Ēriks Matījsens savās gleznas nefokusējas uz precīzu objektu tekstūras atveidošanu, prasmīgas kompozīcijas radīšanu, vai to, cik skaisti var attēlot krītošo gaismu. Būtisku lomu viņa darbos spēlē ikdienišķi priekšmeti, kuri viegli aizmirstas, bet vienlaicīgi tās ir lietas ar vēsturi, kurām pievienota kolektīvā atmiņa. Viņam patīk lietas, ko cilvēki kolekcionē un rūpīgi glabā, novērot kā tās tiek izkārtotas uz virtuves galdiem, dzīvojamās istabās, uz logu palodzēm un tirdzniecības stendos. Dažkārt, mākslinieks savu iedvesmu gūst no sadzīves ainām ar lietām, kuras tur īsti neiederas: Ko dara uz stīgām piekarināts degunradzis virs kamīna dzegas, un kāpēc viesistabā ir liels melns zirgs?
Ēriku Matījsenu vienmēr interesējusi arī rotaļlietu pasaule un modeļu veidošana, kas ir kā pieaugušo pasaules kopija, kurā mēs dzīvojam. Pirmais mākslas darbs ar lellēm tapa 2001. gadā, kam par paraugu kalpoja beļģu politiskā leļļu teātra lelles Antverpenē. Arī pirmais mūzikas ieraksts, ko savā jaunībā mākslinieks iegādājās bija Sendijas Šovas dziesma Lelle uz aukliņas (Puppet on a String, Sandie Shaw)!
Tas nav kaut kas sirreāls, drīzāk reālisms ar vieglu absurda perspektīvu, kur krāsai un tam, kā mākslinieks konstruē savus gleznojumus ir īpaša nozīme. Ēriks Matījsens savu gleznojumu priekšplānā novieto brīvus, vaļīgus priekšmetus - kā izgrieztas lelles vai dzīvnieku figūras, augus vai citus priekšmetus, kas atgādina teātra rekvizītus. Tā ir mulsinoša spēle ar 2D un 3D attēlojumu, kur pats mākslinieks jūtas kā mājās.