Izstādes nosaukums aizgūts no labi zināmas tautasdziesmas, kas apdzied mātes siltumu un mīļumu. Lai arī Latvijā pēdējo simts gadu laikā priekšstati par sievietes lomu ir krasi mainījušies, tomēr uzskats, ka sieviete ir pavarda sargātāja, arvien ir izplatīts. Dalot ģimenes pienākumus, primāri atbildība par bērnu pieskatīšanu, māju sajūtas veidošanu un nereti arī – ģimenes
saglabāšanu – jāuzņemas sievietei. Mājas solis un ikdienas rūpes, kam sieviete ziedo daudz vairāk laika kā vīrietis, ir ar zemu sociālo prestižu, turklāt tieši mājsaimniecības un ģimenes uzturēšanai veltītais darbs, ko sievietes dara bez atlīdzības, ir viens no mehānismiem, kas veicina neoliberālās ekonomikas izaugsmi un vēl vairāk padziļina dzimumu nevienlīdzību. Atgriežoties mājās no darba, sievieti tur negaida siltas vakariņas, bet gan nākamais darāmo darbu saraksts. Tradicionāli būdamas atbildīgas par to, lai citiem dāvātu siltumu un mīļumu, pašas savās mājās sievietes nereti jūtas kā iekšējā trimdā. Mājas sienas var veicināt sociālo izolāciju, kā arī kļūt par aizsegu vardarbībai un privātām krīzēm. Vai ilgas pēc īstām mājām ir utopiska vīzija?
Izstādes ietvaros notiks divi pavadošie pasākumi – 3. novembrī plkst. 14.00 paaudžu sadarbības pasākums Vecmāmiņas receptes un 1. decembrī plkst. 11.00 – radošā mākslas darbnīca bērniem.