Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Otrdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Va zi, kas man i sakams teu. Intervija ar somu dzejnieci Heli Lāksonenu

"Ja lasa Čaku, tev viss ir skaidrs," – saka somu dzejniece Heli Lāksonena, aiziet līdzi matrozim laķenēs un uzraksta 15 atbildes dzejoļus Čakam

Es jau pirms laba laika zināju, ka Heli un Čakam ir attiecības, – 23. jūlijā atklājot Aleksandra Čaka memoriālajā dzīvoklī – muzejā somu dzejnieces Heli Lāksonenas izstādi Paņēmi manu sirdi no plaukta, pasmējās Somijas Rozentāla biedrības vadītāja un Heli producente Jenni Kallionsivu. Cilvēki smejas, arī lasot Lāksonenas dzejoļus, bet tad sāk raudāt, jo Heli Lāksonenas dzejoļi trāpa tik precīzi – dziļi, sāpīgi, maigi, dulli un arī ļoti, ļoti asprātīgi. Lakoniskā, sirreālā, poētiskā, mazliet naivā izteiksmē ir pateikts tā, ka viss ir skaidrs: "Sūns. Es paijā tau apaļ galv. Tu paija man kā sou cilvek." Heli Lāksonenai ir ļoti iepatikusies gan šī Čaka dzejas radītā sajūta – "ka viss ir skaidrs", gan pats latviešu valodas vārds.

Čaks pirmoreiz skanēs somiski, jo Somijas izdevniecībā Kynälä/Pildspalva latviešu valodā iznākusi somu dzejnieces Heli Lāksonenas un Aleksandra Čaka grāmata Paņēmi manu sirdi no plaukta. Tajā ir publicēti 15 Aleksandra Čaka un 15 Heli Lāksonenas dzejoļi, kas veido savdabīgu dialogu. Heli Lāksonena dzejoļus rakstījusi dzimtajā dienvidrietumu somu valodas dialektā, bet Guntars Godiņš tos atdzejojis, izmantojot Vidzemes lībiskās izloksnes iezīmes. To papildina arī audiogrāmata somu valodā, kur Čaka balsi iztēloties aicinās mūsdienu somu dzejnieks Hari Hertella. "Tas ir projekts, kas nav radies nekādās organizācijās vai iestādēs, tā ir Heli brīva griba," uzsver producente Jenni Kallionsivu.

"Man Čaks patika nevis tāpēc, ka viņš ir leģenda, bet tāpēc, ka man patika viņa dzejoļi. Es par viņu neko nezināju," stāsta Heli Lāksonena. Guntars Godiņš to var apliecināt, jo pirmajā tikšanās reizē Heli esot teikusi Džeks, un nācies pat pārjautāt – kāds džeks?

Paredzot galveno jautājumu, ko visi uzdos šā kā tā, dzejniece izstādes atklāšanā stāsta pati: "Kas man un Čakam ir kopīgs? Kopīgs ir tas, ka mēs abi esam rakstnieki. Abi tādi mazlietiņ priecīgi un mazlietiņ naivi. Es nezinu nevienu somu dzejnieku, kas uzrakstītu dzejoli par saldējumu. Turklāt pieaudzis vīrietis. Mums abiem ar Čaku ir arī konkrētas attiecības ar nāvi. Atšķirība starp Čaku un mani? Protams, mēs katrs esam dzīvojuši savā laikā. Es dzīvoju, bet viņa vairs nav. Viņš ir vīrietis, bet es esmu sieviete. Viņš vairāk ir pilsētas dzejnieks, bet es tomēr vairāk esmu lauku dzejniece. Lai gan mēs esam atšķirīgi, kopīga mums ir šī dedzība."

Dzejoļu iespaidā radušos darbus, pateicoties Heli Lāksonenas dzīvesbiedram, somu fotogrāfam Mīkam Lapalainenam, ir iespējams aplūkot fotogrāfijās, kas ievietotas grāmatas iekšvāka kabatiņā.

Kā tapa šī īpatnējā grāmata? 2020. gada ziemā Heli Lāksonena strādāja Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā. Tur viņa sāka atdzejot somu literārajā valodā Aleksandra Čaka dzejoļus un rakstīt atbildes dzejoļus savā dzimtajā dialektā. Gan latviešu, gan somu grāmatai dzejniece ir uzrakstījusi ļoti personisku un aizkustinošu pēcvārdu.

