Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +15 °C
Daļēji apmācies
Otrdiena, 28. septembris
Sergejs, Svetlana, Lana

Vēlme nostāties spēka pozīcijā. Intervija ar kuratori Elitu Ansoni

Sievietes ķermenis kā kosmoss, dzimšana un nāve. Kuratore Elita Ansone stāsta par gleznotājas Dainas Dagnijas izstādi

Daina Dagnija (1937–2019) ir latviešu trimdas māksliniece, kura lielāko dzīves daļu pavadījusi ASV un 2001. gadā atgriezās Latvijā. Viņas darbi līdz šim visnotaļ regulāri ir izstādīti Latvijā, taču pašlaik Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) skatāmā mākslas zinātnieces Elitas Ansones kūrētā izstāde "Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!" Dainas Dagnijas māksla feminisma kontekstā mākslinieces darbību atklāj daudz precīzāk un dziļāk, beidzot ļaujot to pilnvērtīgi novērtēt. Kā nojaušams pēc provokatīvā nosaukuma, Dainas Dagnijas radošais mantojums šoreiz tiek izgaismots caur feminisma vēstures prizmu, meklējot un uzrādot dziļākas kopsakarības starp autores glezniecības tēliem, sižetiem, motīviem un ASV 60.–80. gadu vēsturi, sabiedrības noskaņojumu un to virzošajām idejām. 

Izstāde pievēršas tikai vienam – bet ļoti svarīgam – Dainas Dagnijas mākslas aspektam, taču Elitas Ansones paveiktais darbs būtiski atšķiras no veidiem, kādos lielākoties izstādām un tātad arī izprotam XX gadsimta otrās puses mākslas mantojumu. Mākslas vēsture pie mums galvenokārt tiek aktualizēta ar pārlieku pieklājīgu pietāti, dominējot retrospektīvam, ideoloģiski neitrālam vai stilistiskos aspektus uzsverošam kuratoru skatpunktam. Elitas Ansones paveiktais atgādina, ka darbā ar mākslas vēsturi ļoti būtisks ir vērīgs un interpretācijām atvērts kuratora darbs – bez tā mākslinieku veikums reti kad spēj dzīvot pāri laikiem, būt saprotams un interesants citu laikmetu un kultūru skatītājiem.

Jūs ar Dainu Dagniju esat sadarbojusies vairākkārt. Vai izstādes iecere radās, kad māksliniece vēl bija dzīva?

Dainai Dagnijai Latvijā ir bijušas daudzas izstādes – vairāk nekā trīsdesmit –, kopš viņa 2001. gadā no Amerikas atgriezās Latvijā. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā vien vairākas – divas plašajās Arsenāla zālēs (1995, 2004), Ārzemju mākslas muzejā (2002). Esmu vairākkārt iekļāvusi Dainas Dagnijas darbus savās kūrētajās izstādēs ArsenālāZelta darbi (2010) un Garīgās prakses (2010). 

Mūža beigās Daina rakstīja aizkustinošu vēstuli LNMM direktorei Mārai Lācei, kurā minēja, ka redzējusi sapnī lielu zāli, pilnu ar saviem darbiem. Pamodusies un sapratusi, ka ir jāraksta vēstule, vēl pieminot, lai neaizmirst par to pateikt Elitai Ansonei. Mums vairāku gadu garumā bija sarunas, kad rakstīju disertāciju par New Age ideju ietekmi uz Latvijas mākslu. Disertācijas sakarā mani interesēja viņas ekofeminisms, pēdējo gadu mandalveidīgās kompozīcijas, dažādu pasaules tautu reliģiju sintēze, panteisms – ticība dabai kā dzīvai būtnei –, sinkrētiska reliģiozitāte, tas viss sekulārais garīgums, kura aizsākums meklējams 60. gadu kontrkultūrā. 

Mūsu sarunās parādījās arī feministiskas nokrāsas, Daina vienmēr uzsvēra, cik viņai bijis grūti izdzīvot Amerikā kā vientuļai divu mazu bērnu mātei, šķirtenei un turklāt vēl imigrantei. Daina bija pārņemta ar mākslu un vēlējās dzīvot mākslai – tas radīja iekšējus konfliktus, un tie parādās arī viņas mākslā. Kā diemžēl bieži gadās, tikai pēc mākslinieka nāves mēs saprotam un līdz galam novērtējam viņa ieguldījumu. Ir palicis tik daudz neuzdotu jautājumu – no tā ir jāmācās, ka ir jāizjautā mākslinieki, kamēr viņi ir dzīvi. Pēc mākslinieces nāves sapratām, ka rīkosim izstādi. 

Mūžīgais izstāžu zāļu trūkuma jautājums dramatiski ir samilzis tagad, kad Arsenāls ir slēgts rekonstrukcijai un neviens muzejam nesniedz reālistiskas prognozes, kad rekonstrukcija varētu būt pabeigta. Muzejā tika pieņemts kompromisa lēmums – LNMM ēkas otrā stāva spārnu, kurā kopš 2016. gada atradās XX gadsimta otrās puses mākslas ekspozīcija, Arsenāla rekonstrukcijas laikā atvēlēt šī paša perioda mākslas izstādēm, tādējādi panākot vēl lielāku izstāžu dinamiku, nekā mums jau ir. Tas viss attiecas uz milzīgo kuratoru noslodzi un mākslas aprites kāpināšanu. Es pati esmu par šo dinamiku, taču tas prasa nesamērīgu darba apjoma pieaugumu. Nezinu, cik ilgi mēs vēl tā varēsim izturēt bez darba vietu skaita palielināšanas un algu pacelšanas. Ir jāatzīst, ka jaunākai kuratoru paaudzei, kas ir iepazinusi Eiropas muzeju praksi, tas nav pieņemami. Taču LNMM ir labs Eiropas līmeņa muzejs. Es nespēju nerunāt par šiem jautājumiem, tie ir samilzuši! Ļoti!

Domājot par to, kādā kontekstā veidot izstādi, sapratu, ka Dainas Dagnijas māksla ir lielisks piemērs, caur kuru vienkāršā, saprotamā veidā pastāstīt par feminisma otro vilni, kura pie mums tā īsti nav bijis. Feminisms Latvijā pašlaik ir aktuālāks nekā jebkad agrāk, lai arī pie mums pret to joprojām ir aizspriedumi, neizpratne. Dainas Dagnijas darbos no 60. gadu beigām hronoloģiskā secībā feminisma otrā viļņa vēsture izkārtojas loģiski izstāstāmā stāstā. Izstādes nosaukums ņemts no Dainas Dagnijas stāstītā, ka viņai ASV kāds ir teicis, ka viņa gleznojot tikpat labi kā vīrietis, un viņai tas radījis sašutumu: kāpēc gan es nevarētu gleznot kā sieviete? Kādā sakarā vīrietis?! Man gan ir nelielas bažas, ka dažs labs mūsu skatītājs nosaukumu varētu uztvert burtiski.

Dainas Dagnijas darbi ir aktuāli ne vien kā daļa no feminisma kultūras, bet arī caur migrācijas, ekoloģijas tēmu prizmu, tas viss atbilst pašlaik nozīmīgām laikmetīgās mākslas tendencēm. Par šiem jautājumiem tiek intensīvi runāts tieši tagad, tāpēc šķiet, ka pirms gadiem desmit izstāde tiktu uztverta citādi un darbus skatītājs nenolasītu tik precīzi kā šobrīd.

Dainas Dagnijas darbus cilvēki līdz šim lielākoties uztvēruši vizuāli. Pirmais jautājums – kas tas ir par stilu, virzienu –, un tā ir dabiska reakcija, jo viņas darbu vizuālais efekts ir spēcīgs, viņas kolorīta intensitāte ir ļoti iedarbīga. Tas ir popārtisks krāsu spilgtums, bet viņa nekad negribēja tikt dēvēta par popārtisti, jo viņa ienīda Endiju Vorholu (smejas), uzskatīja, ka viņš ir sagandējis Amerikas mākslu. Daina Dagnija bija antimateriāliste līdz matu galiņiem. Viņa teica, ka glezno sabiedrību, kurā dzīvo, bet jāatzīst, ka popārtam tomēr piemīt arī patērētājsabiedrības kritika. Dainas Dagnijas reālistiski figuratīvajā glezniecībā ir sintezēts popārts, opārtiska krāsu vibrācija un neoekspresionistiska deformācija. Šis kopums ir radījis viņas pašas izstrādāto stilu. Tematiski viņas darbos ir gan XX gadsimta migrācijas temats, gan 70. gadu ekoloģiskās kustības idejas.

Jāatzīst, ka mākslinieces daiļrade iepriekš arī man ir izslīdējusi no uzmanības – es, protams, zināju viņas darbus, bet šī izstāde tos beidzot ļāva saprast, ieraudzīt citā gaismā un iedziļināties.

Katram māksliniekam var atrast kādu punktu, kas sasaucas ar to, kas ir interesanti šodien, un te tas tiešām ir. Feminisms pie mums tā pa īstam ienāk tikai tagad ar jauno paaudzi.

Daina Dagnija sevi apzināti izjuta un pozicionēja kā feministi, interesējās par teorijām, lasīja feminisma literatūru, piedalījās gājienos un domāja par šīm lietām ne tikai mākslā, bet arī ikdienas dzīvē. Latvijas mākslā daudzas autores savos darbos ļoti tieši runā par sievietes pieredzi, taču vienlaikus atgaiņājas no feminisma piesaukšanas savas mākslas kontekstā.

"Pozicionēja kā feministi" ir par skaļu teikts. Viņa bija ASV, kad feminisms uzsprāga. Vienlaikus radās arī Dainas Dagnijas māksla. Kad cilvēks ir jauns, viņš elpo kopā ar savu laikmetu. Es savulaik prasīju Vijai Celmiņai: "Vai tu arī biji feministe?" Viņa iesaucās: "Mēs visas toreiz bijām!" Tas bija aktuāli! Mums tas notiek šodien jauno mākslinieču vidū, viņas ir dzimušas pēc 1990. gada – šī robežšķirtne ir diezgan izteikta. 

Vecākām sievietēm ir tā padomju laikos ieaudzinātā stiprās, visu varošās sievietes mentalitāte – šai sievietei viņas sarežģītā dzīve šķiet norma, viņa par sevi publiski nerunā un nereflektē. Dainai Dagnijai par to runāt bija ļoti dabiski, un viņa sevi saistīja ar sieviešu problēmām, labprāt par tām runāja, spēja tās intelektualizēt. Viņa diezgan daudz ir piedalījusies sieviešu mākslas izstādēs, kurās sievietes runā par sievietēm. Par došanos demonstrācijās viņa gan teica, ka īsti neesot gājusi. Tomēr viņas arhīvā ir fotogrāfijas, kur 1986. gadā viņa piedalās Women’s Caucus for Art/Sieviešu mākslas savienības rīkotajā mītiņā pie Vitnijas, Metropoles un Gugenheima muzeja. Mītiņš aktualizēja jautājumu par sieviešu mazo pārstāvniecību lielajos mākslas muzejos – jautājums, ko Guerrilla Girls daudz vēlāk iekļāva savā slavenajā darbā par sievietēm un muzejiem. 

Dainas Dagnijas feministiskajā mākslā ir attīstība: sākumā darbi rāda sievieti sabiedrībā, vēlāk tie aiziet uz iekšējām eksistenciālām problēmām (piemēram, sērija Sieviete un govs). Tad vienā brīdī 80. gadu vidū notiek tāda kā izlaušanās, spēka meklēšana. Minētajā demonstrācijā viņa nesa plakātu ar savas gleznas attēlu – kaila sieviete demonstratīvā kliedzošā pozā. Mītiņa simbolam tika izmantota Bruklinas muzeja Senās Ēģiptes sievietes figūriņa ar paceltām rokām tādā kā spēka pozā ar spirāli uz vēdera. Un te parādās kaut kas līdzīgs arī Dainas Dagnijas gleznā, kas ir plakātā. Viņas darbos sāka ienākt sievietes ar mandalām uz vēdera, vēlāk sievietes figūra pazūd, paliek tikai mandala – sievietes ķermenis kā kosmoss, dzimšana un nāve. Tas sasaucas ar arheoloģes Marijas Gimbutienes 1974. gadā publicēto pētījumu par matriarhāta pastāvēšanu senajās civilizācijās, feminisms tam pievērsa uzmanību, un attīstījās atzars, kas runāja par pirmspatriarhālajām civilizācijām, sieviešu kārtas dievībām, – Dainas Dagnijas māksla vēlāk aizgāja šajā virzienā.

Vai Daina Dagnija bija pazīstama ar Gimbutienes pētījumu?

