Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +22 °C
Skaidrs
Sestdiena, 22. jūnijs
Ludmila, Laimdots, Laimiņš

Valentīna atdzimst jaunā žanrā. Sonoras Vaices izpildītās monooperas Valentīna recenzija

Artura Maskata opera Valentīna jaunajā – multimediālas monooperas – formā ir atgriezusies īstajā laikā

Uzzinot, ka Artura Maskata opera Valentīna par Latvijas kultūras leģendas kinozinātnieces Valentīnas Freimanes (1922–2018) dzīvi un brīnumaino izdzīvošanu Otrā pasaules kara laikā Rīgā, kur nežēlīgi plosījās holokausts, pārtapusi kameroperā, turklāt multimediālas monooperas formātā, bija tikai viens jautājums. Vai tas vispār ir iespējams? Kad, tuvojoties pirmizrādei 17. aprīlī VEF Kultūras pilī, izskanēja informācija, ka jauniestudējuma režisore Sonora Vaice būs arī vienīgā soliste un izdziedās gan titullomu ar augstajām soprāna notīm, gan visu pārējo izrādes tēlu – arī vīriešu – vokālās partijas, atlika vien jautāt: kā tas ir iespējams?! Uz šo jautājumu ir tikai viena atbilde: lai ko tādu paveiktu, ir jābūt tādai radošajai drosmei, pārliecībai, krampim un mākslinieciskajai izdomai, kāda komplektā ar mērķtiecību un arī avantūristes dabu piemīt Sonorai Vaicei.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ar šādu izaicinājumu Latvijā spēj tikt galā tikai Sonora Vaice. Spilgta bija jau viņas režijas debija 2021. gadā, multimediālu monooperu vakarā Cilvēka balss. Telefons vienotā stāstā sasaistot un izdziedot divas stilistiski atšķirīgas viencēliena operas: Džankarlo Menoti komisko operu Telefons angļu valodā un Fransisa Pulenka psiholoģisko drāmu Cilvēka balss franču valodā. Šī izrāde tika novērtēta ar Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada uzvedums, cildinot gan Sonoras Vaices un viņas radošās komandas veikumu, gan Operetes teātra uzdrošināšanos noticēt un riskēt.

Viņa dzied par visiem

Ar Artura Maskata operas Valentīna atdzimšanu jaunā – multimediālas monooperas – formā neatkarīgais Operetes teātris svin savas pastāvēšanas desmitgadi. Ir pagājuši arī desmit gadi kopš Artura Maskata operas Valentīna pirmizrādes Latvijas Nacionālajā operā. Ar šī darba jauno versiju Sonora Vaice mūs atkal pārsteidz, turklāt gan kā talantīga, muzikālās izrādes drēbi zinoša un eksperimentiem atvērta režisore, gan kā dziedātāja un mūzikas teātra aktrise. Viņas atveidotā Valentīna jau no pirmā iznāciena (Es esmu saules stars) ir emocionāli piepildīta un patiesa. Savukārt balss plašais diapazons ļauj Sonorai Vaicei atveidot visu izrādes tēlu galeriju, sākot ar titulvaroni Valentīnu, kuras vokālajā partijā ir gan raksturīga ebreju Lieldienu dziesma, gan augstās soprāna notis, un beidzot ar visām pārējām lomām – ne tikai sieviešu (Valentīnas māte, dzīves baudītāja Elza, dievbijīgā sirmmāmiņa Alma), bet arī vīriešu (Vecais saimnieks, Valdis, Doktors), kurus atveidojot dziedātājas soprāns pārtop zemā kontraltā.

Tomēr ir jūtams, ka, gandrīz bez pārtraukuma dziedot tik dažādās vokālajās tesitūrās un tembrālajās nokrāsās, universālās solistes balss nogurst. Iespējams, tieši tāpēc cieš dikcijas skaidrība. Tā kā dziedājumu vārdi klausītāju ausis sasniedz tikai daļēji, brīžiem nav saprotams, kurš operas personāžs mūs šobrīd uzrunā, vēl jo vairāk – ja vispār nav redzēts vai gadu gaitā ir jau aizmirsies kādreizējais iestudējums Latvijas Nacionālajā operā. Savukārt skatītājus, kuri režisora Viestura Kairiša izrādi atceras, var samulsināt tas, ka dažkārt ar nolūku viena tēla vārdi tagad ir ielikti cita tēla mutē – jo būtībā nav svarīgi, kurš tieši tos izsaka, runājot par to, ko sev līdzi atnesis "laiks nenovēršams". Taču šos vārdus būtu svarīgi dzirdēt. Ņemot vērā, ka operas žanrā vispār ir utopiski cerēt sadzirdēt katru vārdu kā dramatiskajā teātrī, vērtīgs palīgs būtu titru mašīna, bet to var atļauties tikai valsts teātri.

Paliek mīlestība 

Lielformāta operas Valentīna neticamā pārvēršanās emocionāli piesātinātā kamerdarbā nevarētu notikt bez tikpat drosmīgiem, talantīgiem un "krampīgiem" domubiedriem. Režisores kompaktajā radošajā komandā tādi ir scenogrāfe, multimediju māksliniece un skatuves vides pārvērtību meistare Ineta Sipunova, kostīmu māksliniece Antra Hanna Elerta, gaismu mākslinieks Ivars Vācers un horeogrāfe Ieva Kemlere.

Atslēgas sadarbības personība jau kopš Sonoras Vaices režisores debijas ir Ineta Sipunova, kuras veidotā operas Valentīna video realitāte tik harmoniski saplūst ar fizisko skatuves telpu, ka brīžiem nojauc fiziskā un virtuālā robežas un ļauj operas tēliem "iznākt" no videokadra vai ieiet tajā. Šī paplašinātā realitāte ieved gan Valentīnas vecāku dzīvoklī, gan korporācijas ballē, aizved Latvijas vasaras lauku ainavā un jūras liedagā, liek sajust reālu vēstures pieskārienu Rīgas ielās un caur garu, sirreālu tuneli pavada Valentīnas vecākus viņiem nežēlīgi nolemtajā ceļā uz mūžību.

Antrai Hannai Elertai savukārt izdevies ar dažiem trāpīgiem štrihiem un krāsām tēlu kostīmos akcentēt gan tēlu būtību, gan strauji mainīgo situāciju mums visiem liktenīgajos kara gados. Tas viss jo īpaši svarīgi ir tādēļ, lai šo iestudējumu attīrītu no liekiem blakus personāžiem un viņu attiecību pastāstiem un koncentrētu uzmanību tikai uz Valentīnu un cilvēkiem viņas ceļā, ar vienkāršiem vizuālajiem līdzekļiem izceļot to, kā viņi mainās, pielāgojas, padodas ļaunumam vai tomēr saglabā savu seju un sirdsapziņu trauksmainajā laikā no 1939. līdz 1945. gadam. Šādi optimizēts, Liānas Langas un Artura Maskata sākotnējais librets tikai iegūst, jo nenovirzās no būtiskā. Paliek mīlestība, cilvēcība un līdzcietība iepretim nodevībai, skaudībai, alkatībai, nežēlībai un naidam.

Apbrīnas cienīgs ir Sonoras Vaices skatuves partneru – vijolnieka Gidona Grīnberga, akordeonistes Initas Āboliņas un pianista Māra Žagara – daudzpusīgais veikums. Kā izpildītājmākslinieki uz skatuves viņi ne tikai spēlē (gan trio, gan solo), bet arī atveido izrādes tēlus. Gidons Grīnbergs visnotaļ pārliecinošā ķermeņa valodā atveido Valentīnas mīļoto Dimu, kurš kļūst par viņas vīru un tiek nošauts. Initai Āboliņai atvēlētajos mīmiskās aktrises uznācienos viņa izteiksmīgi atveido Elzu, kuras sirdī sirdsapziņa un līdzcietība izcīna greizsirdības diktētu vēlmi un nejaušības piespēlētu izdevību atriebties Valentīnai. Lai gan pianistam Mārim Žagaram ir teju visu laiku nepārtraukti jābūt pie klavierēm (ilgus izrādes posmus viņš muzicē viens pats), pat viņam ir dots brīdis kļūt par krievu zaldātu ar metāla detektoru rokās. Taču vēl ir mums uzskatāmi neredzamā, ļoti apjomīgā šo mūziķu darba daļa, jo viņi ne tikai spēlē un tēlo uz skatuves, bet arī paši – bez operas komponista Artura Maskata iesaistes – no krāšņam simfoniskajam orķestrim radītās partitūras ir izveidojuši pārlikumu savam trio.

Kaut arī Operetes teātrim joprojām nav savu telpu, infrastruktūras un pastāvīga finansējuma, tā vadītājai, iestudējuma projekta radošajai direktorei un producentei Agijai Ozoliņai-Kozlovskai, ir izdevies tikt galā ar praktiskajiem izaicinājumiem. Bija vērts, jo tēmas, par kurām opera runā, diemžēl atkal ir aktuālas. Jaunā Valentīna ir mobila izrāde, to līdzīgi kā diptihu Cilvēka balss. Telefons varētu parādīt daudzviet Latvijā, jo nav vajadzīga ne orķestra bedre, ne milzīga scenogrāfijas uzbūve, ne lērums rekvizītu. Vien ekrāns, pultis mūziķiem un kāda mēbele, kur Valentīnai brīžiem piesēst. Rudenī monoopera Valentīna viesosies daudzās Latvijas pilsētās. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja