Autore par izstādes ideju saka: “Mani vienmēr interesējuši mākslas darbi pirms restaurācijas, bojātas virsmas, uzslāņojumi, viss, kas saistāms ar LAIKA jēdzienu. Nesenie notikumi ar zudušiem Palmīras tempļiem, Parīzes Dievmātes katedrāles degšana tikai apstiprina manas izjūtas – nekas nav mūžīgs. Šī ZŪDAMĪBAS sajūta ir atslēgvārds visai ekspozīcijai, kur ar izstādes karti mēs izstaigājam muzeja stāvus: pie holandiešiem, Ķīnas porcelāna, Japānas un Indonēzijas kolekcijām, arī pie mūžīgi jaunajām nimfām, un viss muzejs kļūst par neuzkrītoša inscenējuma radīšanas vietu.
Es skatos uz muzeja darbiem ar 20.–21. gadsimtā dzīvojoša indivīda acīm, ar manas paaudzes atmiņu, pieredzi, traumām. Stāsts ir par to, cik lielā mērā iespējama iejaukšanās, papildinot jeb aizvietojot atsevišķus mākslas darbus.”