Tajā Heli Lāksonena raksta: "Pārāk gaišajos vasaras un karantīnas apstādinātajos ogļu melnajos novembra rītos es vienmēr varēju ieiet kabinetā, kur grāmatu vāku iekšpusē mani gaidīja Čaks – dažreiz ar labsirdīgiem jokiem, citreiz kā visu sāpju pārdzīvotājs. No krišanas bezdibenī mani izglāba lielā vēlme izprast Čaku. Šķirstot vārdnīcas un meklējot īstos burtus somu lasītāja acīm, lai nodotu vēstījumu, kas radies pirms simt gadiem, un no jauna satiktu sevi, rakstīju dzejolī: klou, Aleksandr, tur uz mākoņ mals, va zi, kas man i sakams teu…"

Latvijā Lāksonena ir paņēmusi no plaukta neviena vien lasītāja sirdi – iepriekš jau izdota Heli Lāksonenas grāmata Kad gos smei (2012), kas ir piedzīvojusi vairākus papildmetienus, 2015. gadā izdevniecībā Liels un mazs iznāca viņas bērnu dzejas grāmata Piec ait kalns, par kuru gan autore, gan tulkotājs saņēma Starptautisko Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā. 2019. gadā apgāds Pētergailis izdeva dzejas izlasi Soul. Burkans. Undens. Aktrise Inga Alsiņa un režisors Varis Piņķis Kad gos smei pārvērtuši pat izrādē. Somijā Heli Lāksonena ir pati populārākā dzejniece.

Izstādes atklāšanā Heli Lāksonena, savās pusgarajās zeķēs un pumpainajā sarafānā nedaudz atgādinot pieaugušu Pepiju, priecīgi izrāda savus ready made darbus. Šujmašīnas atvilktnē ierīkota Rīga ar šūpīgām kaijām. "Tur tas matrozis izkāpis un aiziet," saka Heli. "Tās visas lietiņas, uz kurām esmu zīmējusi, ir vecas. Nekas nav pirkts."

Uz kalēja smēdē atrasta dzelzs gabala tapis veltījums Čaka avīžu vecītei un Heli Lāksonenas mammai, kura nomira laikā, kad Heli Latvijā atklāja savu Soul. Burkans. Undens. Pie kannas piezīmēti mazi spārniņi. "Tā kā manai mammai arī ļoti patika puķes, domāju, ka es lejkannu varētu uzsūtīt augšā. Paklausieties, kāda balss nāk ārā!" Heli uzlec uz ķeblīša un ar citu, mazāku dzelzs gabalu iebimbina zvanu skaņas.

Ja pareizi saprotu, emocionālākā tikšanās ar Čaku jums notika Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājā, kur nejauši uzdūrāties Čaka dzejolim Matrozis laķenēs un burtiski iemīlējāties tajā?

Jā, tur bibliotēkā Čaka dzeja bija lasāma angļu un zviedru valodā. Pirms tam biju lasījusi igauņu valodā izlasi Mūžīgā Rīga Līvijas Vītolas atdzejojumā. Tā dzejoļa grāmatā nebija. Lasot Matrozi laķenēs, bibliotēkā noslīgu uz ceļiem un tajā pašā brīdī sapratu, ka aizeju kopā ar matrozi. Iepazinos ar Ievas Lešinskas atdzejoto Čaku. Kad apmeklēju Liepājas bibliotēku, man uzdāvināja šo grāmatu. Vēlos pasveicināt arī Ievu Lešinsku. Latviešu valodu tik labi nezinu, bet tad es pajautāju Guntaram.

Par mīlestību, protams, nevar racionāli runāt, bet varbūt jums ir kāda atbilde, kāpēc jūs Matrozis laķenēs tik liktenīgi savaldzināja?

Es maz zinu latviešu literatūru, jo tā nav pietiekami daudz tulkota somu valodā. Bet kāpēc? (Smejas.) Kāpēc es iemīlējos? Es neesmu literatūrzinātniece, bet vairāk valodas pētniece. Man vajag skaidrus dzejoļus, un Čaks tādus raksta. Viņš ir ļoti jūtīgs. Es esmu dzimusi 1972. gadā, bet Čaks ir dzimis 1901. gadā. Esam dzimuši atšķirīgos laikos, bet viņš ir rakstījis aptuveni tādā vecumā, kādā es tagad esmu. Mēs esam no atšķirīgām zemēm un laikiem, bet būtībā es ļoti labi saprotu Čaku. Mani fascinēja laiku lauzumi, kad kaut kas mainās vēsturē. Čaks dzīvoja starp diviem kariem, un man tagad ir cīņa ar pandēmiju – koronavīrusu un digitalizāciju. Trešais lauzums ir klimata pārmaiņas. Mēs abi dzīvojam stresa apstākļos, bet tas ir atšķirīgs stress. Ja Čaks tagad ienāktu, es domāju, mēs uzreiz būtu pazīstami.

Šķiet, Čaka liriskais varonis – un viņš pats – būtu bijis daudz laimīgāks, ja viņš būtu saticis jūs – savu dvēseles radinieci – nomales meiteni, nevis ubagotu mīlestību no jaunkundzēm, kuras ir "tik aukstas kā tramvaja misiņa margas divdesmit trīs grādu salā".

Jā, es esmu tā lauku meitene. Kā es veidoju šo dialogu, kā tuvojos Čakam? Vienā dzejolī, piemēram, Matrozis laķenēs, tā ir fantāzija – arī mīlestība un viss pārējais, bet dzejolī par avīžu vecīti un manu mammu tā ir realitāte. Būtībā rakstniekam nevajag runāt patiesību, tāpēc man tas ļoti patīk.

Vai savos atbildes dzejoļos Čaka "lauzītajām ielām" un "dzeltēnajām spuldzēm" jūs pretī iztēlojaties kādu konkrētu vietu Somijā?

Hm. Jā. Man ir ļoti grūti iztēloties, kāda tad ir tā Ģertrūdes iela. Tad, kad viena draudzene lasīja dzejoli par matrozi, viņa teica, ka visu to padarīšanu redz kā filmu. Čaks ir rakstījis ar bildēm, ainavām, kā kino. Un tad varbūt viņa pati var uzburt vietu, kur un kā tas notiek.

Čaks jums ir radījis īstu radošo sprādzienu? Vai ar dzejoļiem bija par maz, gribējās ar viņu sarunāties arī vizuāli, caur mākslas darbiem?

Jā. Man nodarbošanās ar mākslu ir hobijs. Tad, kad es rakstu, esmu rakstniece, bet tad, kad zīmēju vai veidoju mākslas darbus, esmu parasts cilvēks, kas vienkārši ar to nodarbojas. Tulkoju Čaka dzejoļus somu valodā, pēc tam uzrakstīju savā dienvidrietumu somu valodas dialektā atbildes dzejoļus, bet tad, kad zīmēju, viss savienojas kopā. Kāpēc izvēlējos šos materiālus, uz kuriem gleznoju? Zinām Čaka dzejoli Romantika, kur ir par krēslu, un šo krēsla daļu mana mamma atrada mežā. Šī kaste Debesu dāvanā ir tikai tāpēc, ka zila. Tikpat labi tā varēja būt jebkura cita kaste. Tā ir no ciema skolas virtuves. Čaks ļoti daudz raksta par krāsām. Vieglāk ir uzmālēt krāsu nekā uzrakstīt. Piemēram, rozā. Te jau mēs redzam Rīgu. Dzejolis saucas Atslēga, manā darbā atslēga ir noslēpta, un tās vietā ir piekariņš. Tas ir tramvajs. Sievietes sēž un vienmēr runā par ikdienu, kaut ko garlaicīgu. Tāpēc te man aiz baznīcas ir noslēpta parasta birste. Šis ir gurķu burkas dibens. Te ir arī cigaretes Korona.

Kā jums patika sadarbība ar Latvijas māksliniecēm Aiju Zariņu (Kad gos smei) un Viviannu Mariu Staņislavsku (Soul. Burkans. Undens)?

Šīs ilustrācijas ir ļoti nesomiskas, un tas ir labi. Tas ir interesanti, ka tās ir manas domas un dzejoļi, bet grāmatas noformējums ir latvisks. Ja mēs visi būtu vienādi, man nemaz te nevajadzētu braukt.

Kā jūs raksturotu šo "nesomisko"?

To ir grūti izskaidrot. Piemēram, šo vainagu, kas man ir galvā, esmu veidojusi pati. Tas ir no latviešu Dziesmu svētkiem. Somietes tādus nevalkā. Ideja ir aizgūta no latviešu vainagiem. Somiem tas nebūtu normāli (smejas).

Guntars Godiņš. Vai tevi neizsūtīs? (Smejas)

Heli Lāksonena. Nē. Svarīgi, ka mēs neiedziļināmies tikai savā. Sociālie mediji to dara. Svarīgi ir pāriet atšķirīgā robežas, iepazīt kādu pilnīgi citu pasauli.

Iznākot pirmajiem trim Heli Lāksonenas dzejas krājumiem Latvijā, tu, Guntar, teici, ka jūs abi kopā patiesībā esat radījuši trešo, neeksistējošu valodu, kura ir atpazīstama arī šajā krājumā. Vai stilistiskā ziņā jaunajā izdevumā ir kādas nianses, kuras lasītājs varbūt nepamana, bet jūs paši gan?

G. G. Pirmā grāmata Kad gos smei bija iepazīšanās ar Heli, arī man – kā es tulkošu. Mēģināju visvisādi. Otrajā grāmatā jau parādījās citas tēmas, un Heli pati mainījās. Piedalījos arī dzejoļu izvēlē. Tā bija bērnu grāmata Piec ait kalns. Pēc tam nāca Soul. Burkans. Undens, kas atšķīrās, un tagad – Paņēmi manu sirdi no plaukta, kas atkal atšķiras. Ļoti slikti, ja rakstnieks griež uz riņķi vienu plati. Tā bieži gadās – vārdi ir citi, bet stilistika nemainās. Tas ir garlaicīgi, vismaz man.

H. L. Ar katru krājumu tu esi spiests pārsteigt. Tā maiņa notiek kaut vai tāpēc. Es domāju, kāpēc pandēmijas laiks ir tāds garlaicīgs, – jo mēs jau zinām, kas nāks. Visas dienas tādas pašas – sēdējām, tupējām mājās. Bet literatūrā ir jāpārsteidz, lai no tās var kaut ko gaidīt. Nekādā ziņā nedomāju, ka grāmatām būtu jāiznāk kā sērijai. Daru to, kas man ienāk prātā.

Ja nebūtu pandēmijas, nekādā ziņā šādu grāmatu nerakstītu. Man bija sajūta, ka gribu rakstīt Čakam vēstuli, jo es sēžu mājās un nekas nenotiek. Līdz ar to man notiek saruna ar Čaku.

Vai citos apstākļos jūs tiešām nebūtu rakstījusi šos atbildes dzejoļus Čakam?

Nē, nebūtu. Es būtu aizņemta. Man pusotru gadu nebija uzstāšanās, kas parasti ir gandrīz katru dienu.

Jūs ļoti smalkjūtīgi un asprātīgi atklājat cilvēku vājumu un vājības, dažādas dīvainības un nepareizību. Kur jūs to novērojat – vairāk sevī vai apkārtējo cilvēku lokā?

Man patīk mainīties, tāpat kā Čakam dzejolis par saldējumu pārvēršas par ļoti skumju. Nē, es nedomāju, ka man ir kādi konkrēti prototipi. Tas ir cilvēkā iekšā. Varbūt tā ir manis pašas ikdiena.

Guntar, cik nozīmīga Čaka dzeja ir tavā dzīvē? Vai pats savā dzejā arī varbūt esi veidojis tiešu vai netiešu dialogu?

Čaks man nozīmē ļoti daudz tajā ziņā, ka Čaka poētika bija un ir netipiska. Čaks ir ļoti sarežģīts dzejnieks. Man viņa stils palīdzēja, kad tulkoju igauņu dzejnieka Artura Alliksāra dzeju, saskatīju ļoti daudz līdzību – kaut vai dzimšanas gada pārcelšanā. Čaks pats izdomāja, ka ir dzimis 1902. gadā. To pašu izdarīja arī Arturs Alliksārs (1923–1966), kurš mainīja savu dzimšanas gadu. Ja salīdzinām tā laika dzeju, latviešiem ir ļoti maz modernistu, un Čaks ir viens no spilgtākajiem Eiropas – ne tikai latviešu – modernistiem. Jo vairāk Čaku tulkotu, jo vairāk mani draugi – zviedri, somi, igauņi – varētu saskatīt šo modernisma ietekmi, kuras latviešu dzejā nav nemaz tik daudz. Tas ir modernisms, kas nav mehāniski radīts, bet veidojies dabīgi. Čaks stilistiski ir ļoti dažāds – poēmas, kas ir pilnīgi kaut kas cits, rīmētie dzejoļi vai dziesmas un tad – dzeja brīvajā pantā, kas bija kaut kas pilnīgi nepieredzēts. Protams, Čaks vienmēr ir bijis un ir liels iespaids. Arī tagad, skatoties Heli tulkojumus somu valodā, pamanu kaut ko pilnīgi citu – o, johaidī, arī to Čaks ir izdarījis! Viņš vienkārši no dabas pārvaldīja tēlus, visu poētiku. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja