Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +17 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 18. jūlijs
Rozālija, Roze

Vēlmei uzņemt filmas nav nekā kopīga ar studijām kinoskolā. Intervija ar režisori Miu Hansenu-Lēvi

"Es nekad neveidoju filmas, balstoties atmiņās par cilvēkiem, kuri man nepatīk," apgalvo režisore Mia Hansena-Lēve, viena no Eiropas autorkino spožākajām zvaigznēm

Franču režisore un scenāriste Mia Hansena-Lēve (1981) ar saviem darbiem ir nopelnījusi labu reputāciju festivālu un autorkino apritē. Kopš 2007. gada viņa ir uzņēmusi astoņas pilnmetrāžas filmas. Režisores otrā spēlfilma Manu bērnu tēvs/Le père de mes enfants/Father of My Children ir ieguvusi 2009. gada Kannu kinofestivāla sadaļas Īpašais skatiens/Un Certain Regard īpašo žūrijas balvu. Filma Gaišā nākotne/L’avenir/Things to Come ar Izabellu Ipēru galvenajā lomā ir novērtēta ar 2016. gada Berlīnes kinofestivāla Sudraba lāci par labāko režiju. Francija ir piešķīrusi Miai Hansenai-Lēvei Mākslas un literatūras ordeņa kavaliera titulu, viņa ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Māksliniece ir augusi filosofu ģimenē, un to var just viņas scenārijos un filmās.

Autobiogrāfiska fikcija

Jaunībā Mia Hansena-Lēve ir filmējusies franču autorkino meistara Olivjē Asajasa darbos. Ilgus gadus viņus ir saistījušas romantiskas attiecības, viņu ģimenē ir dzimusi meita. Mia Hansena-Lēve uzņem filmas, kas balstās viņas pašas un viņas tuvāko cilvēku dzīves notikumos, bieži vien diezgan dramatiskos. Patiesus biogrāfiskus – un autobiogrāfiskus – fragmentus viņa bagātina ar fikcijas elementiem. Filmu Ēdene/Eden (2014) ir iedvesmojusi Mias brāļa Svena Hansena-Lēves pieredze – būdams dīdžejs, 90. gados viņš piedalījās franču elektroniskās mūzikas, klubu kultūras un house kustības attīstībā.

Aktieri Izabella Ipēra un Andrē Markons filmā Gaišā nākotne. Izabellas Ipēras atveidotās varones prototips ir režisores Mias Hansenas-Lēves māte

Izabellas Ipēras varones prototips drāmā Gaišā nākotne ir Mias māte filosofijas profesore Loransa Hansena-Lēve – tas ir vēstījums par krīzi sievietes dzīvē, kad izjūk viņas laulība un bērni atstāj mājas, un viņas eksistenciālo vientulību. Intervijās Mia Hansena-Lēve ir stāstījusi, ka viņas māte ir rūpīgi pārlasījusi scenāriju un sniegusi padomus, kas attiecas uz filosofijas niansēm. Mātei nav bijis nekādu pretenziju, izņemot vienu, kas režisori ļoti pārsteigusi, – viņa pieprasījusi nomainīt kaķenes vārdu. "Filmā varonei ir kaķene Pandora, taču īstenībā manas mātes kaķenes vārds ir Dezdemona – es gribēju to izmantot, bet māte uzstāja, ka vārds ir jānomaina, lai netiktu pārkāpts dzīvnieka privātums," atceras režisore.

Mias Hansenas-Lēves priekšpēdējās filmas Bergmana sala/Bergman Island (2021) centrā ir režisoru pāris, ko atveido Vikija Krīpsa un Tims Rots. Varoņi risina savas profesionālās un privātās attiecības Fores salā Zviedrijā, kurā dzīvojis un strādājis Ingmars Bergmans un kurā viņš ir apglabāts. Šajā drāmā mēdz saskatīt Mias Hansenas-Lēves un Olivjē Asajasa attiecību līkločus, taču autore uzsver, ka tas tomēr nav stāsts par viņu un viņas bijušo partneri. Bergmana sala – režisores pirmā filma, kas uzņemta angļu valodā, – ir labs autobiogrāfiskuma un fantāzijas saplūsmes piemērs.

Ko darīt ar grāmatām?

Savā jaunākajā filmā Vienā jaukā rītā/Un beau matin/One Fine Morning Mia Hansena-Lēve interpretē sava tēva filosofijas profesora un tulkotāja Oles Hansena-Lēves (1948–2020) skumjo mūža beigu stāstu. Viņš nomira neilgi pēc tam, kad Mia Hansena-Lēve bija pabeigusi rakstīt filmas scenāriju. Šajā darbā režisore, savijot fantāziju un realitāti, iemūžina periodu, kad viņa rūpējās par slimo tēvu un atrada savu jauno mīlestību.

Aktieri Paskāls Gregorī un Lea Seidū filmā Vienā jaukā rītā. Paskāla Gregorī atveidotā varoņa prototips ir režisores Mias Hansenas-Lēves tēvs

Romantiskās drāmas Vienā jaukā rītā pirmizrāde notika 2022. gadā Kannās programmā Quinzaine des Réalisateurs. Ar Bensona sindromu jeb retu demences formu sirgstošā tēva Georga lomu atveido Paskāls Gregorī. Viņa meitu Sandru spēlē Lea Seidū. Sandras draugu Klemānu, kurš kļūst par viņas mīlnieku, tēlo Melvils Pupo. Georga bijušo sievu un Sandras māti iemieso Nikola Garsija. Aktieru kvartets ir absolūti izcils. Filma ir Mias Hansenas-Lēves autorstila esence – dziļu, smagu tēmu, kas ir skārusi viņas ģimeni, režisore pasniedz smalkjūtīgi un ar diskrētu šarmu, kas ļauj dzīves prozu (veselā saprāta zaudēšana, nāves tuvošanās un apkārtējo reakcija uz to; attiecības ģimenē, personiskā krīze un erotiskā spriedze) pārvērst gaistošā, ēteriskā poēzijā par atklāsmēm, vēlmēm, iespējām, sāpēm un zaudētām ilūzijām. Vienā jaukā rītā ir pieskāriena vieglums, maigums, smeldze, ironija, intelektuāli zemteksti, atsauces uz literatūras un filosofijas darbiem. Mias Hansenas-Lēves filmu varoņi allaž ir erudīti un gudri (tādā vidē viņa ir augusi), taču, protams, viņi var būt arī aroganti, skarbi un nejūtīgi.

Šī ir filma par tēvu, kurš zaudē redzi un atmiņu, bet pirmajā plānā ir meita – delikāts franču kinozvaigznes Leas Seidū aktierdarbs. Sandra viena audzina meitu, viņas vīrs ir miris pirms pieciem gadiem. Mīlas dzīve Sandrai jau ir aiz muguras, kā viņa pati to formulē. Viņa nodarbojas ar sinhrono tulkošanu. Kādu dienu parkā Sandra negaidīti satiek sava mirušā vīra draugu Klemānu, viņi sāk kaislīgu romānu, kaut gan Klemānam ir sieva. Klemāna profesija ir kosmoķīmiķis (katrai detaļai Mias Hansenas-Lēves scenārijā ir nozīme).

Sandras tēva Georga veselības stāvoklis pasliktinās – dzīvot viens viņš vairs nav spējīgs, un viņam ir jāatrod vieta slimnīcā vai pansionātā, un tas nav nemaz tik vienkārši. Ko darīt ar viņa bibliotēku? Mest ārā? Uzdāvināt grāmatas viņa bijušajiem studentiem? Dzeju un vārdnīcas Sandra nolemj paturēt sev, citiem ģimenes locekļiem nekas nav vajadzīgs. Savai mazajai meitai Sandra skaidro, ka kopā ar tēva grāmatām viņa jūtas daudz tuvāka tēvam nekā esot kopā ar viņu pašu: "Tēva bibliotēka daudz lielākā mērā ir viņš pats nekā tas cilvēks, kurš pašlaik ir pansionātā. Tur ir viņa ķermeniskā čaula, bet šeit – viņa dvēsele." Meitene iebilst – viņš taču nav sarakstījis šīs grāmatas! Sandra atbild – jā, bet viņš tās ir izvēlējies, un caur šīm grāmatām izpaužas viņa personība. Katra grāmata ir krāsa, un kopā tās veido viņa portretu.

Sandras māte Nikolas Garsijas tēlojumā ir egoistiska un enerģiska, nekādas empātijas pret bijušo vīru viņai nav. Georga portrets ir pietuvināts Mias Hansenas-Lēves tēva raksturam un interesēm: Ole Hansens-Lēve patiešām dievināja grāmatas, tās veidoja viņa intelektuālās dzīves pamatu. Kino un teātra klasiķis Paskāls Gregorī neirodeģeneratīvas slimības skartā tēva lomā ir silts un aizkustinošs. Filma nekļūst ne pārmērīgi melodramatiska, ne traģiska – tās ritmu lielā mērā nosaka Sandras pārdzīvojumi un viņai raksturīgais trausluma un izturības līdzsvars.

Skatītājs vēro Sandras attiecības ar meitu, tēvu, māti, māsu, mīļāko un darbu. Lea Seidū spēlē maksimāli dabiski, neuzbāzīgi, brīžiem atsvešināti, lomā viņa nepasaka visu līdz galam, atstāj aktierspēles frāzes it kā puspabeigtas, turklāt viņa prot to izdarīt ar skatienu un kustību. Sandras mīļākā lomā efektīgs ir Melvils Pupo – viens no savas paaudzes izcilākajiem māksliniekiem, režisoru Raula Ruisa, Erika Romēra, Fransuā Ozona un Ksavjē Dolana aktieris talismans, kurš ir arī mūziķis.

Janvārī Parīzē Mia Hansena-Lēve sniedza interviju KDi par savu darbību un drāmu Vienā jaukā rītā.

Jūsu filmas ir daļēji autobiogrāfiskas. Vai materiālu no savas dzīves izmantojat terapeitisku iemeslu dēļ?

Nezinu, cik lielā mērā māksla var būt terapeitiska, varbūt ir jātic, ka tā ir, bet īstenībā nemaz nav. Taču ticība, ka tā ir terapeitiska, – ziniet, tā palīdz. Filmu veidošana sagādā zināmu katarsi, un tā ir bijis kopš manas pirmās pilnmetrāžas filmas uzņemšanas. Scenārija rakstīšanā ir kaut kas dziedinošs, tas palīdz justies un dzīvot labāk, palīdz būt nedaudz gudrākai. Kino piemīt šāda spēja.

Vai varat pastāstīt, kā top jūsu filmu scenāriji? Kā jūs tajos integrējat savas dzīves un pieredzes fragmentus?

Šis process arī man pašai šķiet noslēpumains. Tiesa, visās manās filmās ir saikne ar manu dzīvi, vienās – ļoti acīmredzama, citās – mazāk acīmredzama. Manās filmās vienmēr ir varoņi, par kuriem droši var teikt, ka tos ir iedvesmojuši cilvēki, kurus esmu pazinusi un kuri joprojām ir daļa no manas dzīves. Tie vienmēr ir cilvēki, kurus es mīlu. Es nekad neveidoju filmas, balstoties atmiņās par cilvēkiem, kuri man nepatīk. Mani iedvesmo cilvēki, kurus mīlu vai esmu mīlējusi.

Scenārija tapšanai ir sava loģika. Rakstot vienmēr cenšos panākt patiesības sajūtu un pieskarties tai, cenšos būt uzticīga savai pieredzei. Tas nenozīmē, ka mans darbs ir kā dokumentāla filma. Es izmantoju realitātes elementus un faktus, taču rīkojos ar tiem brīvi, meklējot veidu, kā sasniegt patiesību. Jebkurš stāsts, jebkura filma vienmēr ir realitātes pārradīšana un pārveidošana. Nav tā, ka pastāv vienīgā iespējamā realitāte, pie kuras būtu jāpieturas. Ja autoram ir jāizstāsta stāsts stundā un piecpadsmit minūtēs, tas nozīmē, ka viņam ir jāizvēlas, ko rādīt, ko nerādīt, uz ko skatīties, uz ko – ne un kā to visu vislabāk izdarīt.

Dažreiz varu iekļaut filmā desmit minūšu ainu par kaut ko šķietami mazsvarīgu, varu izvēlēties neizstāstīt kādu ļoti dramatisku faktu. Stāstījums ir ļoti subjektīvs. Pat ja mēs to saucam par reālismu, galu galā tā ir pilnīga fikcija, jo realitāte tiek pārveidota un izdomāta no jauna. Šis process ir saistīts ar jūtīgumu un to, kā mēs katrs skatāmies uz dzīvi.

Vai filmas Vienā jaukā rītā scenāriju rakstījāt ar domu, ka galveno lomu atveidos Lea Seidū?

Jā, Lea man bija prātā jau no paša sākuma, tāpat kā es jau no paša sākuma domāju par Izabellu Ipēru, rakstot filmas Gaišā nākotne scenāriju. Tas vienmēr palīdz rakstīt. Vienā jaukā rītā runa ir par ļoti sāpīgām atmiņām, un man palīdzēja domas par to, kādas emocijas, patiesību un magnētismu Lea varētu ienest šajā darbā. Mani aizkustina Leas sniegums kameras priekšā, viņai piemīt īpatnējas skumjas, kas mani saviļņo. Šīs skumjas nekad nav uzspēlētas, Leā ir kaut kas ļoti pievilcīgs. Lai gan viņa ir piedalījusies tik daudzās filmās, viņai ir tik ilga karjera un bagāta pieredze, es viņas aktierspēlē jūtu fascinējošu nevainību. Filmējot viņu, man bija sajūta, ka kameras priekšā ir neprofesionāla aktrise. Tas ir pārsteidzoši, zinot, cik liela zvaigzne ir Lea Seidū. Šī viņas īpašība ir viens no iemesliem, kāpēc mani tik ļoti iedvesmo darbs ar viņu.

Ja paskatāmies uz Leas Seidū lomu daudzveidību, var secināt, ka viņa ir viena no drosmīgākajām pašlaik aktīvajām franču aktrisēm. Vai jūs tam piekrītat?

Lea ir viena no modernākajām aktrisēm. Viņai ir raksturīga sava veida bezrūpība. Izvēloties lomas, viņa rīkojas nevis intelektuāli, bet intuitīvi. To var just, redzot viņu uz ekrāna, – Lea neintelektualizē savas varones, viņa ir tēlā. Viņa kļūst par personāžu, kuru atveido. Viņa ir brīva gan savā izvēlē, gan pieejā varonēm, un tas izskaidro, kāpēc viņa ir tik unikāla. Tas ir saistīts arī ar Leai piemītošo melanholiju. Manuprāt, viņa ir ļoti melanholiska.

Vai esat ar viņu par to runājusi?

Nē. To var nojaust, dzirdot, kā Lea stāsta par savu dzīvi. Es domāju, ka viņai patīk būt aktrisei. Es nesaku, ka viņa ir nelaimīgs cilvēks, tā nav mana darīšana, un mēs neesam pārāk tuvas. Melanholija ir svarīga Leas rakstura īpašība, un tieši tā mūs vieno. Šo noskaņojumu viņa ienesa filmā, un man patika to iemūžināt.

Jūs sākāt karjeru agrā jaunībā, jums jau ir uzkrāta liela pieredze. Vai tagad, kad labi pārzināt filmu tapšanas procesu, ar katru nākamo projektu strādāt kļūst vieglāk vai grūtāk?

Tas ir sarežģīts jautājums, es pati to sev regulāri uzdodu. Savā ziņā ir kļuvis vieglāk, jo darbs izraisa mazāk stresa. Sākumā bija sarežģīti, tas viss man bija jauns, arī tehniskajā līmenī, jo neesmu mācījusies kinoskolā. Agrāk filmēšanas laikā naktīs nevarēju aizmigt, darbs fiziski prasīja no manis pārāk daudz. Nākamajā dienā pēc filmas Manu bērnu tēvs uzņemšanas beigām es vienkārši noģību. Es nokritu bezspēkā, un mani atveda atpakaļ uz Parīzi. Kad pamodos, nevarēju atcerēties, kā esmu nokļuvusi Parīzē. Tāda ir mana jaunības gadu pieredze, kad uzņēmu filmas. Nu jau ir daudz labāk. Es zinu, kā uzņemt filmu, lai finiša taisnē nejustos iztukšota un pusbeigta. No otras puses, es jūtos garīgi, morāli izsmelta, varbūt tāpēc, ka esmu uzņēmusi astoņas filmas pēc kārtas, man ir piedzimuši divi bērni – visā kā ir bijis ļoti daudz, un man ir vajadzīga atpūta.

Jau esat guvusi kritiķu atzinību, nofilmējusi Izabellu Ipēru, jums ir festivālu balvas. Vai jums profesijā vēl ir kādi sapņi?

Mans vienīgais sapnis ir nekad nezaudēt ticību tam, ko daru. Nekad nevar zināt, cik veiksmīga vai neveiksmīga būs nākamā filma. Nezinu, vai vispār vēl uzņemšu kādu filmu. Lai kas arī notiktu ar manu karjeru, ceru, ka saglabāšu tādu pašu ticību, kāda man bija, kad uzņēmu savu pirmo filmu. Es to veidoju ar ļoti lielu emocionālo intensitāti, pašatdevi, pārliecību un ticību kino. Lai gan man bija šaubas – un tās ir saglabājušās joprojām –, jutu arī nelokāmu pārliecību un gatavību atdot filmai visu savu dvēseli, būt pilnīgi iekšā darbā. Joprojām cenšos uzņemt filmas tieši tā, lai gan nojaušu, ka pēc tam būšu izsmelta, un dažreiz man ir bail. Bail arī tāpēc, ka mēs labi zinām, kas notiek ar autorkino izrādīšanu Francijā un pasaulē: kinoteātrus apmeklē arvien mazāk cilvēku. Viņi arvien mazāk interesējas par kino, tas ir izmirstošs mākslas veids. Сeru, ka kļūdos un realitāte tomēr nav tik skumja, bet reizēm mani pārņem šaubas un es uztraucos, ka varu zaudēt ticību sev kā režisorei un kinomākslai kopumā. Tāpēc mana vienīgā vēlme ir saglabāt sevī šo pārliecību un ticību.

Vai šīs šaubas un uztraukums ietekmē to, kādas filmas jūs gribat veidot?

Grūti teikt. Nezinu, kāds būs mans nākamais projekts. Pašlaik nemaz nejūtos spējīga atkal sākt rakstīt kādas autobiogrāfiskas filmas scenāriju. Ja vēlos izdzīvot kā režisore un turpināt strādāt, man ir jāatrod mazliet citāda pieeja kino. Es filmām esmu atdevusi tik daudz no savas dzīves – dažkārt pavisam nepastarpināti –, ka man ir iestājies nogurums un spēku izsīkums. Varbūt kādu dienu es pie tā atgriezīšos, bet pašreiz jūtu, ka, ja es nākamajos gados uzņemšu filmu, man būs jāieiet kino pa citām durvīm. Pēc tādas filmas kā Vienā jaukā rītā, kas ir tik tuva manai dzīvei un kas vēsta par manu tēvu un skumjām, kas ir saistītas ar viņa aiziešanu, man ir jāatrod cits veids, kā es varētu nodarboties ar kino.

Pirms sākāt uzņemt filmas, jūs rakstījāt kritiku žurnālā Cahiers du Cinéma. Vai šis darbs bija dzirksts, kas pamudināja kļūt par režisori?

Īstenībā nē. Es vienmēr esmu gribējusi veidot filmas, un, tā kā neesmu mācījusies kinoskolā, mans toreizējais dzīvesbiedrs režisors Olivjē Asajass ieteica man izmēģināt spēkus kinokritikā. Man bija divdesmit gadu. Mani iemīļotākie režisori Eriks Romērs un Fransuā Trifo ir rakstījuši žurnālā Cahiers du Cinéma. Neesmu gribējusi studēt kinoskolā vairāku iemeslu dēļ. Manuprāt, vēlmei uzņemt filmas nav nekā kopīga ar studijām kinoskolā, tam tiešām nav nekādas saistības. Es pat neesmu apsvērusi domu iestāties kinoskolā, lai mācītos kino pamatus. Taču es gribēju mācīties un pilnveidoties, tāpēc nolēmu pamēģināt rakstīt Cahiers du Cinéma, lai iemācītos domāt un rakstīt par filmām.

Godīgi sakot, tā bija sarežģīta pieredze. Man bija ļoti grūti rakstīt kritiku. Man vienmēr ir bijis daudz dabiskāk un vieglāk rakstīt scenārijus nekā formulēt savas domas par kino, bet es gribēju būt spējīga to darīt, jo man šķita svarīgi tīru jūtīgumu pārvērst artikulētās domās. Man tas bija noderīgi, bet nedomāju, ka esmu sniegusi savu artavu kritikā. Neesmu apmierināta ne ar ko no tā, ko jebkad esmu uzrakstījusi par kino, – tā nav pieticība, bet sirsnīgs viedoklis. Tajā darbā daudz ko iemācījos, arī prasmi vairākkārt pārlasīt uzrakstīto, kritiski to izvērtēt un mēģināt panākt skaidrību savu domu izteikšanā. Tas man palīdzēja ne tikai labāk skatīties un uztvert filmas, bet arī pašai lasīt savus scenārijus, strādāt ar tekstu un kritiski izvērtēt savu rakstības stilu.

Režisors Olivjē Asajass pēc ASV televīzijas kanāla HBO pasūtījuma ir uzņēmis miniseriālu Irma Vepa (2022), kura pamatā ir viņa 1996. gada filma. Vai jūs varētu ieinteresēt seriāla formāts?

Es tikko uzrakstīju miniseriāla pirmās sērijas scenāriju, es to izdarīju tāpēc, ka nevaru atļauties uzņemt astoņu stundu filmu. Tas ir stāsts, kas prasa izvērstu formu, un es to iedomājos kā astoņu sēriju seriālu. Man nav ne jausmas, vai šī iecere īstenosies. Seriāla ideja mani vajā jau pietiekami ilgi, es saņēmos un uzrakstīju vienas sērijas scenāriju.

Tātad doma par televīziju jūs neaizvaino, lai gan līdz šim esat uzņēmusi filmas lielajam kinoekrānam?

Nē, nekādā ziņā neaizvaino, īpaši, ja domāju par tādu darbu kā Fanija un Aleksandrs.

P. S. Filmas Vienā jaukā rītā pēdējais seanss Rīgas kinoteātrī K.Suns – 22. februārī plkst. 15.10.

Interviju ar filmas Vienā jaukā rītā zvaigzni Leu Seidū lasiet šeit

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja