Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +17 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 23. maijs
Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija

Skaistums mani dara laimīgu. Intervija ar LNSO pirmo flautu Tommāso Pratolu

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra flautu grupas koncertmeistars Tommāso Pratola šonedēļ muzicēs gan duetā ar pianisti Agnesi Egliņu Rīgā, gan LNSO koncertos Rīgā un Ventspilī

Jau pērn klausītāji bija liecinieki lieliskai kameransambļa saspēlei iepriekš nebijušā duetā, kurā uz Lielās ģildes skatuves mūzikā vienojās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) flautu grupas koncertmeistars Tommāso Pratola un viena no spilgtākajām Latvijas pianistēm Agnese Egliņa. Mūziķi turpina sadarbību – šovakar, 30. martā, Lielajā ģildē viņi piedāvās smalku programmu, kurā izpildīs Volfganga Amadeja Mocarta, Sergeja Prokofjeva, Pjēra Sankāna un Lovela Lībermana sonātes flautai un klavierēm, kā arī pirmatskaņos Krista Auznieka īpaši duetam radītu jaundarbu. Šajā nedēļas nogalē Tommāso Pratola piedalīsies arī LNSO koncertos, kas orķestra mākslinieciskā vadītāja Tarmo Peltokoski vadībā skanēs Lielajā ģildē 31. martā un Ventspilī 1. aprīlī.

Itālis Tommāso Pratola ir LNSO flautu grupas koncertmeistars kopš 2019. gada decembra. Pēc bakalaura studiju beigšanas Alfredo Kazellas konservatorijā savā dzimtajā pilsētā L’Akvilā viņš ieguva maģistra grādu Ženēvas Mūzikas konservatorijā (2016) un Hansa Eislera Mūzikas augstskolā Berlīnē (2019). Mūziķis ir saņēmis vairākas stipendijas un balvas, spēlējis dažādos simfoniskajos un operteātru orķestros. Šī sezona Tommāso Pratolas dzīvē ir ienesusi lielas pārmaiņas: viņš ir izturējis konkursu un nu jau arī pārbaudes laiku uz solo flautista (pirmās flautas) vietu Reinas filharmonijas orķestrī (Staatsorchester Rheinische Philharmonie) Koblencā, tāpēc ir pārcēlies uz dzīvi Vācijā.

"Sāku strādāt šajā orķestrī Vācijā pagājušā gada maijā, un rudenī beidzās pārbaudes laiks. Taču es joprojām esmu LNSO mūziķis, flautu grupas koncertmeistars. Vēl nezinu, kāda būs mūsu sadarbība nākotnē. Kopš pagājušā gada maija neesmu spēlējis Rīgā, šī būs pirmā reize pēc krietni ilga laika," intervijā KDi stāsta Tommāso Pratola.

Esat kā meiteņu uzmanības lutināts puisis, kurš vilcinās izvēlēties?

Ne gluži. Vienkārši pirms brīža vēl nezināju, vai tikšu apstiprināts orķestrī Vācijā, jo tobrīd vēl turpinājās pārbaudes laiks. Man bija gadu ilgs atvaļinājums LNSO, jo citādi es nevarētu nostrādāt pārbaudes laiku Koblencā un saglabāt amatu Rīgā. Tagad viss jau ir skaidrs. Spēlēšu vēlreiz Rīgā un centīšos saprast, kāda būs nākotne.

Pārcelties uz Vāciju esmu izlēmis acīmredzamu iemeslu dēļ. Lai gan esmu ļoti iemīlējis Rīgu, Latviju un LNSO, diemžēl ar Latvijas orķestra mūziķa atalgojumu nav iespējams izdzīvot. Tas ir skumji, jo tas rāda, ka attīstība dziļumā nebūs iespējama. Man rodas sajūta, ka valsts attīstība virzās lejup. Ir skaidrs, ka nav viegli celt mūziķu algas, ja valstij nav naudas. Cietēji ir mūziķi, jo viņiem nākas strādāt vismaz divos darbos. Ļoti žēl, jo Latvijas mūziķu pašatdeve un mākslinieciskais līmenis ir patiešām izcili. Tas, ko, par spīti savam stāvoklim, spējuši izdarīt mūziķi Latvijā, ir brīnums. LNSO spēlē tik labi, dodas uzstāties ārzemēs, pie orķestra viesojas ievērojami diriģenti, un tajā spēlē lieliski mūziķi. Jutos laimīgs, ka varēju tajā spēlēt. Taču ar to vien man nepietiek. Orķestrī Vācijā mans atalgojums ir vairāk nekā divas reizes lielāks nekā Latvijā, turklāt arī dzīve tur nav īpaši dārgāka. Varu īrēt dzīvokli Koblencas centrā, kur tas maksā 500–600 eiro. Pārtika, apģērbs, viedtālrunis ir apmēram līdzīgās cenās. Vācijas orķestrī darba ir daudz vairāk, taču ar šo vienu darbu pietiek labai dzīvei.

Jau esat izlēmis, vai tomēr vēl esat krustcelēs?

Esmu pārdomās. Man ir jārunā ar orķestra direktori un saviem kolēģiem. Ko es varu pateikt? Tikai to, ka esmu izturējis pārbaudes laiku Vācijas orķestrī, atbraucis šonedēļ atkal muzicēt kopā un nu skatīsimies, kādas būs mūsu turpmākās attiecības.

Ja LNSO vadība izņēmuma kārtā atrastu kādu speciālu risinājumu, tas mainītu jūsu lēmumu?

Domāju, ka jā, taču tas nav reāli, jo atalgojumu nevar palielināt tikai vienam vai diviem orķestra mūziķim. Problēma ir jārisina attiecībā uz visiem.

Kādi vēji jūs vispār savulaik atpūta uz Rīgu, un kā jūs šeit jūtaties?

Gatavojoties absolvēt maģistrantūru Berlīnes Hansa Eislera Mūzikas augstskolā, es lūkoju darba vakances orķestros. Piedaloties Klusā okeāna mūzikas festivālā Japānā, ieraudzīju, ka LNSO ir izsludināts konkurss uz pirmās flautas vietu. Nodomāju, kāpēc gan nepamēģināt, jo laba draudzene bija ar sajūsmu man stāstījusi par Rīgu. Man veicās. Pēc tam bija vairāk nekā pusgadu ilgs pārbaudes laiks, un 2020. gada sākumā jau biju pilntiesīgs flautu koncertmeistars.

Tobrīd vissvarīgākā man bija iespēja spēlēt labā orķestrī, un LNSO tāds ir. Diemžēl jau tūlīt, 2020. gada pavasarī, sākās pandēmija, kas visu apstādināja uz ilgu laiku. Vēlāk atsākām strādāt, bet, protams, mazāk, nekā sākotnēji bija plānots. Man ļoti patika LNSO gaisotne un mākslinieciskais līmenis, taču vienlaikus es arī pārliecinājos, ka atalgojums ir nepietiekams. Es no sirds vēlos saglabāt kontaktu ar Latviju, nevēlos to atstāt pagātnē. Priecāšos par ikvienu iespēju – vai tā būtu viesošanās orķestrī vai kamermūzikas programmās. Vēlos saglabāt kontaktu ar Latvijas mūziķiem, jo viņi ir lieliski. Protams, lieliski profesionāļi ir arī Vācijā, taču ar LNSO mūziķiem es sajūtu īpašu saikni. Rīgā LNSO ikdienas darbā un koncertos esmu guvis iedvesmojošu pieredzi. Esmu te arī klausījies spožus koncertus – gan kamermūzikas, gan simfoniskos vakarus. Būdams šeit, es sev atklāju, ka Latvijā ir dziļas muzikālās tradīcijas un augsta līmeņa kultūra.

Jūsu un pianistes Agneses Egliņas dueta debija pagājušā gada janvārī bija patiesi iespaidīga. Šķita, ka kopā spēlēts jau gadiem.

Muzicēt kopā ar Agnesi ir liela bauda un prieks. Šis duets izveidojās spontāni, un es ļoti gaidu mūsu atkaltikšanos koncertā. Priecājos par šo iespēju un gribētu spēlēt kopā biežāk.

Vai esat paspējis labi iepazīt Rīgu, apceļot Latviju?

Rīga ir pārsteidzoša pilsēta. Man patīk Rīgas arhitektūra. Īpaši Vecrīgā un vēstniecību rajonā Klusajā centrā. Tai piemīt īpaša enerģija. Man ļoti patīk te būt. Pateicoties orķestra kolēģiem un draugiem, man ir bijusi iespēja iepazīt Latviju arī ārpus Rīgas. Esmu apskatījis Rundāles pili. Kopā ar dažiem kolēģiem esmu bijis vairākos pārgājienos, izbaudījis Latvijas dabu. Esmu spēlējis arī visās jaunajās reģionālajās koncertzālēs. Man personiski īpaši patīk Liepājas Lielais dzintars. Man šī koncertzāle iepatikās skatuves formas dēļ: tā ir nevis taisna, bet pusloka veidā. Uz šādas skatuves ir daudz labāka simfoniskā skaņa un mūziķu komunikācija. Orķestrim ir nepieciešama tikpat lieliska koncertzāle arī Rīgā.

Jūsmojat par arhitektūru Rīgā, lai gan pats nākat no zemes, kur ik pilsēta ir piesātināta ar arhitektūras un mākslas meistardarbiem.

Tieši tāpēc arī spēju novērtēt Rīgas skaistumu un enerģiju. Esmu izaudzis estētiski skaistā vidē, un skaistums mani dara laimīgu. Manā dzimtajā pilsētā L’Akvilā gan daudzas vēsturiskās ēkas izpostīja zemestrīce 2009. gadā. Toreiz man bija četrpadsmit gadu, un es atceros, cik tas bija šausmīgi. Daudzi gāja bojā, bet mūsu ģimene, par laimi, necieta. Taču bijām spiesti nekavējoties pārcelties uz Peskāru pie Adrijas jūras. Nams L’Akvilā, kurā atradās mūsu dzīvoklis, nesabruka, taču tajā vēl joprojām nedrīkst dzīvot.

Kaut gan Itālijas pilsētās ir par Rīgu daudz skaistākas vietas, Rīga tik un tā ir unikāla pati savā veidā. Mani pilnībā ir apbūris tās jūgendstils, aizraujošs kā pasaka un ļoti elegants. Interesantu Rīgas seju dara arī upe pilsētas vidū.

Pilsētā līdzās skaisti restaurētām vēsturiskajām ēkām ir labi redzama arī nesenā vēsture, jo ir arī daudz atbaidošu padomjlaiku ēku un šausmīgi sliktā stāvoklī esošu vēsturisko namu, kas ir jāpārbūvē. Taču līdzās dziļajām problēmām ir acīmredzams, kā pilsēta aug un attīstās. Kontrasti ir krasi, tās ir divas dažādas realitātes cieši blakus. To visu redzot savām acīm, saprotu, cik īstenībā tuvu mums visiem ir dramatiskā pagātne. Lai gan esmu pret vēstures – arī tās tumšo daļu reprezentējošo – pieminekļu, kultūras iznīcināšanu, saprotu, kāpēc tas pašlaik Baltijas valstīs tiek darīts un ir nepieciešams. Ir skaidrs, ka ir jāsargā Latvijas neatkarība, nacionālā identitāte un kultūra, taču, to darot, ir būtiski nevairot naidu. Apzinos, ka ir viegli tā runāt, ja pats esi tikai vērotājs no malas.

Kur bijāt dienā, kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā?

Biju Latvijā. Biju šokēts kā visi, jo tas bija tik pēkšņi un neaptverami. Lai demonstrētu atbalstu Ukrainai un nosodījumu Krievijas agresijai, kolēģi devās uz strauji noorganizēto koncertu laukumā pie Kongresu nama iepretim Krievijas vēstniecībai. Jutos dziļi aizkustināts, kad daudzi no viņiem uzrunāja arī mani un jautāja, vai es arī vēlētos piebiedroties. Protams, es vēlējos un gāju kopā ar viņiem. Tur bija mūziķi no LNSO, Sinfonietta Rīga un Operas orķestra. Būdams tur, jutos kā daļa no viņiem. Redzēju, cik dziļa un patiesa ir latviešu empātija un cik svarīgi bija to izpaust. Bija ļoti auksta un vējaina diena, bet laukums bija cilvēku pilns.

Pēc kādiem principiem izvēlaties mūziku kamerdueta koncertiem?

