Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Rūta Muktupāvela: Politika ir bizness

Kultūra nav tikai muldēšana, uzskata jaunievēlētā Latvijas Kultūras akadēmijas rektore elekte Rūta Muktupāvela

Es neteiktu, ka mana ģimene ir sajūsmā par vēlēšanu rezultātu, un es arī pati saprotu, cik šis amats ir atbildīgs un cik maz laika man vispār paliks sev, savai zinātniskajai darbībai un citām lietām, kuras man patīk. Sākumā atteicos piekrist savas kandidatūras virzīšanai, jo šaubījos, vai esmu tā labākā kandidatūra, – sarunā ar KDi atklāj kultūras teorētiķe, asociētā profesore Rūta Muktupāvela, kura Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Satversmes sapulcē ievēlēta augstskolas rektores amatā. Akadēmijā, kuru vairāk pazīst kā aktieru un laikmetīgās dejas mākslas studiju vietu, viņa vēlas stiprināt arī kultūras studiju virzienu un starpdisciplināro pētniecību kultūras jomā.

Kas tomēr ļāva saprast – jā, esmu gatava?

Mums akadēmijā ir ļoti daudz spēcīgu personību, bet, kad nāca aicinājums arī no manas katedras (Kultūras teorijas un vēstures katedra – I. L.), kur mani pazīst jau astoņpadsmit gadu, kad uzrunāja studentu pašpārvalde, citas katedras un vispārējais personāls, sāku domāt: ja jau cilvēki tik ļoti uzticas, viņi varbūt saskata manī īpašības, kuras es pati nepamanu? Galvenais stimuls bija studenti, jo viņiem laikam es vispār nevarētu atteikt itin neko. Viņi atnāk no vidusskolas un uzreiz nonāk manās rokās. Es ar visu specialitāšu studentiem kā docētāja tiekos jau septembra pirmajās dienās, pasniedzot viņiem ievadu kultūras teorijā. Cik studenti ir skaisti, zinātgriboši cilvēki, cik augsti viņu mērķi un gaidas: nu tik būs! Jā, tieši pārrunas ar studentiem bija nopietns iemesls uzdrošināties uzņemties šo, manuprāt, ļoti smago nastu.

Kas šo nastu dara tik smagu?

Iemesli ir dažādi, viens no tiem – arī vispārējā attieksme, kas valda sabiedrībā pret mākslām un humanitārajām zinātnēm. Mūsdienās humanitārajā sfērā neviens racionāli domājošs cilvēks nejūtas komfortabli, jo galvenais uzsvars tiek likts uz ekonomisko atdevi. Tai jābūt tūlītējai un manāmai. Profesionālās mākslas un humanitārā joma pamazām marginalizējas. Tāpēc tajā strādāt nav vienkārši, nemitīgi sevi jāapliecina, jāattīstās, jāpārvar arvien jauni izaicinājumi. Apzinoties, cik brīnišķīgi ir mani kolēģi, ceru savākt lielisku komandu, kurā aicināšu arī bijušos konkurentus, kurus cienu un ļoti augstu vērtēju profesionālā ziņā. Īstenot mērķus var tikai kopīgiem spēkiem un tikai koleģiāli.

Vai būsiet jaunā slota, kas tīri slauka? Būs daudz pārmaiņu?

Jaunās slotas sindroms parasti izpaužas tā, ka slota izšauj pulveri ļoti ātri un ar to arī beidzas. Man liekas svarīgi nepazaudēt izcilību, kas jau ir sasniegta. Tāpēc noteikti jāturpina kvalitatīvu audiovizuālās un teātra mākslas speciālistu gatavošana. Vienlaikus ir ļoti svarīgi attīstīt kultūras studiju jomu, kurā ietilpst starpkultūru komunikācija, kultūras socioloģija, menedžments un kultūras teorija. Šī joma būtu jāpaceļ redzamākā līmenī. Mums šajās jomās ir ļoti kvalitatīvi docētāji, taču viņi ir daudz mazāk redzami publiskajā telpā salīdzinājumā ar skatuves mākslas pārstāvjiem – dejotājiem, aktieriem un režisoriem –, kuriem atrašanās sabiedrības uzmanības centrā ir viņu maize. Svarīgi atbalstīt arī starptautisko sadarbību, studentu un pasniedzēju mobilitāti, kā arī veicināt zinātnisko pētniecību.

Patlaban gan tiek uzstājīgi norādīts, ka jaunieši jāpievērš eksaktajām zinātnēm, grasās ieviest obligāto eksāmenu ķīmijā. Par humanitāro jomu bieži dzird: ai, tā jau tikai muldēšana…

Jāsaka – kultūras studijās netiek pārstāvētas tikai humanitārās zinātnes. Tajās ietilpst filozofija, semiotika, literatūras kritika, mākslas vēsture, antīkā vēsture u. tml., taču ļoti nozīmīga vieta kultūras studijās ir arī sociālajām zinātnēm, piemēram, kultūras socioloģijai, antropoloģijai. Profesoram Pēterim Laķim, dibinot Kultūras akadēmiju, bija šis plašais redzējums. Tagad, atskatoties divdesmit gadu perspektīvā, es domāju, kā viņš spēja tolaik tik pārlaicīgi skatīties uz nākotni? Viņš Kultūras akadēmiju dibināja tieši uz kultūras teorijas pamatiem un tās attīstību balstīja šajā metazinātnē, kas ietver gan humanitāro, gan sociālo zinātņu aspektu. Humanitārais aspekts ir tas, kas rada uni versālas zināšanas par likumsakarībām, kuras raksturīgas kultūrai, savukārt sociālās zinātnes piegādā faktus, lai varētu šos vispārinājumus veikt. Kultūras teorija ir zinātne, kas mūsdienīgā formā izveidojās XX gadsimta 90. gados, taču jau toreiz Pēteris Laķis iestrādāja kultūras teoriju arī Latvijas zinātniskajā nomenklatūrā. Pateicoties viņam, mēs tagad varam šajā jomā aizstāvēt zinātniskos grādus.

Starp citu, Pēterim Laķim bija sapnis kā izvēles priekšmetu Kultūras akadēmijā pasniegt arī matemātiku. Tad akadēmijā būtu pārstāvēta pilna antīkās izglītības modeļa buķete ar filozofiju, literatūru, mākslām un matemātiku. Noliegt dabas un eksakto zinātņu nozīmi mūsdienu sabiedrībā būtu naivi, taču to nevajadzētu arī absolutizēt. Pitagors teica, ka visu pasauli var izteikt skaitlī.

Iedomājieties, ja šī būtu pasaule (Rūta Muktupāvela cilā biezu grāmatu cietos vākos – I. L.), – kā mēs to varētu izteikt skaitļos? Varētu šajā grāmatā saskaitīt burtus, attēlus, nosvērt grāmatu, veikt kontentanalīzi utt. Bet vai mēs varētu uzzināt būtību, saprast, par ko ir šī grāmata? Lai to uzzinātu, tā būtu jāizlasa. Un šis jēgas atklāšanas aspekts bez humanitārajām zinātnēm un kultūras studijām nu ne kādi!

Kur ir Kultūras akadēmijas spēks?

Kultūras akadēmijas audzēkņi un absolventi ne tikai rada kvalitatīvus kultūras faktus, šeit izglītotiem speciālistiem ir pietiekama kapacitāte tos arī pētīt, un tieši tas ir ļoti nozīmīgi. Mums ir Kultūras teorijas, Kultūras socioloģijas un menedžmenta katedra, Starpkultūru sakaru, Audiovizuālās mākslas katedra, kas nodarbojas ar mākslas fenomenu pētniecību. Kultūras akadēmija būtībā ir vienīgais šāds centrs Latvijā, unikāls ar to, ka nodarbojas ne tikai ar kultūras faktu ražošanu, bet arī ar vispusīgu un dziļu to pētniecību.

Kāpēc notiek kultūras marginalizācija? Tā ir neapturama?

Visa pasaule virzās uz ātru saražotā produkta patēriņu, ātru ekonomisko atdevi un kapitāla palielināšanu. Tu esi tas, cik tu pelni un kas tev pieder. Tā ir objektīvā realitāte. Mums, kultūras cilvēkiem, jāmēģina tajā izdzīvot un pielāgoties – atrast instrumentus, kas palīdzētu humanitārajiem ne tikai funkcionēt, bet arī izvirzīties avangardā, kā tas tradicionāli ir bijis. Esmu optimiste, lai gan mums visu laiku skandē, ka humanitārajai jomai ir arvien mazāka nozīme. Piemēram, Valsts pētījumu programmu 2014.– 2017. gadam konkursa nolikumā letonikai ierādīta tikai 6. vieta, kas zīmīgi atspoguļo reālo sabiedrības pieprasījumu pēc jaunām zināšanām nacionālās kultūras jomā.

Varbūt mums pašreiz vienkārši trūkst garīgo līderu, kuri spētu uzrunāt un ietekmēt sabiedrību un pacelt to pāri sīkai kņadai?

Lielās personības ir, un tās runā, tikai mēs varbūt nenovadām šo ziņu līdz Latvijas publiskajai telpai, jo zinātnieki ir tāda suga, kam patīk apceres cēlā vientulībā. Varbūt ne vienmēr viņi jūt jēgu iet un "sludināt patiesību". Atceros, manu maģistrantūras studiju laikā mums bija izcili pasniedzēji: Pēteris Laizāns, Roberts Mūks, Raitis Vilciņš. Mūsu acīs viņi bija īstie filozofi, taču, piemēram, Pēteris Laķis uzskatīja, ka, strādājot par mācībspēku, īstajai filozofijai neatliek laika.

Pati arī izjūtat dilemmas šķēres: izglītot citus vai attīstīt sevi?

Skolotājiem, kuri strādā ar jaunatni, arvien mazāk atliek laika pašizaugsmei, daudz laika noēd dažādas birokrātiskas lietas. Tomēr uzskatu, ka tas ir jādara, jo strādāt par skolotāju ir savveida misija, kurā tiek radītas jaunas personības. Piemēram, mana kolēģe, kultūras socioloģe Anda Laķe, veidojot kārtējo aptauju studentu vidē par apmierinātību ar studijām, iekļāva vairāk formālos parametrus, taču pirmā kursa studente, ieskatījusies aptaujas jautājumos, vaicāja, kāpēc netiek pieminētas personības izaugsmes iespējas Kultūras akadēmijā. Vai tā nav zīme, ka jauniem cilvēkiem nav vienalga, kādas vērtības tiek pārstāvētas? Protams, strādāt par skolotāju vai pasniedzēju ir ļoti liela atbildība un nemitīgi jāizglītojas pašiem, jāpaspēj līdzi laikam un jābūt pievilcīgiem. Tu nevari pārstāvēt ideju, ja pats neesi pievilcīgs. Kritērijs ir ļoti vienkāršs, jāuzdod sev jautājums: vai es gribu līdzināties šai personībai, kurā klausoties tērēju laiku un naudu?

Jāaizraujas pašam un jāspēj iedvesmot? Ar elegantu kostīmiņu nepietiek?

Pie mums, es ceru un arī redzu, ka nepietiek. Nepieciešama degsme. Saprotu, ka zināšanu līmenis skolās krītas. Kā lai nekrītas, ja jebkurā brīdī Vikipēdijas tante vai Google onkulis ir gatavs sniegt atbildes uz visiem enciklopēdiskajiem jautājumiem. Pašam nekas vairs nav jāapgūst.

Kā nekļūt par cinisku sabiedriskās domas manipulāciju upuri?

Manipulācijas ir notikušas un notiks vienmēr, īpaši mūsdienās, kad tik nozīmīga kļūst virtuālā vide, kurā nereti dažiem patīk vienkārši provocēt, lai izklaidētos vai panāktu sev vēlamos lēmumus. Tāda ir dzīve. Jāmācās domāt pašam.

Vai tomēr nav tā, ka par maz uzklausām zinātniekus, bet par daudz – politiķus, tiražējot katru nenozīmīgu repliku?

Varbūt zinātniekus uzklausītu vairāk, taču viņi ir spiesti ļoti daudz laika veltīt savu ikdienas vajadzību nodrošināšanai. Viņi dzīvo no projekta uz projektu un ir spiesti nemitīgi cīnīties, jo bāzes finansējums institūtiem ir niecīgs. Ja nav cilvēka cienīga pastāvīga finansējuma, zinātnieks visu laiku ir spiests domāt fragmentēti: izvilkšu šos trīs gadus, bet ko es darīšu pēc tam?

Vairs neatliek laika pievērsties kvalitatīvai komunikācijai ar sabiedrību. Tā ir liela problēma. Tu vienkārši nespēj domāt ilgtermiņā.

Ir pamats bažīties par mūsu gudro smadzeņu aizplūšanu uz ārzemēm?

Protams, mūsu izglītības produktu uzņem ar atplestām rokām. Pat tepat blakus, Igaunijā, – mūsu doktoranti brauc uz Tartu Universitāti, tur veic pētījumus un aizstāv disertācijas. Labi, ja viņi pēc tam atgriežas, bet vai vienmēr? Mēs arī Kultūras akadēmijā dzīvojam no projekta uz projektu. Piemēram, pašlaik jau otro gadu turpinās projekts Vidzemes Svētupe mītiskajā un reālajā telpā, ko vada profesors Juris Urtāns. Vēl vienu projektu Tradīciju saglabāšana inovatīvā vidē izstrādā profesore Anda Laķe. Priekšlikums tika pieņemts Valsts pētījumu programmu konkursā. Taču, piemēram, Eiropas Savienības finansējuma konkursā pirms gada tikām diskriminēti – mums neļāva piedalīties, jo esam augstskolas struktūrvienība. Mēs vērsāmies Izglītības ministrijā, ko tobrīd vēl vadīja profesors Roberts Ķīlis, taču tikmēr konkurss jau bija nokavēts… Pašlaik komunikācijas stils ar Izglītības ministriju mainās uz labo pusi, par to mēs esam ļoti priecīgi.

Ar kādu tēmu pašlaik esat aizrāvusies pati?

Mani interesē lokālās identitātes fenomens. Projektā Vidzemes Svētupe tieši to arī mēģinām noskaidrot, kā sevi izjūt un kādi ir cilvēki, kuri dzīvo pie Vidzemes Svētupes. Visiem labi zināmi ir Vidzemes lībieši, taču tur dzīvo arī latvieši, igauņi, krievi. Kā viņi sevi redz un jūt šajā pasaulē, ar ko sasaista savu izcelsmi, ko dara ikdienā? Mani interesē, kā mūsdienās nostiprinās un aktualizējas lokālā identitāte, kas sastopas ar nopietniem izaicinājumiem globalizācijas spiediena dēļ. Kad sociologs Entonijs Gidenss 90. gadu sākumā sāka runāt par globalizāciju, viņa kolēģi uz šo fenomenu skatījās ļoti skeptiski: kas tā tāda?

Tagad globalizācijas diskurss jau ir globāls, un būtu grūti atrast cilvēku, kurš šo vārdu nebūtu dzirdējis. Tajā pašā laikā savā ziņā kā pretošanās globalizācijai aktualizējas lokālā identitāte. Cilvēkiem arvien svarīgāk kļūst saprast un demonstrēt to, no kurienes viņi ir nākuši. Piemēram, ir pat radies jauns jēdziens "glokalizācija", kas norāda uz to, ka "globalizācijas monstrs" ir spiests vai nu pielāgoties vietas iedzīvotājiem, vai vismaz koķetēt ar tiem. Piemēram, globālie produkti tiek pielāgoti vietējam tirgum. Tas attiecas ne tikai uz mārketingu, bet arī uz mentalitāti: cilvēkiem nav vienalga, no kurienes viņi nāk un kas viņi ir. Cilvēki Limbažu novada pagastos – Pālē, Viļķenē, Lauvās un citur – ļoti labi apzinās, kur ir viņu mājas. Viņiem nav lokālās identitātes problēmu: šodien šeit, rīt citur, nezin kur. Tādus jautājumus, kā "kas es esmu?" viņi sev neuzdod. Tas ir īsts spēka avots. Aizbraucot un sastopot pašpārliecinātus, stabilus cilvēkus, kuriem pamatos viss ir skaidrs, dvēsele atpūšas.

Viens no jūsu pēdējiem darbiem saucas Lokālās identitātes stabilitāte plūstošās modernitātes apstākļos. Kas ir plūstošā modernitāte?

Tas ir jēdziens, ko ir ieviesis Zigmunds Baumans attiecībā uz mūsdienu laikmetu, kad mainās vērtību orientācija un indivīds nejūtas piesaistīts vietai un kļūst par pasaules pilsoni. Baumans to lieliski ilustrē ar Bila Geitsa un Fordu ģimenes pretstatu. Fordu ģimene ir saistīta ar naftas industriju, ar lieliem un smagnējiem nekustamajiem īpašumiem. Tā reprezentē stabilo, pagājušo laiku modernitāti. Savukārt Bils Geitss, kurš saistīts ar mūsdienu digitālajām tehnoloģijām, ir plūstošās modernitātes varonis, kas visu savu bagātību var ietilpināt vienā mikročipā un ir gatavs jebkurā brīdī doties plašajā pasaulē sākt dzīvi no nulles. Tas ir dominējošais modelis mūsdienu realitātē. Tomēr, manuprāt, lokālā identitāte, kas kļūst arvien aktuālāka, savā ziņā ir opozīcijā šai plūstošās modernitātes visvarenībai.

Ekspedīcijā pērn Valkas novadā ieguvām brīnišķīgus, to vidū arī reemigrācijas, stāstus, cik cilvēkiem tomēr ir nozīmīgas tēva mājas, vieta, kur atgriezties. Jauni cilvēki brauc uz ārzemēm, lai sapelnītu naudu un pēc tam varētu Latvijā sev būvēt tādas mājas, kādas kādreiz bijušas viņu vecvecākiem. Tie ir tie enkuri, kas piesaista pie vietas. Turpat Valkas novadā sastapām Jāni Jerumu, kurš izpētījis savus senčus līdz pat XVII gadsimtam. Tu skaties uz šiem cilvēkiem: viņiem viss ir skaidrs, nekas nekur neplūst un neaizplūst! Tas tomēr dod zināmu stabilitātes sajūtu.

Eiropas Padomes prezidents Hermanis van Rompejs gan nesen paziņoja, ka "tādiem jēdzieniem kā tauta un dzimtene ir laiks doties uz vēstures mēslaini".

Kapitālisma globālā tirgus attiecības un vērtības necieš robežas. Tās necieš, ja ir kāda vieta, kuru kontrolē paši tās iedzīvotāji, izjūtot par to arī atbildību un nosakot savus spēles noteikumus. Tāpēc arī ideoloģiskā līmenī vienmēr tiek atgādināts, ka nevajag pieķerties vietai, ka vairs nav vajadzīgas fundamentālas vērtības. Starp citu, cilvēki, kuri apzinās piederību savai dzīvesvietai, arī kopj šo vietu, kopā rūpējas par to.

Viņi neļaus norakt kāpu?

Kaut vai! Piemēram, Pālē pagājušajā vasarā intervēju Guntu Lūsi, kura bijusi pagasta priekšsēdētāja 42 gadus. Viņa ir tik aktīva! 2009. gadā viņa kopā ar domubiedriem ir nodibinājusi biedrību Svētupe, kuras mērķis ir sakopt upi, iztīrīt krastus. Viņi sakopa lībiešu upuralas, ierīkoja kāpnes. Tāpat pēc savas iniciatīvas un cīnoties ar birokrātiskiem šķēršļiem. Tas notiek tāpēc, ka cilvēkiem rūp vieta, kurā viņi dzīvo. Ja katrs sakoptu kaut vienu vienīgu nelielu pleķīti, kāda gan būtu Latvija! Par šādiem cilvēkiem vajadzētu runāt vairāk. Vienalga, vai par to maksā vai nemaksā, ir slikta valdība vai laba, dari savu darbu! Sakop savu pagalmu!

Spilgti atceros, cik trāpīgi Dziesmu svētku izvērtēšanas konferencē ilustrējāt divkopienu sabiedrību Latvijā, kur vieni katru gadu svin Jāņus, otri – godina "fallu" ikgadējos maija svētkos.

Ar to gribēju ilustrēt arī to, ka abu kopienu pārstāvji nespēj pilnvērtīgi komunicēt, jo nemitīgi atrodas divu pretēju ideoloģiju krustugunīs. Man ir liels prieks, ka speciāli Latgalei tiek veidota ceturtā Latvijas Radio programma. Tas ir pareizs solis, un līdzīgi jādara arī televīzijai. 2010. gadā veicot lauka pētījumu Dagdas apvidū, pierobežas zonā, pārliecinājos, ka cilvēki pat nezina, kas ir Latvijas prezidents. Tas ir katastrofāli – viņi nezina, kas Latvijā notiek. Dominē citu valstu, Krievijas un Baltkrievijas, informatīvā telpa. Ja tur būtu referendums, rezultāti būtu kā Krimā. Arī politiskajā līmenī ir jāsaprot, kāds spēks ir informatīvajai telpai, un ir jābūt apzinātai politikai šajā jomā.

Manuprāt, piespiedu integrācija nav iespējama. Ir jārada kopīgas vērtības. Kopīgais mīts, kas pašlaik tuvina abas kopienas, ir labklājības mīts. Latviešu un krievvalodīgo kopienas abas ir ārkārtīgi spēcīgas, abām ir savas atšķirīgas vērtības, un tās katru gadu tiek rituāli apliecinātas un nostiprinātas. Krievvalodīgo kopienu vieno orientēšanās uz lielo Krieviju un padomju laika pagātni. Cik ļoti šis mīts strādā, redzam 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa. Tas ir rituāls, jo mītiskā domāšana nekur nav izzudusi. Tā nu ir – pastāv divas spēcīgas kopienas, bet visas Latvijas kopīgais sociālais kapitāls veidojas ar ļoti lielām grūtībām, tāpēc arī nevaram pārliecinoši virzīties uz priekšu.

Būtu vērts veikt lauka pētījumus vidē, kur notiek naturalizācijas eksāmeni?

Jā, pat ļoti. Latvijas modelis naturalizācijā ir novecojis. Aizejiet un jūs redzēsiet, ka cilvēki tikai eksāmenā runā latviski. Pat gaidot rezultātus turpat koridorā, viņi šo valodu vairs nelieto. Par neieliktu komatu vai izlaistu burtu komisija neieskaita veselu atbildi. Vai tā nav ņirgāšanās? Cilvēki, kas iziet naturalizācijas procedūru, tikai sasmeļas dusmas pret šo valsti, formāli zvēr būt uzticīgi, bet diez vai kļūst par lojāliem pilsoņiem. Pilsonība nereti ir tikai instruments, lai iekļautos darba tirgū un iegūtu politisko ietekmi. Šāds integrācijas instruments nestrādā, jāmeklē alternatīva. Cerība ir uz jauktajām ģimenēm un integrētajām skolām. Arī pie mums akadēmijā ir daži studenti no krievu skolām, un nereti viņi kļūst par auditorijas dvēselēm, jo ir ļoti apdāvināti, zinātkāri un ar tādu temperamentu! Pašreizējais mūsu krievu aktieru kurss ir fantastisks, viņiem ir tāds radošās enerģijas lādiņš! Varbūt, kad mēs apzināsimies, ka politika ir bizness, viss nostāsies īstajās vietās. 

Rūta Muktupāvela

Dzimusi Kauņā

Beigusi Viļņas Pedagoģijas universitātes Vēstures fakultāti (1989)

Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) iegūts maģistra grāds (1996) un doktora grāds (2005) kultūras teorijā

Strādājusi Radio Brīvā Eiropa (1999– 2003), Lietuvas žurnāla Kultūros barai redkolēģijas locekle (2003–2009)

Kopš 2006. gada LKA Zinātniskās pētniecības centra vadītāja un vadošā pētniece, LKA asociētā profesore kopš 2011. gada

Muzicējusi kopā ar Iļģiem, dziedājusi Leldes un Zemes vēzīša lomu Iļģu uzvedumā un CD Spēlēju, dancoju

Precējusies ar etnomuzikologu, LU profesoru Valdi Muktupāvelu, kopā piedalās projektā Dabas koncertzāle

Ģimenē izaudzināti četri bērni 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 483

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja