Daudzi no īpašajiem mirkļiem piedzīvoti Kurzemes pusē, īpaši vasarās, taču pēdējos gados tikpat uzrunājoši māksliniecei kļuvuši arī ziemas motīvi un pilsētvide. Dabā vērotie krāsu salikumi, gaismas un ēnas kontrasti, siluetu miglainums vai asums, kā arī faktūru spēles kļūst par galvenajiem vizuālajiem izteiksmes līdzekļiem noskaņu atklāsmei.
Taču noskaņa nav tikai redzama – tā ir arī dzirdama. Pats vārds no-skaņas sevī ietver skaņas klātbūtni piedzīvojumā. Skaņa ir būtiska mirkļa uztveres un emocionālā dziļuma sastāvdaļa. Vēlu vakarā ejot no jūras pa meža taku, saules pēdējo staru zudums aiz koku galotnēm var piepildīt ar mieru, bet, ieklausoties sienāžu čirkstēšanā, šis mirklis kļūst vēl pilnīgāks un dzīvāks.
Arī izstādē skaņa papildina redzēto, ļaujot skatītājam ienirt pieredzē dziļāk. Par Aminori telpas neatņemamu daļu kļūs čellistes un komponistes Esteres Jansones mūzika fonā. Skaņdarbi tapuši, domājot par dabas varenību, skaistumu un trauslumu, un daļa no tiem veidoti kā muzikālas asociācijas par konkrētiem Agatas gleznās iemūžinātiem mirkļiem.
Šajā saspēlē mākslas robežas izzūd – glezna pārtop skaņā, skaņa – krāsā. Abi mākslas veidi saplūst vienotā plūdumā, kas veido jaunu pieredzi un vēstījumu. Skaņa piešķir gleznai kustību, bet glezna mūzikai – telpu un dziļumu. Un šajā savstarpējā atbalsī atklājas vienkārša, bet vienmēr jauna patiesība: mēs paši esam spogulis tam, ko redzam un dzirdam.