Šajā izstādē skatāmi Vorkutā tapušie zīmējumi, par kuru pastāvēšanu kļuvis zināms vien nesen. Tajos dramatiski dokumentēti Gulaga ieslodzīto tēli un lēģera ikdiena. Vorkutas upes lēģeris, kura raktuvēs galvenokārt tika iegūtas ogles, bija viena no lielākajām spaidu nometnēm visā Gulaga sistēmā ar teju vissmagākajiem dzīves un darba apstākļiem.
Solomona Geršova radošā daudzpusība izrādījās pieprasīta un faktiski izglāba viņam dzīvību: reizēm, kad bija steigšus jāapglezno nometnes kluba sienas, viņš uz veselu mēnesi bija brīvs no darba šahtā; citkārt tas nozīmēja sīkus, taču ieslodzītā dzīvē kritiski svarīgus atvieglojumus.
Vorkutas zīmējumus Solomona Geršovs radījis ar vienkāršu zīmuli un divām trim ūdenskrāsām uz sliktas kvalitātes papīra, iepakojuma vai pat tapešu atgriezumiem. Darbos ieskicēti tie, kuros Staļina represīvā sistēma saskatīja eksistenciālu apdraudējumu – dažādu tautību ieslodzītie (ebreji, lietuvieši, moldāvi, rietumukraiņi), tostarp dažādu profesiju pārstāvji (zobārsts, inženieris, konservatorijas students, mālderis, pavārs), tie, kas jau izcietuši piespriesto sodu, bet spēku un līdzekļu trūkuma dēļ palikuši Vorkutā (Šuvēja), un visbeidzot arī nometnes priekšniecības tuvinieki (Divas meitenes. Zīmēšanas stunda). Viens no zīmējumiem ir mākslinieka pašportrets. Geršovs uzmanīgi ielūkojas sevī, it kā mēģinot saprast, kādi notikumi satricina Gulagā nonākuša cilvēka iekšējo pasauli.
Gulaga tēmu mākslinieks turpina līdz pat nāvei. Viens no Geršova zīmīgākajiem vēlīnajiem darbiem ir Atmiņas par Gulagu – dziļi jēgpilns simboliska rakstura attēls, izteikti atšķirīgs no dokumentālajiem un nesamākslota tiešuma caurstrāvotajiem Vorkutas ieslodzījuma laika zīmējumiem.