Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +6 °C
Daļēji saulains
Svētdiena, 21. aprīlis
Marģers, Anastasija

Vīriešiem ir jāieklausās tajā, ko saka sievietes. Intervija ar kinorežisoru Dominiku Mollu

Ja nezinām vainīgā vārdu, mēs galu galā redzam vairāk. Uz Latvijas kinoekrāniem iznāk neparasta krimināldrāma Noslēpumainā slepkavība, kas atzīta par pagājušā gada labāko Francijas filmu. Tās režisors Dominiks Molls skaidro, kāpēc šajā darbā ir uzsvērts feministiskais aspekts

No piektdienas, 26. maija, Latvijas kinoteātros tiek demonstrēts franču režisora Dominika Molla trilleris Noslēpumainā slepkavība/La nuit du 12/The Night of the 12th. Pirmizrāde notika 2022. gada Kannu kinofestivālā. Šogad februārī Noslēpumainā slepkavība ieguva sešas Francijas Kinoakadēmijas balvas Cēzars – tā atzīta par labāko filmu, un Dominiks Molls godināts kā labākais režisors. Galvenās lomas atveidotājs Bastjēns Bujons saņēma Cēzaru kā labākais jaunais aktieris, savukārt viņa ekrāna partneris Buli Laners – kā labākais aktieris otrā plāna lomā. Filma apbalvota arī par labāko adaptēto scenāriju un skaņu.

Režisors Dominiks Molls, kurš apguvis kinomākslu Ņujorkā un Parīzē, ir pazīstams ar psiholoģiskajiem trilleriem Harry, un ami qui vous veut du bien/Harry, He’s Here to Help (2000), Lemings/Lemming (2005) un Seules les bêtes/Only the Animals (2019). Filma Noslēpumainā slepkavība ir piederīga true crime žanram. Scenārija pamatā ir patiesos notikumos balstīta epizode no Polīnas Genā dokumentālās prozas grāmatas 18.3: Une année à la PJ/18.3: A Year With the Crime Squad, kurā rakstniece gan ar empātiju, gan ar pamatīgu melnā humora devu ataino Versaļas kriminālpolicijas ikdienu.

Filmā tiek izmeklēta 21 gadu vecās Klāras slepkavība – 12. oktobra naktī Grenoblē pa ceļam uz mājām viņa tiek aplieta ar degvielu un sadedzināta dzīva. Šī lieta tiek uzticēta jaunam detektīvam Joanam (Bastjēns Bujons), kurš tandēmā ar savu pieredzes bagāto kolēģi Marso (Buli Laners) cenšas noskaidrot meitenes slepkavu. Filmas ievadtitri neslēpj, ka fināls būs atvērts: katru gadu Francijas policija sāk vairāk nekā 800 slepkavību izmeklēšanu, un gandrīz divdesmit procentu no tām paliek neatklātas. Šī neparastā, eleganti uzņemtā krimināldrāma ir par vienu no tām. Filmas centrā ir dzimumu attiecību problēma un vīriešu vardarbība pret sievietēm. "Viņu nogalināja tāpēc, ka viņa bija meitene!" apgalvo noslepkavotās Klāras draudzene. "Vai nav dīvaini, ka vīrieši pastrādā noziegumus un pēc tam citi vīrieši cenšas tos atklāt?" retoriski jautā jauna policijas darbiniece.

Noslēpumainā slepkavība ir reālistiski skarba, tomēr filmā tiek uzburta sapņu un mistikas gaisotne. Vizuālais stils ir atmosfēriski atturīgs, taču ievelkošs. "Vētra notiek varoņu prātā neatkarīgi no tā, vai tie ir izmeklētāji, aizdomās turētie vai upura tuvinieki. Es vēlējos, lai šīs iekšējās vētras kontrastētu ar skaidru režijas stilu, ļoti precīzu kadrējumu," stāsta režisors Dominiks Molls. Iepriekš viņš ir strādājis ar slaveniem aktieriem (filmā Lemings – ar Šarloti Gensbūru, Šarloti Remplingu un Andrē Disoljē, filmā Mūks/Le moine – ar Vensānu Kaselu, filmā Seules les bêtes – ar Denī Menošē, Valēriju Bruni-Tedeski un Damjēnu Bonāru), taču šoreiz ir devis priekšroku mazāk zināmām un jaunām sejām.

Noslēpumainās slepkavības emocionālais magnēts ir izmeklētāja Joana lomas atveidotājs Bastjēns Bujons, kurš ir redzams arī iepriekšējā Dominika Molla filmā Seules les bêtes. "Man ļoti patika sadarboties ar Bastjēnu, taču, rakstot Noslēpumainās slepkavības scenāriju, es par viņu īpaši nedomāju. Kopā ar scenārija līdzautoru Žilu Maršānu rakstīšanas laikā cenšamies neiztēloties konkrētus aktierus. Varoņiem ir jāpastāv pašiem par sevi. Kad scenārijs bija pabeigts, radās doma par Bastjēnu Joana lomā. Provēs viņš mūs pārliecināja. Bastjēnu raksturo maiguma un melanholiskas nopietnības sajaukums, viņam ir īpašs jūtīgums, skatiens, intonācijas... Šī loma ir neparasta, jo Joans nerunā daudz: viņš ir stāsta un visu apkārtējo vibrāciju uztvērējs, bet jūs nepārprotami jūtat emocijas, kas plūst viņam cauri un ir redzamas viņa sejas izteiksmē," aktieri raksturo Dominiks Molls.

Bastjēns Bujons izmeklētāja Joana lomā krimināldrāmā Noslēpumainā slepkavība. Joans kļūst apsēsts ar lietu, ko izmeklē. Publicitātes foto  

Ja jums ir interese par Noslēpumaino slepkavību, neatlieciet kinoteātra apmeklējumu uz pēdējo brīdi: pieredze rāda, ka dažas Eiropas filmas repertuārā neaizkavējas ilgi. Nesen Parīzē Dominiks Molls sarunā ar KDi sīkāk pastāstīja par savu jaunāko darbu.

Kā jūs pirmo reizi saskārāties ar stāstu, kas ir Noslēpumainās slepkavības pamatā?

Es par to uzzināju, lasot Polīnas Genā grāmatu. Tā ir diezgan savdabīga – tas nav gluži romāns, bet nav arī pētniecisks žurnālista darbs, jo autore tomēr ir rakstniece. Polīna Genā raksta arī scenārijus. Grāmatai ir priekšvēsture, ko mēģināšu īsumā izklāstīt. Pirms dažiem gadiem Polīna Genā devās uz ASV, viņa apceļoja visu valsti un intervēja daudzus rakstniekus. Šīs sarunas tika apkopotas citā viņas grāmatā. Viens no intervētajiem rakstniekiem ir Džordžs Pelekanoss, kurš ir strādājis kopā ar autoru, žurnālistu, scenāristu un producentu Deividu Saimonu televīzijas seriālu, piemēram, Noklausīšanās/The Wire, veidošanā. Džordžs Pelekanoss sacīja: "Kad rakstu seriāla scenāriju vai jebko citu, man ir svarīgi precīzi zināt, par ko es runāju. Man ir jābūt līdzās tiem cilvēkiem, par kuriem es rakstu, jānovēro viņu dzīve un darbs." Šādu paņēmienu ir izmantojis arī Deivids Saimons, kurš pavadīja gadu kopā ar Baltimoras kriminālpoliciju, pirms uzrakstīja grāmatu Homicide: A Year on the Killing Streets, kas ir populārā seriāla Homicide: Life on the Street pamatā.

Džordža Pelekanosa teiktais ļoti iespaidoja Polīnu Genā. Pēc atgriešanās Francijā viņa ilgu laiku gaidīja atļauju, lai pavadītu gadu vietējā kriminālpolicijas nodaļā. Beidzot viņa saņēma zaļo gaismu un 2016. gadu pavadīja kopā ar Versaļas policistiem. Grāmatā 18.3: Une année à la PJ Polīna Genā apraksta izmeklētāju ikdienas darbu un sadzīvi. Rakstnieces skatījumā savienojas dokumentālistika un iztēle. Lasītājs tiek iegremdēts milzīgā spēcīgu cilvēcisko stāstu krātuvē.

Grāmatā ir minētas vairākas lietas un izmeklēšanas. Pēdējā, kam ir veltītas divas noslēdzošās nodaļas, ir tā, kuru esam adaptējuši scenārijam. Filmas pamatā ir aptuveni trīsdesmit lappušu no vairāk nekā piecsimt lappušu biezās grāmatas. Kad lasīju grāmatu, šī lieta man šķita aizraujoša: tajā ir daudz detaļu, tā sniedz ļoti interesantu ieskatu izmeklētāju pasaulē. Šajā lietā ir kaut kas patiesi pārsteidzošs un aizkustinošs: izmeklētājs, vārdā Joans, kļūst apsēsts ar šo lietu – kādas jaunas sievietes slepkavību –, tā viņu vajā un ilgu laiku ietekmē viņa dzīvi. Tas notiek tāpēc, ka Joans nespēj atrisināt šo lietu.

Grāmatā teikts, ka ikkatrs izmeklētājs savā darbā sastopas ar noziegumu, kas viņu nodarbina un sāpina vairāk nekā citi, – tas noslēpumaina iemesla dēļ iesprūst viņā kā šķemba, un brūce nesadzīst. Mana doma bija tāda, ka filma varētu stāstīt par izmeklētāja apsēstību un apjukumu, kas pieņemas spēkā, viņam saskaroties ar noziegumu, kuru neizdodas atklāt.

Jūsu policijas drāma novirzās no normas, jo nepiedāvā atrisinājumu. Vai tā ir liela uzdrošināšanās? Kā jūs motivējat šādu lēmumu?

Parasti, kad ir darīšana ar kriminālromāniem un to ekranizāciju, spēles noteikumi ir tādi, ka sākumā ir noziegums un beigās tas tiek atklāts – mēs uzzinām vainīgo –, bet šis nav tas gadījums. Es centos uzņemt filmu tā, lai sižets būtu spriedzes pilns un noturētu skatītāju uzmanību. Taču mēs jau pašā sākumā godīgi brīdinām: šī ir lieta, kas netiks atrisināta. Tas ļauj koncentrēties uz citām niansēm un nebūt apsēstiem ar vienīgo jautājumu: kurš ir slepkava?

Šis stāsts piesaista ar savu noslēpumainību. Jo vairāk tajā iedziļināmies, jo vairāk sabiezē sižets. Ja nezinām vainīgā vārdu, mēs galu galā redzam vairāk, mēs jūtamies tuvāk izmeklētājiem, kuri it kā cenšas kaut ko notvert tumsā, mēs jūtam viņu šaubas un satraukumu. Noslēpumainība atklāj gan cilvēciskus, gan institucionālus mehānismus daudz vairāk, nekā to spētu lietas atrisinājums.

Šajā konkrētajā lietā tiek izmeklēta jaunas sievietes slepkavība, tāpēc viena no galvenajām tēmām, kam pievēršamies plašākā kontekstā, ir vīriešu vardarbība pret sievietēm. Grāmatā šis aspekts nav izcelts, taču Polīna Genā ir sieviete, viņas īpašais skatījums uz situāciju un kriminālpolicijas vīriešiem ir svarīgs un lielā mērā nosaka mūsu pieeju tēmai. Daudzos gadījumos vīriešu vardarbības upuri ir sievietes, un šīs lietas izmeklē gandrīz tikai vīrieši. Pat ja dažās filmās un seriālos sastopam sievietes izmeklētājas, realitātē tā joprojām ir vīriešu pasaule. Par ko domā šie vīrieši, izmeklējot noziegumus, kas pastrādāti pret sievietēm, kuras varētu būt viņu meitas, partneres, draudzenes, māsas? Kā viņi uztver aizdomās turētos un upurus? Kādas sajūtas tas viss viņos izraisa? Mēs vēlējāmies, lai filma rosinātu skatītājus uzdot šādus jautājumus.

Filma runā ne tikai par vardarbību, bet arī par mīlestības trūkumu, vientulību un totālu savstarpējo nesaprašanos starp vīriešiem un sievietēm.

Jā, šajās attiecībās pietrūkst līdzsvara. Pat ja pamazām situācija dzimumu vienlīdzības jautājumos mainās, vissvarīgākās varas pozīcijas joprojām ieņem vīrieši, savukārt sievietes veic lielāko daļu mājas darbu un audzina bērnus. Tas mainās maziem soļiem, tāpēc ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai veicinātu pārmaiņas. Mums priekšā vēl ir daudz darāmā.

Filmā ir aina tukšā ēdnīcā, kurā izmeklētājs Joans sarunājas ar noslepkavotās meitenes draudzeni Nanī, un viņa ļauj noprast: ja saskaramies ar situāciju, kurā upuris ir sieviete, bieži vien tiek dots mājiens, ka varbūt viņa pati ir kaut daļēji vainīga tajā, kas ar viņu ir noticis, – īpaši, ja atklājas, ka sievietei ir bijusi diezgan aktīva seksuālā dzīve. Diemžēl nereti var sastapties ar šādu attieksmi: ja sieviete ir pārāk brīva savas seksualitātes izpausmēs, viņa ir jāsoda. Islāma valstīs tas izpaužas pavisam ekstrēmi, bet šāda attieksme joprojām ir arī Rietumu sabiedrībā. Par to liecina kaut vai situācija ASV ar abortu ierobežošanas likumiem. Tas ir traki.

Aina ēdnīcā ir pagrieziena punkts sižeta attīstībā. Nanī sarunā ar izmeklētāju Joanu atver acis gan skatītājiem, gan Joanam. Meitene viņu nežēlo: kāpēc viņam ir tik svarīgi zināt, ar ko Klāra ir gulējusi?! Kāda tam ir nozīme? Šī konfrontācija pamatīgi satriec Joanu.

Filmas aina, kurā izmeklētājs Joans iztaujā noslepkavotās meitenes draudzeni Nanī. Publicitātes foto 

Filmā pievēršaties mūsdienu vīrišķības jēdzienam, bet tajā pašā laikā arī apšaubāt to, vai ne?

Jā, tā varētu teikt. Redzot aizdomās turētos, jūs saprotat, ka mirušo Klāru viņi ir uzskatījuši galvenokārt par seksuālu objektu, rotaļlietu. Taču es nevēlējos rādīt vīriešus tikai negatīvā gaismā, piemēram, policists Joans ir diezgan pozitīvs tēls.

Kad pēdējos gados Francijā aktivizējās kustība #MeToo, tika daudz diskutēts par to, ka sievietes beidzot var runāt brīvi un atklāti. Kādā radioraidījumā es dzirdēju filosofi feministi, kura uzsvēra: "Jā, ir svarīgi, ka sievietes runā, bet tikpat svarīgi ir, lai vīrieši spētu ieklausīties tajā, ko saka sievietes." Policists Joans, sižetam attīstoties, sāk ieklausīties tajā, ko vēlas pateikt sievietes, – tajā, ko viņam saka Nanī ēdnīcā, ko viņam saka tiesnese, ko viņam saka jauna policiste filmas beigās. Tas ir iedrošinoši, tas iedveš cerību, ka attieksme mainīsies. Tas šķiet pašsaprotami, ka cilvēkiem vajadzētu cienīt un prast sadzirdēt citam citu, bet nu mums vēl ir kāds ceļš ejams šajā virzienā.

Noslēpumainā slepkavība atsauc atmiņā režisora Deivida Finčera trilleri Zodiaks, kas arī vēsta par neatklātu noziegumu virkni. Vai jūs pašu vairāk uzrunā šāda veida krimināldrāmas, kurās nav atrisinājuma?

Nē, tās var būt arī filmas, kurās ir atrisinājums. Es neteiktu, ka esmu visu Deivida Finčera darbu cienītājs, bet Zodiaks no viņa filmām man tiešām patīk visvairāk – arī tāpēc, ka tajā ir parādīts, kā izmeklētāji ne pārāk varonīgā un iespaidīgā veidā cenšas atrisināt šo lietu, mēģinot salikt visus sev pieejamos kriminālpuzles gabaliņus.

Nogalinātā Klāra jūsu filmā ir gluži kā "Grenobles Lora Pālmere": mēs viņu redzam tikai sākuma epizodē, taču arī pēc nāves viņa vajā teju visus varoņus. Vai Tvinpīku var uzskatīt par vienu no jūsu atskaites punktiem?

Kopā ar scenārija līdzautoru Žilu Maršānu esam lieli Deivida Linča un Tvinpīkas fani, taču šī filma nav mēģinājums uzņemt "franču Tvinpīku". Savā starpā esam apsprieduši Tvinpīkā izmantotā paņēmiena iedarbīgumu: nogalinātā meitene, kas ir redzama filmas sākumā, turpina pastāvēt visā seriāla garumā, viņas klātbūtne ir spēcīgi jaušama. Mēs vēlējāmies panākt līdzīgu efektu. Klāras lomas atveidotājai ir zināma līdzība ar Loru Pālmeri, bet tā bija drīzāk neapzināta izvēle. Arī mūsu filmas darbība risinās kalnu reģionā, kas atgādina Tvinpīkas vidi. Izvēlējāmies Grenobli un Morjēnas ieleju, jo man gribējās sajust kalnu atmosfēru, kas ir nospiedoša un majestātiska vienlaikus.

Izmeklētājs Joans ir kaislīgs riteņbraucējs – tumšā diennakts laikā viņš trenējas vietējā velotrekā. Vai šī arī ir dokumentāla detaļa, kas ir minēta Polīnas Genā grāmatā?

Jā, tā ir minēta grāmatā, bet sakarā ar citas lietas izmeklētāju. Es uzreiz biju pārliecināts, ka filmā ir jāiekļauj ainas, kurās policists ir redzams velotrekā. Pirmkārt, tās ir ļoti grafiskas, fotogēniskas. Otrkārt, daudzi policisti sporto – ne tikai lai uzturētu sevi labā formā, bet arī lai nolaistu tvaiku, atsvaidzinātu galvu, atbrīvotos no spriedzes un stresa. Velotrekā rodas virpuļa sajūta – Joans lielā ātrumā riņķo pa apli un netiek uz priekšu. Savā ziņā tas sabalsojas ar izmeklēšanas gaitu. Joans ir lamatās, viņš ir iestrēdzis, un tas viņam neliek mieru. Braukšana velotrekā nav vienkārša, un aktierim Bastjēnam Bujonam bija speciāli jātrenējas, lai viņš spētu pieveikt ļoti stāvus pagriezienus. Izrādījās, ka viņam tas lieliski padodas. Tikai pašās beigās Joans atstāj velotreku un dodas brīvā dabā – varonis atklāj prieku, ko sniedz riteņbraukšana pa Alpu ceļiem, un viņam paveras jauni apvāršņi.

Vai, gatavojoties Noslēpumainās slepkavības uzņemšanai, satikāties ar cilvēkiem, kas ir saistīti ar šo lietu?

Nē, es to negribēju. Par šo konkrēto noziegumu Francijā ir zināms ļoti maz, tas netika atspoguļots plašsaziņas līdzekļos. Pirms grāmatas izlasīšanas es par to nebiju dzirdējis. Uzņemot filmu, vēlējos izturēties pret to kā pret fikciju, nevis mēģināt būt pēc iespējas tuvāk patiesībai.

Mums televīzijā ir šovs, kurā tiek apspriestas krimināllietas un noziegumi, un tajā aicināti piedalīties cilvēki, kuri kaut ko ir redzējuši vai dzirdējuši vai kādā citā veidā ir bijuši saistīti ar šīm lietām. Kad gatavojāmies filmēšanai, raidījumā tika pieminēta arī šī lieta. Man atsūtīja saiti, lai es noskatītos raidījumu, bet jau pēc desmit sekundēm es to izslēdzu. Es teicu – nē, es nemaz negribu redzēt šajā lietā iesaistīto cilvēku sejas, es vēlos palikt fikcijas līmenī. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc filmas darbība pārcelta no Parīzes priekšpilsētas uz Grenobli un tās apkārtni. Protams, scenārijā ir saglabāti tādi lietas elementi, kas var šķist izdomāti, bet tie ir patiesi. Piemēram, videonovērošanas kameras ievietošana Klāras kapavietā, lai izmeklētāji varētu novērot, kas nāk pie meitenes kapa viņas nāves gadadienā. Tā ir pārsteidzoša detaļa, es pats to nekad nebūtu izdomājis. Biju izbrīnīts, kad grāmatā lasīju par puisi, kurš atnāca pie meitenes kapa, bet viņam bija alibi, un es ticēju, ka viņš nevar būt slepkava.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja