmu mēģinājis vest aktieri uz savu mērķi, bet tagad es saprotu – ja nav, nav vērts baigi spiest, ir jāmeklē kaut kas cits. Tas it kā dod indulgenci teātra vadībai, kas plāno šos nežēlīgi īsos mēģinājumu procesus, bet tas liek savākties un varbūt piespiedu elastības dēļ spēt ieraudzīt kādu lietu savādāk. Nav – nav, es metu nost un meklēju veidu, kā aktierim iedot ko citu, lai to varētu izdarīt.

Cik tev būtu optimāls laiks izrādes iestudēšanai.

Oi, es strādātu gadu! Man tik ļoti patīk strādāt ar aktieriem, ka nekad to izrādi nepabeigtu.

Vai pēc pirmizrādes vēl kaut ko maini?

Jā. Ne tikai sevis dēļ, bet aktieru dēļ jādod jauni apstākļi. Reizēm es redzu, ka kāda lieta galīgi nestrādā manas režijas dēļ un kaut kas ir jāmaina. Bet arī tad, ja viss ir salikts, es visu laiku aktieriem piedāvāju kaut ko papildus, lai viņiem neapniktu. Es nāku vai pirms vai pēc izrādes vai runāju pa telefonu. Tik lielā mērā kā es daudzi to nedara, un sākumā bija zināms mulsums – ak dievs, atkal viņš te ar saviem papīriem. Man pat aktieri, kuri konkrētajā izrādē nepiedalās, ir teikuši, ka viņiem kolēģi atzīst, ka tas ļoti palīdz turpināt darbu pie izrādes, nevis spēlēt, cik atceras.

Paaudze, ar kuru tu ienāci latviešu teātrī, nu jau ir gandrīz vidējā paaudze. Vai jūti šīs paaudzes kontekstu, vai esi sevi kaut kādā mērā centies salīdzināt ar saviem kursabiedriem – Džilindžeru, Gati Šmitu, Viesturu Kairišu?

Es neesmu to darījis, un arī viņi droši vien nav mēģinājuši kādam līdzināties. Tevis nosauktie režisori nodibināja Nepanesamā teātra arteli, tā bija vēlme pārnest kopējo sajūtu, bet tik un tā izrādes bija ļoti atšķirīgas, un arī tagad viņi taisa tik dažādas izrādes, ka par paaudzes kontekstu nevar runāt.

Kritiķi konferencēs mēdz salīdzināt tavu paaudzi ar tiem, kas nāca vēlāk un necentās sacelt ap sevi lielu troksni.

Es gan apšaubu, ka ir kāds režisors, kurš nevēlas pieteikt sevi skaļi un ar blīkšķi. Tas, ka viņi neienāca skaļi, nenozīmē, ka viņi to nevēlējās. Kaut gan es pieļauju, ka kāds tajā vecumā ir pietiekami gudrs, lai izdomātu, ka skaļums nav izdevīgs, ka tagad es ņemšu ar kvalitāti.

Kurā brīdī cilvēks saprot, ka viņam ir iestājies briedums?

Es domāju, ka man nav joprojām. Viss par to liecina, jo bērnu vēl nav.

Vai Latvijas teātra vidē tu esi biežs skatītājs?

Es neeju tik bieži, cik, iespējams, vajadzētu, bet tas ir slēptais komplekss, ka es ieraudzīšu, cik viens ir forši uztaisījis, un intuitīvi tā kā cenšos pasargāt no pārāk lielas informācijas gūzmas. Man ir tendence pat neapzināti kaut ko nozagt, pēc tam esmu pieķēris sevi, turklāt ļoti labi izdarītos zagšanas mēģinājumos, kurus neviens nekad mūžā nepamanīs. Pēdējā laikā mēģinu sevi trenēt, atsakoties no lietām, kas man ir devušas ērtības sajūtu. Esmu atteicies no scenogrāfiem, ar kuriem iepriekš strādāju. Man bija ļoti mīļa horeogrāfe Anta Priedīte, kura maz taisīja horeogrāfijas manās izrādēs, jo man maz vajadzēja, bet kā konsultante viņa man daudz ko deva. Sapratu, ka ļaujos slinkumam, kūtrumam, neizlēmībai. Kad atteicos, tas man lika atvieglot uzdevumus un nemēģināt rast tādus skatuves risinājumus kā agrāk, bet beidzot šis vairs nebūs tas gadījums.

Kam ir jānotiek, lai tu kā režisors justos sasniedzis to, ko gribi?

Ja aktieri pēc pirmizrādes jutīsies tikpat laimīgi, kā viņi jūtas šobrīd, kā man šķiet, es būšu savu mērķi sasniedzis. Tas nenozīmē, ka man nav svarīgi skatītāji, vienīgi es nevaru apgalvot, ka zinu, ko skatītājs vēlas. Es pirmo reizi mūžā esmu uzaicinājis uz caurlaides mēģinājumiem divdesmit dienas pirms pirmizrādes cilvēkus, kuru viedoklis man ir svarīgs, – Pēteri Krilovu un Ainu Matīsu. Man nepatīk rēķināt, ko es varu izdarīt ar skatītāju, tādēļ vien, ka neesmu pārliecināts, ka man izdosies manipulēt. Mans atskaites punkts esmu tikai es pats un aktieri.

Laulības dzīves ainas
Dailes teātrī 29.V plkst. 15, 3.VI plkst. 19, 4., 5.VI plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–22 

Top komentāri

Ļoti varošie
Ļ
Aktieri skatuves vienā malā, balss skan otrā, tiešām nevar aktiriem balsis iestādīt! , tikai Martinsone un Rēzija runāja normāli
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja