Izstādē četri poļu fotogrāfi Irena Kalicka (Irena Kalicka, PL), Zofija Kraveca (Zofia Krawiec, PL), Mateušs Sarello (Mateusz Sarello, PL) un Marta Zgerska (Marta Zgierska, PL) atklāj savu redzējumu par mūsdienu cilvēka dzīvi, viņa ikdienas cīņu ar ķermeni, vidi, ar tuviniekiem un svešiniekiem. Atšķirībā no daudzu gadu desmitus piekoptās prakses dokumentēt tautas vēsturi un stiprināt kultūras kodolu, mūsdienu poļu fotogrāfi izvēlas pievērsties personības attīstības procesam, bieži vien to skatot traumu un terapijas kontekstā.
Izstādes kurators Ādams Mazurs (Adam Mazur, PL), runājot par iemesliem, kāpēc izvēlējies pievērsties identitātes problēmām: “Ar Ingu Brūveri nolēmām izstādīt jauno poļu fotogrāfu darbus. Identitāte ir aktuāls jautājums tūkstošgadē dzimušajiem, līdzīgi, kā pirms dekādes, kad aktuāla bija attēlu izplatīšana vai politika 1990.tajos gados. Cēsīs izstādītie darbi savā ziņā ir gan par politiku, gan attēlu izplatīšanu un identitāti. Es izvēlējos māksliniekus ar izteiktu redzējumu, kuri pamazām kļūst par savas paaudzes pārstāvjiem. Un es tiešām viņiem ticu.”
Jaunajā poļu fotogrāfijā pēdējo pārdesmit gadu laikā ir pārliecinoši sevi pieteikušas fotogrāfes sievietes. Viņas izmanto fotogrāfijas potenciālu kā saziņas un sarunu platformu. Kas es esmu? Ko domāju? Ko vēlos? Tie ir jautājumi, kurus mākslinieces bieži uzdod sev un arī skatītājiem. Viena no izstādes autorēm fotogrāfe Marta Zgerska interesējas par traumu tematiku, robežsituācijām un darbu ar ķermeni. 2013. gadā viņa iekļuva autoavārijā un šī pieredze pilnībā mainījusi viņas attieksmi pret fotogrāfiju, kas atklājas darbā Post. Kopā ar savu partneri Mateušu Sarello viņi radījuši darbu Dārzs, kas balstās Mateuša disfunkcionālo attiecību pieredzē ar kādu sievieti, atklāj attiecību izbeigšanos un vienlaikus šīs pieredzes pastāvīgo klātbūtni tagadnē. Attēlos redzami trūdoši un savītuši ziedi, kas ir kā nekad nepasniegtas buķetes un sajūtas, ko grūti paust vārdos un izrādīt. Marta Zgerska meklē savu vietu šajās klusās dabas ainavās, ievietojot tur savu ķermeni un dodot iespēju mirušajiem augiem no jauna uzplaukt dzīva ķermeņa klātbūtnē, ko vienlaikus pavada bailes no vēl viena zaudējuma.
Poļu izcelsmes māksliniece un kuratore Zofija Kraveca ir poļu selfiju feminisma iniciatore un viena no vadošajām šī virziena pārstāvēm. Savā Instagram kontā viņa veido feministisku projektu ar nosaukumu Nuerotic Girl (Jaun-erotiskā meitene), kur ironiski apspēlē meitenīguma konceptu. Mākslinieces aktivitātes sociālajā tīklā vairāku mēnešu garumā Polijā raisīja diskusijas par emancipācijas potenciālu un pašreprezentācijas tehnikām.
Savukārt fotogrāfes Irenas Kalickas Fototeātra dalībnieki un protagonisti ir maskās un viņu ķermeņi nereti ir kaili, taču kailums šeit nav tikai fizisks – maskas dialektika, atklātības un apslēptības mainīgais ritms dod iespēju parādīt personības trauslumu un ievainojamību. Kalickas darbu varoņi ir gan skaisti, gan pretīgi, jūtīgi un vulgāri, kautrīgi un piedauzīgi, dabiski un mežonīgi.
Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas fokusējas uz vizuālās kultūras analīzi un māksliniecisku reprezentāciju. Fotogrāfijas jēdziens festivāla nosaukumā apvieno dažādas attēla veidošanas mākslinieciskās prakses, kas 21. gadsimtā turpina transformēt laikmetīgās mākslas valodu. Biennāles tematika aptver jautājumus no kultūras teorijas līdz aktuāliem sociālpolitiskiem procesiem Baltijas un Eiropas reģionā. Rīgas Fotogrāfijas biennāle tiecas fiksēt un mākslas festivāla formātā piedāvāt kopīgi izprast pasaulē notiekošās pārmaiņas, tulkojot mūsdienās tik sarežģīto un piesātināto vizuālo valodu jēgpilnās attiecībās − starp ikdienu, kameras objektīvu, vēstures materiālu, laikmetīgo mākslu, tehnoloģijām un nākotni.
2018. gadā izvēlētais biennāles nosaukums I Like Your Face, izmantojot sejas metaforu, izceļ komplicētos identitāšu un nozīmju veidošanas procesus. Seja ir gan maska vai loma, ko mēs ikdienā uzņemamies, gan attēls, ko ieraugām, skatoties uz otru. Sociālajos tīklos mēs bieži atzīmējam, ka mums kaut kas patīk (like) – taču ko mēs patiesībā redzam un ko iztēlojamies? Vai ir iespējama sastapšanās ar citādo nekategorizējot un netematizējot? Festivāls pievēršas šo attiecību problemātikai, izjautājot, kā mūsdienu tehnoloģiju izmainītajā garīgajā klimatā izpaužas cilvēku emocionālā pasaule un kā iedomāta piederība kādai fantastiskai realitātei sadzīvo ar ikdienas sociālajām identitātēm.