Tekstilmākslas vecmeistare Inese Jakobi (1949) rāda darbu sēriju Kaimiņu logi. Logs māksliniecei ir kā metafora tiltam vai varbūt robežai starp iekštelpu un āru, starp personību un sabiedrību. Darbi tapuši no kādreiz iekārotiem, lietotiem, tad izmestiem kā vairs nederīgiem apģērbiem. Inese Jakobi to izmantoju kā atgādinājumu – nekas nekur nepazūd, viss krājas un reiz atgādina par mūsu domām, darbiem un nedarbiem.
Gleznotājas Ingas Jurovas (1972) izstāde Sarkanās durvis ir dziļi personiska un vienlaikus izgaismo ne vien savas paaudzes, bet arī sabiedrības sajūtas. Izstādē pārstāvētas divas cieši saistītas tēmas – mākslinieces ģimene un Maskavas Forštate. Vienas dzimtas fotoalbums ir vēstures mikrokosms, no atmiņām izcelts attēlu un stāstu arhīvs. Otrs cikls ir par Maskavas Forštati, ko «dabūju mantojumā no tēva», saka Inga Jurova. Māksliniece idealizē savu dzimto vietu, Maskačkas daudzīvokļu ēku attēlojot kā muižu no 18. gs. kompozīcijām – no tāla skatu punkta, priekšplāna lapu ieskautu.
Gleznotāja Ivonna Zīle (1980) par savu izstādi Sieviete un jūra saka: «Esmu sapratusi, ka jūras mainīgumam un skaistumam piemīt neierobežota krāsu, tekstūru un noskaņu gamma. Gleznojot jūru un mēģinot tai pietuvoties, neviļus manā redzes lokā nonāca sievietes. Tās, kuras bija man līdzās un tās, kuras vienkārši piesaistīja skatienu. Meklēju savas līdzinieces, piederīgās, vēroju viņas un vienlaikus vēroju arī sevi. Par ko sieviete domā, skatoties uz horizontu, brienot smagās smiltis un ieelpojot jūras gaisu, dzirdot viļņu šalkoņu un vēja čukstus?»
25. februārī plkst.13.00 Meistardarbnīca Abstraktā glezniecība ar mākslinieci Ingu Jurovu. 10. martā plkst. 13.00 Meistardarbnīca Iekšējā jūra ar mākslinieci Ivonnu Zīli.