Pēc kontrastu principa. Pirmajai reizei izvēlējāmies franču un itāļu mūziku – Žana Marī Leklēra, Alfredo Kazellas, Fransisa Pulenka un Anrī Ditijē skaņdarbus –, kam blakus ļoti labi iederējās Andra Dzenīša opuss Kali Yantra, kurā mijas gan agresīvas un tumšas, gan izsmalcināti jutekliskas nokrāsas. Šoreiz spēlēsim pilnīgi citādu progdeja Mocarta Sonāti flautai un klavierēm.Turpināsim ar Sergeja Prokofjeva Sonāti. Šī secība ir loģiska, jo šis ir neoklasisks darbs, turklāt viens no visnozīmīgākajiem flautas un klavieru dueta repertuārā. Tas radīts tieši duetam, nevis flautai ar klavieru partiju. Savukārt Krists Auznieks skaņdarbu Divi/Two uzrakstīja pirms dažiem mēnešiem speciāli šim koncertam. Biju jau apguvis savu partiju un, dodoties uz Rīgu, ar nepacietību gaidīju, kā tā izklausīsies kopā ar klavierēm.

Man ļoti patīk izpildīt latviešu mūziku un tādējādi atbalstīt mūsdienu latviešu komponistu jaunradi. Latvijā ir pārsteidzoši daudz lielisku laikmetīgo komponistu, viņu mūziku esmu atskaņojis, arī spēlēdams orķestrī. Vēl vienu kontrastu ienesīs franču komponista Pjēra Sankāna mūsdienīgā Sonatīne flautai un klavierēm. Flauta un Francija ir vislabākie draugi. Eksistē jēdziens "franču flautas skola", un franču komponisti ir ļoti daudz rakstījuši flautai. Sankāna sonatīne ir absolūti francisks laikmetīgās mūzikas opuss – gan elegants, gan enerģisks. Brīžiem silts un brīžiem ledains, ar dīvas augstā, spožā koloratūrsoprāna agresiju, kas arī ir raksturīga franču flautas dvēselei. Franču mūzikai ir daudz krāsu, arī pašnāvniecisku, taču tā nekad nav raupja un vienmēr ir šarmanta.

Amerikāņu mūsdienu komponista Lovela Lībermana Sonāte, kam ir tikai divas daļas, ir izaicinājums mums abiem, jo tās attīstība ved no tumša, klusa sastinguma līdz neprāta viļņiem un superātram, spēcīgam tornādo. Koncertu kopumā veidojam kā emocionāli piesātinātu ceļojumu no introvertās, trauslās Mocarta pasaules līdz vērienīgai uguņošanai.

Kādā mūzikā jūtaties vislabāk?

Daudzi sagaida, ka tai vajadzētu būt itāļu vai franču mūzikai, taču man patīk dažādība. Izvēles, izteiksmes un krāsu dažādība ir mana privilēģija. Man patīk caur mūziku sajust visu šīs zemes kultūru. Sajust, cik dziļi ikvienas zemes mūzika sakņojas dzimtajā valodā, tās skanējumā un struktūrā. Piemēram, tieši saistībā ar itāļu valodu Džakomo Pučīni mūzika ir tik melodiska un emocionāli tieša.

Vai jums patiktu spēlēt operas orķestrī?

Jā, jo tā ir ļoti īpaša pasaule. Nesen Florences operā kā pieaicinātais koncertmeistara vietnieks spēlēju Verdi Traviatas un Doniceti Dona Paskvāles izrādēs. Orķestrim Koblencā, kurā strādāju pašlaik, līdztekus simfoniskajām programmām ir jāspēlē arī operteātrī. Esmu tur piedalījies gan Traviatas, gan Vāgnera Parsifāla izrādēs. Spēlējot operā, ir jābūt pat vēl elastīgākam, jo ir uzmanīgi jāseko dziedātājiem. Tas ir izaicinoši. Turklāt flautai operā ir daudz jāspēlē solo.

Īpaši izsmalcināti un virtuozi flautas solo izceļas brīžos, kad opera seria traģiskās varones, piemēram, Lučija di Lammermūra, sajūk prātā.

Arī tas ir flautas dabā. Flautai ir daudz seju. Tas nav tikai instruments pastorālu noskaņu uzburšanai. Flauta var paust arī galēji ekstrēmu tēlainību, spalgi "kliegt", atklāt mistisko, tumšo un pārsteigt ar negaidītiem kontrastiem. Flauta tam ir piemērota, jo tās skanējums ir daudz mainīgāks un neparedzamāks nekā t. s. mēlīšu instrumentiem, piemēram, obojai. Kloda Debisī prelūdijas Fauna diendusa ievadā flauta personificē Faunu – pa pusei cilvēku, pa pusei dzīvnieku. Tas nav nekāds eņģelis, tā ir mežonīga radība.

Kamermūzika
Flautists Tommāso Pratola un pianiste Agnese Egliņa
Lielajā ģildē 30.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–19 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja