Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +16 °C
Skaidrs
Svētdiena, 26. jūnijs
Inguna, Inguns, Ausma, Ausmis, Ingūna

Spēcīgi muskuļi un daudz draugu. Intervija ar tulkotāju Margaritu Karbonāro

"Esmu uzaugusi un dzīvoju Itālijā, bet visu laiku man bija sajūta, ka simtprocentīgi nepiederu Itālijai. Man bija skaidrs – es esmu arī kaut kas cits. Man tas ļoti patika," saka tulkotāja Margarita Karbonāro.

Lai arī grāmatu ceļi pie cittautu lasītājiem ir dažādi un liela nozīme tajos ir atbildīgajām organizācijām, starptautiskajiem grāmatu tirgiem, izdevniecību un aģentu darbībai, izšķiroši svarīgs var būt vienas personības, autoritātes un uzticama profesionāļa viedoklis. Margarita Karbonāro ir personība, kura spējusi piesaistīt un noturēt itāļu izdevēju interesi par latviešu literatūru, – ar šādu ekspertu komisijas priekšsēdētājas Zandas Gūtmanes formulējumu sicīliešu un latviešu izcelsmes tulkotājai Margaritai Karbonāro par latviešu literatūras popularizēšanu Itālijā šogad tika pasniegta Latvijas Literatūras gada speciālā balva. "Viņa pēdējā laikā turpina savulaik latvietes Martas Rasupes iesākto, kas itāļiem deva iespēju iepazīt Raiņa, Blaumaņa, Skalbes darbus, arī latviešu dzeju," raksturo literatūrzinātniece Zanda Gūtmane. Kopš XXI gadsimta otrās desmitgades beigām Margaritas Karbonāro tulkojumā itāliski lasāmas vairākas latviešu literatūras pērles: Regīnas Ezeras Aka, Zigmunda Skujiņa Miesas krāsas domino, Noras Ikstenas Mātes piens un Jura Zvirgzdiņa Mufa. Stāsts par Āfrikas balto degunradzēnu.

Margarita Karbonāro atsaucas Zoom intervijai no kāda maza kalnu ciematiņa, kur rūpējas par saslimušo mammu. Šo vārdu viņa izrunā īsteni itāliski – ar krītošo intonāciju pirmajā zilbē. Tulkotāja pabrīdina, ka pēdējos trīs mēnešus neesot sanācis daudz runāt latviski, un vietumis savu domu precīzāk izsaka angļu valodā: "Mana ikdienas dzīve ir vācu un itāļu valodas maisījums. Mans vīrs ir no Slovēnijas. Ar mammu mēs runājam pa pusei latviski, pa pusei – itāliski."

Margarita Karbonāro intervijā noteikti grib izteikt pateicību Latvijas Literatūras centram un Ventspils Rakstnieku mājas komandai, kurai ir īpaša loma viņas tapšanā par latviešu literatūras tulkotāju. "Tad man vēl nepietika latviešu valodas, lai tulkotu. Viņi deva man skolotāju Sintiju, un mēs daudz strādājām kopā," Margarita Karbonāro novērtē Latvijā saņemto atbalstu.

Vai Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas piešķirtā speciālbalva jums bija pārsteigums?

Jā, tas bija liels un ļoti brīnišķīgs pārsteigums. Neko tādu negaidīju.

Pastāstiet, lūdzu, par savu izcelsmi. Kā jūsu ģimene nonāca Itālijā?

Vectēvs ar ģimeni – manu vecmāmiņu un mammu, un onkuļiem – 1944. gada oktobrī aizbēga uz Zviedriju. Sākumā dzīvoja Malmē, pēc tam – Gēteborgā. Viss bija labi, mamma studēja medicīnu, bija ļoti jauna ārste. Jūs varat iedomāties, kāda var būt ziemeļu vasara – var būt forši, bet var arī visu laiku būt lietus –, un mamma nolēma uz vienu nedēļu aizbraukt uz dienvidiem. Spontāni aizgāja uz ceļojumu aģentūru, rezervēja ceļojumu uz Itāliju, un tur satika manu nākamo tēvu. Sākās ļoti skaists mīlas stāsts. Viņa domāja, ka tas ilgs nedēļu vai divas, bet viņi sarakstījās, dažas reizes satikās un nolēma apprecēties. Mamma Itālijā līdz tam bija bijusi tikai dažreiz. Viņa vienmēr teica – tēvs Itālijā man parādīja tikai skaistākās vietas. Tas ir brīnišķīgs stāsts. Viņi dzīvoja Milānā, kur es piedzimu. Tajā laikā mums ar latviešiem bija ļoti maz sakaru. Es esmu dzimusi 1964. gadā – aukstā kara laikā. Vācijā, Zviedrijā, Ņujorkā latvieši, protams, bija, bet Itālijā – ļoti maz.

Vai ģimenē runājāt gan itāliski, gan latviski?

Diemžēl, nē. Lai arī latviešu valoda ir mana mātes valoda, tā nav mana dzimtā. Mēs gandrīz nemaz nerunājām latviski. Mamma bija pilnīgi izolēta, nebija neviena, ar kuru viņa varētu runāt latviski.

Sanāk, ka latviešu valodu jūs esat mācījusies kā svešvalodu?

Principā – jā. Es domāju, ka kaut kur zemapziņā tā valoda bija. Kad mamma dzīvoja Milānā, viņa arī mācījās itāļu valodu. Vienmēr saku, ka mēs ar mammu itāļu valodu esam mācījušās vienlaikus. Es un mamma. Vasarā mēs braucām uz Zviedriju pie vecvecākiem un tur runājām latviski. Ļoti maz ko atceros, bet man galvā ir bildes no vietām Zviedrijā, kur dzirdēju latviešu valodu. Kad vectēvs atbrauca pie mums uz Itāliju, es viņu saucu par nonno tutū – kā onkuli no vilciena. Viņu sauca Artūrs, bet bērnam tas bija par neaptveramu. Viņš ar mammu runāja latviski, un, protams, arī ar mani. Tas nozīmē, ka kaut kādas latviešu valodas prasmes man bija, bet pēc tam tās pazuda. Vectēvs diezgan agri nomira. Pēc tam par latviešu valodu sāku interesēties apmēram divdesmit gadu vecumā. Teicu mammai – es gribu mācīties, bet kā to dara? Sāku mācīties, bet pēc tam diezgan ilgi ar valodu neko nedarīju. Man bija daudz ērtāk runāt itāliski. Mana mamma ļoti, ļoti labi runā itāliski. Viņai nav zviedru akcenta, bet man liekas, ka viņai ir latviešu akcents. Protams, dzimtā valoda cilvēkā dzīvo ļoti dziļi.

Internetā daži skolotāji kopā ar konkrētiem itāļu valodas vārdiem māca arī noteiktus ekspresīvus žestus. Latviešu daba ir daudz ieturētāka. Kā jums šķiet, vai itāļu valoda ir ietekmējusi arī jūsu mentalitāti?

Protams, Itālija ir zeme, kurā esmu piedzimusi un uzaugusi! Bet es tomēr esmu pusi uz pusi. Arī jaunībā nebiju tipiska itāļu sieviete ar milzīgo atvērto apskaušanos un tamlīdzīgi. Es biju diezgan atturīga. Esmu uzaugusi un dzīvoju Itālijā, bet visu laiku man bija sajūta, ka simprocentīgi nepiederu Itālijai. Man bija skaidrs – es esmu arī kaut kas cits. Man tas ļoti patika. Vienmēr esmu domājusi, ka manā dzīvē tas ir liels pluss. Tā vienmēr ir bijis, domāju, ka dzīvot starp divām pasaulēm ir privilēģija, it kā tevī visu laiku būtu arī kaut kas svešs, bet pozitīvā nozīmē. Nekad neesmu bijusi tipiska itāliete, jo man nebija tipiska itāļu mamma. Lai arī viņa ļoti labi runā, tūlīt var redzēt, ka viņa nav no Itālijas.

Žūrijas eksperts dzejnieks un literatūrkritiķis Ivars Šteinbergs LALIGABA mājaslapā, piesakot jūsu speciālbalvu, raksta: "Tulkotāji izsenis bijuši centrāli, bet nenovērtēti kultūras, zināšanu, literatūras un tradīciju vidutāji. Nereti palikdami autora vai oriģināla ēnā, tulkotāji tradicionāli tiek konstruēti kā neredzami, bet viņu darbs – kā "caurspīdīgs", proti, tāds, kuram cauri spīd sākotnējais vēstījums." Ko jūs gribētu piebilst vai palabot šajā ieskatā?

Agrāk tā noteikti bija, bet tagad tas ir mainījies. Ir labi, ka ar laiku viss mainās, bet, protams, joprojām ir jāstrādā šajā virzienā. Piemēram, Itālijā tulkotāja vārds netiek bieži rakstīts uz grāmatas vāka. Es domāju, ka tas būtu jādara. Ir gadījumi, kad tiek rakstīts, bet ļoti bieži ne. Joprojām lasu recenzijas, kurās sanāk, ka grāmata ir tulkojusi pati sevi, jo nav minēts, kurš ir tulkotājs. Tagad, saņemot šo balvu no latviešu puses, vismaz mana loma ir novērtēta. Tas bija liels prieks. Pirmā reakcija, kad saņēmu šo balvu, bija – tagad būs vēl intensīvāk jāstrādā. Tipiska latvietes reakcija (smejas).

Cik liela nozīme Itālijā ir konkrētā tulka personībai un vārdam? Vai jums ir iespēja izdevniecībām piedāvāt savas idejas?

Strādāju par literatūras tulkotāju gandrīz 30 gadu. Esmu kaut ko tulkojusi arī no angļu valodas, bet Itālijā mani pazīst kā vācu literatūras tulkotāju. Ir gadījumi, kad vācu literatūras jomā esmu varējusi kaut ko piedāvāt, lai gan ar lielajām valodām ir grūtāk. Latviešu literatūrā – man piedāvāja tulkot tikai Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatiņu, pārējās piedāvāju pati.

Vai izdevniecības atsaucās uzreiz? Nebija jāpārliecina? Maz ticams, ka Zigmunda Skujiņa un Regīnas Ezeras vārds bija pazīstams?

Protams, viņu vārdi Itālijā nebija pazīstami, un Zigmunda Skujiņa vārdu pat ir grūti izrunāt! Itālijā ir viena ļoti laba un pazīstama izdevniecība, kura izdod tikai Ziemeļeiropas literatūru. Tas ir šīs izdevniecības zīmols, un tā specializējas tikai šajā literatūrā. Uzmeklēju to un piedāvāju. Tai katalogā jau bija igauņu rakstnieks Jāns Kross. Vaicāju – kā ar latviešiem? Izdevniecība teica – jā, interesē, kaut ko meklēsim. Es domāju, palīdzēja tas, ka esmu vācu literatūras tulkotāja. Izdevēji jau mani zināja un uzticējās. Lasīju Skujiņu un domāju, ka tā varētu būt interesanta grāmata, ar kuru itāļus sākt iepazīstināt ar latviešu literatūru. Zigmunda Skujiņa romānā Miesas krāsas domino lasītājs daudz var uzzināt par Latvijas vēsturi, vienkārši – Latviju. Romānā ir divas vēsturiskās līnijas, bet vienlaicīgi tā ir arī ļoti raiti lasāma grāmata. Ir klišeja, ka Ziemeļeiropas literatūra ir garlaicīga un smagnēja, bet Skujiņš raksta spraigi. Itāļu izdevēji Miesas krāsas domino lasīja angļu valodā. Latviešu literatūras tulkojumi angļu valodā ļoti palīdz grāmatu piedāvāt. Visa izdevniecība lasīja un lasīja, un beigās teica – forša grāmata!

Kas bija grūtākais, tulkojot Miesas krāsas domino? Pieļauju, ka Zigmunda Skujiņa stils un asprātība nemaz tik viegli rokā nedodas?

Tas bija viens no grūtākajiem tulkojumiem manā profesionālajā dzīvē. Latviešu valoda ir tik koncentrēta! Manī notika it kā dubultprocess – vajadzēja atraisīt šo valodas mezglu un pēc tam no jauna itāļu valodā piešķirt asumu. Protams, nevar tulkot viens pret vienu. Tulkošanas otrajā fāze man bija ļoti liels prieks. Kad biju atradusi, kā pārraidīt Skujiņa īpašo valodas ritmu, bija ļoti patīkami. Es domāju, ka man izdevās.

Kāda bija jūsu pieredze, tulkojot Regīnas Ezeras Aku?

Viņas valodai ir ļoti bagāta struktūra. Ezeras tekstam ir jāpietuvojas ļoti uzmanīgi un smalkjūtīgi, lai precīzi atklātu visas detaļas. Tulkotājam viņas gadījumā ir jābūt ļoti delikātam. Regīnas Ezeras valoda ir tik bagāta! Man ļoti, ļoti patika Regīna Ezera! Skujiņš, protams, arī.

Vai ir iecere tulkot arī citus Regīnas Ezeras darbus?

Esmu pārtulkojusi Ezeras stāstus Cilvēkam vajag suni, kas jūnijā iznāks Itālijā. Gribētu tulkot arī citus viņas darbus, piemēram, Zemdegas. Tas būtu ļoti interesanti, bet prasītu arī lielu ieguldījumu. Redzēs, kā uz šo piedāvājumu reaģēs izdevēji. Protams, arī citi brīnišķīgi latviešu literatūras modernisma klasiķi, kā Ēriks Ādamsons, Vizma Belševica un Alberts Bels, būtu pelnījuši tulkojumus.

Kādas bija tulkošanas īpatnības, tulkojot Noras Ikstenas romānu Mātes piens?

Noras Ikstenas valoda un stils Mātes pienā ir ļoti vienkāršs un skaidrs, bet tas nenozīmē, ka ir vieglāk tulkot. Ir jāatrod radniecīgs vārds, kas būtu tikpat vienkāršs un kodolīgs, kas radītu iespaidu, ka tajā praktiski nav emociju, bet patiesībā tas slēpj ļoti dziļas emocijas. Atceros, ka Nora Ikstena arī bija Ventspils Rakstnieku mājā tieši tad, kad es tur biju pirmoreiz. Tajā laikā viņa rakstīja romānu Mātes piens, un es sāku domāt, ka tiešām gribu tulkot latviešu literatūru itāļu valodā un ka tas man ir jādara.

Ikstenas grāmatas tulkošana man bija ceļš uz Latviju.

Un kādas attiecības jums izveidojās ar Jura Zvirgzdiņa Mufu?

Līdz šim bērnu grāmatas biju tulkojusi ļoti maz. Man bija liels prieks. Es iemīlēju Mufu un viņa draugu Ibū jau tajā brīdī, kad paņēmu grāmatu rokās. Līdzīgi bija arī itāļu bērniem. Itāļu valodā Mufa pārvērtās par Mufà – ar uzsvaru uz pēdējās zilbes, jo muffa nozīmē "pelējums", un, protams, tas nebūtu labi. Mufà skan ļoti labi. Par Juri Zvirgzdiņu varu pateikt, ka viņš ir ļoti patīkams cilvēks, vairākas reizes esam tikušies, un ar viņu bija patīkami un interesanti sarunāties.

Pēc izdevniecības Liels un mazs lauriem Boloņas Starptautiskajā bērnu literatūras grāmatu tirgū izdevniecību durvis Itālijā pavērsies plašāk?

Jā, tā būs, bet neko precīzāk šobrīd neteikšu. Fakts, ka Zvirgzdiņa Mufa Itālijā bija nominēta bērnu literatūras balvai Strega, palīdzēs arī nākotnē. Tas ir forši! Pēkšņi liela uzmanība ir pievērsta grāmatai no Latvijas.

Ko jūs pati bērnībā lasījāt?

Astrīdas Lindgrēnas grāmatas.

Šķiet, ka tulkam jābūt visaptverošai erudīcijai, jo grāmatā var ienākt jebkura tēma. Kas ir jūsu profesionālie darbarīki, kas jums palīdz?

Agrāk, protams, bija daudz sarežģītāk. Ilgus gadus domāju – tulkotājam ir jābūt spēcīgiem muskuļiem, lai visu laiku cilātu vārdnīcas. Agrāk visu, par ko radās jautājumi, uzrakstīju uz lapiņām un pēc tam devos uz bibliotēku. Tur pavadīju dienas no vienas enciklopēdijas pie otras. Tagad ir daudz, daudz vieglāk. Līdz ar internetu tulkotāju darbs ir ļoti mainījies, bet arī internetā tomēr nevar atrast visas atbildes. Tulkotājam ir jābūt spēcīgiem muskuļiem un labiem kontaktiem. Jābūt arī labiem konsultantiem. Tu vari atrast atbildi internetā, bet, kā tas skan dzīvē, ir pavisam cita lieta. Tulkotājam ir svarīgi būt saziņā ar ārstiem un ieroču konsultantiem. Man bija viens labs paziņa Milānas tiesā. Kad man vajadzēja kaut ko sīkāk zināt par ieročiem, piezvanīju viņam un viņš man visu paskaidroja. Principā tulkotājam ir jābūt daudz labiem draugiem.

Lasīju interviju ar Daci Meieri, ka vienmēr pēc tulkojuma nodošanas nomoka bailes, vai kaut kas tomēr nav pārprasts un pārtulkots ačgārni. Vai jums arī ir pazīstama šāda profesionālā fobija?

Jā, ir. Agrāk, kad iznāca mans tulkojums, dažus mēnešus grāmatu negribēju vērt vaļā. Man arī ir bail. Diemžēl nav tulkoto grāmatu bez kļūdām. Es domāju, ja kopumā struktūra ir laba un ir kādas divas trīs kļūdas, tad nav tik traki. Labāk ir foršs tulkojums ar vienu kļūdu nekā vidējs bez kļūdām. Svarīgs ir viss tulkojums, tā ķermenis.

Pastāstiet, lūdzu, par savām attiecībām ar tekstu. Ja jūs grāmata emocionāli aizrauj kā lasītāju, ārpus profesionālā uzdevuma, vai jums ir vieglāk tulkot?

Varbūt ir vieglāk, jo tad es tajā esmu iekšā. Tā man bija ar Regīnas Ezeras Aku. Ja grāmata man nav tik tuva, tas ir tikai darbs. Esmu diezgan emocionāls cilvēks, un zināma emocionālā sasaiste ar darbu man ir svarīga. Tas palīdz, bet tādos brīžos ir arī vairāk bail, vai mans tulkojums ir vērtīgs. Visu mūžu esmu gribējusi no vācu valodas tulkot Kafku, bet bija bail. Tulkojot latviešu literatūru, ir vēl lielāka atbildība. No vācu valodas var tulkot arī citi. Es ļoti gribu, lai itāļi lasītu šīs grāmatas. Lai arī lasīt latviešu valodā un tulkot iesāku pavēlu, man ar Latviju vienmēr ir bijusi emocionālā saikne.

Vai cilvēki Itālijā grāmatnīcās pērk tulkoto daiļliteratūru? Kādi ir lasīšanas paradumi un tendences?

Salīdzinot ar Vāciju, Franciju vai Skandināviju, Itālija nav daudzlasītāju valsts. Bet tie, kas lasa, ir ļoti pamatīgi lasītāji. Tie, kas lasa, lasa daudz. Protams, agrāk lasīja vairāk. Gribu būt optimiste. Kovidlaikā cilvēki atkal lasīja vairāk. Izdevniecībām tobrīd neklājās tik slikti kā citām nozarēm. Domāju, ka lasītāju skaits laikam nepieaugs, bet nekļūs arī mazāks.

Vai itāļu skolu programmā ir iekļauta nacionālā klasika? Vai, piemēram, Dante ir jālasa?

Mana paaudze vismaz lasīja. Mums bija Elle, Šķīstītava un Paradīze. Es domāju, ka ģimnāzijās lasa joprojām. Profesionālajās skolās droši vien mazāk.

Vai atceraties savus iespaidus? Vai Dante jauniešus spēja uzrunāt?

Inferno bija interesants. Visiem diezgan labi patika, bet Paradīze bija tik garlaicīga! (Smejas.)

Tulkojot jums var nākties sastapties ar specifisku žargonu un dažādu sociālo slāņu leksiku. Cik tālu esat gatava paplašināt savas privātās valodas lietojuma robežas?

Es nekad netulkotu grāmatu, kurā ir jauniešu žargons. Lai to dara kāds cits. Es nevarētu. Esmu citā vecumā, un man nav bērnu. Nekad arī netulkotu grāmatu, kurā kopumā ir daudz žargona. Ja tulkotu, tad tikai kopā ar citu tulkotāju vai labu konsultantu. Žargona ir pārāk daudz.

Vai jūs kādreiz darināt jaunvārdus? Kā izjūtat tulkotāja jaunrades potenciālu? Kur, jūsuprāt, ir velkama robeža, lai tulkotājs nekļūtu pārāk dominējošs?

Ir brīži, kad vajag veidot jaunvārdus. Esmu tulkojusi vairākas Nobela prēmijas laureātes Hertas Milleres grāmatas. Viņas valoda ir diezgan eksperimentāla. Rakstniece pati rada jaunvārdus, un tad tas ir jādara arī man. Man patīk spēlēties ar vārdiem, līdzīgi arī ar ritmu un teikumiem. Robežu, kuru tulkotājam nevajadzētu šķērsot, ir devis jau pats autors, ir tikai jāieklausās viņa vārdos. Jābūt radošai, kur tas tiek prasīts, un jāizvairās no spēlēm, kur pats autors nespēlējas.

Ja autors ir dzīvs, vai izmantojat iespēju ar viņu konsultēties un prasīt padomu?

Jā. Esmu kontaktējusies gandrīz ar visiem autoriem, kuru darbus esmu tulkojusi. Ir labi, ja ir iespēja uzdot jautājumus vai vienkārši satikties un iepazīties. Tad tekstu var daudz labāk saprast. Ir tikai viens autors, kuru nebūtu gribējusi satikt. Tulkojot Tomasu Mannu, nodomāju – labi, ka viņš vairs nav starp dzīvajiem. Zinot, kāds viņam bija raksturs, noteikti nebūtu gribējusi ar viņu sazināties (smejas).

Jums paveicās.

Jā, man paveicās (smejas). Arī Maksu Frišu nebūtu gribējusi satikt. Viņam bija šausmīgs raksturs. Ar Zigmundu Skujiņu satikāmies divas reizes, un tas bija ļoti, ļoti patīkami. Protams, es vairākas reizes esmu tikusies arī ar Noru Ikstenu un Juri Zvirgzdiņu, un ne tikai viņu grāmatas tulkošanas laikā.

Vai uzturat profesionālos kontaktus arī ar kolēģiem tulkotājiem Latvijā?

Protams. Tas ir ļoti svarīgi. Bieži sazināmies ar Daci Meieri. Ja man ir kaut kas vaicājams, es viņai rakstu, un, kad Dacei ir kādi jautājumi par itāļu valodu, viņa raksta man.

Kad jūs pirmoreiz atbraucāt uz Latviju? Kādi bija pirmie iespaidi, nonākot mammas un vecvecāku zemē?

1992. gadā. Tas bija ļoti, ļoti grūts laiks. Rīga pilnībā izskatījās kā padomju pilsēta. Atceros, ka cilvēki, ar kuriem runāju, teica – mums šobrīd iet ļoti slikti, bet būs labi. Pēc tam gan bija daudz grūtāk, nekā visi domāja, bet manās atmiņās no tā laika visi ir lieli optimisti.

Vai latviešiem, jūsuprāt, itāļu valodu ir vieglāk iemācīties nekā, piemēram, vācu valodu?

Es domāju, ka sākt mācīties un runāt ir diezgan viegli. Grūtības sākas vēlāk. Itāļu valodā ir sarežģīta darbības vārdu sistēma. Vācu valodā apgūt pirmo līmeni un sākt runāt, man liekas, ir daudz grūtāk. Itālijā cilvēki grib palīdzēt ikvienam, kurš cenšas runāt viņu valodā.

Kurš, jūsuprāt, ir skaistākais vārds latviešu valodā?

Skaistākais?

Jā, tāds, kuru ir prieks izrunāt.

Laime.

Un itāļu?

Felicità, fortuna.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja