Skaņa ir visuresoša. Bez skaņas pasaule var būt neatšifrējama, nomaļa un bīstama vieta. Tomēr skaņas klātbūtni bieži neapzināmies. Tā tiek ievērota, kad, izraisot aizkaitinājumu vai aizkustinājumu, tā kļūst par galveno visu kairinājumu virknē. Darbā Vērojot troksni uzmanības centrā ir ikdienas kaitinošās un vienmuļās skaņas, kas citkārt apziņā tiek bloķētas.
Šajā darbā autore ir apspēlējusi savus novērojumus urbānās vides trokšņos. Ikdienas ieraksti no ielām transformēti savdabīgā skaņdarbā, ko spēlē šim nolūkam radīti trokšņu instrumenti. Instrumentu veidola risinājums ir saistīts ar industriālās revolūcijas uzplaukuma laiku un 20. gadsimta pirmo pusi, kad atonālas, politonālas, poliritmiskas un neskanīgas skaņas ieguva pašvērtību mākslas un mūzikas pasaulē.