Jā, viņa to ir pieminējusi sarunās, taču tolaik es to neizvērsu, jo pati vēl nebiju ar to pazīstama, – cilvēks var pajautāt tikai to, ko pats zina, vai ne. Pieredze uzkrājas ar laiku, un arī atklājumi savā profesijā prasa pamatīgu darbu un laiku. Pirms gadiem desmit es arī nemaz nevarētu šādu izstādi izveidot, visi pētījumi prasa ilgu laiku.

Man ir radies iespaids, ka latviešu trimdas māksla visbiežāk pie mums tikusi aktualizēta tikai caur trimdas mākslas birku, neanalizējot parādības un personības dziļāk, vērtējot to visu kā vienotu parādību. Trīsdesmit neatkarības gados ir bijis maz mēģinājumu mūsu trimdas māksliniekus skatīt individuālāk.

Jā. Trimdas māksla ir nedaudz kā stigma, tā saistās ar tradicionāli ievirzītu mākslu, 30. gadu stilistisko tradīciju pārmantošanu. Trimdas romantiskā nostalģija pēc vecās Latvijas. Šī līnija, protams, nekādus panākumus pasaulē nevarēja gūt. Ir uzskats, ka nav daudz latviešu mākslinieku, kuri būtu sasnieguši ievērojamus panākumus pasaulē. Tos pašus nedaudzos mēs joprojām Latvijā neesam gana dziļi iepazinuši. Novērtēt var tikai to, ko pazīsti. Ja tam pievērstos niansētāk, noteikti rastos vēl daudzas atklāsmes. 

2018. gadā LNMM notika Imanta Tillera izstāde, kurš 70.–80. gados bija Austrālijas mākslas avangardists, tagad klasiķis. Vija Celmiņa, Laris Strunke, Raimonds Staprāns – muzejs ļoti daudz ir veidojis trimdas mākslas izstādes, iespējams, ne vienmēr tās ir kontekstualizētas saistībā ar tām mākslas parādībām, kas bija aktuālas viņu mītnes zemēs. Viss jau ir interpretācijas jautājums. Mums ir par maz mākslas zinātnieku, nepietiekami telpu, kur to visu izstādīt, un speciālistu, kuri spēj veltīt pētniecībai ilgus gadus un tikai pēc pētīšanas kūrēt un interpretēt, tas ir pārāk ilgi un itin nemaz nav ienesīgi.

Kā Dainas Dagnijas darbi tika novērtēti ASV?

Daina Dagnija visvairāk izstādījās Ņūdžersijā – plašākās kopizstādēs, grupu izstādēs un personālizstādēs, kā arī Ņujorkā, Sanfrancisko un Detroitā. Lielu atpazīstamību Amerikas mākslā Daina Dagnija neguva, bet viņa dzīvoja tikai mākslai, neapšaubāmi viņa ir spēcīga māksliniece, personība. Būdama vientuļā māte, viņa nevarēja visu laiku veltīt karjerai, kā būtu gribējusi. Ieiešana mākslas apritē – tas ir vēl viens darbs!

Vai Dainai Dagnijai bija svarīgi būt apritē, gūt atzinību?

Jā, bet viņa bija viena pati ar diviem maziem bērniem. Lai būtu mākslas apritē, ir jātiekas, jāpiedāvā sava māksla, jāpavada laiks un jākomunicē ar pareizajiem cilvēkiem. Domāju, ka, atgriežoties Latvijā, Daina Dagnija jutās mīlēta, gaidīta, novērtēta.

Kā viņa pelnīja iztiku ASV?

Viņa bija mākslas pasniedzēja un arī pārdeva savas gleznas, pat diezgan daudz. Galvenokārt  privātpersonām, līdz ar to ne visas ir apzinātas un atrodamas, taču mākslinieces privātajā arhīvā ir saglabājušies daudzi foto. Tagad sameklēt visus darbus būtu neiespējami. Jau no 60. gadu beigām viņa izšuva tekstilijas, tās cilvēkiem patika, un viņi tās pirka.

Ja nemaldos, Daina Dagnija ir viena no retajām trimdas māksliniecēm, kas pēc neatkarības atgūšanas atgriezās Latvijā.

Jā, patiešām. Staprāni, piemēram, katru gadu brauca uz pāris mēnešiem, bet tas nav gluži tas pats. Juris Soikāns atgriezās. 

Kāpēc Daina Dagnija nolēma atgriezties Latvijā?

1995. gadā viņai bija izstāde Arsenālā – kā jau visi trimdinieki, viņa tika uzņemta ar milzu sirsnību, interesi, radās sajūta, ka esi savā vietā. Viņai arī bija daudz mīļu bērnības atmiņu no Latvijas, nostalģija, viņa vienmēr uzsvēra, ka vairāk jūtas kā latviete. Identitāte viņai bija ļoti svarīga – arī šīs izstādes pirmās gleznas ir ar Dainu Dagniju bērnībā Latvijā, tad, tērptu latviešu tautastērpā, Vācijas bēgļu nometnē. Par savu identitāti viņa reflektēja pastāvīgi un nekad nejutās kā amerikāniete. Daina Dagnija teica, ka drīzāk jūtas kā indiāniete, nevis amerikāniete. Viņai bija būtiski to pateikt un uzsvērt.

Kādas viņai bija attiecības ar trimdas vidi Amerikā?

Viņa diezgan daudz komunicēja ar Jaunās Gaitas cilvēkiem, turējās kopā ar latviešu sabiedrību, Aveni viņai bija labi draugi, taču var just, ka ar gadiem viņa kļuva vientuļāka. Pēc viņas mūža mīlestības Sigurda Vīdzirkstes nāves 1974. gadā redzams, ka darbos ienāk eksistenciālisms, viņai bija smags krīzes periods līdz 80. gadu vidum. Pēc tam gan notika izlaušanās, vēlme nostāties spēka pozīcijās – tāda kā pašdziedināšanās caur spēcīgu mitoloģisku sieviešu tēliem. Tas ceļš pat kaut kādā ziņā ir klasisks – jaunībā esi aktīvs, visur ej, dzīvo līdzi sabiedrībai, bet tad sāc domāt par dzīves jēgu, savu eksistenci, līdz vecumā kļūsti reliģiozs.

Pēc nosacīti popārtiski ievirzītā perioda, kurā Daina Dagnija pievērsās sociāli politiskām tēmām, sabiedrībai un laikabiedriem, viņas glezniecība kļuva abstraktāka, tēlaināka. Vai tas ir saistīts gan ar ārējām izmaiņām pasaulē, tostarp feminisma kustībā, gan personiskās dzīves kolīzijām?

Jā, tas viss ir saistīts, jo feminisms arī attīstās, sazarojas. Protams, arī personiskās izjūtas ļoti izpaužas Dainas Dagnijas mākslā.

Izstādē ir diezgan maz darbu no posma pēc atgriešanās Latvijā – kāpēc tā? Vai pēdējās desmitgadēs māksliniece gleznoja mazāk feministiskus darbus?

Nē, ekofeminisms saglabājās arī vēlīnajos darbos, un dažus esam izstādījuši, taču ar tiem bija mazāk iespēju variēt, un izstādes centrā ir tieši ASV otrā viļņa feminisms, tā ietekme uz Dainas Dagnijas mākslu, ļoti konkrēti iezīmēts periods – no 1968. gada, kad arī notiek feminisma sprādziens, līdz 2000. gadam – viņas pēdējam gadam, kad viņa dzīvoja ASV.

Vai Dainas Dagnijas radošajā mantojumā ir vēl citi darbi, tēmas, ko aktualizēt jaunās izstādēs? Šo izstādi laikam nevar uztvert kā retrospekciju, bet interesanti, cik daudz ir palicis ārpus ekspozīcijas?

Šī noteikti nav retrospekcija, jo te ir izcelta tikai viena spēcīga līnija viņas mākslā. Ļoti skaista izstāde būtu ar viņas darbiem, kas tapuši 60. gadu sākumā Okinavā, tā būtu pilnīgi citāda. Varētu veidot izstādi, kurā parādās Dainas Dagnijas ticība dabai kā dzīvai būtnei, kurā viss rodas un saplūst kosmiskā dabas mistērijā. Varētu veidot izstādi, kurā parādās Dainas Dagnijas interese par mitoloģiju. Pilnīgi noteikti viņas mākslā ir arī politiskais konteksts. Lūk, ar Dainas Dagnijas mākslu varētu vismaz vēl kādas piecas dažādas izstādes izveidot.

Daina Dagnija
Izstāde "Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!" Dainas Dagnijas māksla feminisma kontekstā
LNMM līdz 19.IX

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja